Īsa vēsture Arodizglītībai Latvijas teritorijā ir sena vēsture. Aroda prasmēm sevišķa uzmanība pievērsta jau no 14. gs., kad viena vai vairāku radniecīgu amatu veicēji sāka organizēties cunftēs. Pastiprinoties ārējai tirdzniecībai, 15. gs. beigās notika strauja amatniecības attīstība. Šajā laikā Rīgā pastāvēja ap 100 cunfšu, no tām tikai trīs latviešu – alusnesēji, krāvēji un liģeri (Rīgā un Jelgavā). Sākot ar 16. gs., visās cunftēs bija obligāts viengadīgs zeļļa stāžs pirms meistara tiesību pieprasīšanas.
19. gs. pirmajā pusē Vidzemē un Kurzemē laukos darbojās dažas vācu muižnieku dibinātas zemkopības skolas, pilsētās – privātpersonu un sabiedrisko organizāciju atvērtas amatu skolas. 1808. gadā Karls Augusts Jakobi (Karl August Jakobi) Rīgā atvēra celtniecības un mākslas skolu tehniķu, būvmeistaru un ekonomistu sagatavošanai, kur mācības notika vakaros un svētdienās. 1817. gadā sāka darboties skola amatnieku bērniem un mācekļiem.
19. gs. otrā puse tiek uzskatīta par profesionālās izglītības sistēmas veidošanās laiku. Sociālo, ekonomisko, politisko un kultūras faktoru ietekmē strauji pieauga vajadzība pēc kvalificētiem speciālistiem, bet attiecīgu arodu apguves iestāžu nebija. Tika dibinātas tehniskās un profesionālās skolas, kurās mācīja amatu. Kurzemes guberņas vācbaltiešu luterāņu mācītājs un žurnālists Vilhelms Kristiāns Pantēnijs (Wilhelm Christian Pantenius) viens no pirmajiem ieteica dibināt arodskolas arī meitenēm, kur mācītu saimniekot.
Profesionālās izglītības attīstība lauku reģionos sākās ciešā saistībā ar muižu saimniecību attīstību. Par pirmo lauksaimniecības mācību iestādi Latvijā uzskata 1839. gadā atvērto vagaru skolu Kurzemes guberņā, Dirvandes muižā. Tajā pašā gadā Ķirbeles muižā atvēra kalpu skolu, 1842. gadā – Trikātas pļavkopības skolu.
Lai sagatavotu augstākās kvalifikācijas speciālistus Baltijas guberņu vajadzībām, Rīgā 1861. gadā cars Aleksandrs II apstiprināja nolikumu par Rīgas Politehnisko skolu (vēlāko Rīgas Politehnisko institūtu). 1862. gadā Rīgas Politehnikuma Padome publicēja pirmo mācību programmu un uzņemšanas noteikumus 1862./1863. mācību gadam. Skola tika veidota pēc Rietumeiropā esošo politehnisko skolu parauga. Interesi par vidējās kvalifikācijas darbinieku sagatavošanu izrādīja Literāri praktiskā pilsoņu apvienība Rīgā, kura apvienoja biedrus entuziastus, kas interesējās par pilsētas labiekārtošanu un uzturēja ciešus sakarus ar amatu zeļļiem un mācekļiem, kuru likteņi nebija saistīti ar cunftēm.
Rīgas Vācu amatnieku biedrības vadība jau 1866. gadā mēģināja sarīkot mācības. Tikai 1872. gadā, biedrības mācību kursiem apvienojoties ar Literāri praktiskās pilsoņu apvienības Luterskolu, 15. septembrī Rīgas Vācu amatnieku biedrības skola sāka pirmo mācību gadu. Radās mācību iestāde, kas 1926. gadā kļuva par Rīgas pilsētas amatnieku skolu – tehnikumu (kopš 1995. gada Rīgas Celtniecības koledža). Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā bija trīs sagatavošanas un četras speciālās klases, kur mācīja attiecīgajiem arodiem nepieciešamos priekšmetus. Amatnieku skolas galvenais uzdevums bija mudināt amatniekus apgūt tās zināšanas, kuras ir noderīgas dažādiem amatiem, paralēli piedāvājot apgūt arī zīmēšanu, akvareļa tehniku, grāmatvedību. Amatu prasme tika apgūta darbnīcās meistaru klātbūtnē. Sākotnēji skolā varēja apgūt atslēdznieka, galdnieka, mehāniķa, krāsotāja, būvmeistara un mūrnieka amatu.
