AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2023. gada 3. oktobrī
Valdis Klišāns,Juris Ciganovs,Agrita Briede,Iveta Reinholde,Mārtiņš Vargulis,Sandra Jēkabsone,Juris Krūmiņš,Gita Rēvalde,Aivars Markots,Voldemārs Spuņģis,Zaiga Krišjāne,Pēteris Šķiņķis,Andris Zeļenkovs,Anda Rožukalne,Ivars Ījabs,Helēna Demakova

Latvija

(lībiešu Lețmǭ, angļu Latvia, vācu Lettland, franču Lettonia, krievu Латвия)
valsts Eiropā, Baltijas jūras austrumu krastā
Skats uz Vecrīgu. 2019. gads.

Skats uz Vecrīgu. 2019. gads.

Fotogrāfs Ingus Kruklitis. Avots: Shutterstock.com.

Latvija

Valsts nosaukums Latvijas Republika

Valsts dibināšanas datums 18.11.1918.

Himna

Dievs, svētī Latviju!

Karogs

e312c641ba26-b9dbae37-8e99-459d-9948-7ce9afd784ee.jpg
e312c641ba26-b9dbae37-8e99-459d-9948-7ce9afd784ee.jpg

Ģerbonis

b6709a719924-124ec295-5228-4eb8-8869-951064033474.jpg
b6709a719924-124ec295-5228-4eb8-8869-951064033474.jpg

Galvaspilsēta Rīga

Oficiālā valoda

  • latviešu

Atrašanās vieta

077db7303861-67218b65-5836-4ea7-9dee-ddab8ba60c19.jpg
077db7303861-67218b65-5836-4ea7-9dee-ddab8ba60c19.jpg

Valsts teritorijas lielums 64,594 km²

Robežvalstis

  • Igaunija, Krievija, Baltkrievija, Lietuva

Robežas garums 1,877 km

Administratīvā iedalījuma vienības

  • novads, pilsēta, pagasts

Demonīms latvieši

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaits 1 876 400 (OSP_PUB/START/POP/IR/IRS/IRS010m;ContentsCode/item/IRS010m&TIME/top/1;data[0].key[0];2022;x[0]*1000+x[1]*100+x[2]*10+x[3])

Lielākās lingvistiskās grupas

  • latvieši, krievi

Galvenās konfesionālās grupas

  • luterāņi, Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki

Iedzīvotāju blīvums (iedzīvotāju skaits uz vienu km2) 30,0 km² (2021.)

Ģeogrāfija

Augstākā virsotne 311,94 m, Gaiziņkalns

Dziļākais ezers 65,1 m, Dreidzs

Garākā upe 452 km, Gauja

Minimālā temperatūra -43,2 °C, Daugavpils, 08.02.1956.

Maksimālā temperatūra 37,8 °C, Ventspils, 04.08.2014.

Valsts pārvalde

Politiskā iekārta republika

Valsts vadītājs (oficiālais amata nosaukums) Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs

Parlaments Saeima (locekļu skaits - 100)

Valdības vadītājs Ministru prezidente Evika Siliņa

Finanses, ekonomika un labklājība

Naudas vienība

  • eiro, cents
(100 centu = 1 eiro)

IKP (faktiskajā cenās, tūkst. eiro) 29 510 975 (2020)

IKP (uz vienu iedzīvotāju, eiro) 15 525 (2020)

Bezdarba līmenis (%) 8,1 (2020)

Nodarbinātības līmenis (%) 64,2 (2020)

Inflācijas līmenis (procenti pret iepriekšējo gadu) 0,2 (2020)

Džini koeficients (%) 34,5 USD (2019)

Dažādi

Interneta kods .lv

Tālruņa zvana kods +371

Gaisa kuģa nacionālā zīme YL

Automašīnu reģistrācijas kods LV

Satura rādītājs

  • 1.
    Valsts ģeogrāfiskais novietojums
  • 2.
    Valsts dabas apstākļu raksturojums. Klimats. Augi un dzīvnieki.
  • 3.
    Administratīvais iedalījums
  • 4.
    Valsts pārvaldes sistēma. Svarīgākās iestādes
  • 5.
    Latvijas demogrāfija
  • 6.
    Vēsture
  • 7.
    Valsts politiskās dzīves raksturojums
  • 8.
    Latvijas ekonomika un tautsaimniecība
  • 9.
    Pašreizējais stāvoklis
  • 10.
    Latvijas izglītība un zinātne
  • 11.
    Valsts kultūras raksturojums
  • 12.
    Mediji Latvijā
  • 13.
    Sports
  • 14.
    Bruņotie spēki. Iekšējās drošības iestādes
  • 15.
    Latvijas ārpolitika
  • Multivide 71
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Valsts ģeogrāfiskais novietojums
  • 2.
    Valsts dabas apstākļu raksturojums. Klimats. Augi un dzīvnieki.
  • 3.
    Administratīvais iedalījums
  • 4.
    Valsts pārvaldes sistēma. Svarīgākās iestādes
  • 5.
    Latvijas demogrāfija
  • 6.
    Vēsture
  • 7.
    Valsts politiskās dzīves raksturojums
  • 8.
    Latvijas ekonomika un tautsaimniecība
  • 9.
    Pašreizējais stāvoklis
  • 10.
    Latvijas izglītība un zinātne
  • 11.
    Valsts kultūras raksturojums
  • 12.
    Mediji Latvijā
  • 13.
    Sports
  • 14.
    Bruņotie spēki. Iekšējās drošības iestādes
  • 15.
    Latvijas ārpolitika
Valsts ģeogrāfiskais novietojums

Latvija atrodas ziemeļu puslodē, austrumos no sākummeridiāna (nulles) jeb Griničas (Lielbritānijā) meridiāna, starp 20°58’ un 28°14’ garuma grādiem un 55°40’ un 58°05’ platuma grādiems. Apmēram 35 % no Latvijas teritorijas atrodas tuvāk par 50 km no Baltijas jūras vai Rīgas līča krasta līnijas. Jūras klātbūtne, atmosfēras cirkulācijas īpatnības, kā arī reljefa īpatnības nosaka klimatiskos un laikapstākļus. Latvijai raksturīgi mazi reljefa absolūtie un relatīvie augstumi, sadrumstalota ainavu mozaīka un augšņu sega.

Kopš 12. gs. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis vairākkārtīgi bijis viens no iemesliem kaimiņvalstu (Krievijas, Vācijas, Polijas un Zviedrijas) teritoriālajai ekspansijai un teritorijas integrācijai citu valstu pakļautībā. 1918. gadā nodibinot Latvijas valsti un 1991. gadā atjaunojot tās neatkarību, pasaulē notika ģeopolitiskās situācijas maiņa un valsts veidošanās un pārveidošanās procesi.

Mūsdienās Latvija ir nozīmīgāko starpvalstu organizāciju dalībvalsts, ir aktīva reģionāla dalībniece Baltijas jūras reģiona organizācijās, pārrobežu un transnacionālajā sadarbībā. 

Latvija Eiropā.

Latvija Eiropā.

Valsts dabas apstākļu raksturojums. Klimats. Augi un dzīvnieki.

Latvija atrodas Lielā Eiropas kontinentālā līdzenuma piejūras apgabalā. Lai gan Latvijas platība ir salīdzinoši neliela, tai piemīt liela dabas apstākļu daudzveidība, ko nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis, attīstības vēsture un lokālo apstākļu specifika. Latvija atrodas boreonemorālajā zonoekotonā (jaukto koku mežu zonā). Tā ir pārejas zona starp nemorālo biomu zonu, kam raksturīgi īsi sala periodi un dominējošais bioms ir vasarzaļie platlapju meži, un boreālo biomu zonu, kam raksturīgas vēsas vasaras un garas ziemas un galvenais bioms ir skujkoku meži. Vidēji 80 % no pieplūstošās Saules enerģijas tiek izmantoti evaporācijai, 20 % – atmosfēras gaisa sasilšanai. Gaisa temperatūras un nokrišņu sadalījumā nozīmīgs klimata atšķirību veidojošs faktors ir reljefs. Lai arī Latvijas augstienes nav pārāk augstas, tās ietekmē konkrētas vietas temperatūru un nokrišņu daudzumu. Reljefa ietekmē augstienēs gaisa temperatūra ir par 0,5–1,0°C zemāka nekā apkārtējā līdzenumā, bet bezsala periods vidēji par divām nedēļām īsāks. Vienlaikus lokālie apstākļi var noteikt mikroklimatisko apstākļu dažādību un kontrastainību no vietas uz vietu pat nelielos attālumos. Tā kā Latvija atrodas Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā, klimatam raksturīgas okeāniskas iezīmes. Siltās un mitrās okeāniskās gaisa masas, kas veidojas virs Atlantijas okeāna, rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās pāri Baltijas jūrai no rietumiem uz austrumiem un relatīvi līdzenā reljefa dēļ iespiežas tālu Eiropas daļā. Kopumā Latvijai ir augsta cikloniskā aktivitāte, kas nosaka izteiktu laikapstākļu maiņu, ievērojamu nokrišņu daudzumu un izlīdzinātas gaisa temperatūras gada gaitu. Attālinoties no Baltijas jūras, samazinās jūras klimata iezīmes un pieaug kontinentalitātes pazīmes. Kontinentalitātē vērojams izteikts rietumu-austrumu gradients, kas izpaužas arī nokrišņu sadalījumā. Tostarp dienvidu-ziemeļu gradients tiek novērots siltās sezonas temperatūras režīmā. Mitrais un nokrišņiem bagātais klimats vietām sekmē pārpurvošanos, kā arī intensīvus noteces un erozijas procesus. Lielas platības aizņem purvi. Augsnes ģenēzē valdošie procesi ir podzolēšanās un glejošanās. Tostarp līdzenais reljefs ir noteicis plaša sazarota upju tīkla izveidošanos. Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā.

Jūras krasts pie Ragaciema, 2014. gads.

Jūras krasts pie Ragaciema, 2014. gads.

Fotogrāfs Mihails Ignats.

Latvijas augu un dzīvnieku valsts ir daudzveidīga un savdabīga, jo tās teritorija atrodas pārejas zonā starp boreālo un nemorālo biomu. Līdz ar to tai raksturīgas gan boreālās – skujkoku mežu sugas, gan nemorālās – lapkoku mežu sugas. Latvijas pamatekosistēma ir mežs, kas sastāda 3,412 milj. hektārus jeb 53 % no Latvijas teritorijas (2021). Izplatītākās koku sugas ir priede (33 %), bērzs (30 %) un egle (19 %). Pēdējos gados pieaug ozolu mežu īpatsvars. Purvi klāj 5 % no Latvijas teritorijas, dabiskās pļavas – 1 %. Latvijas veģetācija ir relatīvi jauna. Tā sāka veidoties pirms apmēram 12–14 tūkstošiem gadu pēc pēdējā ledus laikmeta apledojuma. Līdz ar to Latvijā nav sastopamas endēmas sugas. Pirmie ieviesās tundras augi. Viens no senākajiem un joprojām Latvijā augošiem augiem ir pundurbērzs, kas ir leduslaikmeta arktiskās floras relikts. Pirmie sauszemes dzīvnieki Latvijas teritorijā bija aukstumizturīgie bezmugurkaulnieki – augsnes kolembolas, ērces, zirnekļi, kukaiņi; ūdeņus apdzīvoja sīki vēžveidīgie, kukaiņi, aukstūdens zivis, piemēram, alata. Klimatam kļūstot siltākam, veidojās bagātāka augu valsts – ienāca pļavu, purvu un ūdens augi, pieauga skujkoku, bērzu, alkšņu, vēlāk arī platlapu koku daudzums. Bezmugurkaulniekiem pievienojās putni un zīdītāji. Rāpuļi un abinieki, domājams, parādījās pirms apmēram 8000 gadiem Atlantiskajā periodā. Tad arī bija novērojams vispārējs floras un faunas uzplaukums. Jūras faunu pārstāvēja no Atlantijas ienākošās sugas. Zālāju sugu daudzveidība palielinājās līdz ar zemkopības attīstību pirms apmēram 4000 gadiem. Floras un faunas bagātināšanās turpinās līdz pat mūsdienām. Ir saglabājušās iepriekšējo klimatisko periodu sugas. Augu un dzīvnieku sugas Latvijas teritorijā ieceļo gan dabiski, piemēram, zeltainais šakālis, gan ir arī cilvēka ievesti, piemēram, Spānijas kailgliemezis. Cilvēka ievesto sugu skaits arvien palielinās, 18 dzīvnieku un 35 augu sugas ir invazīvas un negatīvi ietekmē vietējās sugas un biotopus.

Mūsdienās Latvijā zināmas ap 2500 augu sugas, no tām 565 sūnu sugas, 50 paparžaugu sugas un 1890 sēklaugu sugas. Sēnes veido atsevišķu valsti, un to skaits Latvijā sastāda vairāk nekā 4000 sugas. Precīzs Latvijā dzīvojošo dzīvnieku sugu skaits nav zināms, bet to ir apmēram 17,5 tūkstoši, no kuriem lielāko daļu veido kukaiņi – ap 14 tūkstoši sugu, tad seko helicerāti – ap 1000 sugu, vēžveidīgie – ap 350 sugu, citi bezmugurkaulnieki – līdz 2000 sugu. Precīzāk zināms mugurkaulnieku sugu skaits: apaļmutnieki – trīs sugas, zivis – ap 100, putni – 368, abinieki – 13, rāpuļi – septiņas, zīdītāji – 69 sugas. Plašāk pārstāvētā klase ir kukaiņi, kurā sugām bagātākās kārtas ir vaboles – ap 3600 sugas, divspārņi – vairāk nekā 3000 sugas, augu sūcēji – vairāk nekā 1200 sugas, plēvspārņi – vairāk nekā 2500 sugas. Mūsdienās ik gadus Latvijas faunā atrod vairākus desmitus jaunu bezmugurkaulnieku sugu un pa dažām mugurkaulnieku sugām. Vietējo sugu populācijas pa gadiem mainās. Piemēram, agrāk retais baltais gārnis kopš 2000. gada tiek reģistrēts kā ligzdotājs, bet jūras krauklis pēdējās desmitgadēs kļuvis par masveidīgu sugu. 

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo). Sātiņi, 12.04.2009.

