Ģeogrāfiski Latvija iekļaujas mērenās klimata joslas Eiropas–Rietumsibīrijas augšņu apgabala Baltijas augšņu provincē. Latvijā ir relatīvi jaunas augsnes, jo tās sākušas veidoties kvartāra pēdējā apledojuma atkāpšanās laikā un to absolūtais vecums nav lielāks par 15 000 gadu. Latvijas augšņu attīstību nosaka klimats, kurā nokrišņi dominē pār iztvaikošanu, ilgstošā atrašanās boreonemorālajā dabas zonā, dažāda granulometriskā un minerālā sastāva cilmieži, sliktā dabiskā drenētība (starppauguru ieplakās un plakanos līdzenumos) un cilvēka saimnieciskā darbība. Minēto faktoru mijiedarbībā attīstīti šādi augsnes veidošanās procesi: trūdvielu uzkrāšanās (velēnošanās), podzolēšanās, izskalošanās, lesivēšanās, dekalcifikācija, kūdras veidošanās un uzkrāšanās, māla minerālu veidošanās, brunifikācija un glejošana.

Latvijas augšņu daudzveidību nosaka augsnes cilmieži. Augstienēs un morēnas viļņotos līdzenumos augsnes cilmiezi veido morēnas jeb glacigēnie nogulumi: smilšmāls, mālsmilts, retāk smilts. Līdzenumos cilmieži ir glaciolimniskie nogulumi: bezakmeņu māls vai smilts. Smagie bezakmeņu māli sastopami Lubāna un vietām Zemgales līdzenumā. Auglīgākie vidējie un vieglie bezakmeņu māli izplatīti Zemgales līdzenumā. Brīvo karbonātu klātbūtne māla cilmiežos nosaka velēnu karbonātaugšņu veidošanos. Glaciolimniskās ģenēzes smilts nogulumi, kuros dominē kvarcs, nesatur daudz apmaiņas katjonu (piesātinājums ar bāzēm <50 %), un tajos maz barības elementu. Šāds cilmiezis izplatīts Ugāles, Ropažu, Taurkalnes u. c. līdzenumos. Glaciolimniskiem nogulumiem pieskaita arī Baltijas ledus ezera smilts nogulumus. Daudzviet šie nogulumi pārpūsti, veidojot kāpas. Uz smilts nogulumiem veidojušās tipiskā podzola, iluviālā humusa podzola, tipiskā podzola glejotās un velēnu podzolaugsnes. Glaciofluviālās izcelsmes nogulumu sastāvā ir grants un dažādu daļiņu izmēra smilts. Visbiežāk glaciofluviālās izcelsmes cilmieži sastopami osos, kēmos, kēmu terasēs, dauguļos, sandros. Uz glaciofluviāliem nogulumiem izveidojušās velēnu podzolaugsnes un tipiskie podzoli, bet sastopamas arī velēnu karbonātaugsnes un brūnaugsnes.

Baltijas jūras piekrastē plašu teritoriju aizņem Litorīnas jūras un Baltijas jūras smilts nogulumi. Smilts bieži tiek pārpūsta, veidojot kāpas. Zemais piesātinājums ar bāzēm (< 50 %) noteicis, ka kāpās sastopams tipiskais podzols, iluviālā humusa podzols un ortšteina podzols. Pludmalē, priekškāpā un atsevišķos gadījumos kāpās sastopamas neizveidotās augsnes. Relatīvi nelielas platības Latvijā aizņem aluviālas augsnes, kas veidojušās uz aluviāliem nogulumiem: putekļaina smilšmāla, smilts vai grants nogulumiem upju palienās un virspalu terasēs. Fragmentāri valstī sastopamas augsnes, kas veidojušās uz limniskiem jeb ezera nogulumiem. Šādas augsnes ir ezeru apkārtnē, kuriem saimniecisku mērķu nolūkā samazināts ezera līmenis (piemēram, Engures ezera apkārtnē) vai kuru teritorijas pavasaros plaši applūst vai savulaik applūdusi (piemēram, Lubāna apkārtne). Augsnes uz kūdras cilmieža aizņem aptuveni 12 % no Latvijas augšņu platības.