19. gs. beigās, pateicoties jaunlatviešu darbībai un saimnieciskās darbības attīstībai, pieauga sabiedrības interese par izglītību. Pedagogu un sabiedrisko darbinieku uzmanību piesaistīja arī profesionālā izglītība. Regulāri tika rīkotas skolotāju konferences, kur tika apspriesti aktuāli mācību un audzināšanas jautājumi. Skolotāji piedalījās praktiskajās nodarbībās, kurās izmēģināja jaunākās metodes, mācību līdzekļus un tamlīdzīgi. Atziņas par profesionālo izglītību un tās izvērtējumu atspoguļoja arī tā laika periodiskajos izdevumos, piemēram, “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”, “Valdības Vēstnesī”, “Latvī”, “Jaunākajās Ziņās”.
20. gs. sākumā tika veikta atšķirīgo skolu un sākotnējās profesionālā izglītības sistēmas racionalizācija. Valdība pieņēma vairākus profesionālās izglītības turpmākai attīstībai būtiskus dokumentus ‒ normatīvos aktus, noteikumus, lai izveidotu ekonomikas un pedagoģijas prasībām atbilstošus skolu veidus, noteiktu vienotu plānu, mācību ilgumu, noteiktu vispārīgo kursu un praktisko kursu procentuālo sadalījumu. Tika panākta nozīmīga arodskolu audzēkņu sasniegumu līmeņa paaugstināšanās. Neskatoties uz pozitīvajām pārmaiņām, valdība turpināja samazināt finansējumu profesionālās izglītības skolām. 1918.–1940. gadā profesionālās izglītības attīstību Latvijā lielā mērā noteica Latvijas agrārpolitika un amatniecība. Par vēlamiem atzina tehnisko skolu divus tipus: zemāko (tirdzniecības skolas) un vidējo (komercskolas). Zemāko tehnisko skolu uzdevums bija paaugstināt amatniecības līmeni un sagatavot teorētiski un praktiski izglītotus audzēkņus dažādās arodu nozarēs. Pirmās valsts zemākās arodskolas dibināja ne tikai Rīgā, bet arī Cēsīs, Ventspilī, Jelgavā un Zvirgzdenē. Zemākās arodskolas gatavoja galdniekus, atslēdzniekus, kalējus u. c. specialitāšu amatniekus. Vidējās arodskolas jeb arodvidusskolas sniedza vidējo profesionālo izglītību un konkrētā amata veikšanai nepieciešamās zināšanas un prasmes. Vidējās arodskolas veidoja tehnikumi, komercskolas un skolotāju institūti. Piemēram, komercskolas gatavoja grāmatvežus, kantoristus, kooperāciju darbiniekus u. c. kalpotājus valsts un privātajiem finanšu un tirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, bankām.
1919. gadā Izglītības ministrijā nodibināja Arodskolu nodaļu, lai sakārtotu ministrijas pakļautībā esošās arodskolas un arodkursus. 1923. gadā Izglītības ministrijā sāka strādāt Indriķis Zubāns, sākumā kā arodskolu nodaļas direktora biedrs, bet 1925.–1940. gadā un 1941.–1944. gadā par Izglītības ministrijas (vācu okupācijas laikā pašpārvaldes) Arodskolu nodaļas direktoru. I. Zubāna vadībā tika izveidots arodskolu tīkls un izstrādātas arodskolu mācību programmas.
Latvijā darbojās ievērojams skaits dažādu veidu arodizglītības iestāžu ‒ 1939. gadā (pirms padomju okupācijas) ‒ 126 arodskolas (lauksaimniecības skolas, jūrskolas, medicīnas skolas). 20. gs. sākumā pie arodskolām pieskaitīja arī dažādus aroda kursus. Šāda veida kursi bija domāti grāmatvežu, korespondentu, kooperatīvu u. c. saimniecisku uzņēmumu darbinieku sagatavošanai praktiskai dzīvei.
