Par glaciālās teorijas pamatlicēju uzskata šveiciešu un amerikāņu dabaszinātnieku Luiju Agasīzu (Jean Louis Rodolphe Agassiz), tomēr idejas par plašāka apledojuma esamību pagātnē jau pirms L. Agasi bija izteikuši daudzi citi zinātnieki, piemēram, Žans Pjērs Perodēns (Jean-Pierre Perraudin), Žans de Šarpentjē (Jean de Charpentier) un Ignācijs Venecs (Ignace Venetz). Sākotnēji L. Agasi u. c. turpmākie glaciālisma idejas attīstītāji noliedza ideju par ledāju plašāku izplatību pagātnē. Glaciālā teorija radās kā alternatīva diluviālajai un drifta hipotēzei, kas izskaidroja erātiskā materiāla (materiāls, kurš pārvietots no tā cilmes vietas) izplatību ārpus mūsdienu ledāju klātajiem apgabaliem. Pirmās idejas par to, ka ledāji var pārvietoties un slīdēt lejup no kalniem, parādījās jau 18. gs., kad Šveices ģeologi un kalnu iedzīvotāji skaidroja erātisko laukakmeņu izplatību Alpos kā liecību par ledāju plašāku izplatību pagātnē. 1744. gadā pirmoreiz profesionālajā literatūrā, piemēram, Šveices inženiera Pjēra Martela (Pierre Martel) Alpu ceļvedī, tika skaidrota saikne starp ledājiem un iežu blāķiem. 1787. gadā Šveices dabas pētnieks Bernhards Frīdrihs Kūns (Bernhard Friedrich Kuhn) publicēja pirmo zinātnisko analīzi par iežu blāķu pārvietošanu ar ledāju “Pētījums par ledāja darbības mehānismiem” (Versuch über den Mechanismus der Gletscher). 1773. gadā Šveices zinātnieks Andrē Sezars Bordjērs (André-César Bordier) atklāja, ka ledum raksturīga plastiska plūsma. Šveices alpīnists un mednieks Ž. P. Perodēns, pamatojoties uz ledāju skrambu pētījumiem, 1815. gadā izteica viedokli, ka ledāji kādreiz bija sastopami tobrīd no ledus brīvās Alpu ielejās. Viņš izklāstīja savus uzskatus Ž. de Šarpentjē, kurš sākotnēji to uzskatīja par ļoti neparastu ideju, bet vēlāk kļuva par glaciālās teorijas piekritēju. Ž. P. Perodēns par glaciālisma ideju pārliecināja arī Šveices inženieri I. Venecu, kurš 1829. gadā uzsvēra ledāju lomu erātiskā materiāla pārvietošanā gan Šveices līdzenumos, gan citur Eiropā, jo novēroja laukakmeņus un nešķirotus nogulumus, kas izplatīti tālu no Alpu ledājiem. Glaciālisma idejas attīstījās arī ārpus Alpiem, piemēram, 1824. gadā dāņu mineralogs Jenss Esmarks (Jens Esmark) konstatēja, ka Norvēģijas ledāji kādreiz aizņēma plašākas teritorijas. J. Esmarka pētījumi ietekmēja daudzus vēlākos glaciālās teorijas pētniekus. Nozīmīgs J. Esmarka atklājums bija saistīts ar ledāju eroziju, jo viņš uzskatīja, ka ledāji izgrebuši pazeminājumus, kuros atrodas fjordi un ezeri.

Lai gan 19. gs. sākumā zinātnieki sāka atzīt glaciālo teoriju, lielākā daļa joprojām uzskatīja, ka erātiskais materiāls ir nogulsnējies Pasaules plūdu laikā, ko skaidroja diluviālā teorija (skatīt antiglaciālisms). 19. gs. 30. gados daudzi zinātnieki sāka atzīt aisbergu drifta teoriju (skatīt antiglaciālisms). To atzina arī britu ģeologs sers Čārlzs Laiels (Charles Lyell), kurš glaciālo teoriju pieņēma tikai 1857. gadā. Č. Laiels pirmoreiz ģeoloģijas terminoloģijā angļu valodā ieviesa vārdus till ‘morēna’ un drift ‘sanesas’.