Augsnes veidošanās procesus un telpisko izplatību nosaka arī reljefs. Tas ietekmē augsnes materiāla un vielu plūsmu, vielu uzkrāšanos un ar to saistīto augšņu veidošanās procesu, kā arī gruntsūdens dziļumu un augsnes mitruma režīmu. Latvijā augstienēs izveidojušies sarežģīti augšņu kompleksi un sakopojumi reljefa un augšņu cilmiežu daudzveidības dēļ. Augsnes kompleksus visbiežāk veido erodētās velēnu podzolaugsnes, velēnu podzolētās glejaugsnes, koluviālās augsnes un zemā purva kūdraugsnes. Augsnes veidošanās procesus būtiski ietekmējusi cilvēku darbība. Līduma zemkopības rezultātā augsnē samazinājās organisko vielu un barības elementu daudzums, bet straujāk attīstījās podzolēšanās, izskalošanās un dekalcifikācijas procesi. Pāreja uz lopkopību un zālāju ierīkošana sekmēja trūdvielu uzkrāšanos augsnēs. Augsnes agroķīmiskās īpašības un auglību uzlabo zemes iekultivēšana – augsnes kaļķošana, nosusināšana un mēslošana.

Latvijā tiek lietotas divas augšņu klasifikācijas sistēmas – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Zemes ierīcības projektēšanas institūta “Zemesprojekts” (1987) un Latvijas Augsnes zinātnes biedrības (2009) izstrādātās klasifikācijas. Abas augšņu klasifikācijas veidotas, balstoties uz augsnes ģenētiskiem principiem. Taksonus izdala un augsnes grupē atbilstoši procesiem un stadijām, kas dominē konkrētās augsnes veidošanās procesā un attīstībā, kā arī vadoties no augsnes īpašībām. Galvenā atšķirība starp augsnes klasifikācijām – biedrības izstrādātajā klasifikācijā ietvertas visas Latvijā sastopamās augsnes un definēti precīzāki augšņu taksonu izdalīšanas kritēriji.

Latvijas augšņu klasifikācijā augšņu klases (automorfās, pushidromorfās un hidromorfās augsnes) dala atbilstoši dominējošam augsnes ūdens režīmam. Augsnes iedala tipos un apakštipos, ņemot vērā augsnes morfoloģiskās pazīmes, kas raksturo augsnes veidošanās procesus.

Automorfās jeb normāli mitrās minerālaugsnes veidojušās reljefa paaugstinājumos, kā arī līdzenumos, kur laba ūdens notece un gruntsūdens atrodas dziļi (> 1 m). Šīs augsnes normālos apstākļos nav pārmitras; mitrumu iegūst galvenokārt no nokrišņiem un sniega kušanas. Dominē aerobi apstākļi, tāpēc organisko atlieku mineralizācija norisinās samērā strauji un organisko vielu (humusa) saturs parasti nav liels. Automorfo augšņu klasē ietilpst:

1. velēnu karbonātaugsnes – velēnošanās process un brīvie karbonāti konstatējami 0–60 cm augsnes slānī. Apakštipus dala atbilstoši cilmieža sastāvam un brīvo karbonātu dziļumam. Izplatītas galvenokārt Zemgales un Vadakstes līdzenumā;
2. brūnaugsnes – sekundārie mālu minerāli veidojas B horizontā in situ. Apakštipus dala atbilstoši cilmieža sastāvam un  izskalošanās un lesivēšanas procesu attīstības pakāpei. Sastopamas Zemgales līdzenuma dienvidu daļā, nelielās platībās – Kurzemes mežos. Mežos – gāršas, vēra un mistrāja meža augšanas apstākļu tipos;
3. podzolaugsnes – izteikts trūdvielu akumulācijas horizonts (A) un podzolēšanās pazīmes (E horizonts un/vai skāba augsnes reakcija). Latvijā viens no izplatītākajiem augsnes tipiem. Apakštipus izdala atkarībā no organisko vielu daudzuma un sadalīšanās pakāpes trūdvielu akumulācijas horizontā (A). Sastopamas reljefa paaugstinājumos un līdzenumos ar optimālu mitruma režīmu; vairāk – tīrumos, mežos, retāk – pļavās, ganībās. Izplatītas Burtnieku līdzenumā, Viduslatvijas nolaidenumā un augstienēs (Vidzemes, Austrumkursas, Rietumkursas u. c.). Mežos – vēra un damakšņa meža augšanas apstākļu tipos;
4. podzoli – izteikts podzola horizonts un skāba augsnes reakcija. Vāji izteikts trūdvielu akumulācijas horizonts, vai tā trūkst. Apakštipus izdala atkarībā no trīsvērtīgo oksīdu (Al₂O₃ un Fe₂O₃) un humusvielu ieskalošanās intensitātes illuviālā (B) horizontā. Sastopamas Piejūras zemienē, Strenču–Valkas iekšzemes kāpas smiltājos, Taurkalnes līdzenumā priežu sila, mētrāja un lāna meža augšanas apstākļu tipos;
5. nepilnīgi izveidotās augsnes – jaunas vai erodētas augsnes. Augšņu veidošanās procesu izpausmes vāji konstatējamas. Erodēto augsnes apakštipu izdala, ja nonesti visi augsnes ģenētiskie horizonti un skarts cilmiezis. Sastopamas Vidzemes un Latgales augstienē. Nepilnīgi izveidotās augsnes – Baltijas jūras piekrastē (pelēkajās kāpās, pludmalē);
6. antropogēnās augsnes – izveidotas mākslīgi cilvēka darbības rezultātā vai izmainītas tādā pakāpē, ka zaudējušas sākotnējās īpašības. Sastopamas pilsētās un rekultivētos karjeros; kultūraugsnes ap pilskalniem, muižu apkārtnē, dārziņu teritorijās.

Pushidromorfo augšņu ģenēzē nozīmīgs ir periodiski sekls gruntsūdeņu līmenis vai virsējo ūdeņu ietekme. Ievērojama nozīme reljefam, apgrūtinātai ūdens notecei (beznoteces ieplakas), smagam augsnes cilmiežu granulometriskajam sastāvam, augsnes dziļāko horizontu sablīvēšanai, arī bojātām ūdens novades sistēmām. Šīs augsnes pakļautas pastāvīgam vai periodiskam liekam mitrumam, kas pārsniedz lauka ūdens kapacitāti, kā dēļ augsnē dominē reducējoši apstākļi un konstatējamas glejošanās procesa pazīmes. Pushidromorfo augšņu klasē ietilpst:

1. glejaugsnes – dažāda granulometriskā sastāva karbonātiska cilmieža augsnes, kuru aktīvā reakcija (pH KCl) tuvu neitrālai un nav novērojamas podzolēšanas procesa pazīmes, ar izteiktām gruntsūdens vai virsējās glejošanas pazīmēm. Apakštipus izdala, ņemot vērā glejošanās procesa cēloņus (blīva augsnes sakārta, divdaļīgs cilmiezis, augsts gruntsūdens līmenis) un procesa intensitāti, organisko vielu daudzumu un sadalīšanās pakāpi. Ja noregulē augsnes mitruma režīmu, vienas no auglīgākajām augsnēm Latvijā. Sastopamas visā teritorijā, visvairāk Zemgales, Metsepoles un Jersikas līdzenumos. Visbiežāk zem lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Mežos – slapjās gāršas meža augšanas apstākļu tipos;
2. podzolētās glejaugsnes – podzolaugsnes vai arī podzoli ar izteiktām gleja un/vai virsējās glejošanas pazīmēm. Augsnes aktīvā reakcija skāba. Augsnes apakštipos iedala līdzīgi glejaugsnēm. Sastopamas Lubānas līdzenumā un Piejūras zemienē; augstienēs – starppauguru ieplakās. Lauksaimniecībā izmanto galvenokārt kā zālājus. Ievērojamas podzolēto glejaugšņu platības aizņem meži – slapjais damaksnis, slapjais vēris, vietām – mētru un šaurlapu āreņi;
3. aluviālās augsnes – veidojušās uz aluviāliem, limniskiem vai koluviāliem nogulumiem. Apakštipus izdala atkarībā no cilmieža ģenēzes, sastāva un kārtojuma, kā arī organisko vielu daudzuma un sadalīšanās pakāpes. Sastopamas Daugavas, Ventas, Lielupes, Gaujas u. c. upju ielejās, kā arī Lubānas, Engures u. c. ezeru lēzenajos krastos. Atrodas galvenokārt zem dabiskajām pļavām un ganībām. Lai gan aluviālās augsnes veido tikai dažus procentus no Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tām kā auglīgām augsnēm ir liela nozīme lauksaimniecībā, īpaši dārzeņu audzēšanā.