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo). Sātiņi, 12.04.2009.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Latvijā ir 4 nacionālie parki (Gaujas, Ķemeru, Slīteres, Rāznas); Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts; 4 dabas rezervāti (Grīņu, Krustkalnu, Moricsalas, Teiču), 261 dabas liegums, kā arī citas aizsargājamas dabas teritorijas. Īpaši aizsargājamas ir 217 augu sugas, piemēram, baltais āmulis, bezdelīgactiņa, jumstiņu gladiola, sarkanā cefalantēra, dzeltenā dzegužkurpīte, peldošais ezerrieksts, vārpu ēnpaparde u.c. Dažāds aizsardzības statuss ir 257 dzīvnieku sugai, no kurām lielākie taksoni ir bezmugurkaulnieki (106 sugas), putni (99), zīdītāji (31 suga). Kritēriji sugu atlasei to aizsardzībai ir dažādi: retas un sarūkošas populācijas, piemēram, zaļā vārna, apdraudētas populācijas uz areāla robežas, piemēram, brūnvālīšu zilenītis, saimnieciskās darbības ietekmētās sugas, piemēram, melnais stārķis vai lapkoku praulgrauzis, saimnieciski ierobežoti izmantojamas sugas, piemēram, Baltijas lasis vai parka vīngliemezis. Sugu aizsardzību nodrošina arī starptautiskās vienošanās, piemēram, ES Biotopu direktīva. Saskaņā ar to vairākām sugām Latvijā ir labvēlīgs aizsardzības statuss un nav nepieciešami īpaši aizsardzības pasākumi. Kopš 2021. gada uzsākta sugu atlase to aizsardzībai, balstoties uz starptautisku pieredzi.

Administratīvais iedalījums

Mūsdienu izpratnei atbilstoša teritoriālā struktūra Latvijā sāka veidoties 9. gs. Pagastu teritorijas izveidojās 16. gs. kā muižas administratīvā struktūrvienība; 18. gs. pagasts iezīmēja vietējo pašpārvaldi, kas pēc brīvlaišanas tika dota Baltijas guberņu zemniekiem. Pēc Latvijas valsts izveides tika saglabāts administratīvi teritoriālais iedalījums apriņķos un pagastos, kas pamatos tika veidots no bijušās cariskās Krievijas – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apdzīvotajiem apriņķiem. 15.02.1922. pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 3. pantā tika noteikts, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Latgales, Vidzemes, Zemgales. Līdz 1940. gadam 19 apriņķu robežas, pagastu skaits un robežas mainījās salīdzinoši nedaudz. Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei nebija pārvaldes funkciju, bet tās kopā ar atsevišķi izdalīto Rīgu kalpoja kā teritoriālas vienības statistiskai uzskaitei un arī kā vēlēšanu un tiesu apgabali.

Iedalījums 19 apriņķos tika saglabāts arī pēc tam, kad 1940. gadā Latvija tika okupēta, tāds tas bija arī pirmajos pēckara gados. 1944. gada oktobrī no Latvijas atdalīja Abrenes apriņķa sešus pagastus un Abrenes pilsētu, kurus iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā. 

Īpaša loma padomju okupācijas periodā bija rajonu teritoriju izveidei un to reformām. Būtiskākās teritoriju izmaiņas sākās 1950. gadā, kad Latvijā tika likvidēti agrākie apriņķi un pagasti, izveidojot 58 lauku rajonus, tiem tieši pakļaujot jau esošās 1349 ciemu padomes. Laikā no 1952. gada aprīļa līdz 1953. gada aprīlim Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā pastāvēja arī vēl trīs apgabali (Rīgas, Liepājas un Daugavpils). Sākot no 1955. gada, rajonu skaits pakāpeniski tika samazināts (1956. gada beigās Latvijā bija 45 rajoni), un kopš 1967. gada to skaits ir stabils – 26 rajoni.

Pēc neatkarības atjaunošanas administratīvajā iedalījumā tika veiktas izmaiņas, galvenokārt lai nostiprinātu vietējās pašvaldības. Kopš 1992. gada tika gatavota visu sistēmu aptveroša administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma, kuras mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. 1998. gadā, pieņemot Administratīvi teritoriālās reformas likumu, Latvijā bija 26 rajoni, 77 pilsētas, 487 pagasti un 25 pilsētu lauku teritorijas (kopā 564 vietējās pašvaldības).

2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā notika pāreja no divu līmeņu uz viena līmeņa pašvaldībām: tika likvidētas 26 rajonu padomes, bet pilsētas, to lauku teritorijas un pagastus apvienoja novados, kā arī 9 lielākās pilsētas ieguva republikas pilsētas statusu. 03.01.2011. Latvijā bija 119 pašvaldības – 9 republikas pilsētas un 110 novadi. Novadu sastāvā pašvaldības kā to iekšējās pārvaldes teritorijas bija 67 novadu pilsētas un 497 novadu pagasti.

Lai samazinātu administratīvo teritoriju sadrumstalotību un nodrošinātu plašāku pašvaldību iespēju attīstību 2021. gadā realizēta administratīvi teritoriālā reforma.

23.06.2020. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums nosaka administratīvo teritoriju un novadu teritoriālā iedalījuma vienību izveidošanas, uzskaites, robežu grozīšanas un administratīvā centra noteikšanas nosacījumus un kārtību, kā arī apdzīvotās vietas statusa noteikšanas, apdzīvoto vietu uzskaites kārtību un institūciju kompetenci šajos jautājumos.

Saskaņā ar to Latvijas teritorija ir sadalīta valstspilsētu pašvaldību teritorijās un novadu pašvaldību teritorijās. Kopumā reformas rezultātā tika izveidotas 42 administratīvās teritorijas. Vēlāk jauno pašvaldību skaits pieauga līdz 43, jo Saeima 2021. gada 1. jūnija sēdē galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma grozījumus, kas paredz saglabāt Varakļānu novada administratīvo teritoriju esošajās robežās.

Jauno iedalījumu veido šādas pašvaldības: 7 valstpilsētas un 35 novadu administratīvās teritorijas. Novadus veido teritoriālās vienības (pilsētas un pagasti). Likums nosaka, ka Rīga ir Latvijas Republikas galvaspilsēta. Visas pilsētas iedalītas valstspilsētās (10) un novadu pilsētās (68, no 01.07.2022. – 71; 3 jaunas pilsētas Ādaži, Ķekava, Mārupe).

Administratīvais iedalījums 2021. gads.

Administratīvais iedalījums 2021. gads.

Līdzās administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņām, Latviešu vēsturisko zemju likums (spēkā no 01.07.2021.) nosaka kultūrvēsturisko teritoriju dalījumu Vidzemē (ietverot Rīgu), Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā.

Administratīvais iedalījums 1914. gadā.

Administratīvais iedalījums 1914. gadā.

Administratīvais iedalījums 1939. gadā.

Administratīvais iedalījums 1939. gadā.

Administratīvais iedalījums 1947. g.

Administratīvais iedalījums 1947. g.

Administratīvais iedalījums 1953. g.

Administratīvais iedalījums 1953. g.

Administratīvais iedalījums 1963. g.

Administratīvais iedalījums 1963. g.

Administratīvais iedalījums 2008. gadā.

Administratīvais iedalījums 2008. gadā.

Administratīvais iedalījums 2018. g.

Administratīvais iedalījums 2018. g.

Latviešu vēsturiskās zemes.

Latviešu vēsturiskās zemes.

Valsts pārvaldes sistēma. Svarīgākās iestādes

Latvijā ir klasiska varu dalīšana starp likumdevējvaru, tiesu varu un izpildvaru. Latvijas valsts pārvalde ir izpildvaras iestāžu kopums, kas aptver nacionālo un vietējo līmeni un kurā notiek publisko rīcībpolitiku izstrāde un ieviešana, publisko pakalpojumu definēšana un sniegšana. Latvijā valsts pārvaldes reforma notika pēc neatkarības atjaunošanas 04.05.1990. Reformas gaitā tika izmantota galvenokārt Lielbritānijas, Vācijas un Jaunzēlandes pieredze. Latvija ir unitāra valsts ar diviem pārvaldes līmeņiem – centrālo un vietējo līmeni. Centrālā līmenī atrodas ministrijas un to padotības iestādes, bet vietējā līmenī – vietējās pašvaldības. Centrālā līmeņa iestādes (ministrijas un padotības iestādes) sauc par tiešās pārvaldes iestādēm. Pastarpinātās pārvaldes iestādes ir pašvaldību un citu atvasināto publisko tiesību juridisko personu izveidotās iestādes. Tiešās pārvaldes iestāžu skaits ir mainīgs, jo Latvijas Republikas valdība – Ministru kabinets – pieņem lēmumus par tiešās pārvaldes iestādes izveidošanu, reorganizāciju vai likvidēšanu. Tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlasi organizē centralizēti Valsts kanceleja. Pastarpinātas pārvaldes iestādes ir institucionāli autonomas. Valsts pārvaldes institucionālā struktūrā ir arī patstāvīgās (sauktas arī par neatkarīgām un autonomām) iestādes (Valsts kontrole, Centrālā velēšanu komisija, Tiesībsargs, Latvijas Banka, Nacionālā plašsaziņas līdzekļu padome, Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija), kurām ir noteikta vieta institucionālajā sistēmā, bet tām nav hierarhisku attiecību ar atbilstošu ministriju. Latvijā jēdziens “valsts pārvalde” tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē, “valsts pārvalde” aptver centrālo pārvaldes līmenī. Plašākā nozīmē tajā tiek ietvertas centrālais pārvaldes līmenis, kā arī pašvaldības, patstāvīgās (neatkarīgās) iestādes, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kā arī atvasinātas publiskas personas. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka ministriju skaitu un to funkcionālās atbildības apjomu nosaka likums. Valsts pārvaldes institucionālās sistēmas pamatprincipus nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums (06.06.2002.). Institucionālās sistēmas principi nosaka, ka valsts pārvalde ir veidota vienotā, hierarhiskā sistēmā un neviena iestāde neatrodas ārpus sistēmas. Ministru kabinets īsteno valsts pārvaldes uzraudzību ar ministru starpniecība. Ierasta Latvijas prakse ir, ka katrai ministrijai ir ministrs – politiskā amatpersona, kas nosaka ministrijai un nozarei sasniedzamos politiskos mērķus. Nozaru rīcībpolitikas plānošana tiek atspoguļota attīstības plānošanas dokumentos – pamatnostādnēs un plānos. Latvijas pārvaldei ir raksturīga nozares politiku veidošanas pieeja, kur rīcībpolitikas izstrādā un veido centrālā līmenī atbildīgā ministrija – tiešās pārvaldes augstākā iestāde. Padotības iestādes, pašvaldības, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības nodrošina publisko pakalpojumu sniegšanu. Valsts pārvaldes iekārtas likums noteic valsts pārvaldes organizācijas un darbības galvenos principus. Tie ir labas pārvaldības princips, subsidiaritātes princips, pakalpojumu kvalitātes princips, efektivitātes princips un cilvēktiesību princips. Valsts pārvaldes iestādes savā darbībā nodrošina sabiedrības interešu ievērošanu un sabiedrības informēšanu, kā arī to darbība ir vērsta uz ērtu privātpersonu apkalpošanu.

Latvijas demogrāfija
2.	attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pa faktoriem Latvijā, 1950.‒2020. gads (tūkstoši cilvēku)

2. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pa faktoriem Latvijā, 1950.‒2020. gads (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

4.	attēls. Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīda 1990. un 2020. gada sākumā (tūkstoši cilvēku)

4. attēls. Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīda 1990. un 2020. gada sākumā (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

6.	attēls. Latvijas iedzīvotāju (15–74 gadu vecumā) ekonomiskās aktivitātes struktūra 2020. gadā (procentos)

6. attēls. Latvijas iedzīvotāju (15–74 gadu vecumā) ekonomiskās aktivitātes struktūra 2020. gadā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

7.	attēls. Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji pa vecuma grupām pēc augstākā iegūtā izglītības līmeņa 2019. gadā (procentos)

7. attēls. Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji pa vecuma grupām pēc augstākā iegūtā izglītības līmeņa 2019. gadā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Īsa vēsture

Demogrāfiskā attīstība Latvijas teritorijā līdz 19. gs. noritēja lēni. Iedzīvotāju skaits divkāršojās trīs gadsimtu laikā un 16. gs. pārsniedza 400 tūkstošus. Miljons iedzīvotāju Latvijas teritorijā tika sasniegts 19. gs. pirmajā pusē, kad aizsākās demogrāfiskā pāreja, bet 1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja jau 1,9 miljonus iedzīvotāju. Amatniecības un rūpniecības uzplaukums pilsētās, ostu un dzelzceļu attīstība sekmēja pilsētnieku skaita strauju pieaugumu. 1913. gadā iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā bija sasniedzis gandrīz 2,5 miljonus, no kuriem 38 % bija pilsētnieki. Pirmais pasaules karš izraisīja lielus iedzīvotāju skaita zaudējumus. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju bija gājuši bojā vai devušies bēgļu gaitās. Līdz 20. gs. 20. gadu vidum iedzīvotāju skaits Latvijā, salīdzinot ar 1913. gadu, bija samazinājies par nepilniem 900 tūkstošiem un sasniedza 1,6 miljonus (skat. 1. attēlu).

1.	attēls. Iedzīvotāju skaits un to īpatsvars pilsētās un laukos Latvijā, 1920.‒2020. gadā

1. attēls. Iedzīvotāju skaits un to īpatsvars pilsētās un laukos Latvijā, 1920.‒2020. gadā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Iedzīvotāju skaita pieaugumu turpmākajos gados sekmēja bēgļu atgriešanās un dzimušo skaita pārsvars pār mirušajiem. 1939. gadā iedzīvotāju skaitu Latvijā ietekmēja aptuveni 50 tūkstošu vācbaltiešu izceļošana uz Vāciju. 1940. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā bija 2,0 miljoni, no kuriem 35 % bija pilsētnieki.

Iedzīvotāju skaita izmaiņu faktori

Demogrāfiskus zaudējumus represiju un kara darbības rezultātā Latvijai nesa padomju un nacistiskās Vācijas okupācija. Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latvijas iedzīvotāju skaits bija sarucis par trešdaļu. 1946. gadā Latvijā bija aptuveni 1,6 miljoni, bet 1950. gadā ‒ 1,9 miljoni iedzīvotāju. Padomju okupācijas periodu kopumā raksturo iedzīvotāju migrācijas saldo pārsvars pār dabisko pieaugumu (skat. 2. attēlu). 20. gs. 60. gados sāka pazemināties dzimstības līmenis, bet gandrīz nemainīga paredzamā mūža ilguma, kā arī iedzīvotāju sastāva novecošanas rezultātā vispārējais mirstības līmenis palielinājās. Rezultātā samazinājās iedzīvotāju dabiskais pieaugums, zemāko līmeni sasniedzot 1978. gadā ‒ 1,2 uz tūkstoti iedzīvotāju Tam sekoja īslaicīgs dabiskā pieauguma palielinājums 1982.‒1989. gadā, kad reproduktīvajā vecumā stājās paaudzes, kuras bija dzimušas iepriekš ‒ augstākas dzimstības periodā. Aizsākoties neatkarības atgūšanas laika iniciatīvām par migrācijas ierobežošanu no citām PSRS republikām, aktivizējās demogrāfiskā politika Latvijā un sāka samazināties pārrobežu migrācijas saldo, kas 1989. gadā kļuva negatīvs. 20. gs. 90. gadu sākumā Latvijā bija sasniegts lielākais uzskaitītais iedzīvotāju skaits – 2,7 miljoni. 90. gadu pirmajā pusē, sarūkot ekonomiskās attīstības tempiem, samazinājās dzimstība, palielinājās mirstība, un, galvenais, būtiski pieauga darbaspējas vecuma iedzīvotāju emigrācija ‒ īpaši padomju periodā ieceļojušo un militārpersonu izbraukšana (skat. 3. attēlu).

