Eksperimentēt ar televīziju (TV) Latvijas radioinženieri sāka 1932. gadā, pirmās eksperimentālās pārraides īstenoja 1937. gadā. Likums par radio 01.04.1938. noteica, ka Latvijas Radiofons raida arī “vizuālo radio”. 40. gadu sākumā bija plānoti izmēģinājuma TV raidījumi. Regulāras TV pārraides 06.11.1954. pirmā Baltijā sāka tagadējā Latvijas Televīzija (LTV): pusotru līdz divām stundām divreiz nedēļā. No tām viena raidstunda ik dienu bija pašu producēta (līdz 1968. gadam tikai tiešie raidījumi). 1957. gadā LTV laida klajā programmu izdevumu “Rīgas Viļņi”, 19.03.1958. sāka galveno ziņu raidījumu “Panorāma”. 1959. gadā LTV kļuva par Starptautiskās Radio un televīzijas organizācijas (Organisation Internationale de Radiodiffusion et de Télévision, OIRT), 1962. gadā par Intervision locekli. 1979. gadā tika pārraidītas sešas un 1983. gadā septiņas pašu producētas stundas. Kopš 1981. gada programmā ir tikai krāsu televīzijas raidījumi. 1961. gadā sākta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Centrālās TV retranslācija, kas beidzās tikai 1995. gadā, kad par tās pēcteci kļuva Pirmais Baltijas Kanāls (PBK), kurš pēc uzņēmuma centrālā biroja atrašanās vietas reģistrēts Latvijā un nav pieejams bezmaksas virszemes apraidē, bet tā saturu pamatā veido Krievijas valsts kontrolētā Первый канал raidījumi. Kopš 1988. gada, kas sakrita ar padomju režīma liberalizācijas posmu (1985–1990), LTV pilnībā darbojas tās vajadzībām speciāli būvētā TV studiju ēkā Zaķusalā, Rīgā, Daugavā, un turpat blakus esošais Rīgas TV raidtornis, tagad augstākais Eiropas Savienībā (368 m), kopš 1986. gada nodrošina televīzijas un radio signāla uztveršanas iespējas 96 % Latvijas teritorijas. Latvijas demokrātijas un neatkarības atjaunošanas laikā (1988–1991), kad publikas interese par medijiem sasniedza virsotni, LTV, it īpaši politiskajam žurnāla tipa raidījumam “Labvakar” (no 31.01.1988. līdz 1993. gadam), bija noteicošā loma tautas mobilizēšanai konkrētām politiskām akcijām, sevišķi pēc tam, kad neatkarības pretinieku militārā vienība OMON ieņēma Preses namu Rīgā (02.01.1991.) un ļaudis stāvēja barikādēs pie LTV ēkas. Pučisti 19.08.1991. pēcpusdienā ēku ieņēma un LTV raidījumus pārtrauca līdz 21.08.1991. vakara “Panorāmas” speciālizlaidumam, kas sekoja pēc Latgales TV ziņām no Rēzeknes ap 18.00, atsākot darbu Rīgas TV raidtornim. Sekoja jaunas mediju sistēmas izveidošanās un likumu par elektroniskiem medijiem (1992, 1995) pieņemšana (1991–1995). 1992. gadā LTV tika izveidota kā atsevišķs sabiedriskā medija uzņēmums, kas 1993. gadā iestājās Eiropas Raidorganizāciju apvienībā (European Broadcasting Union, EBU) un kopš 01.01.1994. sāka otru programmu LTV2 (kopš 2003. gada – LTV7). Tālākā TV liberalizācija un komercializācija, sabiedriskās LTV cīņa par eksistenci (1995–2003), iekļaušanās Eiropas Savienības audiovizuālo mediju tirgū (2003–2008), ko iezīmēja starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls Rīgā 2003. gadā, noslēdzās ar mediju ekonomisko recesiju (2008–2013). 04.05.1992. sāka raidīt pirmā komerctelevīzija NTV–5. Neatkarīgu un profesionālu ziņu dienestu tajā ieviesa Kārlis Streips. Andreja Ēķa vadībā apvienojot NTV–5 un “Picca TV”, 1996. gadā sāka raidīt kanāls LNT, ievadot pavērsienu nacionālajā TV ziņu un reklāmas tirgū, tostarp izveidojot Baltijā pirmo TV ziņu portālu “TVnet.lv” (2000). 2002. gadā LNT pilnībā pārņēma lielākā poļu privātā TV Polsat, 2007. gadā – Amerikas Savienoto valstu (ASV) mediju koncerns News Corp., 2012. gadā – zviedru Modern Times Group (MTG), kas kopš 1998. gada sāka TV3 apraidi. Kabeļtelevīzijas jomā kopš 1991. gada līdere bija Pētera Šmidres vadītā “Baltcom TV”. Šīs līderpozīcijas pārņēma daļēji valstij piederošais telekomunikāciju uzņēmums “Lattelecom”, kas kopā ar VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) 2010. gadā īstenoja virszemes digitālās televīzijas ieviešanu, atslēdzot analogo apraidi. Mediju ainavas strukturālās pārmaiņas kopš 2013. gada turpinās multimediālu interneta platformu un digitalizācijas ietekmē.