Hidromorfās augsnes veidojušās ilgstošu virsūdeņu un/vai seklu gruntsūdeņu ietekmē, kad ūdens kapilārā apmale sasniedz augsnes virsmu (vai arī tā atradusies līdz augsnes virspusei pirms nosusināšanas). Paaugstināta mitruma apstākļos notikusi vāji sadalītu organisko vielu (kūdras) akumulācija, bet profila veidošanos ietekmējuši anaerobi apstākļi. Hidromorfām augsnēm kūdras slānis dabiskos apstākļos biezāks par 30 cm. Hidromorfās augsnes iedala:

1. zemā purva kūdraugsnes – kūdra bagāta ar minerālvielām, tās sastāvu veido grīšļi, koki, vīgriezes u. c. zemajam purvam raksturīgie augi. Aktīvā augsnes reakcija vāji skāba vai neitrālā (pH KCl 7,0–5,5). Apakštipus izdala, ņemot vērā kūdras slāņa biezumu un kūdras sadalīšanās pakāpi. Izplatītas pauguraiņu ieplakās, kā arī plakanos līdzenumos, kur pieplūst minerālsāļiem bagāti gruntsūdeņi. Lauksaimniecībā uz šīm augsnēm kultivē zālājus. Mežos – liekņas, dumbrāja, šaurlapju kūdreņa un platlapju kūdreņa meža augšanas apstākļu tipos. Izplatītas Piejūras, Austrumlatvijas un Tālavas zemienēs, Latgales augstienē;
2. pārejas purva kūdraugsnes – kūdra veidojas, attīstoties  zemo purvu augsnei – palielinoties kūdras slāņa biezumam un samazinoties gruntsūdens ietekmei. Kūdras sastāvā palielinās sfagnu nozīme. Krāsa tumši brūna vai brūna. Augsnes reakcija vidēji vai vāji skāba (pH KCl 6,0–4,5). Apakštipus izdala līdzīgi kā zemā purva kūdraugsnei. Sastopami niedrāja, mētru kūdreņu meža augšanas apstākļu tipos, kā arī augsto purvu periferiālā daļā. Izplatītas Piejūras, Austrumlatvijas un Tālavas zemienēs;
3. augstā purva kūdraugsnes – kūdras botānisko sastāvu veido galvenokārt sfagnu kūdra. Augsnes krāsa sarkanbrūna; aktīvā reakcija stipri skāba (pH KCl <4,5). Sastopamas galvenokārt augsto purvu masīvos. Šīs augsnes izmanto, gatavojot kūdras substrātu stādu audzēšanai dārzkopībā.

Augšņu tipi.

Fotogrāfi Oļģerts Nikodemus un Raimonds Kasparinskis.