3.	attēls. Starptautiskā ilgtermiņa migrācija Latvijā, 1990.‒2019. gads (tūkstoši cilvēku)

3. attēls. Starptautiskā ilgtermiņa migrācija Latvijā, 1990.‒2019. gads (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

21. gs. turpinājās izmaiņas iedzīvotāju dzimuma un vecuma sastāvā, ko raksturo iedzīvotāju sastāva novecošana. To sekmēja gan iedzīvotāju emigrācija (sevišķi 2008.‒2010. gada ekonomiskās krīzes laikā), gan zemā dzimstība, bet to bremzēja paredzamā mūža ilguma palielināšanās. Kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits ir palielinājies tikai pensijas vecumā (skat. 4. attēlu), pieauga demogrāfiskā slodze. Tādējādi vidējais vecums vīriešiem bija palielinājies par 6,4, bet sievietēm par 7,2 gadiem. Sieviešu vidējā vecuma pārsvars pār vīriešu 2020. gadā sasniedza 6,1 gadu, bet paredzamā mūža ilguma un mirušo vidējā vecuma pārsvars bija 9‒10 gadi, kas ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Kaut gan kopš 90. gadu vidus negatīvais dabiskais pieaugums Latvijā uzrāda samazinājuma tendenci, bet starptautiskās migrācijas saldo pēc 2008.‒2010. gada ekonomiskās krīzes sarūk (tuvojoties nullei), depopulācija saskaņā ar demogrāfiskām prognozēm 21. gs. turpināsies.

Etniskais sastāvs, pilsonība un valodu prasme

Visas tautas skaitīšanas uzrāda latviešus kā skaitliski dominējošo tautību. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, no Latvijas teritorijā dzīvojošajiem 68 %. Citas lielākās etniskās grupas bija krievi (12 %), ebreji (7,4 %), vācieši un poļi (attiecīgi 6,2 un 3,4 %). Šādi dati tika iegūti, sniedzot atbildi uz jautājumu par dzimto valodu. Turpmāk iedzīvotāju etniskais sastāvs Latvijā lielā mērā mainījās emigrācijas un imigrācijas rezultātā. Dzimstības un mirstības etniskās atšķirības bija nelielas. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, kā arī pēc vāciešu izceļošanas 1939. gadā latviešu īpatsvars sasniedza 77 %, krievu ‒ 8,8 %, ebreju ‒ 4,9 %. Otrā pasaules kara izraisītās emigrācijas un padomju okupācijas periodā sekmētās imigrācijas rezultātā latviešu īpatsvars saruka un 1989. gadā bija 52 %. Turpmākajās desmitgadēs negatīva dabiskā pieauguma un emigrācijas rezultātā samazinājās visu Latvijas lielāko tautību iedzīvotāju skaits. 2021. gada tautas skaitīšanas rezultāti uzrādīja šādu etnisko sastāvu – latvieši 62,7 %, krievi 24,5 %, baltkrievi 3,1 %, ukraiņi 2,2 %, poļi 2 %, citas tautības 5,5 %. Pēc iedzīvotāju valstiskās piederības 86,7 % bija Latvijas pilsoņi, 10,1 % nepilsoņi, 2,1 % Krievijas pilsoņi un 1,1 % citu valstu pilsoņi. 2011. gada tautas skaitīšanā 56 % iedzīvotāju uzrādīja, ka mājās pārsvarā lieto latviešu valodu, 34 % krievu valodu, 1 % citu valodu, bet 9 % tā nebija norādīta. 2017. gadā 60,8 % Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju dzimtā valoda bija latviešu.

Sociālais sastāvs un izglītības līmenis

2020. gada sākumā 99 % Latvijas iedzīvotāju dzīvoja privātajās mājsaimniecībās, bet 1 % – institucionālajos mājokļos (vidējais iedzīvotāju skaits vienā privātajā mājsaimniecībā bija 2,3 personas). Latvijā bija 508,7 tūkstoši ģimeņu, kas salīdzinājumā ar 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem uzrādīja samazinājumu par 13 %. Salīdzinot ar 2011. gadu, bija pieaudzis vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars, kas ir izplatītākais ģimenes tips Latvijā (skat. 5. attēlu).

5.	attēls. Ģimeņu tipu dalījums Latvijā 2011. un 2021. gada sākumā (procentos)

5. attēls. Ģimeņu tipu dalījums Latvijā 2011. un 2021. gada sākumā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

24 % ģimeņu Latvijā bija viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem. Demogrāfiskie procesi un to izraisītās pārmaiņas vecuma sastāvā ietekmē iedzīvotāju sociālo sastāvu. Samazinās bērnu un pusaudžu īpatsvars, bet palielinās pensijas vecuma iedzīvotāju skaits un īpatsvars. Turpina samazināties arī iedz.īvotāju skaits darbspējas vecumā (15–62 gadi). No 1390 tūkstošiem iedzīvotāju 15‒74 gadu vecumā ekonomiski aktīvi 2020. gadā bija 70 %, no kuriem 3 % bija darba devēji, 61 % darbinieki un pašnodarbinātie, bet nepilni 6 % bija bezdarbnieki (skat. 6. attēlu). Lielāko daļu no 30 % ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju veidoja nestrādājošie pensionāri (13,3 %). Būtiska nozīme ir iedzīvotāju izglītībai, kas ietekmē tautas attīstības līmeni, kurš Latviju 2020. gadā ierindoja 37 vietā pasaulē. No 1990. līdz 2019. gadam vidējais izglītības gadu skaits Latvijā palielinājās no 7,6 līdz 13,0. To sekmēja augstākās izglītības izplatība, kuru ieguvušie 25‒44 gadu vecumā veidoja 39 % no iedzīvotāju skaita (skat. 7. attēlu).

Konfesionālā piederība

Latvijā 2019. gadā bija 1162 reliģiskās draudzes, no kurām visvairāk bija luterāņu (287), Romas katoļu (278), pareizticīgo (128) un baptistu (94). Reizi divos gados pētījumu centrs SKDS aptaujā nejauši izvēlētiem 1000 iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 74 uzdod jautājumu “Pie kuras ticības Jūs sevi pieskaitāt?”. Šādi iegūta informācija par konfesionālo piederību liecina, ka kopš 2014. gada respondenti sevi ir uzrādījuši kā pareizticīgus (25–26 %), katoļticīgus (20‒23 %), luterāņus (17‒20 %), citām konfesijām piederīgus (2‒4 %), ticīgus, nepieskaitot sevi noteiktai konfesijai (10‒14 %), neticīgus (15‒17 %), bet pārējiem bija grūti pateikt (2‒3 %).

Vēsture

Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā zināmi aptuveni kopš 10 000–9000 p. m. ē. Tie bija senie Eiropas iedzīvotāji, kas nodarbojās ar medībām, zveju un vākšanu. 3. gt. p. m. ē. Latvijas teritorijā izplatījās protosomugru kultūra, bet 2. gt. p. m. ē. – indoeiropiešu kultūra. Līdz ar indoeiropiešu kultūras izplatību sakās neolītiskā revolūcija – pārēja no savācējsabiedrības uz lauksaimniecību. 2.–1. gt. p. m. ē. formējās baltu un somugru etniskās grupas, Latvijas teritorija bija šo grupu kontaktzona. Mūsu ēras 1. gt. Latvijas teritorijā izveidojās atsevišķas baltu sentautas – latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši, kā arī Baltijas somu tauta – lībieši.

10.–12. gs. iezīmējās nelielu protovalstu veidošanās process. To 12.–13. gs. pārtrauca Romas katoļu baznīcas un Vācijas bruņniecības organizētie krusta kari. Vācu “spiešanās uz austrumiem” rezultātā 13. gs. gaitā tika izveidota Livonija, kas sastāvēja no baznīcas valstīm: Vācu ordeņa Livonijas valsts, Rīgas arhibīskapijas, Kurzemes bīskapijas, kā arī divām bīskapijām Igaunijas teritorijā. Izceļotāji no Lībekas un Brēmenes dibināja pilsētas – Rīgu, Cēsis, Valmieru, Limbažus, Kuldīgu un citas, kas 14. gs. iekļāvās Hanzā. Politisko un saimniecisko eliti Latvijas teritorijā no Livonijas laikiem līdz pat 20. gs. veidoja vācieši, kuri vēlāk sevi identificēja kā vācbaltiešus. Livonijas un vēlāko gadsimtu sabiedrības lielākā daļa bija vietējās baltu un somugru cilmes zemnieku kārta, kas 16.–17. gs. nonāca dzimtzemnieku statusā. Vietējās izcelsmes etniskās grupas pakāpeniski konsolidējās latviešu tautībā.

16. gs. pirmajā pusē Livonijā par valdošo ticību kļuva luterisms, bet katoļu baznīcas valstis piedzīvoja politisku krīzi. Livoniju sagrāva Maskavas lielkņazistes militārs uzbrukums. Livonijas bijušajās teritorijās Daugavas kreisajā krastā 1561. gadā izveidojās Polijas-Lietuvas karaļa vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals, bet Daugavas labajā krastā Polijas-Lietuvas valstī ietilpstoša Pārdaugavas hercogiste jeb Inflantija. Polijas-Lietuvas un Zviedrijas kara (1600–1629) rezultātā daļu Inflantijas ziemeļu teritorijas – Vidzemi – ieguva luteriskā Zviedrija, izveidojot zviedru Vidzemi (Livoniju). Šie notikumi lika pamatus vēlāko Latvijas kultūrvēsturisko novadu: Kurzemes, Vidzemes un Latgales izveidei.

Kurzemes un Zemgales hercogistē politiskā un saimnieciskā vara atradās vācbaltiešu muižniecības un Kurzemes hercoga rokās. Vācbaltiešu muižniecība dominēja arī Vidzemē, tomēr Zviedrijas karaļi centās to ierobežot, lai stiprinātu absolūtismu. Polijas-Lietuvas Inflantijā (Latgalē) vācbaltiešu politiskā un saimnieciskā elite 17.–18. gs. polonizējās un atgriezās katolicismā.

Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) iznākumā Zviedrija bija spiesta atteikties no Rīgas un Vidzemes, kas tika iekļautas Krievijas Impērijā kā Vidzemes guberņa. Vidzemes vācbaltiešu muižniecība impērijā ieguva dažādas privilēģijas. 1772. gadā, kad tika veikta Polijas-Lietuvas pirmā dalīšana, Krievijas Impērijā nonāca arī Latgale, bet 1795. gadā Krievijas Impērijai tika pievienota Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals, kas kļuva par Kurzemes guberņu ar ievērojamu vācbaltiešu autonomiju.

Saimniecībai Latvijas teritorijā 13.–18. gs. bija izteikti agrārs raksturs. Laukos dominēja klaušu muižas, kas izmantoja dzimtzemnieku darbaspēku. Pilsētas, izņemot Rīgu, bija nelielas, pilsētu ekonomiskais pamats bija tranzīttirdzniecība un lokāla mēroga amatniecība. 17. gs. Zviedrijas valdība un atsevišķi Kurzemes hercogi centās realizēt merkantilisma politiku, veidoja manufaktūras.

Krievija 19. gs. Kurzemes un Vidzemes guberņās veica eksperimentālas saimnieciskas un sociālas reformas, kas veicināja sabiedrības modernizācijas un emancipācijas procesus. Baltijas guberņas piedzīvoja industriālo revolūciju kļūstot par vienu no ekonomiski attīstītākajām Krievijas Impērijas provincēm. 19. gs. izveidojās latviešu nācija ar savām kulturālām, saimnieciskām un politiskām prasībām.

Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorija kļuva par ilgstošas karadarbības zonu. Sabrūkot Krievijas un Vācijas impērijām, latviešu nācijai radās iespēja realizēt valstiskumu. 1918. gadā tika proklamēta Latvijas Republika, kas Neatkarības karā izcīnīja valstisko neatkarību. Latvijas valstī kā demokrātiskā un parlamentārā republikā 20. gs. 20. gados notika strauja saimnieciska atkopšanās un kulturāls uzplaukums. Nodibinoties autoritāram režīmam 1934. gadā, demokrātija tika likvidēta un parlamentārisms apturēts.

Latvijas valsts izveidošanās.

Latvijas valsts izveidošanās.

Otrā pasaules kara gados Latvijas Republika de facto beidza eksistēt. 1940. gadā Latviju okupēja un anektēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), 1941.–1944./1945. gadā tā atradās nacistiskās Vācijas varā, 1944./1945. gadā to atkārtoti okupēja PSRS. Padomju okupācijas režīms izveidoja Latvijas PSR – vienu no PSRS 15 republikām. Latvija tika pakļauta padomju unifikācijai un sovjetizācijai. Padomju okupācijas varas laiku Latvijā raksturo masu represijas, īpašumu nacionalizācija, cenzūra, forsēta industrializācija un darbaspēka migrācija no citām PSRS republikām, rusifikācija.

Perestroikas izraisītie procesi PSRS ļāva Latvijas nācijai 1991. gadā atjaunot valstisko neatkarību un juridiski atjaunot 1918. gadā proklamēto Latvijas Republiku. 

Dzelzs laikmets 5.–8. gs.

Dzelzs laikmets 5.–8. gs.

Livonija

Livonija

Vācu ordeņa pils drupas. Cēsis, 2013. gads.

Vācu ordeņa pils drupas. Cēsis, 2013. gads.

Fotogrāfs Ilgvars Misāns.

Kurzemes meitene. Zīmējums Hieronīma Johana fon Rēršeida piemiņas albumā. Ap 1600. gadu.

Kurzemes meitene. Zīmējums Hieronīma Johana fon Rēršeida piemiņas albumā. Ap 1600. gadu.

Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs.

Ziemeļu karš.

Ziemeļu karš.

Maskavas latviešu pulciņš, jaunlatvieši.

Maskavas latviešu pulciņš, jaunlatvieši.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Latvijas un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsīs. 1919. gads.

Latvijas un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsīs. 1919. gads.

Avots: Latvijas Kara muzejs.  

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 17.06.1940.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 17.06.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots:  Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sveic tautu ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Rīga, 04.05.1990.

Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sveic tautu ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Rīga, 04.05.1990.

Fotogrāfs Uldis Briedis.

Kārlis Ulmanis kopā ar Latvijas Strādnieku arodorganizāciju Karogu svētku dalībniekiem. Rīga, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 28.07.1935.

Kārlis Ulmanis kopā ar Latvijas Strādnieku arodorganizāciju Karogu svētku dalībniekiem. Rīga, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 28.07.1935.

Fotogrāfs Roberts Briedis. Avots: LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs. 

Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana ar Latviju.

Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana ar Latviju.

Fotogrāfs Kristians Lambiots (Christian Lambiotte). Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1994.