Īstenojot Kārļa Ulmaņa valdības politiku, agrārpolitikas ietekme īpaši bija jūtama pēc 1935. gada, kad lielākā daļa arodskolu bija ar lauksaimniecības specializāciju. Ministru kabinets 1940. gadā pieņēma likumu par Vispārējās arodizglītības veicināšanas fondu. Fonda uzdevums bija nodrošināt trūcīgiem un sekmīgiem audzēkņiem pabalstus arodskolu apmeklēšanai un to pabeigšanai.
1940. gada jūnijā Latvijas politiskās sistēmas izmaiņu rezultātā pakāpeniski tika pārveidota arī profesionālās izglītības sistēma, to pielāgojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) arodizglītības prasībām. Notika sākotnējās profesionālās izglītības sistēmas funkciju centralizācija. Ienākot padomju varai, arodskolas bija divgadīgas. 1941. gada Latvijā darbu sāka pirmās divas fabriku un rūpnīcu skolas Daugavpilī un Rēzeknē ar 1000 audzēkņiem. Skolās gatavoja speciālistus dzelzceļnieku profesijām. Tika atvērtas pirmās profesionāli tehniskās izglītības skolas. Skolas sāka uzņemt 14–16 gadu vecus jauniešus. Profesionāli tehnisko vidusskolu mērķis: dot iespēju audzēkņiem vienlaikus iegūt profesionālo un pilnu vidējo vispārējo izglītību.
1944./1945. mācību gadā darbojās 31 arodskola ar 3900 audzēkņiem. PSRS okupācijas laikā notika pilnīga izglītības sistēmas pārveide pēc padomju izglītības modeļa, plaši ieviešot tajā krievu valodu un likvidējot mazākumtautību skolas. Visās programmās obligāti bija jāiekļauj arī vidējās vispārējās izglītības saturs.
Arodpedagoģijas attīstību ietekmēja informācijas vakuums, atsvešinātība no nacionālās pedagoģiskās domas un pasaules pedagoģijas zinātnes sasniegumiem. Arodizglītības attīstībā būtiska nozīme bija PSRS Augstākās padomes 12.1958. lēmumam izveidot vienota tipa profesionāli tehniskās skolas ar mācību laiku no viena līdz trijiem gadiem, ar profesionālo vidējo izglītību no trijiem līdz četriem gadiem.
Lielu darbu 20. gs. 50.‒60. gados vajadzēja veikt, gatavojot darbiniekus arī citām republikām, kurās trūka attiecīgu speciālistu ‒ poligrāfijas un Rīgas mēbeļnieku arodskolas gatavoja speciālistus Kazahijai, Moldāvijai, Krievijai, Igaunijai. Arodizglītības pētniecība tika koncentrēta augstskolās un Izglītības ministrijas Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūtā.
Latvijas arodskolas bija vienas no labākajām PSRS. Liela vērība tika pievērsta arodskolas audzēkņu ārpusskolas audzināšanas darba organizēšanai. Profesionāli tehniskās skolas piedāvāja daudzveidīgas ārpusklases nodarbības. 1984. gadā Latvijā bija 83 profesionāli tehniskās skolas, kurās varēja apgūt vairāk nekā 200 dažādas specialitātes. 80. gadu beigās audzēkņu skaits profesionāli tehniskajās skolās sasniedza 30 000. Neatkarīgi no mācību sekmēm visus izdevumus arodskolēnu mācību nodrošināšanai sedza valsts. Audzēkņiem tika maksāta arī stipendija. Mācības tika organizētas klasēs, laboratorijās un rūpnīcās.
1984. gadā tika sākta Vispārizglītojošo un profesionālo skolu reforma. Līdz 1991. gadam profesionālās izglītības sistēma turpināja paplašināties, pieaugot profesionālās izglītības iestāžu un tur īstenoto programmu skaitam. 1990. gadā Latvijā bija 143 profesionālās pamatizglītības un vidējās profesionālās izglītības iestādes, kurās mācījās vairāk nekā 67 000 audzēkņu. Par profesionālās izglītības apguves centru kļuva Rīga.