L. Agasi 19. gs 30. gados veica pētījumus Alpos kopā ar Ž. de Šarpentjē, pieņēma glaciālisma ideju un kļuva par ietekmīgāko šīs idejas atbalstītāju Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Abi zinātnieki atzina ne tikai kalnu ledāju plašāku izplatību pagātnē, bet arī ideju par leduslaikmeta eksistenci. Ar šo ideju 19. gs. sākumā plašāku publiku bija iepazīstinājis vācu dzejnieks un dabaszinātnieks Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) savā novelē “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796). J. V. fon Gēte viens no pirmajiem izteica hipotēzi, ka ģeoloģiskajā vēsturē pastāvējis laikmets ar ekstremālu aukstumu. Sākotnēji viņš uzskatīja, ka erātisko materiālu pārvietoja peldoša pakledus gabali (drifta teorija). J. V. fon Gēte bija pārliecināts neptūnists un, pretēji plutonistu teorijai par iežu vulkānisko izcelsmi, uzskatīja, ka okeāns senāk pilnībā aptvēra Zemi. Tomēr 1828. gadā J. V. fon Gēte atzina, ka ledāji spēj pārvietoties un ka senāk, kad klimats bija vēsāks, Alpu ledāji sasniedza zemākas teritorijas. J. V. fon Gēte uzskatāms par vienu no pirmajiem glaciālās teorijas autoriem, ko attīstīja arī I. Venets.

19. gs. 30. gados atšķirīgas teorijas, kas skaidroja erātiskā materiāla izcelsmi, attīstīja Alberts Reinhards Bernhardi (Albrecht Reinhard Bernhardi), Ž. de Šarpentjē un Karls Frīdrihs Šimpers (Karl Friedrich Schimper). No šīm teorijām radās vēlākā glaciālā teorija, kuras nozīmīgākie veidotāji bija K. F. Šimpers un L. Agasi, bet būtisku ieguldījumu bija devis arī I. Venets un Ž. de Šarpentjē. K. F. Šimpers izvirzīja globāla apledojuma ideju, kamēr Ž. de Šarpentjē pieņēma apledojuma eksistenci tikai Alpu reģionā. 1841. gadā Ž. de Šarpentjē publicēja grāmatu “Eseja par Ronas baseina ledājiem un erātisko apgabalu” (Essai sur les glaciers et sur le terrain erratique du bassin du Rhône), kurā apkopoja tolaik pieejamos faktus un rūpīgas analīzes rezultātā izklāstīja savu glaciālisma teoriju, kā arī aplūkoja globālās atdzišanas astronomiskos cēloņus.

Pirms glaciālo teoriju bija atzinis L. Agasi, Vācijā to viens no pirmajiem izvirzīja profesors A. R. Bernhardi, kurš 1832. gada publikācijā “Kā iežu atlūzas un sanesas, kuras atrodamas Ziemeļvācijā un apkārtējās valstīs, nokļuva to pašreizējā atrašanās vietā?” (Wie kamen die aus dem Norden stammenden Felsbruchstücke und Geschiebe, welche man in Norddeutschland und in den benachbarten Ländern findet, an ihre gegenwärtigen Fundorte?) ierosināja, ka “milzīga ledus jūra” (ungeheuere Eismeer) kādreiz pletās no polārajiem apgabaliem un pārvietoja erātisko materiālu līdz pat Vācijas dienvidiem. 19. gs. sākumā lielākā daļa zinātnieku uzskatīja, ka Zeme pagātnē bija karstāka un pakāpeniski atdzisa, bet A. R. Bernhardi norādīja uz J. Esmarka faunas fosiliju pētījumiem, kas pierādīja klimata fluktuācijas un pēkšņu temperatūras pazemināšanos pagātnē. A. R. Bernhardi pieņēma, ka erātiskās sanesas Ziemeļvācijas līdzenumos izgulsnējās no apjomīga polārā segledāja, bet 19. gs. 40. gadu sākumā atzina, ka ledus vairoga centrālā daļa bija novietota Ziemeļeiropā, nevis polārajos apgabalos. A. R. Bernhardi skaidri nodalīja Ziemeļeiropas apledojumu no Alpu apledojuma un pieņēma ilgstoša apledojuma eksistenci un lēnu atkāpšanos, nevis katastrofiskas temperatūras izmaiņas. A. R. Bernhardi leduslaikmeta teorija bija izcils zinātniskās domas sasniegums, jo viņš nevarēja pētīt blakus esošos ledājus un attiecināt to darbību uz leduslaikmetu, kā tas bija iespējams Šveices glaciālās teorijas aizsācējiem.