Valsts politiskās dzīves raksturojums

Patstāvīga politiskā dzīve latviešu apdzīvotajās teritorijās bija aizsākusies jau ilgi pirms Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā. Lai arī kopš viduslaikiem par virskundzību te bija sacentušās dažādas reģionālās lielvaras – Polija, Zviedrija, Dānija, Krievija –, tomēr Vidzemei, Kurzemei un citām Baltijas teritorijām piemita ievērojama autonomijas pakāpe. 19. gs., kad sāka veidoties latviešu politiskā pašapziņa, ietekmīgākie politiskie faktori šeit bija divi – vācbaltiešu muižniecība, kas vēsturiski sevi uzskatīja par Baltijas provinču “politisko kārtu”, un cariskā Krievija, kura 19. gs. nogalē centās integrēt kulturāli, reliģiski un politiski atšķirīgās Baltijas provinces impērijas kopīgā ietvarā. Latviešu politiskā pašapziņa un pirmās nacionālās patstāvības prasības veidojās opozīcijā un dialogā ar šiem tradicionālajiem varas faktoriem.

Pirmā pasaules kara izskaņā radās labvēlīga situācija, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu valsti. Pēc nodibināšanas jaunā valsts tika aizstāvēta sīvā cīņā. Latvija tika nodibināta kā uz Rietumiem orientēta, liberāli demokrātiska republika, kurā tika garantētas indivīda un minoritāšu tiesības. Politiskā iekārta bija parlamentāra demokrātija, kurā pilsoņi ņēma aktīvu dalību. Līdzās divām galvenajām partijām – kreisajai Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai un labēji agrārajai Latviešu Zemnieku Savienībai – aktīvi darbojās daudzi mazāki politiskie spēki. Jaunās valsts politiskā dzīve bija daudzveidīga un vitāla, tomēr tā bieži cieta no pārmērīgas fragmentācijas un izpildvaras vājuma. Tie bija iemesli, kuru dēļ 15.05.1934. valstī tika īstenots autoritārs apvērsums tās pirmā ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā. Lai arī K. Ulmaņa diktatūra nebija pārlieku represīva, ar demokrātiskās iekārtas iznīcināšanu tā savā veidā sagatavoja valsts okupāciju 1940. gadā.

Pēc 50 gadiem totalitāru režīmu varā, Latvija atguva pilnu neatkarību 1991. gadā, lielā mērā pateicoties plašai sabiedrības mobilizācijai valsts neatkarības vārdā. Tika atjaunota demokrātiskā valsts iekārta 1922. gada Satversmes ietvarā. Valsts strauji uzņēma kursu uz integrāciju Eiropas un transatlantiskajās struktūrās. Tika īstenotas sarežģītas saimnieciskas reformas – privatizācija, savas valūtas izveide, valsts budžeta stabilizācija. Īpaša nozīme bija pilsonības un valodas politikām, kurām pēc ilgās okupācijas piemīt kompensējošs raksturs. Valstī izveidojās plašs politisko partiju spektrs, kuram joprojām piemīt augsta mainība un fragmentārisms. Izšķiroši svarīgi Latvijai bija iegūt starptautisko leģitimitāti, kas arī tika sasniegts ar dalību galvenajās Eiropas organizācijās – Eiropas Padomē, Eiropas Savienībā, Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO), eirozonā, Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības organizācijā (OECD). Ņemot vērā ģeopolitiskos izaicinājumus, īpaša nozīme Latvijas politikā ir drošības jautājumiem.

NATO līderu sanāksme. No kreisās: ASV prezidents Džordžs Bušs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers. Rīga, 29.11.2006.

NATO līderu sanāksme. No kreisās: ASV prezidents Džordžs Bušs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers. Rīga, 29.11.2006.

Fotogrāfs Gatis Dieziņš. Avots: LETA.

30 gados kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir tapusi par funkcionējošu Rietumu tipa demokrātiju, kurā vara tiek nomainīta regulārās, konkurējošās vēlēšanās, kur tiek aizsargātas cilvēka un pilsoņu tiesības, kur norisinās brīvas un plurālistiskas politiskās diskusijas. Vienlaikus, līdzīgi citām demokrātijām, arī Latvijas politiskajā dzīvē ir vērojamas problēmas, piemēram, zema pilsoniskā aktivitāte un vāja uzticēšanās politiskajām institūcijām, bieži vērojama neapmierinātība ar valsts sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, arī salīdzinoši augsta sociāli ekonomiskā nevienlīdzība valsts iedzīvotāju starpā. Vienlaikus Latvijā pastāv plaša izpratne par nepieciešamību šīs problēmas nākotnē risināt demokrātiskā, tiesiskā un 21. gs. Eiropas Savienības dalībvalstīm raksturīgā politiskajā procesā.

Latvijas ekonomika un tautsaimniecība
Rūpnīcas VEF telefonu montāžas cehs. 1985. gads.

Rūpnīcas VEF telefonu montāžas cehs. 1985. gads.

Fotogrāfs Viktors Ļisicins.

Patēriņa preču deficīta mazināšanai tika normēta to pārdošana. Sporta nams, Talsi, 13.02.1990.

Patēriņa preču deficīta mazināšanai tika normēta to pārdošana. Sporta nams, Talsi, 13.02.1990.

Fotogrāfs Dainis Kārkluvalks.

Īsa vēsture

Latvijas tautsaimniecības attīstībā būtisks pavērsiens notika 19. gs. pēc dzimtbūšanas atcelšanas un kapitālisma ekonomisko attiecību attīstības, kas veicināja saimniecisko uzplaukumu, rūpniecības un lauksaimniecības intensifikāciju. Tomēr tad Latvija nebija neatkarīga valsts un par tās tautsaimniecības attīstības virzieniem un ekonomisko resursu izmantošanu lēma Krievijas Impērija.

20. gs. 20. gados, pēc valstiskās neatkarības iegūšanas, aizsākās jauns posms Latvijas tautsaimniecības attīstībā, kas lika pamatus mūsdienu tautsaimniecības struktūrai.

Padomju okupācijas laikā (1940‒1990) ar nacionalizācijas palīdzību notika pāreja uz komandadministratīvo saimniekošanas sistēmu un privātīpašumu nomainīja valsts un kooperatīvais sabiedrības īpašums. Laukos izveidoja kolhozus un valsts padomju saimniecības, bet pilsētās valsts uzņēmumus. Latvijā tika forsēti attīstīta rūpniecība, t.sk. smagā rūpniecība, kas bija energoietilpīga un balstījās uz ievesto izejvielu un darbaspēka izmantošanu. Latvijā sāka ražot autoelektro piederumus, dažādas lauksaimniecības mašīnas, radioaparātus, telefona aparātus un centrāles, vagonus un mikroautobusus. Tajā pašā laikā pakalpojumu sfēras nozares bija vāji attīstītas, bija sistemātisks patēriņa preču deficīts, un iedzīvotājiem uzkrājās liekas naudas summas, kas beigu periodā noveda pie naudas sistēmas kraha un hiperinflācijas 90. gadu sākumā.

Pēc neatkarības atjaunošanas (1991‒1993) Latvijā tika īstenota institucionālā (tiesību aktu un valsts pārvaldes) reforma, lai izveidotu tirgus ekonomikas modelim atbilstošu infrastruktūru, kas sākās ar cenu un ārējās tirdzniecības liberalizāciju un noslēdzās ar nacionālās valūtas (lata) atjaunošanu. Šajā periodā tika novērots ievērojams ražošanas apjomu kritums visās tautsaimniecības nozarēs, zemāko punktu sasniedzot 1993. gadā, kad Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) līmenis bija gandrīz tikai puse no 1990. gada IKP. Īpaši liels ražošanas apjomu samazinājums bija rūpniecībā, kur trīs gadu laikā, zaudējot tradicionālos noietu tirgus austrumos un nespējot īsā laikā apgūt jaunus, kā arī būtiski samazinoties iekšējam pieprasījumam, ražošanas apjomi samazinājās kopumā par 65 %. Kopš 1994. gada tautsaimniecības attīstība stabilizējās, strauju izaugsmi piedzīvoja transports, tirdzniecība, finanšu un citas pakalpojumu nozares, kā rezultātā ievērojami mainījās arī Latvijas tautsaimniecības struktūra, tuvinoties citām Eiropas valstīm.

Pašreizējais stāvoklis

Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūrā pēc pievienotās vērtības (PV) šobrīd dominē trīs nozares ‒ tirdzniecība, apstrādes rūpniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu (NĪ). Pēc nodarbināto skaita nozīmīgākā ir tirdzniecības nozare, kam seko apstrādes rūpniecības un izglītības nozares (skat. 8. attēlu).

8. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra pēc pievienotās vērtības (PV) un nodarbināto skaita 2019. gadā (atbilstoši NACE2 klasifikācijai)

8. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra pēc pievienotās vērtības (PV) un nodarbināto skaita 2019. gadā (atbilstoši NACE2 klasifikācijai)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Būtiskās strukturālās izmaiņas Latvijā notika līdz 2000. gadam, pēc tam Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra nav ievērojami mainījusies un tajā dominē dažādas pakalpojumu nozares (2019. gadā preču ražošanas nozares veidoja 27 %, bet pakalpojumu nozares – 73 % no kopējās PV).

Zivju pārstrādes uzņēmums “Brīvais vilnis”. Salacgrīva, 2008. gads.

Zivju pārstrādes uzņēmums “Brīvais vilnis”. Salacgrīva, 2008. gads.

Fotogrāfs Didzis Grodzs. Avots: F/64 Photo Agency.

Kokmateriālu eksports.

Kokmateriālu eksports.

Fotogrāfs Ainars Meiers.

Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.

Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.

Avots: a/s “Latvijas finieris”.

Skābpiena dzēriena “Lakto” pildīšanas līnija.

Skābpiena dzēriena “Lakto” pildīšanas līnija.

Avots: a/s “Rīgas piena kombināts”.

Dienvidu tilta būvniecība. Rīga, 2006. gads.

Dienvidu tilta būvniecība. Rīga, 2006. gads.

Fotogrāfs Ainars Meiers.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība

Latvijā vēsturiski ir attīstīta lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare, kas veido ap 4 % no kopējās PV un nodarbina 7 % no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. 2018. gada beigās Latvijā bija 78,1 tūkstotis saimniecību, kuru vidējais lielums bija 38,2 hektāri. Meža nozares, kā arī lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produkti veido ap 40 % no kopējā Latvijas preču eksporta. Nozīmīgākās Latvijas pārtikas un lauksaimniecības produktu eksporta galamērķa valstis ir Krievija, Lietuva un Igaunija. Nozares attīstības pamatu nodrošina meži, kas klāj 50 % no Latvijas teritorijas, kā arī lauksaimniecībā izmantojamā zeme (LIZ), kas veido ap 36 % no valsts teritorijas. Lauksaimniecība veido pusi no visas nozares PV, un tās darbība ir cieši saistīta ar laika apstākļiem, līdz ar to tai raksturīga izteikta sezonalitāte un svārstīga izaugsme. Tāpat nozares attīstību ietekmē Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika un Eiropas Savienības fondu finansējums. 21. gs. pirmo 20 gadu laikā Eiropas Savienības fondi un atbalsta programmas ir devušas ievērojamu attīstības stimulu, lai palielinātu zemes izmantošanas intensitāti, kā arī produktivitāti un vietējo ražotāju konkurētspēju. Lauksaimniecības produktu struktūrā Latvijā dominē graudaugi, kas veido vairāk nekā trešdaļu no visas lauksaimniecības gala produkcijas, un piens, kas veido piekto daļu no lauksaimniecības gala produkcijas. Latvijā, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo, ir augsts bioloģisko saimniecību platību īpatsvars (tās apsaimnieko ap 14 % no LIZ). Lai gan lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares produktivitāte ir salīdzinoši zema (skat. 9. attēlu), tomēr nozarē ir vismazākā atšķirība produktivitātes līmenī salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējo (28) līmeni (t.s. produktivitātes plaisa), kas norāda uz tās konkurētspēju Eiropas Savienības tirgū.

9. attēls. Tautsaimniecības nozaru produktivitāte (pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, faktiskajās cenās, tūkstoši eiro) 2019. gadā

9. attēls. Tautsaimniecības nozaru produktivitāte (pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, faktiskajās cenās, tūkstoši eiro) 2019. gadā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Apstrādes rūpniecība

No rūpniecības nozarēm Latvijā nozīmīga ir apstrādes rūpniecība, ka dod ap 12 % no kopējās PV, un tajā ir nodarbināti gandrīz 14 % no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. Nozares attīstību lielā mērā nosaka pieprasījuma dinamika lielākajos eksporta tirgos, jo tā pamatā orientējas uz ārējo pieprasījumu (ik gadu tiek eksportētas aptuveni divas trešdaļas no visas saražotās produkcijas), un tai ir nozīmīgs devums kopējā tautsaimniecības izaugsmē. Apstrādes rūpniecības struktūrā Latvijā dominē divas apakšnozares ‒ kokapstrāde un pārtikas rūpniecība. Tās veido gandrīz 50 % no nozares PV, un tajās nodarbināti vairāk nekā 40 % no visiem apstrādes rūpniecības darbiniekiem. Nozīmīgs devums (gan pēc PV, gan nodarbinātības) ir arī metālu un metālu izstrādājumu ražošanas apakšnozarei, tomēr tās attīstībai lielu triecienu deva “Liepājas metalurga” likvidācija. Tas bija viens no nozīmīgākajiem nozares uzņēmumiem. Pēc Konkurētspējīgas rūpnieciskās darbības indeksa (Competitive Industrial Performance Index) rezultātiem, kas raksturo valstu spēju konkurētspējīgi ražot un eksportēt rūpniecības preces, Latvija 2020. gada reitingā ieņēma 58.vietu pasaulē (no 152 valstīm) un tika pieskaitīta pie industriāli attīstītām valstīm. Rūpniecības PV veidoja 1682 dolārus uz vienu iedzīvotāju, bet eksporta kopapjoms (faktiskajās cenās) ‒ 6445 dolārus uz vienu iedzīvotāju. Rūpniecības struktūrā dominē resursu bāzēta ražošana, tomēr kopš 2000. gada audzis vidēji augsto un augsto tehnoloģiju īpatsvars rūpniecības PV.

Būvniecība

Būvniecības nozare Latvijā veido 6,5 % no kopējās PV un nodarbina ap 8 % no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. Tā piedzīvoja strauju attīstību no 2000. līdz 2008. gadam, kad pieauga gan būvniecības apjomi, gan nozarē nodarbināto skaits (2005.‒2007. gadā aizņemto darbvietu skaits pieauga par gandrīz 30 tūkstošiem, sasniedzot 91,7 tūkstošus, bet tās devums kopējā PV pat pārsniedza 10 %). Taču sākoties globālajai finanšu krīzei, pieprasījums pēc nozares pakalpojumiem strauji samazinājās, un no 2008. līdz 2010. gadam nozares izlaide saruka vairāk nekā divas reizes, kas lielā mērā bija saistīts ar ierobežoto finanšu resursu (kreditēšanās) pieejamību. No 2011. līdz 2014. gadam notika būvniecības nozares atveseļošanās, ko veicināja publiskie pasūtījumi un Eiropas Savienības struktūrfondu aktīvāka apguve, kā arī spēja pārorientēties uz ārējiem tirgiem (būvniecības produkcijas apjoms ārpus Latvijas 2011. gadā vairāk nekā piecas reizes pārsniedza 2008. gada rādītāju, un kopš 2017. gada vismaz desmitā daļa no būvniecības produkcijas apjoma ik gadu tiek eksportēta). Lielāko īpatsvaru nozares produkcijas struktūrā veido nedzīvojamo ēku, kā arī ceļu un dzelzceļa būvniecība, kas kopumā nodrošina pusi no nozares PV. Nākotnē līdz ar Rail Baltic projekta attīstību ir paredzams straujš pieprasījuma pieaugums pēc būvniecības pakalpojumiem, kas vienlaicīgi var būtiski palielināt arī ražošanas izmaksas (kopš 2017. gada būvniecības izmaksu indekss pieaug straujāk nekā iepriekšējos gados visās būvniecības pamatgrupās, ko pamatā ietekmē strādnieku darba samaksas kāpums).

