Rīgas radiofonu (kopš 1938. gada Latvijas Radiofons, kopš 1992. gada Latvijas Radio) oficiāli atklāja 01.11.1925. Galvenā pasta ēkā ar divu stundu raidījumiem dienā (no 20.00 līdz 22.00, kur puse raidlaika paredzēta ziņām un puse mūzikai) kā 19. radiostaciju tā laika Eiropā. Radio džingls bija “Rīga dimd”. Latvijas Radio kļuva par Baltijas valstu radio apvienības locekli un kopš 1925. gada – par Starptautiskās Radio apvienības (International Radio Telegraph Union, IRU) biedru. 1927. gadā tam bija 5460 abonentu, 1928. gadā – 18 980. 1927. gada beigās radiofons raidīja septiņas stundas darbdienās un deviņas stundas svētdienās. Aptuveni 60 % bija dažādi mūzikas raidījumi. Pirmā radioreportāža 29.06.1929. vēstīja par Zviedrijas karaļa vizīti Rīgā. 08.1929. valdība atļāva radiofonam producēt oriģinālziņas. Abonentmaksas jau līdz 1929. gadam sedza sākotnējās valsts investīcijas, un 12.1929. radiofons par brīvu sāka visiem radioabonentiem izsūtīt programmu žurnālu “Rīgas Radiofona Programma”, kas ar nosaukumu “Latvijas Vilnis” 1940. gadā sasniedza 165 000 eksemplāru tirāžu. 1931. gadā radiofona ziņu dienests kļuva par atsevišķu nodaļu. Nozares žurnāls “Radio Abonents” (1932–1939) pievērsās radio kritikai. Kopš 1934. gada beigām Rīgas radio bija dzirdams visā valsts teritorijā. 1938. gadā radiofons raidīja vidēji 11,5 stundas dienā (ziņas 10 % no raidlaika) un uz 1000 iedzīvotājiem bija 60 radioabonentu, 1940. gadā – 88, 1940. gada maijā bija 156 568 abonentu.
Pēc valsts okupācijas 17.06.1940. ap 14.00 Latvijas Radiofonu ieņēma padomju karaspēks. Tas faktiski kļuva par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un vēlāk arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvdaļu, padomju propagandas raidītāju 12 stundas dienā. 01.07.1941. pēc nacistu okupācijas to pārņēma Vācijas reiha radio kā Sendergruppe Ostland sastāvdaļu, kas raidīja 15–20 stundas diennaktī, arī vācu valodā, līdz atkāpjoties radiofonu 12.10.1944. nodedzināja un blakus esošo radio torni Radio ielā saspridzināja. Kopš 22.06.1941. no Berlīnes un Kēnigsbergas un kara beigās no Hamburgas līdz pat 15.04.1945. latviski raidīja Propagandas ministrijas Austrumu nodaļas struktūrvienība “Vineta”, savukārt no 09.07.1941. līdz 1944. gada beigām notika regulāras radiopārraides latviešu valodā no Maskavas. Pats Latvijas Radio turpinājās pēckara padomju okupācijas posmā. Radioraidījumus no Rīgas atjaunoja tikai 11.1944. Kopš 12.1946. Latvijas Radio sāka raidīt no Doma laukuma, togad kļūstot par Starptautiskās Radio un televīzijas organizācijas (International Radio and Television Organisation, OIRT), bet kopš 1993. gada – par Eiropas Raidorganizāciju apvienības (European Broadcasting Union, EBU) locekli. 12.03.1947. sāka raidījumus latviešiem ārzemēs, 09.1960. – zviedru valodā Zviedrijai. Speciālas Rietumu “radiobalsu” traucēšanas iekārtas Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī darbojās līdz 80. gadu beigām. Ārzemju raidījumu redakcija kopš 1965. gada piedāvāja informatīvi muzikālu raidījumu “Mikrofons”, kas kopš 1968. gada rīkoja ikgadēju latviešu populāro dziesmu aptauju. Šajā laikā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdības radiostacija “Amerikas balss” veica raidījumus latviešu valodā no Vašingtonas (03.06.1951.–2003). 1975. gadā no Minhenes regulārus raidījumus latviski sāka ASV finansētais “Radio Brīvība”/ “Brīvā Eiropa”, noslēdzot tos no Prāgas 2004. gadā. Tam pievienojās Zviedrijas Radio no Stokholmas (1989–2005), bet Vatikāna Radio arvien turpina raidīt kopš 1948. gada.
