Ledāja zemienes aizņem pamatiežu virsmas lielpazeminājumus (zemumus). Apledojumu laikā tajos izvietojās ledus lobi, un ledāja erozija un deformējošā iedarbība uz zemledāja gultnes materiālu dominēja pār nogulumu uzkrāšanos (4. attēls). Piejūras zemiene izveidojās pazeminātajā piekrastes daļā pēdējā apledojuma beigu posmā un holocēnā Baltijas jūras un tās seno attīstības stadiju ūdeņu un eolās darbības ietekmē. Tā turpina attīstīties un pārveidoties mūsdienu krasta procesu un cilvēka darbības ietekmē.
Kvartāra nogulumu sega zemienēs ir plāna (vidēji 10–20 m) un izplatīta ar fragmentāriem pārtraukumiem. Galvenokārt sastopami tikai pēdējā apledojuma nogulumi, kurus samērā plašos iecirkņos – purvos, upju gultnēs u. c. erozijas formās, smiltāju līdzenumos, ezeru katlienēs – pārklāj vai nomaina holocēna nogulumi. Zemieņu apvidos dominē plakanie, viļņotie, retāk paugurotie līdzenumi, pacēlumi un nolaidenumi.
Ledāja zemienēs plakanās zemes virsmas apvidus aizņem lokālo ledāja sprostezeru vai paliku ezeru līdzenumi un lielie purvu masīvi. Viļņotajos līdzenumos virsmas saposmojumu rada drumlini, flūtingi, ribotās morēnas, atšķelšanās (laterālās bīdes morēnas) vaļņi, ielejveida pazeminājumi, tuneļielejas un subglaciālās vagas, osi, kēmu pauguri, glaciolimniskās reljefa formas, glaciokarsta veidojumi, upju ielejas, jūras un sprostezeru stāvkrasti un senkrasti, iekšzemes un piekrastes kāpas, gravas un izneses konusi, seno deltu līdzenumi, retāk karsta un sufozijas kritenes. Viļņotajos un paugurotajos līdzenumos pozitīvās reljefa formas – vaļņi un pauguri – parasti ir ar samērā lēzenām nogāzēm, to relatīvais augstums ir līdz 20 m. Dažās vietās, kur ir biezāka pleistocēna nogulumu sega, piemēram, Austrumlatvijas zemienē Madonas–Trepes valnī – relatīvais augstums sasniedz 64–72 m, Numernes valnī – 58 metrus.
Ledāja reljefa vidējformu morfoloģijas, uzbūves, telpiskā sakārtojuma un izcelsmes atšķirības ļauj izšķirt trīs zemieņu tipus.
Diverģentās zemienes (Viduslatvijas, Ziemeļvidzemes un Baltijas) aizņem pamatiežu virsmas lielpazeminājumus, kuri paplašinās ledāja plūsmas virzienā. Tajās atrodas Latvijas lielākie drumlinu lauki (Burtnieka, Zemgales, Vadakstes). Ledāja aprimšanas fāzēs, ledāja malai atkāpjoties, virs drumliniem tika uzguldītas ribotās morēnas, ledāja tuneļos un plaisās veidojās osi, bet zemieņu pazeminājumos pieledāja sprostezeru vietās veidojās plakani līdzenumi.
Konverģentās zemienes (Kursas, Vidusgaujas, Mudavas) radušās lielpazeminājumos, kuri sašaurinās ledāja plūsmas virzienā. Tajos ledāja gultnes nogulumu krokojumi veido drumlinus. Ledājam aprimstot, ledāja uzbīdījumu vietās un tur, kur nogulumi uzkrājās plaisās, radās zemas De Jēra (De Geer) morēnas grēdiņas, kuras pēc ledus izkušanas zemākās vietās pārskalotas ar ledājūdeņiem vai pilnībā apraktas zem sprostezeru nogulumiem.
Vienīgā konsekventā zemiene ir Austrumlatvijas zemiene. Tā aizņem siles veida lielpazeminājumu. Raksturīgi plaši flūtingu un lielizmēra lineāro izvagojumu (Vesetas, Aiviekstes, Atzeles) lauki, bet Lubāna ledus loba malas novietojumu deglaciācijas laikā iezīmē Madonas–Trepes valnis, Rikavas–Bērzpils un Dzērvīnes–Kacēnu gala morēnas grēdas. Flūtingu nogāzes un ieplakas šķērso ribotās morēnas. Ledāja bīdes plaisu vietās zemienes sānos atrodas Numernes, Strūžānu un Odzes laterālās bīdes morēnas. Daudzviet izplatīti zemi osu vaļņi, kā arī atsevišķi platmuguras osi.