Pakalpojumu nozares

No pakalpojumu nozarēm lielākā un nozīmīgākā ir tirdzniecības nozare. Nozares PV aptuveni pusi veido vairumtirdzniecība, savukārt mazumtirdzniecība kopā ar automobiļu un motociklu remontu veido otru pusi. Nozarē strādā vairāk nekā 16 % no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem, un tā ieņem līderpozīcijas nodokļu maksāšanas jomā (nozares uzņēmumi nomaksā vairāk kā 30 % no visiem Valsts ieņēmumu dienesta administrētajiem nodokļiem). Nozare ir arī viena no līderēm piesaistīto ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) jomā (skat. 10. attēlu).

10. attēls. Piesaistītās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijas tautsaimniecības nozarēs 2020. gada beigās (miljoni eiro)

10. attēls. Piesaistītās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijas tautsaimniecības nozarēs 2020. gada beigās (miljoni eiro)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Transporta un uzglabāšanas nozare

Transporta un uzglabāšanas nozare veido vairāk nekā 8 % no kopējās PV un ir cieši saistīta ar starptautiskajiem pārvadājumiem. Lielākais devums ir kravu pārvadājumiem pa autoceļiem, kas nodrošina apmēram ceturto daļu no nozares PV. Nozares attīstību lielā mērā ietekmē Krievijas transporta politika, kura jau kopš 20. gs. 90. gadu beigām izvirzīja mērķi attīstīt savu transporta infrastruktūru tā, lai nodrošinātu neatkarību no tranzīta valstīm. Tas ir atstājis būtisku ietekmi gan uz Latvijas dzelzceļa, gan ostu kravu apgrozījumu, kā rezultātā nozares īpatsvars tautsaimniecības kopējā PV ir samazinājies gandrīz uz pusi (skat. 11. attēlu).

11. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras izmaiņas no 1995. līdz 2019. gadam (nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, %)

11. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras izmaiņas no 1995. līdz 2019. gadam (nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, %)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Operācijas ar nekustamo īpašumu, finanšu un apdrošināšanas darbības

Operācijās ar nekustamo īpašumu, kā arī finanšu un apdrošināšanas darbībās ir koncentrēts lielākais ĀTI apjoms (skat. 3. attēlu), kā arī novērojama visaugstākā produktivitāte visā tautsaimniecībā (skat. 9. attēlu). Operācijas ar nekustamo īpašumu sniedz arī būtisku ieguldījumu kopējās PV veidošanā, nodrošinot pat vairāk nekā apstrādes rūpniecības nozare (skat. 8. attēlu). Finanšu nozare piedzīvoja būtisku apjomu kritumu un zaudējumus globālās finanšu krīzes ietekmē, un tā joprojām nav atguvusies, ko lielā mērā noteica gan nerezidentu biznesa apjoma samazināšanās Latvijā, gan banku apvienošana un nodarbināto skaita samazināšanās.

Sabiedriskie pakalpojumi

Lai gan sabiedrisko pakalpojumu nozarēm nav būtisks devums kopējās PV veidošanā, tomēr tās dod ievērojamu ieguldījumu darba vietu nodrošināšanā, īpaši Latvijas reģionos. Tāpat nozaru sniegtie pakalpojumi ir būtiski visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo nodrošina tiem iespējas iegūt izglītību, attīstīt darba tirgū nepieciešamās prasmes, kā arī saglabāt savu veselību un darbaspējas. Kopš 2013. gada sabiedrisko pakalpojumu nozarēs vērojams stabils pieaugums, kas saistīts ar valdības politiku (21. gs. otrajā desmitgadē būtiski pieaudzis valsts patēriņš valsts aizsardzības spēju palielināšanai, veselībai un izglītībai). Kopumā 2011.‒2019. gadā sabiedrisko pakalpojumu apjoms pieauga vidēji par 2,9 % gadā. Straujākais kāpums bija veselības aprūpē, lēnākais – valsts pārvaldē un aizsardzībā. Nozaru struktūrā pēc PV dominē valsts pārvalde un aizsardzība, pēc aizņemto darbavietu īpatsvara ‒ izglītības nozare, kurā ir nodarbināti 9 % no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem.

Nodarbinātie

Lielākais aizņemto darbvietu īpatsvars komercpakalpojumu nozarēs ir profesionālajos, zinātniskajos un tehniskajos pakalpojumos, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbībās un informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarēs, kur pēdējos gados vērojams arī visstraujākais aizņemto darbvietu skaita kāpums.

Latvijas izglītība un zinātne

Latvijas izglītības sistēma sastāv no pirmsskolas izglītības, pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības. Vispārējā izglītība pavisam ilgst 12 gadus, ietverot obligāto deviņgadīgo pamatizglītību un trīsgadīgo vidējo izglītību. Papildus Latvijā ir obligāta pirmsskolas izglītība 5‒6 gadu vecumā. Pamatizglītības pakāpe ietver vispārējo pamatizglītību (1.‒9. klase) un profesionālo pamatizglītību. Vidējās izglītības pakāpe ietver vispārējo vidējo izglītību, profesionālo vidējo izglītību un arodizglītību. Beidzot profesionālās vidējās izglītības programmas (4 gadi), var strādāt vai turpināt studēt augstskolās. Beidzot arodizglītības programmas (3 gadi), var strādāt vai turpināt mācības vidējā izglītībā. Latvijā 2021. gadā darbojas 21 vidējās profesionālās izglītības iestāde.

2019./ 2020. mācību gadā 9. klasi dienas apmācības programmās beidza 16 768 izglītojamie, bet 12. klasi 8768.

Augstākā izglītība ietver gan akadēmiskās, gan profesionālās studiju programmas. Latvijā augstāko izglītību var iegūt, studējot valsts akreditētā augstskolā vai koledžā pēc vidējās izglītības. Augstākā izglītība tiek iedalīta bakalaura (3‒4 gadu pilna laika studijas), maģistra (1‒2 gadi) un doktorantūras studijās (3‒4 gadi), kā arī koledžas līmeņa studijās, kas ir 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studijas (2‒3 gadi). Koledžas ir tiesīgas īstenot arī vidējo profesionālo izglītību. Maģistra grāda iegūšanai kopā jāstudē piecus gadus. Profesionālajās augstākās izglītības studijās iegūst ne tikai grādu, bet arī profesionālo kvalifikāciju.

Augstskolas Latvijā tiek iedalītas augstskolās, akadēmijās un universitātēs. Pēc 28.06.2021. grozījumiem Augstskolu likumā, paredzēts, ka Latvijā būs zinātnes universitātes, mākslu un kultūras universitātes, lietišķo zinātņu universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas. Paredzētas arī izmaiņas pārvaldībā – tiek ieviestas augstskolu padomes, kas atbildēs par stratēģiskiem un budžeta jautājumiem, bet Senāta atbildībā būs tikai akadēmiskie jautājumi.

2019./ 2020. studiju gadā Latvijā darbojās 16 valsts augstskolas, no tām sešas universitātes (Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Daugavpils Universitāte, Liepājas Universitāte), 22 akadēmijas un augstskolas, no tām 11 privātās augstskolas, divas ārvalstu augstskolu filiāles, deviņas valsts un septiņas valsts augstskolu koledžas, astoņas privātās koledžas.

Latvijā izglītības un zinātnes politiku veido Izglītības un zinātnes ministrija, tomēr augstskolas atrodas arī Veselības ministrijas, Kultūras ministrijas, Aizsardzības ministrijas un Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Dažādas uzraudzības funkcijas ir deleģētās arī Augstākās izglītības padomei, Akadēmiskajam informācijas centram, Izglītības kvalitātes valsts dienestam. Augstskolu un personāla intereses pārstāv galvenokārt Latvijas Rektoru padome, Latvijas Koledžu asociācija, Latvijas Studentu apvienība, arodbiedrības un studējošo pašpārvaldes.

2019./2020. studiju gadā Latvijā bija 79 388 studentu. Par valsts budžeta līdzekļiem mācījās 42 % studentu. Latvijā ir mazs doktora grādu ieguvēju skaits. 2019. gadā doktora līmeņa studijas beidza 134 studenti.

2020. gadā Latvijā reģistrētas 64 zinātniskās institūcijas, no kurām 22 ir valsts budžeta finansētas zinātniskās institūcijas un 12 ‒ augstskolas. 2018. gadā Latvijā darbojas 5806 zinātnieku PLE (pilna darba laika ekvivalenta) izteiksmē. 77 % no kopējā zinātnes finansējuma saņem trīs lielākās universitātēs: Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte. Bez universitātēm ietekmīgākie patstāvīgie zinātniskie institūti ir Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts, Elektronikas un datorzinātņu institūts un citi. Latvijā tradicionāli ir spēcīgi attīstīta fizika un astronomija, inženierzinātnes, materiālzinātnes, datorzinātnes, medicīna, bioloģija un agrārās zinātnes, ķīmija. Zinātnes finansējums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, 2019. gadā veidojot 0,64 % no IKP (valsts budžeta finansējums – 0,21 % no IKP). Mūsdienīga zinātnes materiāli tehniskā bāze tikusi nodrošināta, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu. Privātā sektora ieguldījums pētniecībā un attīstībā ir tikai 0,14 % no IKP. Valsts zinātni finansē, piešķirot bāzes finansējumu un finansējumu konkursa kārtībā, izmantojot Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu shēmu, Valsts pētījumu programmas un Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu lietišķajiem pētījumiem. Kopš 2018. gada valsts pētījumu programmas finansē nozaru ministrijas. Konkursa finansējumu administrē Latvijas Zinātnes padome, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra un Valsts izglītības attīstības aģentūra. Latvijā darbojas arī Latvijas Zinātņu akadēmija. 

Izlaiduma klašu audzēkņi Zinību dienā ieved pirmklasniekus Ādažu sākumskolā. 02.09.2019.

Izlaiduma klašu audzēkņi Zinību dienā ieved pirmklasniekus Ādažu sākumskolā. 02.09.2019.

Fotogrāfe Ieva Leiniša. Avots: LETA. 

Latvijas Universitātes galvenā ēka. Rīga, 20.09.2018.

Latvijas Universitātes galvenā ēka. Rīga, 20.09.2018.

Fotogrāfs Roberts Vīksne. Avots: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte.

Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorija, vadošā pētniece Dace Rasiņa.

Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorija, vadošā pētniece Dace Rasiņa.

Fotogrāfs Dmitrijs Suļžics. Avots: F/64 Photo Agency.

Valsts kultūras raksturojums

Latvijas kultūrvide ir multietniska un eiropeiska, taču vairums latviešu sevi asociē ar tautas tradīciju pārmantojamību, kuru vainagojums ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. 

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Rīga, Esplanāde, 1926. gads.

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Rīga, Esplanāde, 1926. gads.

Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Vairākus gadsimtus Latvijas garīgo eliti veidoja vācbaltiešu muižniecība, dibinot savas kultūras institūcijas un izdodot grāmatas vācu valodā. Mērķtiecīgu latviešu kultūrpolitiku sāka veidot jaunlatvieši 19. gs. 19. un 20. gs. mijā nacionālā kultūras procesi attīstījās īpaši strauji, ņemot vērā sociālo mobilitāti, nacionālo ideju pārmaiņas un Eiropas un pasaules pieredzes paplašinājumu. 

1919.–1940. gadā valstisko kultūras dzīvi Latvijā pārraudzīja Izglītības ministrija. 1919. gada rudenī tika dibinātas daudzas nacionālas nozīmes mākslas institūcijas, tostarp Latvijas Nacionālais teātris un Latvijas Nacionālā opera, 1920. gadā – Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātris u. c. 1919. gadā tika dibinātas divas kultūras augstskolas – Latvijas Konservatorija un Latvijas Mākslas akadēmija. 1920. gadā Rīgas pilī sāka darboties Valsts mākslas muzejs, kura pamatu turpmāk veidoja nacionālās mākslas krājums. Vilhelma Purvīša vadībā attīstījās Rīgas pilsētas muzejs (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). 30. gados pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma sākās izteikti nacionālistiski orientēta kultūrpolitika. Uzplauka vadoņa kults un patriarhālas lauku dzīves slavinājums, kas tika iedzīvināts mākslā un literatūrā.

Pēc Otrā pasaules kara un padomju okupācijas gandrīz vienlaicīgi tika izveidotas jaunās varas kultūras institūcijas. Kultūrpolitika Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) bija daļa no vispārējās politikas un ideoloģijas, kas tika diktēta no Maskavas. Kultūras ideoloģiskais stūrakmens bija visas mākslas produkcijas obligātā atbilstība sociālā reālisma doktrīnai. LPSR tika aktīvi celti kultūras nami, kuros norisinājās mākslinieciskā pašdarbība, tika nodrošināta Dziesmu svētku norise; grāmatniecība bija dotēta, un grāmatas iznāca lielā metienā un bija lētas. Īpašs uzsvars bija uz dažādu tautu klasikas tulkojumiem, bet rietumu autoru darbu autortiesības tika ignorētas. Viena no visvairāk dotētajām kultūras jomām bija filmu uzņemšana Rīgas Kinostudijā. No 1953. gada kultūras dzīvi sāka pārraudzīt LPSR Kultūras ministrija. Cenzūra kultūrā vairāku desmitu gadu laikā mazinājās, līdz 1990. gadā izzuda pavisam.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanos kultūra krasi samazinājās nelielās valsts budžeta dotācijas dēļ. Vairs netika atbalstīti mākslas darbu iepirkumi, literāri un komponēti darbi. Pilnībā apsīka Rīgas kinostudijas darbs. 1990. gadā tika dibināta vēl viena kultūras augstskola – Latvijas Kultūras akadēmija.

Latvija kultūrpolitika kopš 1990. gada ir veidota saskaņā ar kopējo valsts politiku. Mūsdienās kultūra Latvijā ir dotēta, izņemot tās pelnošos popkultūras atzarus. No Latvijas valsts investīcijām kultūrā lielākā bijusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība (2014). 2007. gadā pēc Kultūras ministrijas rosinājuma eksperti sāka veidot Latvijas Kultūras kanonu.

