Reklāma kā apmaksāts pakalpojums parādījās, jau sākot ar Latvijas valsts atzīšanu pirms simts gadiem. Ar produktu reklamēšanu nodarbojās gan paši ražotāji, gan produktu izplatītāji. Galvenais, ko reklāmdevēji centās publicēt, bija reklāmas teksts, ko reizēm papildināja arī ilustrācija. Šo periodu var uzskatīt par reklāmas sludinājumu izvietošanas un radošo risinājumu sākuma posmu.
20. gs. 20. gados reklāmas bizness strauji attīstījās. Avīzēs un žurnālos tika izvietoti gan auto (piemēram, Ford, Renault, Fiat), gan riepu (piemēram, Goodyear, Dunlop, Pirelli), gan Vici apavu krēmu, gan Nivea sauļošanās krēmu, gan Vilhelma Ķuzes šokolādes, gan “Laimas” konfekšu, gan kungu uzvalku, gan dāmu cepuru sludinājumi, reklāmas. Piemēram, laikrakstā “Jaunākās Ziņas” reklāmas sludinājumi aizņēma pat ceturto daļu no izdevuma. Reklāmas izvietojumu pieaugums saistāms ar straujo Latvijas industrializāciju un uzņēmumu savstarpējo konkurenci. Mērķtiecīgi veidotu uzņēmumu sabiedrisko attiecību šajā laikā vēl nebija.
Padomju okupācijas laikā, tautsaimniecībā nepastāvot konkurencei un izvēles iespējām, zuda reklāmas jēga. Tomēr 80. gados daži specifiski Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ražojumi Latvijas teritorijā tika reklamēti. Tolaik ar reklāmfilmu veidošanu nodarbojās divas studijas: “Lattorgreklāma” un Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas (IPSR) reklāmfilmu studijas “Eesti Reklaamfilm” Latvijas filiāle. Padomju propaganda šajā laika periodā varētu tikt uzskatīta par sabiedrisko attiecību formu.
1991. gadā līdz ar brīvā tirgus izveidošanos Latvijā attīstījās mediju vide, kā arī reklāmas un sabiedrisko attiecību tirgus. Šajā laikā Latvijā strauji tika nodibinātas pasaules lielāko reklāmas aģentūru tīklu pārstāvniecības.