Latvijā līdz šim nav veikta vienlaidu augsnes kartēšana, tādēļ par Latvijas augšņu telpisko izplatību iespējams secināt tikai no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un Latvijas ģeoķīmiskās kartēšanas rezultātiem, meža monitoringa un zinātnisko pētījumu datiem. Lauksaimniecības zemēs dominē podzolētās glejaugsnes un velēnu podzolaugsnes, kas aizņem attiecīgi ap 31 % un 27 % no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Velēnu podzolaugsnes vairāk ir augstienēs, bet podzolētās glejaugsnes – līdzenumos. Daudzviet glejošanās procesu veicina blīvā augsnes uzbūve (māls un smags māls, augsnes sablīvēšana saimnieciskās darbības rezultātā) vai arī divdaļīgais augsnes cilmiezis, kas traucē virsējo ūdeņu infiltrāciju. Relatīvi plaši izplatītas ir arī glejaugsnes (24 %). Pārējo augšņu tipu pārstāvniecība lauksaimniecībā izmantojamās zemēs ir relatīvi mazāka. Lielākā daļa Latvijas lauksaimniecībā izmantojamo augšņu veidojušās uz morēnas mālsmilts (33 %) un smilšmāla (33 %) nogulumiem, tādēļ tās ir akmeņainas. Smilts augsnes aizņem 19 %, un tās visizplatītākās ir Piejūras zemienē. Mežu augsnēs lielākas platības aizņem smilts un mālsmilts augsnes, kā arī pārejas un augstā purva kūdras augsnes. Daudz meža augšņu ir uz divdaļīgiem augsnes cilmiežiem, kur virskārtā ir smilts, bet apakškārtā – smilšmāla un mālsmilts nogulumi. No augsnes tipiem dominē tipiskais podzols, velēnu podzolaugsne, velēnpodzolētā virsēji glejotā augsne, velēnpodzolētā pseidoglejotā augsne, velēnpodzolētā gleja un glejotā augsne.

Latvijā izdala astoņus augšņu rajonus, kas iedalīti apakšrajonos, ņemot vērā reljefu, augsnes cilmiežus u. c. apstākļus.

Augsnes auglība atkarīga no cilmieža, augsnes veidošanās procesiem un cilvēka saimnieciskās darbības (augsnes mēslošanas, kaļķošanas u. c.). Augsnes auglība ietekmē zemes izmantošanu. Viens no galvenajiem augsnes auglības rādītājiem ir organisko vielu saturs. Organiskās vielas nodrošina augsnes auglību, ķīmisko vielu (t. sk. barības vielu) piesaisti, ietekmē augsnes struktūras veidošanos, kā arī mitruma un gaisa režīmu, līdz ar to nosakot arī augsnes bioloģisko daudzveidību. Vidējais organisko vielu saturs Latvijas lauksaimniecības zemju minerālaugsnēs nav augsts – 1,83 % (vēlamais rādītājs ir 2,1–3,0 %). Augsnes auglību raksturo arī aktīvā augsnes reakcija. 1990. gadā skābās augsnes Latvijā aizņēma 23 % tīrumu, 26 % kultivēto ganību un 29 % uzlaboto pļavu platību. Kultūraugu lielākajai daļai optimālais pH >6,0. Šāda augsnes reakcija 20.–21. gs. mijā Latvijā bija 56,6 % lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Latvijas augsnēs pēc izcelsmes ir maz dažiem augiem nozīmīgu barības elementu, īpaši slāpekļa un fosfora, daļēji arī kālija, magnija, sēra. Auglīgākās augsnes atrodas Zemgales (Bauskas, Rundāles, Jelgavas, Iecavas un Dobeles novados) un Vadakstes līdzenumā (Tērvetes un Auces novadā).

Latvijas augsnes zinātnē nozīmīgākie jautājumi – augsnes auglības saglabāšana un uzlabošana intensīvas lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās darbības rezultātā, kā arī augsnes auglības nodrošināšana bioloģiskajā lauksaimniecībā. Saistībā ar lauksaimniecības zemju neizmantošanu un apmežošanu aktuāla problēma ir augsnes īpašību izmaiņas transformācijas procesā. Tās izpēte ļauj noskaidrot Latvijas augšņu vēsturiskos attīstības procesus. Saistībā ar klimata mainību un oglekļa nozīmi šajā procesā, aktuāls jautājums ir oglekļa akumulācija augsnē un to ietekmējošie faktori. Latvijā līdz šim nav precīzi zināms augsnē uzkrātais oglekļa daudzums.

Nozīmīgs pētījumu virziens ir Latvijas augšņu klasifikācijas pilnveidošana un saskaņošana ar starptautiskām augsnes klasifikācijām. Lai iegūtu ticamu informāciju par Latvijas augsnēm, jāveic Latvijas augšņu kartēšana.