Neatkarīgi no A. R. Bernhardi, arī vācu izcelsmes botāniķis K. F. Šimpers lasīja lekcijas par glaciālo teoriju Minhenē un 1837. gadā ieviesa terminu “leduslaikmets” (Eiszeit). K. F. Šimperu var uzskatīt par nozīmīgāko leduslaikmeta koncepcijas autoru, turklāt viņš izvirzīja ideju, ka apledojums reiz klāja ne tikai lielu daļu Eiropas, bet arī Āziju un Ziemeļameriku. K. F. Šimpers savas idejas nepublicēja, bet iepazīstināja ar tām L. Agasi.

L. Agasīza un K. F. Šimpera kopīgi izstrādāto leduslaikmeta teoriju L. Agasīzs 1837. gadā prezentēja Šveices Dabas zinātņu biedrībai (Schweizerische Gesellschaft für Naturwissenschaften), bet sastapās ar gandrīz vienprātīgu opozīciju. 1840. gadā L. Agasīzs publicēja pētījumus vienā no nozīmīgākajām glacioloģijas grāmatām ­“Ledāju pētījumi” (Études sur les glaciers). L. Agasi uzskatīja, ka leduslaikmets iznīcināja daudzas dzīvnieku sugas, un šī ideja sakrita ar tajā laikā valdošo katastrofisma uzskatu. Teorija par leduslaikmeta esamību pagātnē aizstāja agrāko katastrofisma teoriju par Pasaules plūdiem. L. Agasīzs leduslaikmeta koncepciju attiecināja arī uz Āziju, jo tajā laikā bija labi zināmi fakti par mamutu u. c. dzīvnieku atliekām Sibīrijas ziemeļos. 1846. gadā L. Agasīzs devās uz ASV un lasīja lekcijas par glaciālo teoriju Hārvarda Universitātē (Harvard University). Lai gan L. Agasīzs aktīvi aizstāvēja monoglaciālisma ideju par visaptveroša kontinentālā apledojuma pastāvēšanu pagātnē, 19. gs. vidū glaciālisma koncepcija attīstījās lēni un netika pilnībā atzīta līdz pat 19. gs. beigām, jo zināšanas par ledus īpašībām, fizikas likumiem un klimatu Zemes vēsturē bija ierobežotas.

Aktīvs glaciālisma aizstāvis un plūdu teorijas oponents bija angļu teologs, mineraloģijas un ģeoloģijas profesors Viljams Baklends (William Buckland), kurš savas karjeras sākumā bija viens no diluviālās teorijas pamatlicējiem. 1838. gadā V. Baklends apmeklēja L. Agasīzu Šveicē un pārliecinājās, ka nekonsolidētos nogulumus agrāk nogulsnējuši Alpu ledāji. 1940. gadā V. Baklends kopā ar L. Agasīzu veica pētījumus Skotijā, kur identificēja nekonsolidētos nogulumus, un abi atzina, ka apledojums kādreiz eksistēja arī Lielbritānijā un Īrijā. 1852. gadā tika pierādīta ledāju esamība Grenlandē un 19. gs. beigās arī Antarktikā, kas veicināja glaciālās teorijas atzīšanu visā pasaulē. Kad lielākā daļa zinātnieku atzina, ka plaši izplatītie nekonsolidētie nogulumi uzkrājušies leduslaikmetā, radās pirmās poliglaciālisma idejas par ledus laikmetiem ne tikai kvartāra periodā, bet arī agrāk. Glaciālās teorijas un vairāku leduslaikmetu eksistences atzīšanai bija būtiska nozīmē ģeoloģijas, klimatoloģijas u. c. dabaszinātņu attīstībā. Apledojumu eksistences atzīšana veicināja arī reliģiskās Pasaules plūdu hipotēzes atspēkošanu, kas sekmēja uz empīriskiem pierādījumiem balstītas zinātnes attīstību.