Tradicionāli valsts atbalstītās lielās kultūras jomas ir jaunrade, kultūras mantojums un kultūrizglītība. Lielu ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē sniedz arī pašvaldības, sabiedriskās organizācijas, privātpersonas un korporatīvie sponsori. Nopietnākais atbalsts jaunradei tiek īstenots caur Valsts kultūrkapitāla fondu.

Reģionālā kultūrpolitika saistīta ar vietējām tradīcijām un esošo un jauno infrastruktūru. Ar panākumiem notiek reģionāli festivāli un svētki: Siguldas Opermūzikas svētki, Cēsu Mākslas festivāls, Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls u. c. notikumi. Valsts sadarbojas ar pašvaldībām vairākos novados, piemēram, dotējot reģionālās koncertzāles, izveidojot un dotējot Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju (2006) u. c. objektus. Valsts SIA “Latvijas koncerti” rīko simtiem akadēmiskās mūzikas koncertu ārpus Rīgas.

Nozīmīgākās kultūras jomas Latvijā ir: literatūra, vizuālā māksla, mūzika, teātris, kino, tautas lietišķā māksla, balets, deja, fotogrāfija, audiovizuālā māksla, lietišķā māksla un dizains, grāmatu māksla, arhitektūra, cirks u. c. virzieni. Kultūras un zinātnes attīstībā nozīmīgumu devumu sniedz muzeji, arhīvi un bibliotēkas.

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka. Rīga, 20. gs. 30. gadi.

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka. Rīga, 20. gs. 30. gadi.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Priekšplānā no kreisās: Aloizs Brenčs un kinooperators Miks Zvirbulis spēlfilmas “Dāvanas pa telefonu” (1977) uzņemšanas laikā.

Priekšplānā no kreisās: Aloizs Brenčs un kinooperators Miks Zvirbulis spēlfilmas “Dāvanas pa telefonu” (1977) uzņemšanas laikā.

Fotogrāfs Uldis Ofkants. Avots: Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs.

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga, 2019. gads.

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga, 2019. gads.

Fotogrāfs Reinis Hofmanis.

15. Cēsu Mākslas festivāla atklāšana Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. 10.07.2021.

15. Cēsu Mākslas festivāla atklāšana Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. 10.07.2021.

Fotogrāfs Mārtiņš Zilgalvis. Avots: F/64 Photo Agency.

Mediji Latvijā
Cilvēki Rīgā pie Augstākās Padomes ēkas klausās radio 1991. gada augusta puča laikā.

Cilvēki Rīgā pie Augstākās Padomes ēkas klausās radio 1991. gada augusta puča laikā.

Fotogrāfs Aivars Siliņš.

“Draugiem.lv” dibinātāji Agris Tamanis (no kreisās) un Lauris Liberts uzņēmuma astoņu gadu jubilejā. Brīvdabas muzejs, 2012. gads.

“Draugiem.lv” dibinātāji Agris Tamanis (no kreisās) un Lauris Liberts uzņēmuma astoņu gadu jubilejā. Brīvdabas muzejs, 2012. gads.

Fotogrāfs Renārs Koris. Avots: “Draugiem.lv”.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Panorāma” studija ar raidījumu vadītāju Jāni Gesti. Latvijas Televīzija, 2015. gads.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Panorāma” studija ar raidījumu vadītāju Jāni Gesti. Latvijas Televīzija, 2015. gads.

Fotogrāfs Jānis Spigovskis. Avots: Latvijas Televīzija.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome informē par Latvijas informācijas telpas stiprināšanu un cīņu ar Krievijas propagandu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Rīga, 14.05.2018.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome informē par Latvijas informācijas telpas stiprināšanu un cīņu ar Krievijas propagandu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Rīga, 14.05.2018.

Fotogrāfs Ģirts Ozoliņš. Avots: F/64 Photo Agency. 

Īsa vēsture

Lai arī pirmais laikraksts un žurnāls Latvijas teritorijā bija pieejams 17.gs., dažādās valodās iznākošu drukāto izdevumu kopums izveidojās 19.gs. laikā un 20. gs. sākumā. Daudzveidīga plašsaziņas mediju vide attīstījās 20. gs. 20. un 30. gados pēc Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidošanas. Padomju okupācijas periodā (1940‒1991) Latvijas mediju struktūru noteica PSRS Komunistiskās partijas lēmumi. Valsts iedzīvotājiem bija pieejamas Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas kontrolētas masu avīzes un žurnāli, atsevišķu nozaru prese, reģionālo laikrakstu tīkls, valsts radio un televīzija.

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas mediju uzņēmumi piedzīvoja brīvā tirgus radīto šoku, pakāpeniski pielāgojot darbību reklāmas investīciju un mazumtirdzniecības ienākumu balstītam biznesa modelim. Paralēli veidojās neatkarīgi sabiedriskie mediji. Latvijas žurnālistika attīstījās, cenšoties pārņemt Rietumu attīstīto valstu neatkarīgu mediju darbības principus, attīstot arī profesionālās ētikas kodeksus un to ievērošanas praksi.

Mūsdienas

20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā Latvijā izveidojās daudzveidīga mediju sistēma, kuras pamatu veido nacionālie uzņēmumi (laikrakstu un žurnālu izdevniecības, radio un televīzijas firmas, interneta vietnes), tomēr arvien lielāku ietekmi gūst citu valstu mediju kompānijas. Tās pakāpeniski kļūst par Latvijas mediju īpašniecēm, investējot Latvijas mediju vidē pēc t.s. “kaimiņu” principa ‒ investori sākotnēji pārstāv Ziemeļvalstis (Zviedriju, Norvēģiju, Somiju), vēlāk Baltijas valstis (galvenokārt Igauniju) un Krieviju. Nacionālo īpašnieku rokās esošo mediju uzņēmumu skaits samazinās.

21. gs. trešās desmitgades sākumā Latvijas plašsaziņas mediju vidi raksturo neliels tirgus, pēc valodas sadalīta auditorija, vidēja uzticēšanās medijiem (apmēram 60 %), sabiedrisko mediju (Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas, “Lsm.lv”) un komerciālo mediju līdzāspastāvēšana kopīgā mediju tirgū.

Kultūras ministrijas veidotās mediju politikas skatījumā mediji ir demokrātijas attīstībai būtisks “sabiedrības uzskatu, vērtību, identitātes un sociālās atmiņas veidošanās resurss”. Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir komerciālo mediju darbības regulators, Sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) kompetencē ir sabiedrisko mediju pārvaldība, neatkarība, atbildīgums.

Mediju regulācija ir liberāla, mediju likumi aizsargā vārda un preses brīvību. Normatīvie akti definē vienkāršus nosacījumus, radot zemas barjeras ienākšanai mediju tirgū. Brīva pieeja mediju videi veicinājusi daudzveidīgas mediju vides attīstību. Mediju īpašnieku struktūra ir caurskatāma. Uzņēmumu reģistra datu bāzē “Lursoft” bez maksas ir pieejama informācija par mediju īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem. Tomēr mediju tirgum raksturīga augsta koncentrācija un konkurence, veidojot augsta riska situāciju tirgus plurālisma jomā.

Piekļuve žurnālista profesijai Latvijā ir brīva, to neierobežo izglītības prasības, žurnālistiem nav nepieciešama reģistrācija vai licencēšana.

Latvijas žurnālistiku raksturo trīs konkurējošas, pēc atbildīguma atšķirīgas žurnālistikas kultūras. Profesionālā kultūra ir orientēta uz augstiem profesionālajiem standartiem un redakcionālo autonomiju. Tradicionālā krievu žurnālistikas kultūra attiecināta uz etnisko minoritāšu medijiem, instrumentālā un autoritārā (postpadomju) žurnālistikas kultūra raksturo medijus, kas nav neatkarīgi no sabiedrības politiskajām un ekonomiskajām apakšsistēmām.

Latvijas mediju vides pētījumos konstatētas šādas galvenās problēmas, kas apgrūtina mediju attīstību un kvalitāti: politiskā ietekme uz mediju redakcionālo neatkarību un politiskais paralēlisms, nepietiekams sabiedrisko mediju finansējums, žurnālistikas ētikas problēmas un augsta mediju satura komercializācijas pakāpe. 

Sports
Latvijas olimpiešu delegācija ceļā uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā, 1932. gads. No labās pirmais – Jānis Dikmanis, otrais – Jānis Daliņš, trešais – Jānis Dimza.

Latvijas olimpiešu delegācija ceļā uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā, 1932. gads. No labās pirmais – Jānis Dikmanis, otrais – Jānis Daliņš, trešais – Jānis Dimza.

Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Latvijas valstsvienība – 1935. gada Eiropas čempionāta uzvarētāja.

Latvijas valstsvienība – 1935. gada Eiropas čempionāta uzvarētāja.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Jānis Lūsis Minhenes olimpiskajās spēlēs. 1972. gads.

Jānis Lūsis Minhenes olimpiskajās spēlēs. 1972. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Vēsture

Organizētas sporta norises Latvijas teritorijā ir kopš 19. gs. vidus, kad Rīgā dibinātas pirmās sporta biedrības. Līdz 20. gs. sākumam Rīga kļuva par vienu no Krievijas Impērijas sporta centriem. 07.1912. Stokholmā, pārstāvot Krieviju, pirmoreiz olimpiskajās spēlēs piedalījās sportisti no Latvijas teritorijas. Šajās spēlēs pirmoreiz olimpisko medaļu izcīnīja latviešu sportists – Haralds Blaus ieguva bronzas godalgu māla baložu šaušanā. 07.1914. Rīgā un tās apkaimē norisinājās Otrā Krievijas (Viskrievijas) olimpiāde.

Pēc valsts izveides sporta norises valstī vadīja jumtorganizācijas ‒ Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Latvijas Sporta organizāciju apvienība (LSOA). Tika organizētas valsts olimpiādes jeb vispārējie sporta svētki, kā arī – valsts čempionāti (meistarsacīkstes) dažādos sporta veidos. Sportisti sāka pārstāvēt Latviju starptautiskās sacensībās. Pēc valsts apvērsuma (1934) autoritārā režīma laikā sporta organizācija pakāpeniski tika ciešāk piesaistīta valdībai, centralizēta. 1936. gadā LSOA tika aizstāta ar Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju, daudzas iepriekš vēlētas amatpersonas turpmāk iecēla valdība. 22.‒24.04.1938. Rīgā norisinājās Pirmais Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongress, kurā definēta valsts sporta politika un plānveida attīstība.

Pirmoreiz Latvijas valsts pārstāvji olimpiskajās spēlēs piedalījās 01.‒02.1924. Šamonī. Starpkaru posmā Latvijas sportisti izcīnīja trīs olimpiskās medaļas: sudrabu Jānis Daliņš soļošanā (50 km) 1932. gadā Losandželosā; sudrabu Edvīns Bietags grieķu-romiešu cīņā (80‒87 kg) 1936. gadā Berlīnē; bronzu Adalberts Bubenko soļošanā (50 km) 1936. gadā Berlīnē.

Latvijas pārstāvji kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem vairākos sporta veidos: ledusjahtu burāšanā (20 m² klasē) 1929. gadā, soļošanā (50 km) 1934. gadā, basketbolā 1935. gadā. Latvijas pārstāvji par Eiropas čempioniem kļuva arī turpmāk ledusjahtu burāšanā un citos sporta veidos. Pirmais Latvijas pārstāvis, kurš kļuva par pasaules čempionu, bija Kārlis Kļava šaušanā ar automātisko pistoli 1937. gadā. 

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika slēgtas līdzšinējās sporta organizācijas, tika pārtraukta Latvijas dalība starptautiskās sporta organizācijās un sacensībās. Īslaicīgi daļa sporta biedrību darbību atjaunoja nacistiskās okupācijas laikā. Pēc kara atjaunojot padomju okupāciju, Latvijas teritorijā sports organizēts pēc PSRS parauga. Lokālā sporta organizācija LPSR teritorijā bija nodota LPSR Fiziskās kultūras un sporta komitejai un epizodiski LPSR Sporta biedrību un organizāciju savienībai (1959–1968)

Starptautiskās sacensībās Latvijas sportisti padomju okupācijas laikā pārstāvēja PSRS, bet trimdā nonākušie – citas pasaules valstis. Pārstāvot PSRS, Latvijas sportisti daudzkārt izcīnīja olimpiskās medaļas; olimpiskais zelts iegūts basketbolā, bobslejā, burāšanā, hokejā, kamaniņu sportā, kanoe airēšanā, šaušanā, šķēpa mešanā, vingrošanā, volejbolā. 1956. gadā vasaras olimpiskajās spēlēs šķēpmešanā sievietēm uzvarēja Inese Jaunzeme, kļūstot par pirmo olimpisko čempionu no Latvijas. Pirmā Latvijas sportiste ziemas olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvēja bija Vera Zozuļa kamaniņu sportā 1980. gadā Leikplesidā. Padomju okupācijas laikā divas reizes par olimpiskajiem čempioniem bija kļuvuši Ivans Bugajenkovs volejbolā (1964, 1968) un Uļjana Semjonova basketbolā (1976, 1980). Viens no izcilākajiem sportistiem Jānis Lūsis šķēpmešanā izcīnīja pilnu olimpisko medaļu komplektu – zelts (1968), sudrabs (1972), bronza (1964). Latvijas sportisti, pārstāvot PSRS, arī kļuvuši par pasaules un Eiropas čempioniem, labojuši pasaules rekordus dažādos sporta veidos.

Mūsdienas

Latvija kā valsts starptautiskajā sporta apritē atgriezās pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijas sporta jumtorganizācija LOK darbību bija atsākusi 1988. gadā, bet 18.09.1991. tika atjaunota LOK dalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (International Olympic Committee, IOC). Latvija olimpiskajās spēlēs atgriezās 02.1992. Albervilā. Kopš Latvijas atgriešanās starptautiskajā apritē olimpiskās zelta medaļas ir izcīnītas vingrošanā brīvajās kustībās 2000. gadā (Igors Vihrovs), BMX riteņbraukšanā 2008. un 2012. gadā (abas – Māris Štrombergs), bobslejā četriniekos 2014. gadā (Daumants Dreiškens, Oskars Melbārdis, Jānis Strenga, Arvis Vilkaste), 3x3 basketbolā 2021. gadā (Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Kārlis Lasmanis, Nauris Miezis).

Latvijas vīriešu valstsvienība 3x3 basketbolā – Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, izcīnot olimpisko zelta medaļu olimpiskajās spēlēs Tokijā. 28.07.2021.

Latvijas vīriešu valstsvienība 3x3 basketbolā – Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, izcīnot olimpisko zelta medaļu olimpiskajās spēlēs Tokijā. 28.07.2021.