1948. gadā Latvijas Radio raidīja astoņas stundas dienā, 1984. gadā – 28 raidstundas diennaktī, iekšzemē sasniedzot 92 % iedzīvotāju. 1945. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 10 radioaparātu, 1990. gadā, noslēdzot padomju režīma liberalizācijas posmu (1985–1990), – 473, taču bez FM (īsviļņu) diapazona.
Programmu izdevums “Rīgas Viļņi” latviešu un krievu valodā 1990. gadā iznāca 500 000 eksemplāru. Līdz ar to Latvijas demokrātijas un neatkarības atjaunošanas kustība (1988–1991) īstenojās ne vien kā dziesmotā, bet arī radio un televīzijas revolūcija, par kuras augstākajiem punktiem kļuva tiešraides ‒ kā no akcijas “Baltijas ceļš” (23.08.1989.) vai neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas (04.05.1990.), kad cilvēki pat ielās staigāja ar palielajiem padomju ražojuma radioaparātiem pie auss. Barikādes Doma laukumā 01.1991. aizsargāja “tautas radio”, ko pučistiem izdevās ieņemt tikai 19.08.1991. naktī, bet ne apklusināt, jo raidījumi turpinājās no slepenas studijas Salaspilī līdz 21.08.1991., kad tie tika atjaunoti no Doma laukuma. Aizsākās jaunas mediju sistēmas izveidošanās un likumu par elektroniskiem medijiem (1992, 1995) pieņemšana (1991–1995), radio liberalizācija un komercializācija, sabiedriskā Latvijas Radio cīņa par eksistenci (1995–2003), iekļaušanās Eiropas Savienības audiovizuālo mediju tirgū (2003–2008) un mediju ekonomiskā recesija (2008–2013). Sākotnēji visi komercradio bija mūzikas stacijas ar reģionālo apraidi: pirmais 09.1990. sāka raidīt “Radio AA” latviešu valodā no Jāņa Lejas izveidotā Rīgas neatkarīgā raidītāja RIT (Riga Independent Transmitter) FM frekcencē, kam 12.1991. pievienojās RIT programma krievu valodā “Radio 2”, kas kā “Radio Mix FM” kopš 2000. gada veidoja pamatu a/s “Mix Media Group”, kas mūsdienās ar “Baltkom radio” u. c. ir viens no pieciem lielākajiem Latvijas radio tirgus dalībniekiem līdzās Latvijas Radio, “Radio SWH”, Ivara Laimoņa Embrekta dibinātajam “Radio Skonto” (kopš 1992. gada) un “Star FM” programmām. Kopš 1992. gada darbojas “Super FM” grupa Uģa Poļa vadībā.
1993. gadā tika izveidots “Radio SWH”, ko līdz 2007. gadam vadīja Zigmars Liepiņš, un “Radio Rīgai” (tagad “Star FM”), ko līdz 2000. gadam vadīja Sanita Griķe. 2000. gadā to pārņēma zviedru koncerns MTG. Abas radiostacijas 1996. gada vasarā ieguva tiesības uz nacionālo apraidi. 1997. gada pavasarī 20 radiostacijas raidīja visu diennakti un 21 izmantoja FM frekvenci. Kopš 1999. gada savus klausītājus vairs nezaudēja sabiedriskais Latvijas Radio (to vadīja direktors Dzintris Kolāts), raidot 66 raidstundas diennaktī, kopš 2001. gada četrās programmās, no kurām latviešu populārās mūzikas LR2 izveidoja Uldis Duka un LR3 “Klasika” Gunda Vaivode, otrā (LR4 “Doma laukums”) kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas attīstīta mazākumtautību valodās, galvenokārt krieviski. Kopš 2013. gada, kad Latvijas Radio savu tīmekļa vietni “Latvijasradio.lv” sasaistīja ar Latvijas sabiedrisko mediju vienoto portālu “Lsm.lv” (kopā ar Latvijas Televīziju), un kopš 2015. gada ar sabiedrisko mediju atskaņotāju “Replay.lv”, notiek mediju ainavas strukturālās pārmaiņas multimediālu interneta platformu un digitalizācijas ietekmē.