Poliglaciālisms ir koncepcija par vairāku leduslaikmetu esamību pagātnē. 19. gs. vidū tika iegūti pierādījumi par vismaz divu nozīmīgu apledojumu eksistenci Eiropā, līdz ar to monoglaciālisma (sākotnējā glaciālisma teorija par viena leduslaikmeta pastāvēšanu pagātnē) vietā izveidojās poliglaciālisms. Viens no pirmajiem zinātniekiem, kas pierādīja divu leduslaikmetu eksistenci Alpos, bija šveicietis Karls Ādolfs fon Morlots (Karl Adolf von Morlot). Viņš 19. gs. vidū izstrādāja kvartāra perioda iedalījumu, kurā izšķīra divus leduslaikmetus, ko atdalīja diluviālais periods. K. Ā. fon Morlots pierādīja divu apledojumu erātisko jeb glacigēno nogulumu eksistenci Šveicē un Skotijā. Pamatojoties uz stratigrāfiskām liecībām, 19. gs. beigās Džeimss Mērdoks Geikijs (James Murdoch Geikie) attīstīja koncepciju par četru vai piecu apledojumu iespējamību pleistocēnā. Dž. Geikijs publicēja grāmatu “Lielais ledus laikmets” (The Great Ice Age, 1874), kurai bija būtiska nozīme glaciālās teorijas atzīšanā. Dž. Geikijs veica kopīgus pētījumus ar amerikāņu zinātnieku Tomasu Čemberlinu (Thomas Chrowder Chamberlin) un zviedru zinātnieku Oto Martinu Torelu (Otto Martin Torell), kuri vieni no pirmajiem atklāja vairāku apledojumu eksistences pierādījumus.

Ziemeļeiropā un Austrumeiropā liecības par vairākiem apledojumiem pirmoreiz 1879. gadā atklāja Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk). Pierādījumi no Ziemeļamerikas apstiprināja to, ka pēdējais apledojums nebija izplatīts visplašāk, jo nebija pilnībā iznīcinājis liecības par senākajiem un plašākajiem apledojumiem. Pamatojoties uz liecībām par paleoaugsnēm starp dažādu leduslaikmetu nogulumiem, Ziemeļamerikā tika apstiprināta četru leduslaikmetu jeb glaciālu – Nebraskas, Kanzasas, Ilinoisas, Viskonsinas (Nebraskan, Kansan, Illinoian, Wisconsinan) – un trīs starpleduslaikmetu jeb interglaciālu – Aftonas, Jārmutas, Sangamonas (Aftonian, Yarmouthian, Sangamon) – eksistence. Eiropā četrus ledus laikmetus – Gincas, Mindeles, Risas, Virma (Günz, Mindel, Riss, Würm) – atklāja vācu ģeogrāfi Albrehts Penks (Albrecht Friedrich Karl Penck) un Edvards Brikners (Eduard Brückner), pētot upju terases, un nosauca tos četru Vācijas upju vārdos. 20. gs. A. Penka un E. Bruknera Alpīno apledojumu shēma bija visplašāk lietotā apledojumu klasifikācijas sistēma, lai veiktu pleistocēna nogulumu korelāciju starp kontinentiem. 1906. gadā A. Penks angļu valodā pirmoreiz ieviesa terminu tillite (tillīts), ar ko mūsdienās saprot glacigēnas izcelsmes nogulumiežus jeb litificētus morēnas nogulumus.

20. gs. 50. un 60. gados no dziļjūras nogulumu serdeņiem tika iegūti jauni pierādījumi apledojumu skaitam un starpkontinentu korelācijai. Tika atklāts, ka apledojumu skaits bijis vēl lielāks, nekā to varēja konstatēt pēc sauszemes nogulumiem. 1972. gadā tika iegūti nogulumiežu paraugi no Antarktikas kontinentālā šelfa Rosa jūrā, kas sniedza pierādījumus apledojumu eksistencei ne tikai kvartārā, bet arī oligocēna epohā pirms 25 miljoniem gadu. 1986. gadā tika apstiprināts, ka apledojumi Antarktikā sāka veidoties jau vismaz pirms 36 miljoniem gadu. Poliglaciālisma ideja tika attiecināta ne tikai uz apledojumiem kvartāra periodā. 1855. gadā skotu ģeologs sers Endrū Krombijs-Ramzejs (Andrew Crombie Ramsay) ierosināja, ka Anglijas perma perioda brekčijām ir glaciāla izcelsme. Lai gan viņa pieņēmums nebija pareizs, šādi perma glacigēnie nogulumieži jeb tillīti tika atrasti Indijā, Austrālijā un 1870. gadā pat Dienvidāfrikā. 1871. gadā tika aprakstīti pirmskembrija glacigēnas izcelsmes nogulumieži Skotijā. 20. gs. sākumā tika atrasti pierādījumi par vecākiem pirmskembrija un paleozoja apledojumiem. Kamēr zinātnieki uzkrāja pieradījumus par pirmskvartāra apledojumiem, norisinājās arī zinātniskās debates par kvartāra apledojumu izplatību un skaitu, kas nav norimušas arī mūsdienās.