Fotogrāfs Romāns Kokšarovs. Avots: F/64 Photo Agency.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijas sportisti ir kļuvuši par pasaules čempioniem dažādos sporta veidos. Skeletonā Martins Dukurs par pasaules čempionu ir kļuvis sešas reizes (2011, 2012, 2015–2017, 2019); arī divas reizes olimpiskais vicečempions un 11 reizes Eiropas čempions. Boksā dažādās starptautisko boksa organizāciju versijās par pasaules čempionu sešas reizes ir kļuvis Mairis Briedis (2013, 2014, 2017, 2019–2021). Motosportā blakusvāģiem Kristers Serģis un Artis Rasmanis par pasaules čempioniem kļuva piecas reizes (1997, 1998, 2000–2002), Kaspars Stupelis kopā ar citu valstu sportistiem – četras reizes (2003, 2004, 2015, 2019). Zoja Golubeva (Sadovska) 16 reizes kļuvusi par pasaules čempioni simtlauciņu dambretē (1986–2017, ar pārtraukumiem).

Izglītību Latvijā nodrošina Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, kuras pirmsākums ir 1920. gada rudenī darbu sākušais Latvijas Centrālais pedagoģiskais fiziskās izglītības institūts (statūtus 13.11.1920. apstiprināja izglītības ministrs). Par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu rūpējas Latvijas Sporta muzejs, kas darbu sāka 01.01.1990.

Bruņotie spēki. Iekšējās drošības iestādes

Latvijas Republikas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir militāro formējumu kopums, kur mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus. NBS galvenie uzdevumi ir valsts sauszemes teritorijas aizsardzība, valsts jūras akvatorijas un gaisa telpas aizsardzība, dalība starptautiskajās operācijas un valsts apdraudējumu situāciju novēršanā. Organizatoriski mūsdienu NBS nepastāv dalījums spēku veidos, taču kā tradicionālās ieroču šķiras NBS pārstāvēti Sauszemes, Gaisa un Jūras spēki ar vienotu vadību NBS komandiera un Apvienotā štāba veidā. Pie Sauszemes spēkiem kā ieroču šķiras pieder arī Latvijas Republikas Zemessardze. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi valsts bruņotā spēka augstākais vadonis ir Valsts prezidents.

Valsts iekšējo drošību nodrošina Valsts policija, Valsts robežsardze, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iekšējās drošības birojs, Ieslodzījumu vietu pārvalde, Valsts Ieņēmuma dienesta struktūrvienības: Muita, Nodokļu un muitas policija, Iekšējās drošības pārvalde, kā arī valsts drošības (Satversmes aizsardzības birojs, Valsts drošības dienests) iestādes. To galvenais uzdevums ir nodrošināt valstī iekšējo kārtību un drošību, robežas apsardzība, dabas un tehnogēno katastrofu novēršana. Atbilstoši funkcijām šīm iestādēm ir saistoši Latvijas un starptautiskie tiesību akti. 

Latvijas bruņotie spēki Afganistānā, Meimanā, 09.05.2011.

Latvijas bruņotie spēki Afganistānā, Meimanā, 09.05.2011.

Fotogrāfs Intars Atstupens. Avots: Aizsardzības ministrija.

Latvijas ārpolitika
Zigfrīds Anna Meierovics. Rīga, 20. gs. 20. gadi.

Zigfrīds Anna Meierovics. Rīga, 20. gs. 20. gadi.

Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Balsošana par iestāšanos ES. Rīga, 20.09.2003. Kongresu nams.

Balsošana par iestāšanos ES. Rīga, 20.09.2003. Kongresu nams.

Fotogrāfs Aivars Siliņš.

Vēsture

Latvijas ārpolitikas veidošana aizsākās pirms valsts dibināšanas. To vadīja Latviešu pagaidu nacionālā padome, kuras ārpolitikas mērķis bija gūt atbalstu Latvijas neatkarības atzīšanai. Pirmā Latvijas neatkarību 11.11.1918. (de facto) atzina Lielbritānijas valdība. Lai Latvija kļūtu par pilnvērtīgu starptautisko attiecību locekli, pēc Latvijas neatkarības iegūšanas nākamais ārpolitikas uzdevums bija panākt valsts starptautisku atzīšanu (de iure). Latvijas ārlietu resora darbības ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vadībā guva panākumus, un 26.01.1921. Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Starpkaru periodā parlamentārās demokrātijas laikā Latvijas ārpolitikas mērķi bija attiecību stiprināšana, galvenokārt ar Baltijas, Centrāleiropas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstīm, tai skaitā attīstot diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tīklu. 17.06.1940. Latvija tika okupēta.

Integrācija Eiropas Savienībā un NATO

Atgūstot valsts neatkarību 1991. gadā, ārpolitikas galvenais uzdevums bija valsts neatkarības nostiprināšana un tās neatgriezeniskuma nodrošināšana. Tika izvirzīts mērķis integrēties Eiropas drošības, politiskajās un ekonomiskajās struktūrās. Saeima 1995. gadā pieņēma Latvijas Republikas ārpolitikas koncepciju un definēja prioritātes – integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Izpildot Eiropas Savienības Kopenhāgenas kritērijus, Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti 01.05.2004. pēc tam, kad referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā “par” nobalsoja 66,97 %, “pret” 32,26 %, piedaloties 71,49 % Latvijas balsstiesīgo. 21.11.2002. NATO (North Atlantic Treaty Organization) dalībvalstu vadītāju sanāksmē Prāgā, Čehijā, Latvija kopā ar citām sešām kandidātvalstīm tika uzaicināta pievienoties NATO. Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti 29.03.2004.

Ārpolitiskie mērķi kopš 2004. gada

Latvijas ārpolitikas galvenie mērķi kopš 2004. gada bijuši nemainīgi: stiprināt transatlantiskās saites, veicināt ciešākas ekonomiskās attiecības ar Eiropas Savienības un trešajām valstīm, mazināt drošības riskus, stiprinot nacionālās aizsardzības spējas un veicinot NATO iesaisti reģionā, Latvijas tēla veidošana un atpazīstamības uzlabošana pasaulē, kā arī saikņu stiprināšana ar Latvijas diasporu. Būtisks Latvijas ārējo un drošības politiku ietekmējošs faktors ir Krievijas Federācijas rīcība starptautiskajā arēnā. Krievijas darbības iedragā pastāvošo starptautisko regulējumu, tādējādi radot izaicinājumus nacionālajai drošībai.

Dalība starptautiskajās organizācijās

Latvija īsteno savas ārpolitikas prioritātes, aktīvu darbojoties starptautiskajās organizācijās. Latvija kopš neatkarības atgūšanas iesaistījusies starptautiskajās organizācijās, lai veicinātu nacionālo interešu panākšanu, tai skaitā, atbalstot starptautisko tiesību normu aizstāvēšanu pasaulē. 10.09.1991. Latvija kļuva par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (Organization for Security and Co-operation in Europe) dalībvalsti. Šīs organizācijas mērķis ir konfliktu novēršana, krīžu noregulējums un pēckonfliktu reabilitācija Eiropā. 17.09.1991. Latvija kļuva arī par ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija) locekli, kas noslēdza pilnvērtīgu starptautiskās sistēmas Latvijas neatkarības atzīšanu. Tāpat 10.02.1995. Latvija kļuva par Eiropas Padomes (Council of Europe) locekli, lai kopā ar citām valstīm veidotu kopēju demokrātisku un tiesisku telpu Eiropā, nodrošinot tās pamatvērtību – cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību. 10.02.1999. Latvija kļuva par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (World Trade Organization) dalībvalsti. Tās mērķis ir brīva un atvieglota tirdzniecība, balstīta uz vienlīdzīgiem noteikumiem, vienlaikus ņemot vērā jaunattīstības valstu iespējas.

Multivide

Skats uz Vecrīgu. 2019. gads.

Skats uz Vecrīgu. 2019. gads.

Fotogrāfs Ingus Kruklitis. Avots: Shutterstock.com.

Latvija Eiropā.

Latvija Eiropā.

Gaiziņkalns, Vidzemes augstiene, Madonas novads, 09.08.2018.

Gaiziņkalns, Vidzemes augstiene, Madonas novads, 09.08.2018.

Fotogrāfs Mārtiņš Zilgalvis. Avots: F/64 Photo Agency.

Jūras krasts pie Ragaciema, 2014. gads.

Jūras krasts pie Ragaciema, 2014. gads.

Fotogrāfs Mihails Ignats.

Teiču purvs. 2010. gads.

Teiču purvs. 2010. gads.

Fotogrāfe Māra Pakalne.

Sietiņiezis Gaujas nacionālā parka teritorijā. Vaidavas pagasts, 23.07.2019.

Sietiņiezis Gaujas nacionālā parka teritorijā. Vaidavas pagasts, 23.07.2019.

Fotogrāfs Kaspars Krafts. Avots: F/64 Photo Agency.

Lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.

Lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.

Fotogrāfs Voldemārs Spuņģis.

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo). Sātiņi, 12.04.2009.

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo). Sātiņi, 12.04.2009.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus). Ogres novads.

Dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus). Ogres novads.

Fotogrāfe Solvita Rūsiņa.

Melnais stārķis (Ciconia nigra). Dzelzāmurs, 2010. gads.

Melnais stārķis (Ciconia nigra). Dzelzāmurs, 2010. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Administratīvais iedalījums 1914. gadā.

Administratīvais iedalījums 1914. gadā.

Administratīvais iedalījums 1939. gadā.

Administratīvais iedalījums 1939. gadā.

Administratīvais iedalījums 1947. g.

Administratīvais iedalījums 1947. g.

Administratīvais iedalījums 1953. g.

Administratīvais iedalījums 1953. g.

Administratīvais iedalījums 1963. g.

Administratīvais iedalījums 1963. g.

Administratīvais iedalījums 2008. gadā.

Administratīvais iedalījums 2008. gadā.

Administratīvais iedalījums 2018. g.

Administratīvais iedalījums 2018. g.

Administratīvais iedalījums 2021. gads.

Administratīvais iedalījums 2021. gads.

Latviešu vēsturiskās zemes.

Latviešu vēsturiskās zemes.

1.	attēls. Iedzīvotāju skaits un to īpatsvars pilsētās un laukos Latvijā, 1920.‒2020. gadā

1. attēls. Iedzīvotāju skaits un to īpatsvars pilsētās un laukos Latvijā, 1920.‒2020. gadā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

2.	attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pa faktoriem Latvijā, 1950.‒2020. gads (tūkstoši cilvēku)

2. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pa faktoriem Latvijā, 1950.‒2020. gads (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

3.	attēls. Starptautiskā ilgtermiņa migrācija Latvijā, 1990.‒2019. gads (tūkstoši cilvēku)

3. attēls. Starptautiskā ilgtermiņa migrācija Latvijā, 1990.‒2019. gads (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

4.	attēls. Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīda 1990. un 2020. gada sākumā (tūkstoši cilvēku)

4. attēls. Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīda 1990. un 2020. gada sākumā (tūkstoši cilvēku)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

5.	attēls. Ģimeņu tipu dalījums Latvijā 2011. un 2021. gada sākumā (procentos)

5. attēls. Ģimeņu tipu dalījums Latvijā 2011. un 2021. gada sākumā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Dzelzs laikmets 5.–8. gs.

Dzelzs laikmets 5.–8. gs.

Livonija

Livonija

Vācu ordeņa pils drupas. Cēsis, 2013. gads.

Vācu ordeņa pils drupas. Cēsis, 2013. gads.

Fotogrāfs Ilgvars Misāns.

Kurzemes meitene. Zīmējums Hieronīma Johana fon Rēršeida piemiņas albumā. Ap 1600. gadu.

Kurzemes meitene. Zīmējums Hieronīma Johana fon Rēršeida piemiņas albumā. Ap 1600. gadu.

Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs.

Ziemeļu karš.

Ziemeļu karš.

Maskavas latviešu pulciņš, jaunlatvieši.

Maskavas latviešu pulciņš, jaunlatvieši.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Latvijas un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsīs. 1919. gads.

Latvijas un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsīs. 1919. gads.

Avots: Latvijas Kara muzejs.  

Latvijas valsts izveidošanās.

Latvijas valsts izveidošanās.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 17.06.1940.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 17.06.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots:  Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sveic tautu ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Rīga, 04.05.1990.

Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sveic tautu ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Rīga, 04.05.1990.

Fotogrāfs Uldis Briedis.

6.	attēls. Latvijas iedzīvotāju (15–74 gadu vecumā) ekonomiskās aktivitātes struktūra 2020. gadā (procentos)

6. attēls. Latvijas iedzīvotāju (15–74 gadu vecumā) ekonomiskās aktivitātes struktūra 2020. gadā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

7.	attēls. Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji pa vecuma grupām pēc augstākā iegūtā izglītības līmeņa 2019. gadā (procentos)

7. attēls. Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji pa vecuma grupām pēc augstākā iegūtā izglītības līmeņa 2019. gadā (procentos)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

8. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra pēc pievienotās vērtības (PV) un nodarbināto skaita 2019. gadā (atbilstoši NACE2 klasifikācijai)

8. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra pēc pievienotās vērtības (PV) un nodarbināto skaita 2019. gadā (atbilstoši NACE2 klasifikācijai)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

9. attēls. Tautsaimniecības nozaru produktivitāte (pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, faktiskajās cenās, tūkstoši eiro) 2019. gadā

9. attēls. Tautsaimniecības nozaru produktivitāte (pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, faktiskajās cenās, tūkstoši eiro) 2019. gadā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

10. attēls. Piesaistītās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijas tautsaimniecības nozarēs 2020. gada beigās (miljoni eiro)

10. attēls. Piesaistītās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijas tautsaimniecības nozarēs 2020. gada beigās (miljoni eiro)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

11. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras izmaiņas no 1995. līdz 2019. gadam (nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, %)

11. attēls. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras izmaiņas no 1995. līdz 2019. gadam (nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, %)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Kārlis Ulmanis kopā ar Latvijas Strādnieku arodorganizāciju Karogu svētku dalībniekiem. Rīga, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 28.07.1935.

Kārlis Ulmanis kopā ar Latvijas Strādnieku arodorganizāciju Karogu svētku dalībniekiem. Rīga, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 28.07.1935.

Fotogrāfs Roberts Briedis. Avots: LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs. 

Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana ar Latviju.

Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana ar Latviju.

Fotogrāfs Kristians Lambiots (Christian Lambiotte). Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1994.

NATO līderu sanāksme. No kreisās: ASV prezidents Džordžs Bušs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers. Rīga, 29.11.2006.

NATO līderu sanāksme. No kreisās: ASV prezidents Džordžs Bušs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers. Rīga, 29.11.2006.

Fotogrāfs Gatis Dieziņš. Avots: LETA.

Rūpnīcas VEF telefonu montāžas cehs. 1985. gads.

Rūpnīcas VEF telefonu montāžas cehs. 1985. gads.

Fotogrāfs Viktors Ļisicins.

Patēriņa preču deficīta mazināšanai tika normēta to pārdošana. Sporta nams, Talsi, 13.02.1990.

Patēriņa preču deficīta mazināšanai tika normēta to pārdošana. Sporta nams, Talsi, 13.02.1990.

Fotogrāfs Dainis Kārkluvalks.

Zivju pārstrādes uzņēmums “Brīvais vilnis”. Salacgrīva, 2008. gads.

Zivju pārstrādes uzņēmums “Brīvais vilnis”. Salacgrīva, 2008. gads.

