Perioda nosaukumu 1841. gadā ieviesa britu ģeologs Roderiks Mērčisons (Roderick Murchison) par godu viduslaiku komiešu Permas valstiskajam veidojumam, kas 14.–16. gs. pastāvēja tagadējā Permas apgabala teritorijā. R. Mērčisons uzskatīja, ka perioda jaunais ģeogrāfisks nosaukums ir labāks nekā Cehšteina nosaukums Vācijā vai Magneziālā kaļķakmens sistēmas nosaukums Lielbritānijā, jo Krievijas Permas guberņas teritorijā un citur uz rietumiem no Urālu kalniem šī perioda nogulumi ir daudzveidīgāki un ar fosilijām bagātāki nekā Rietumeiropā.  

Perma periodu raksturo kontrastains, kontinentu iekšienē sauss un karsts, bet okeānu piekrastē periodiski mitrs musonu vai mērenais klimats; perioda sākumā dienvidpola tuvumā vēl atradās ledāji. Gandrīz visi kontinenta izmēra bloki apvienojās milzīgā paleokontinentā Pangeja, kas bija augstu pacelts virs okeāna ūdens līmeņa. Seklo jūru platība stipri samazinājās. Tāpēc perma sistēmu galvenokārt veido kontinentālos apstākļos veidojušies smilšakmeņi, aleirolīti un māli, bieži vien sarkanā krāsā; lagūnās un jūrās uzkrājušies kaļķakmeņi, merģeļi un dolomīti sastopami daudz mazākās teritorijās; starp perma nogulumiem nereti atrod ģipsi un pat halītu (vārāmo sāli). Pēc karbona tropisko mežu sabrukuma perma kontinentu iekšienē pletās milzīgi tuksneši. Visu šo iemeslu dēļ perma sistēmā bieži atrod sauszemes rāpuļu un augu atliekas, bet jūras dzīvnieku fosilijas ir sastopamas retāk. Perma beigās notika dramatiskākā masveida izmiršanas epizode visā fanerozojā. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas perma sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu P un oranžā krāsā.

Perms ir viens no īsākajiem fanerozoja eonas paleozoja ēras periodiem, tas ilga 47 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 298,9 miljoniem gadu pēc karbona perioda un beidzās pirms 251,902 miljoniem gadu, kad to nomainīja mezozoja ēras pirmais periods – triass. Perma periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – perma sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskiem iežiem, kas izveidojās perma periodā. Perma sistēmas apakšējo robežu nosaka tipisku konodontu sugu parādīšanās griezumā. Perma sistēmas augšējā robeža sakrīt ar paleozoja un mezozoja eratēmas robežu un pašu dramatiskāko masveida izmiršanas epizodi fanerozoja vēsturē. Perma sistēmas iedalījums ir trīsdaļīgs; periodu dala trīs epohās (Pieurālu, Gvadalupes un Lopingas), un attiecīgi sistēmu dala trīs nodaļās ar tiem pašiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem. Baltijas valstu teritorijā starp karbona un perma nogulumiem ir novērojama diskordance sakarā ar ilgstošu sedimentācijas pārtraukumu, sākot ar Misisipi beigām, līdz perma vidum Lietuvā un perma Lopingas epohas sākumam Latvijas teritorijā.

Perma periodā lielo kontinentālo bloku konsolidācija noslēdzās ar dižkontinenta Pangejas izveidi. Līdz ar Pangejas izveidošanos oroģenēzes procesi vairs nebija tik aktīvi kā karbonā. Tomēr Hercīnijas un Urālu oroģenēze, kas iesākās karbonā, turpinājās līdz perma beigām. Turpināja celties Hercīnijas kalni Spānijā, Francijā, Vācijā, Čehijā, Atlasa kalni Āfrikā, un ar laiku izveidojās jaunās platformas – Hercinīdi. Šie kalni nekad nebija tik augsti kā Kaledonijas kalni, toties Hercīnijas kalni aizņēma krietni lielāku teritoriju. Šuvē starp Austrumeiropas platformu un Kazahiju ar Sibīriju turpināja celties Urālu kalni. To sabrukšanas un dēdēšanas rezultātā izveidojies drupu materiāls tika nests uz rietumiem, kur uzkrājās plašā Krievijas teritorijā no Permas apgabala ziemeļos līdz Orenburgas apgabalam dienvidos. Pangejas dižkontinents bija orientēts “šķērsām” Zemeslodei un stiepās no pola līdz polam. Uz rietumiem no Pangejas atradās milzīgs Pantalasas okeāns, bet austrumu daļā kā milzu līcis pletās Paleozoja Tetisa okeāns, ap kuru austrumos plašā lokā bija izplatīti nelieli kontinentālās garozas bloki. Permā Dienvidķīna un Ziemeļķīna ar dažiem mazākiem blokiem apvienojās Ķīnas patstāvīgajā blokā, kas ar laiku pievienojās Pangejas Laurāzijas daļai. Tāpēc perma nogulumi ir tikpat plaši izplatīti Ķīnā.

Mantijas augšupejošās plūsmas permā atradās zem Pangejas, kas veicināja kontinenta celšanos un lūzumu rašanos. Ūdens masu akumulācija ledājos un kontinenta celšanās noveda pie visaptverošas regresijas un epikontinentālo jūru izzušanas; jūrās bija ļoti šaura šelfa zona. Lūzumu un riftu attīstība bijušās Gondvanas ziemeļu daļā, uz ziemeļiem no tagadējās Arābijas pussalas un Indijas, noveda pie Kimērijas bloku atdalīšanās un jauna Tetisa okeāna aizmetņa rašanās. Mezozojā Tetisa okeāna gultnes spredings bija ļoti intensīvs, okeāns strauji paplašinājās un “stūma” Kimērijas blokus uz ziemeļiem, kas turpmāk noveda pie Paleozoja Tetisa okeāna izzušanas un Kimērijas bloku sadursmēm ar Laurāziju. 

Baltijas valstu teritorija Austrumeiropas platformas rietumu daļā permā atradās ziemeļu puslodē samērā tuvu paleoekvatoram.

Permā dienvidpols atradās Pangejas austrumdaļā, kur karbonā izveidojās fanerozoja lielākais sauszemes apledojums. Ledus sega, kas klājusi Gondvanas dienvidus, pirmo reizi parādījās Dienvidamerikā vēl devona beigās un turpināja eksistēt visu karbonu un permu. Permā apledojuma centrs pārvietojās uz Austrāliju. Maksimālā apledojuma fāze iestājās perma sākumā. Apledojuma indikatori ieži, piemēram, morēnas tipa nogulumi – tillīti –, sastopami Dienvidamerikā, Austrālijā un Indijā; Viktorijas pavalstī (Austrālijā) saskaitīti 55 tillītu slāņi. Apledojuma pēdas saskatāmas arī ziemeļu puslodē – tie ir aisbergu transportētie laukakmeņi (“dropstoni”) smalkgraudainos un karbonātu nogulumos. Glaciālos nogulumos ir daudz pārtraukumu un trūkst vecuma indikatoru, tāpēc daudz kur šos nogulumus dēvē par perma–karbona veidojumiem. Šīm teritorijām ir raksturīga morēnu un ogļu slāņu mija, kas liecina par lielākiem temperatūras kontrastiem nekā kainozoja apledojumu laikā; iespējams, permā meži auga turpat, ledus līnijas tuvumā. Ledāju malas tuvumā atradās mērena (natāla) klimata josla, kas aptvēra Dienvidāfriku, Ziemeļindiju un Dienvidameriku. Tur krājās kūdra, bet mūsdienās ir izplatītas ogles. Milzīgi ogļu krājumi perma sistēmā atrodas Dienvidāfrikā.

Apledojumi, krass okeāna ūdens līmeņa samazinājums un milzu kontinenta plašums palielināja klimata kontrastainību. Izveidojās krasas klimatiskās joslas no antarktiskā līdz tropu mitrā klimata joslai piekrastēs un plašai arīda klimata joslai, jo vēji nespēja aiznest mitrumu tik tālu kontinenta iekšienē. Klimata pavēsināšanās un aridizācija noveda pie tropisko mežu platības samazināšanās, areāli sadrumstalojās, un agrajā permā tropiskie meži izzuda pavisam. Perma vidū klimats kļuva siltāks un maigāks, tomēr Pangejas vidusdaļā aridizācijas pakāpe un tuksnešu aizņemtās platības pieauga. Tuksnešu apstākļi dominēja Anglijas teritorijā un vietām citur Eiropā, kur krājās no austrumiem atnestās dzeltenās eolās (vēja pārvietotās) smiltis. Arī lielākajā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) teritorijas daļā krājās eolās smiltis, izņemot rietumu piekrasti un Teksasas pavalsti, kur tolaik pletās seklā jūra ar rifiem.

Perma nogulumi Austrumeiropas platformas rietumu daļā ir izplatīti daudz mazākā teritorijā nekā karbona ieži, turpretī austrumu daļā tie aizņem ļoti lielas platības. Pieurālu epohā Baltijas teritorija atradās sauszemes apstākļos, kuros dominēja erozijas procesi, tāpēc šāda vecumu ieži Baltijā nav sastopami. Lietuvā un Latvijā ir pārstāvēta tikai neliela perma griezuma daļa, kas Latvijā atbilst Lopingas nodaļas apakšai. Lietuvā perma slāņkopu veido smilšaini mālainie un karbonātu ieži, ģipši un akmeņsāls; Latvijā tie galvenokārt ir tīrie vai viegli dolomitizētie kaļķakmeņi (Naujoji Akmenes svīta), kurus izmanto lielākoties cementa ražošanai. Šie kaļķakmeņi veidojušies t. s. Cehšteina jūrā, kas aizņēma samērā lielu mūsdienu Ziemeļu jūras, Vācijas, Polijas un Baltijas valstu teritoriju. Kaļķakmeņos ir samērā daudz fosiliju: foraminīferas, sūneņi, brahiopodi, gliemenes, gliemeži, gliemeņvēži, zivju atliekas, augi. Perma slāņkopas biezums Baltijā stipri mainīgs: 0–40 m ziemeļu zonā Kurzemes dienvidos un Lietuvas ziemeļrietumu daļā (tos apvieno vienā Naujoji Akmenes svītā); 40–100 m centrālajā zonā Lietuvā, kur tiek nodalītas trīs svītas; 100–800 m dienvidrietumu zonā Lietuvā un ziemeļaustrumu zonā Polijā (astoņas svītas). Pilnīgākie griezumi atrodas Polijā.

Citur Austrumeiropas platformā perma sākumā tāpat dominēja sauszemes apstākļi. Pēc Urālu oroģenēzes uz rietumiem no Urālu kalniem nonāca daudz drupu materiāla un platformas austrumu daļā plašā joslā no Perma apgabala ziemeļos līdz Orenburgas apgabalam dienvidos uzkrājās sarkanie smilšakmeņi un māli, bieži vien ar ģipšiem. Perma vidū notika īslaicīga transgresija no ziemeļiem, izveidojās nestabils baseins – Kazaņas jūra, kur valdīja ļoti dažādi apstākļi un veidojās gan kaļķakmeņi, gan akmeņsāls. Pašās perma beigās atkal iestājās sauszemes apstākļi.

Perma sauszemes florā, salīdzinot ar karbonu, notika ievērojamas pārmaiņas kopējās klimata aridizācijas dēļ. Kalamīti, stabkoki, zīmogkoki un paparžveidīgie nespēja konkurēt ar kailsēkļiem, kas bija labāk pielāgoti sausākam klimatam. Bez kordaītiem, kas radās karbonā, perma nogulumos lielākā skaitā sastopami arī citi kailsēkļi, piemēram, ginkveidīgie, gigantonomijas ar daudzkārt saliktām lapām un sēklām gar lapu malām, arbērijas, pie kurām pieder perma periodam īpaši raksturīgie mēļlapji Glossopteris. Pēdējie dzīvoja tuvu ledāju malām, un tiem raksturīgas mēlei līdzīgas formas lapas; bieži sastopami bijušās Gondvanas teritorijā. Permā turpinājās arī kūdras uzkrāšanās procesi, par ko liecina ogļu krājumi galvenokārt Gondvanā.

Perma nogulumos sauszemes bezmugurkaulnieku atliekas sastopamas daudz retāk nekā karbona vai triasa nogulumos. Perma kukaiņi ir labāk zināmi nekā citi bezmugurkaulnieki. Starp tiem dominēja prusaki, kas bija labi pielāgojušies pārtikt no augu valsts barības un kuru sugas veidoja 90 % no visām perma kukaiņu formām. Radās vai turpināja eksistēt senspārņi, vaboles, blaktis un taisnspārņi.

Sauszemes mugurkaulnieku atliekas arī sastopamas retāk, tikai vietām, galvenokārt tās atrod Rietumeiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidāfrikā (Karū baseinā) un uz rietumiem no Urālu kalniem. Rāpuļi permā ieņēma to stāvokli, kas karbonā piederēja abiniekiem. Rāpuļi ar sauso ādu, ko klāja ragvielas zvīņas, vieglāk pārcieta sausumu; vairošanās ar olām, nevis nēršot ikrus, sekmēja rāpuļu izplatību. Agrā perma (Pieurālu epohas) sauszemes mugurkaulnieku faunā dominēja primitīvie sinapsīdi (grupa, kas apvieno zīdītājus un to rāpuļu senčus), kurus dažkārt neformāli dēvē par pelikozauriem: augēdāji edafozauri, plēsīgie sfenakodonti, diadekti, kā arī ne tik daudzveidīgie abinieki. Daži liela izmēra sinapsīdi (Dimetrodon) apguva ķermeņa temperatūras regulāciju, jo tiem bija muguras “bura” no mugurkaula skriemeļu augšējiem izaugumiem, ko klāja bieza āda ar daudziem asinsvadiem. Šāda bura ļāva ātrāk sasilt austošas Saules staros un paaugstināt vielmaiņas intensitāti, nodrošinot labākus medību apstākļus. Dienvidāfrikas un Krievijas vidējā perma (Gvadalupes epohas) faunā sāka dominēt primitīvie zvērrāpuļi, starp kuriem īpaši daudzveidīgi kļuva dinocefāli – grupa ar samērā īsu vēsturi, jo dinocefāli izmira Gvadalupes epohas beigās. Sinapsīdiem raksturīgi pēc funkcijām un morfoloģijas diferencēti zobi: plakani priekšzobi nokošanai, lieli un asi ilkņi upura nonāvēšanai un sānu zobi gaļas gabalu sakošļāšanai. Vēlajā permā (Lopingas epohā) progresēja zvērrāpuļi, starp tiem spēcīgie, plēsīgie liela auguma gorgonopši (Gorgonopsis, Inostrancevia).

Pirmo reizi starp rāpuļiem parādījās tipiskie augēdāji ar nedaudziem zobiem vai vispār bez zobiem, bet ar knābim līdzīgu žokļu uzbūvi – tādi kā dicinodonti. Tiem līdzās eksistēja īpatnējie vaiguzauri (Pareiasaurus un citi). Daži rāpuļi turpināja medīt zivis. Pašās perma beigās radās gan pirmie cinodonti, no kuriem triasā radās zīdītāji, gan pirmie arhozauromorfi, no kuriem vēlāk, triasā un jurā, evolucionēja dinozauri, lidojošie pterozauri, krokodili un tiem radniecīgie rāpuļi. Augšējā perma (Lopingas) nogulumos bieži sastopamas plaušzivju jeb divējādi elpojošo zivju atliekas, kas spēja elpot atmosfēras gaisu un pārciest sausumu no māliem un gļotām veidotās kapsulās.

Perma jūrās uzkrājušos nogulumos, kas sastopami daudz mazākā teritorijā nekā devona vai karbona ieži, var atrast bagātīgus gliemežu, gliemeņu un galvkāju, adatādaiņu un brahiopodu atlieku sakopojumus. Galvenā rifu veidotāju grupa joprojām bija četrstarkoraļļi, tiem līdzās rifu veidošanā piedalījās sūneņi un daudzveidīgi brahiopodi. Joprojām raksturīgi bija fuzulinīdi – foraminīferas ar lielām sarežģītas uzbūves čaulām. Starp mugurkaulniekiem perma jūrās, tāpat kā karbonā, turpināja dominēt skrimšļzivis (haizivis un to radinieki) un kaulzivis.

Perma perioda beigās notika lielākā organismu masveida izmiršanas epizode fanerozojā; ne velti robeža starp permu un triasu vienlaicīgi ir robeža starp paleozoja un mezozoja eratēmām. Perma beigu izmiršanas epizodes upuru saraksts ir ļoti garš; starp bezmugurkaulniekiem ir vairākas tādas grupas, kuras eksistēja visu paleozoju vai vismaz lielu paleozoja daļu, bet tuvu perma un triasa robežai izmirušas pilnīgi. Izmiršanas mērogi ir dramatiski: izmira 51 % dzimtu, 82 % ģinšu un 95 % sugu. Izmira visa trilobītu klase, jūras pumpuri no adatādaiņu klases un dažas jūras liliju kārtas; tabulātu koraļļi un četrstarkoraļļi; ortīdu un produktīdu brahiopodi; trīs sūneņu kārtas; vēžskorpioni, 10 gliemeņvēžu dzimtas, 10 galvkāju virsdzimtas. Cietušas arī gliemenes, gliemeži un gliemeņvēži. Starp vienšūņiem izmira fuzulinīdu foraminīferas. Izmira daudz zivju: piecas haizivju dzimtas un astoņas kaulzivju dzimtas. Starp sauszemes dzīvniekiem pelikozaurus (ar “burām” uz muguras) perma vidū nomainīja zvērrāpuļi (terapsīdi), tomēr pašās perma beigās izmira 20 terapsīdu dzimtas. Cieta pat kukaiņi, izmira septiņas to kārtas. Izmiršana mazāk skāra augus, izzuda tikai kordaīti. Acīmredzami, ka izmiršanas epizode skāra galvenokārt seklo jūru iemītniekus.

Uzskata, ka izmiršana turpinājās ilgstoši divās fāzēs, kas aptvēra Kapitanas laikmetu (pirms 265 līdz 259 miljoniem gadu) un Čangsingas laikmetu (pirms 254 līdz 251,9 miljoniem gadu). Izmiršanas iemesli ir saistīti ar vairāku ģeoloģisko un ģeogrāfisko faktoru vienlaicīgu ietekmi. Dižkontinenta Pangejas izveide, seno okeānu padziļināšanās un perma sākuma apledojums Gondvanas teritorijā veicināja būtisku regresiju, šelfa zonu platību samazināšanos un barjeru izzušanu sakarā ar visu kontinentu konsolidēšanos, kas noveda pie faunu sajaukšanās. Apledojuma izzušana perma vidū izsauca globālās temperatūras pieaugumu. Spredinga zonas pārvietojās zem kontinentiem, un pieauga vulkānu izmešu daudzums atmosfērā; rezultātā ogļskābās gāzes (CO₂) saturs atmosfērā pieauga līdz apmēram 900 ppm. Tas izraisīja palielinātu siltumnīcas efektu, un notika visai krass temperatūras pieaugums, virsmas temperatūra bija vidēji par 2℃ augstāka nekā mūsdienās. Vienlaicīgi atmosfērā lielā apjomā nonāca sēra savienojumi, kas izraisīja skābos lietus, no kuriem cieta sauszemes organismi. Okeānu temperatūras un ogļskābās gāzes satura celšanās negatīvi iespaidoja jūras organismus – karbonātu skeletu veidotājus; augstākā temperatūrā ūdenī ar augstu CO₂ koncentrāciju karbonāti vieglāk šķīst, nevis izgulsnējas biomineralizācijas procesos. Daži pētnieki pieļauj domu par to, ka okeānu temperatūras pieaugums sekmēja metāna hidrāta atbrīvošanos no okeāna gultnes. Metāns ir spēcīga siltumnīcas gāze; tās koncentrācijai palielinoties, pašās perma perioda beigās siltumnīcas efekts pieauga tiktāl, ka planētas virsmas temperatūra pieauga vēl par dažiem grādiem un iestājās ļoti karsts klimats. Iespējams, metāns nokļuva atmosfērā nevis no metāna hidrāta, bet pateicoties baktēriju darbībai, kas masveidā savairojās okeānos, jūrās un saldūdens baseinos pēc daudzu vienšūņu, augu un dzīvnieku izmiršanas pirmajā fāzē.

Pēc perma beigās notikušās masveida izmiršanas agrajā triasā nekur pasaulē nebija rifu; rifu veidošanās atjaunojās tikai pēc 7 miljoniem gadu. Sauszemē kūdra vairs neuzkrājās tādos apjomos kā karbonā un permā, tāpēc apakšējā triasa slāņkopā ogles nav sastopamas. Kopējā bioloģiskā daudzveidība triasā nedaudz pieauga, bet tomēr tā arī palika samērā zema un perma līmeni sasniedza tikai juras perioda beigās, gandrīz 90 miljonus gadu pēc perma beigu masveida izmiršanas epizodes.

Perma periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Salīdzinot ar citām sistēmām, perma iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido relatīvi nelielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, tomēr arī šādās vietās tiek organizēti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, piemēram, Indonēzijā, Ķīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā un Dienvidāfrikas Republikā.