Fotogrāfs Didzis Grodzs. Avots: F/64 Photo Agency.

Kokmateriālu eksports.

Kokmateriālu eksports.

Fotogrāfs Ainars Meiers.

Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.

Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.

Avots: a/s “Latvijas finieris”.

Skābpiena dzēriena “Lakto” pildīšanas līnija.

Skābpiena dzēriena “Lakto” pildīšanas līnija.

Avots: a/s “Rīgas piena kombināts”.

Dienvidu tilta būvniecība. Rīga, 2006. gads.

Dienvidu tilta būvniecība. Rīga, 2006. gads.

Fotogrāfs Ainars Meiers.

Izlaiduma klašu audzēkņi Zinību dienā ieved pirmklasniekus Ādažu sākumskolā. 02.09.2019.

Izlaiduma klašu audzēkņi Zinību dienā ieved pirmklasniekus Ādažu sākumskolā. 02.09.2019.

Fotogrāfe Ieva Leiniša. Avots: LETA. 

Latvijas Universitātes galvenā ēka. Rīga, 20.09.2018.

Latvijas Universitātes galvenā ēka. Rīga, 20.09.2018.

Fotogrāfs Roberts Vīksne. Avots: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte.

Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorija, vadošā pētniece Dace Rasiņa.

Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorija, vadošā pētniece Dace Rasiņa.

Fotogrāfs Dmitrijs Suļžics. Avots: F/64 Photo Agency.

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Rīga, Esplanāde, 1926. gads.

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Rīga, Esplanāde, 1926. gads.

Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka. Rīga, 20. gs. 30. gadi.

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka. Rīga, 20. gs. 30. gadi.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Priekšplānā no kreisās: Aloizs Brenčs un kinooperators Miks Zvirbulis spēlfilmas “Dāvanas pa telefonu” (1977) uzņemšanas laikā.

Priekšplānā no kreisās: Aloizs Brenčs un kinooperators Miks Zvirbulis spēlfilmas “Dāvanas pa telefonu” (1977) uzņemšanas laikā.

Fotogrāfs Uldis Ofkants. Avots: Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs.

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga, 2019. gads.

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga, 2019. gads.

Fotogrāfs Reinis Hofmanis.

15. Cēsu Mākslas festivāla atklāšana Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. 10.07.2021.

15. Cēsu Mākslas festivāla atklāšana Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. 10.07.2021.

Fotogrāfs Mārtiņš Zilgalvis. Avots: F/64 Photo Agency.

Cilvēki Rīgā pie Augstākās Padomes ēkas klausās radio 1991. gada augusta puča laikā.

Cilvēki Rīgā pie Augstākās Padomes ēkas klausās radio 1991. gada augusta puča laikā.

Fotogrāfs Aivars Siliņš.

“Draugiem.lv” dibinātāji Agris Tamanis (no kreisās) un Lauris Liberts uzņēmuma astoņu gadu jubilejā. Brīvdabas muzejs, 2012. gads.

“Draugiem.lv” dibinātāji Agris Tamanis (no kreisās) un Lauris Liberts uzņēmuma astoņu gadu jubilejā. Brīvdabas muzejs, 2012. gads.

Fotogrāfs Renārs Koris. Avots: “Draugiem.lv”.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Panorāma” studija ar raidījumu vadītāju Jāni Gesti. Latvijas Televīzija, 2015. gads.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Panorāma” studija ar raidījumu vadītāju Jāni Gesti. Latvijas Televīzija, 2015. gads.

Fotogrāfs Jānis Spigovskis. Avots: Latvijas Televīzija.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome informē par Latvijas informācijas telpas stiprināšanu un cīņu ar Krievijas propagandu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Rīga, 14.05.2018.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome informē par Latvijas informācijas telpas stiprināšanu un cīņu ar Krievijas propagandu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Rīga, 14.05.2018.

Fotogrāfs Ģirts Ozoliņš. Avots: F/64 Photo Agency. 

Latvijas olimpiešu delegācija ceļā uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā, 1932. gads. No labās pirmais – Jānis Dikmanis, otrais – Jānis Daliņš, trešais – Jānis Dimza.

Latvijas olimpiešu delegācija ceļā uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā, 1932. gads. No labās pirmais – Jānis Dikmanis, otrais – Jānis Daliņš, trešais – Jānis Dimza.

Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Latvijas valstsvienība – 1935. gada Eiropas čempionāta uzvarētāja.

Latvijas valstsvienība – 1935. gada Eiropas čempionāta uzvarētāja.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Jānis Lūsis Minhenes olimpiskajās spēlēs. 1972. gads.

Jānis Lūsis Minhenes olimpiskajās spēlēs. 1972. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Sporta muzejs.

Latvijas vīriešu valstsvienība 3x3 basketbolā – Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, izcīnot olimpisko zelta medaļu olimpiskajās spēlēs Tokijā. 28.07.2021.

Latvijas vīriešu valstsvienība 3x3 basketbolā – Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, izcīnot olimpisko zelta medaļu olimpiskajās spēlēs Tokijā. 28.07.2021.

Fotogrāfs Romāns Kokšarovs. Avots: F/64 Photo Agency.

Martins Dukurs ar tēvu Daini Dukuru ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos. 2014.

Martins Dukurs ar tēvu Daini Dukuru ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos. 2014.

Fotogrāfs Zigismunds Zālmanis.

Kristers Serģis un Artis Rasmanis pasaules čempionāta posmā. Ķegums, 2001. gads.

Kristers Serģis un Artis Rasmanis pasaules čempionāta posmā. Ķegums, 2001. gads.

Fotogrāfs Zigismunds Zālmanis.

Latvijas bruņotie spēki Afganistānā, Meimanā, 09.05.2011.

Latvijas bruņotie spēki Afganistānā, Meimanā, 09.05.2011.

Fotogrāfs Intars Atstupens. Avots: Aizsardzības ministrija.

Zigfrīds Anna Meierovics. Rīga, 20. gs. 20. gadi.

Zigfrīds Anna Meierovics. Rīga, 20. gs. 20. gadi.

Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Balsošana par iestāšanos ES. Rīga, 20.09.2003. Kongresu nams.

Balsošana par iestāšanos ES. Rīga, 20.09.2003. Kongresu nams.

Fotogrāfs Aivars Siliņš.

Skats uz Vecrīgu. 2019. gads.

Fotogrāfs Ingus Kruklitis. Avots: Shutterstock.com.

Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • 2020. gada zinātnes bāzes finansējums
  • Aizsardzības ministrija
  • Akadēmiskais informācijas centrs, Izglītība Latvijā
  • Ārlietu ministrija
  • Background Report, Specific support on the Development of the Human Capital for Research and Innovation in Latvia, Horizon 2020 Policy Support Facility, Brussels, European Commission, 2019
  • Centrālās statistikas pārvalde, Tautas skaitīšana 2021
  • ‘Grozījumi Augstskolu likumā’, Latvijas Vēstnesis, nr. 121B, 28.06.2021.
  • Informācija par jūras piekrasti, krastiem un piekrastes biotopiem
  • Izglītības un zinātnes ministrija, Pārskati par Latvijas izglītību un zinātni
  • Latvijas Ārpolitikas institūts
  • Latvijas Bankai XC, Rīga, Latvijas Banka, 2012
  • Latvijas Ekonomikas attīstības pārskats
  • Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra
  • Latvijas oficiālā statistika. Oficiālās statistikas portāls. Iedzīvotāji
  • Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija
  • Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas, LR Tieslietu ministrija, Rīga, 2015
  • Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs
  • Latvijas Universitāte. Tautas attīstības pārskata projekts
  • Militāro ziņu portāls “Sargs”
  • Nacionālie Bruņotie spēki
  • Nākotnē stratēģiski pieprasītākās prasmes Latvijā. Pētījums, Rīga, 2013
  • Pētījumu un publikāciju datu bā
  • Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Statistika. Iedzīvotāju reģistrs
  • Politikas plānošanas dokumentu datu bāze
  • Rožukalne, A., Monitoring Media Pluralism in the Digital Era: Application of the Media Pluralism Monitor in the European Union, Albania and Turkey in the Years 2018‒2019, Country Report: Latvia, 2020
  • Tiešās pārvaldes iestāžu datu bāze
  • Valsts pārvaldes raksturojums un darbība ES 28 valstīs: Latvija. Eiropas Savienība (Public administration characteristics and performance in EU28: Latvia. European Union, 2018)

Ieteicamā literatūra

  • 20. gadsimta Latvijas vēsture, 2 sēj., 2. sēj., Neatkarīgā valsts 1980–1940, Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Aizsilnieks, A., Latvijas saimniecības vēsture 1914‒1945, Stokholma, Daugava, 1968.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Auers, D., Comparative politics and government of the Baltic states: Estonia, Latvia and Lithuania in the 21st century, Basingstoke, Palgrave Macmillan, 2015
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Apsīte-Beriņa, E. u. c., ‘VI. Iedzīvotāji un apdzīvojums’, Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 487.‒519. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Balčytienė, A., ‘Culture as a guide in theoretical explorations of Baltic media’, in D. Hallin and P. Mancini (eds), Comparing Media Systems Beyond the Western World, Cambridge, Cambridge University Press, 2012, pp. 51–72.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Balčytienė, A., ‘Institutions and cultures: an analytical framework for the study of democratization and media transformations in Central and Eastern Europe’, in B. Dobek-Ostrowska and M. Głowacki (eds), Democracy and Media in Central and Eastern Europe 25 Years On, Frankfurt am Main, Peter Lang Publishers, 2015, pp. 47–52.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bariss, V., Publiskā administrācija, Jelgava, LLU, 2009.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Briedis, J. (atb. red.) u. c., Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 1.–4. sēj., Rīga, Rīgas Tehniskā universitāte, 2002–2011.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Caune, D. un G. Keisels (red., sast.), Latvijas olimpiskā vēsture: no Stokholmas līdz Soltleiksitijai = The olympic history of Latvia: from Stockholm to Salt Lake City, Rīga: Latvijas Olimpiskā komiteja, 2003.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Čika, V. un G. Gubiņš, Latvijas sporta vēsture 1918‒1944, [Vašingtona], Amerikas Latviešu apvienības Fiziskās audzināšanas un sporta birojs, 1970.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Čika, V. un A. Šmits, Zelts, sudrabs, bronza: latviešu olimpieši no 1912. līdz 1960. gadam, [Ņujorka], Grāmatu Draugs, 1963.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dimants, A., ‘Latvia: Different Journalistic Cultures and Different Accountability within One Media System’, in T. Eberwein, S. Fengler and M. Karmasin (eds), The European Handbook of Media Accountability, London: Routledge, 2018, pp. 143‒149.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dunsdorfs, E., Latvijas vēsture 1600–1710, Stokholma, Daugava, 1962.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dunsdorfs, E. un A. Spekke, Latvijas vēsture 1500–1600, Stokholma, Daugava, 1964.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dunsdorfs, E., Latvijas vēsture 1710–1800, Stokholma, Daugava, 1973.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Hartmanis. J. (sast.), Latvijas Republikas Nacionālie Bruņoties spēki. 1991–1994–2019, Rīga, Nacionālie Bruņoties spēki, 2019.
  • Ījabs, I., et. al. (red.) Latvija, 1918–2018: Valstiskuma gadsimts, Rīga, Mansards, 2018.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Jansone, D., Reinholde, I., Ulnicāne, I., Latvijas publiskā pārvalde, Rīga, Eirofakultāte, 2002.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Keisels, G. (red., sast.), Latvijas sporta lepnums 100: personības, notikumi, procesi, Rīga, Latvijas Sporta muzejs, [2018].
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Krūmiņš, G., Latvijas tautsaimniecības vēsture, Rīga, Jumava, 2017.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Krūmiņš, J. un Z. Krišjāne, (zin. red.), Tautas ataudze Latvijā un sabiedrības atjaunošanas izaicinājumi, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Laiviņš M., Melecis V., 2003. Bio-geographical interpretation of climate data in Latvia: multidimensional analysis. Acta Universitatis Latviensis, Earth and Environment Sciences. Biogeography, 654: 7-22.
  • Mieriņa, I. (red.), Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora, Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Latvija. Zeme, Daba, Tauta, Valsts. O.Nikodemus, M.Kļaviņš, Z.Krišjāne, V.Zelčs. (zin.red.) Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018, 752 lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Latvijas senākā vēsture. 9. g. t. pr. Kr. – 1200. g., Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Nacionālo Bruņoto spēku Nacionālo bruņoto spēku 20 gadu vēstures konferences (2014. gada 27. novembris) referātu krājums, E. Engīzers (atb. red.), Rīga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģijas pētniecības centrs, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Plakans, A., The Latvians. A Short History. Studies of Nationalities, Stanford University, California, Hoover Institution Press, 1995.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Rožukalne, A., ‘Self-censorship in Latvian Journalism. A research note’, European Journal of Communication, vol. 35, no 1, 2020, pp. 60‒64.
  • Skudra, O., Šulmane, I., Dreijere, V. ‘Plašsaziņas līdzekļi demokrātiskā sabiedrībā’, J. Rozenvalds (red.), Cik demokrātiska ir Latvija? Demokrātijas audits, 2005–2014, Rīga, LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2014, 193.–208. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Skujenieks, M., ‘Latvijas iedzīvotāji’, N. Malta un P. Galenieks (red.), Latvijas zeme, daba un tauta, III sējums, Latvijas tauta, Rīga, Valtera un Rapas apgāds, 1937.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Sproģe I. u. c., Latvijas tautsaimniecība 21. gadsimtā, Rīga, Tautsaimniecības attīstības institūts, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Sprūds, A., Ščerbinskis, V. un D. Potjomkina (red.), Latvijas ārlietu simtgade. I sējums: Idejas un personības, Rīga, Latvijas Ārpolitikas institūts, 2016.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Sprūds, A., Ščerbinskis, V. un D. Potjomkina (red.), Latvijas ārlietu simtgade. II sējums: Darbi un personības, Rīga, Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Šterns, I., Latvijas vēsture 1290–1500, Rīga, Daugava, 1997.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Švābe, A., Latvijas vēsture 1800–1914, Stokholma, Daugava, 1958.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zelče, V., (red.), Latvijas mediju vides daudzveidība, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2018.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zvidriņš, P., ‘Latvijas demogrāfiskā attīstība pēc neatkarības atgūšanas’, J. Stradiņš (galv. red.), Latvieši un Latvija, III sējums, Atjaunotā Latvijas valsts, Rīga, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 309.‒337. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stradiņš, J. (red.), Latvieši un Latvija, Atjaunotā Latvijas valsts, III sēj., Rīga, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Valdis Klišāns, Juris Ciganovs, Agrita Briede, Iveta Reinholde, Mārtiņš Vargulis, Sandra Jēkabsone, Juris Krūmiņš, Gita Rēvalde, Aivars Markots, Voldemārs Spuņģis, Zaiga Krišjāne, Pēteris Šķiņķis, Andris Zeļenkovs, Anda Rožukalne, Ivars Ījabs, Helēna Demakova "Latvija". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 03.12.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4173 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana