Perioda nosaukumu 1822. gadā piedāvāja britu ģeologi Viljams Konibīrs (William Conybeare) un Viljams Filipss (William Phillips) saistībā ar tipiskiem nogulumiem – akmeņoglēm, kas plaši izplatīti Lielbritānijā; latīņu valodā vārds carbō nozīmē ’ogles’. V. Konibīrs un V. Filipss apvienoja Viljama Smita (William Smith) divas vienības – kalnu kaļķakmeņus un akmeņogles, kas V. Smita shēmā atradās starp senajiem sarkanajiem smilšakmeņiem (Old Red Sandstone) jeb devonu mūsdienu izpratnē un jaunajiem sarkanajiem smilšakmeņiem (New Red Sandstone) – tagadējo perma sistēmu.

Daudzviet pasaulē karbona sistēmas apakšējo daļu galvenokārt veido jūras apstākļos veidojušies kaļķakmeņi, bet augšējā daļā tos nomaina kontinentālos apstākļos uzkrājušies smilšaini mālainie nogulumi ar akmeņoglēm. Mitrā klimata apstākļos zaļoja paparžveidīgo augu un kailsēkļu meži; pēc koku atmiršanas to atliekas uzkrājās ne tikai purvos un citās pārmitrās vietās, bet pat sausākos biotopos. Skābekļa saturs atmosfērā sasniedza visaugstāko atzīmi Zemes vēsturē, tas apmēram pusotru reizi pārsniedza saturu mūsdienās, tāpēc daudzi sauszemes bezmugurkaulnieki (daudzkāji, kukaiņi) spēja izaugt ļoti lieli. Saldūdens baseinos turpināja attīstīties primitīvie četrkājainie, no kuriem karbonā izcēlās gan abinieki, gan vairākas rāpuļu grupas, no kurām evolūcijas gaitā izcēlās mūsdienu rāpuļi, putni un zīdītāji. Pēc nebūtiskas masveida izmiršanas epizodes devona beigās turpināja eksistēt galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskās grupas, kas bija izplatītas devonā, bet pakāpeniski nomainījās to sastāvs, kā arī dominējošās grupas. Pēc bruņuzivju izmiršanas palielinājās skrimšļzivju nozīme un daudzveidība. Pieauga četrstarkoraļļu un brahiopodu produktīdu kārtas, jūras pumpuru un jūras liliju nozīme ekosistēmās, kā arī radās īpatnējo foraminīferu kārta – fuzulinīdi – ar lielām un komplicētām čaulām. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas karbona sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu C un pelēkā krāsā.

Karbons ir gandrīz tikpat ilgs fanerozoja eonas paleozoja ēras periods kā devons, tas ilga 60 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 358,9 miljoniem gadu pēc devona perioda un beidzās pirms 298,9 miljoniem gadu, kad to nomainīja paleozoja ēras pēdējais periods – perms. Karbona periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – karbona sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskajiem iežiem, kas izveidojās karbona periodā. Karbona sistēmas apakšējo robežu nosaka tipisku konodontu sugu parādīšanās griezumā. Baltijas valstu teritorijā devona–karbona robeža ir izsekojama ar grūtībām, jo Latvijas un Lietuvas rietumdaļā nogulumu sastāvs abās sistēmās ir līdzīgs, bet karbonā izzūd dažas devonam raksturīgas fosilijas un virzienā uz augšu pieaug karbonam tipisko fosilo atlieku daudzums. Karbona stratigrāfiskais iedalījums ir unikāls: to dala divās apakšsistēmās, Misisipi un Pensilvānijas, bet katras apakšsistēmas iedalījums ir trīsdaļīgs; līdz ar to katru apakšperiodu dala trīs epohās (agrā, vidējā un vēlā) un attiecīgi apakšsistēmu dala trīs nodaļās (apakšējā, vidējā un augšējā). Katra epoha atbilst vienam laikmetam (katra nodaļa – vienam stāvam), atskaitot vēlo Pensilvāniju, kuru dala divos laikmetos (augšējo Pensilvānijas nodaļu – divos stāvos). Turnē laikmetam raksturīgi neliela auguma augi, jo devona beigās meži gandrīz izzuda. Sauszemē pirmo reizi parādījās četrkājainie. Jūrās un saldūdens baseinos dzīve kūsāja, okeānos strauji pieauga haizivju daudzveidība, kas aizvietoja devona beigās izmirušās bruņuzivis. Vizē laikmetā atjaunojās meži, četrkājaino daudzums un daudzveidība pieauga gan ūdens, gan sauszemes vidē. Jūrās parādījās gigantiskie vēžskorpioni, līdzīgi tiem, kas bija raksturīgi silūram. Serpuhovas laikmetā Pangejas ziemeļos, ko mēdz dēvēt par Laurāziju, dominēja biezi tropiskie meži ar lieliem kokiem purvainās vietās. Strauji pieauga kukaiņu daudzveidība, daži pirmo reizi vēsturē apguva spējas lidot, turklāt krasi pieauga to izmēri. Tas bija četrkājaino uzplaukuma laiks – starp primitīviem abiniekiem parādījās attīstītākie rāpuļveidīgie mugurkaulnieki, no kuriem drīz attīstījās rāpuļi. Baškīrijas laikmetam raksturīgi daudzveidīgi sauszemes posmkāji un četrkājainie, starp kuriem bija pagaidām vēl nelieli rāpuļi, kam bija nenozīmīga loma ekosistēmās. Maskavas laikmetā klimats sāka mainīties un kļuva spēji diferencēts: bijušās Eiramerikas daļā plauka tropiskie meži, bet Gondvanas daļā attīstījās kontinentālie segledāji. Pieauga rāpuļu sugu skaits. Kasimovas laikmetā klimats kļuva ļoti sauss un Eiramerikas zvīņkoki izmira, mežos sāka dominēt kokveida papardes. Toties četrkājainie un sauszemes posmkāji bija ļoti daudzveidīgi. Gželas laikmetā krasu daudzveidības pieaugumu piedzīvoja rāpuļi, īpaši zvērrāpuļu pārstāvji pelikozauri. Tajā laikā rāpuļi kļuva par dominējošo sauszemes četrkājaino grupu. Iespējams, tas bija saistīts ar aizvien pieaugošo klimata aridizāciju.

Karbona periodā, tāpat kā devonā, bija augsta tektoniskā aktivitāte, turpinājās lielo kontinentālo bloku konsolidācija. Karbona sākumā Rejas okeāns starp Gondvanu un ziemeļos bijušiem kontinentiem izzuda un notika lielo paleokontinentu Eiramerikas un Gondvanas sadursme, ko dēvē par Hercīnijas jeb Variscijas oroģenēzi. Pirmo reizi kopš paleozoja sākuma dienvidpola tuvumā pārvietojās Gondvanas austrumu daļa (Austrālija), kas līdz tam atradās tuvāk ekvatoram. Tāpēc jau agrajā karbonā Gondvanas rietumu daļa (Dienvidamerika un Ziemeļāfrika) nonāca sadursmē ar Eiramerikas rietumu daļu (tagadējo Ziemeļameriku). Pensilvānijā Gondvanas ziemeļu mala sadūrās ar Eiramerikas Eiropas daļu, kā rezultātā plašajā teritorijā no Polijas austrumos līdz Spānijai rietumos ar turpinājumu Apalačos Ziemeļamerikā cēlās samērā augsti Hercīnijas oroģenēzes kalni. Šajā divu milzu kontinentu (Eiramerikas un Gondvanas) sadursmē radās dižkontinenta Pangejas aizmetnis. Vienlaicīgi vēlajā karbonā Eiramerikas austrumu mala subducēja zem Kazahijas un Sibīrijas un notika ilgstoša Urālu oroģenēze. Izveidojās t. s. Laurāzijas paleokontinents (kā Pangejas daļa), un šuvē starp Eirameriku, Kazahiju un Sibīriju pacēlās Urālu kalni. Pangejas dižkontinents turpināja pieaugt vēl permā un triasā. Tas bija orientēts “šķērsām” Zemeslodei un stiepās no pola līdz polam. Uz rietumiem no Pangejas atradās milzīgs Pantalasas okeāns, bet austrumu daļā kā milzu līcis pletās paleozoja Tetisa okeāns, ap kuru austrumos plašā lokā bija izplatīti nelieli kontinentālās garozas bloki. Permā Dienvidķīna un Ziemeļķīna ar dažiem mazākiem blokiem apvienojās Ķīnas patstāvīgajā blokā, kas ar laiku pievienojās Pangejas Laurāzijas daļai.

Pēc dramatiskas pasaules okeāna līmeņa krišanas epizodes tuvu devona un karbona robežai karbona sākumā notika transgresija. Karbona vidū tuvu Misisipi un Pensilvānijas robežai novērojamas regresijas pazīmes, bet vēlāk to nomaina nākamā, t. s. Absarokas, transgresija. Tā nav sasniegusi tādus apmērus kā iepriekšējās paleozoja transgresijas, jo senie Rejas un Egiras okeāni izzuda, bet aktīvi jaunas okeāniskās garozas jeb okeāna spredinga procesi turpinājās vienīgi paleozoja Tetisā un vietām ap superkontinentu Pangeju. Līdz ar to Pantalasas okeāna dziļums pieauga; mantijas siltuma plūsmas un spredinga centri pārvietojās zem dižkontinenta Pangejas, kas arvien vairāk “izcēlās” virs okeāna līmeņa. Vēlajam karbonam (Pensilvānijai) bija raksturīgas biežas pasaules okeāna līmeņa svārstības (fluktuācijas), kurām ir glacioāli eistatisks raksturs, t. i., līmeņa atkarība no apledojumos iesaistītā ūdens apjoma. Bijušā Baltijas paleokontinenta teritorija – tagadējā Austrumeiropas platforma – karbonā šķērsoja paleoekvatoru un nonāca ziemeļu puslodē, tomēr vēl ilgi atradās ekvatora tuvumā.

Karbona sākumā Gondvana novirzījās no dienvidpola, taču vēlajā karbonā pols atkal atradās tās teritorijā. Perioda sākumā klimats bija maz kontrastains, samērā maigs visur, izņemot Gondvanas dienviddaļu; mitrs un tropisks (humīds) Eiramerikas teritorijā. Uzskata, ka globālā vidējā temperatūra bija tikai par vienu grādu zemāka nekā devona Famenas laikmeta beigās, sasniedzot apmēram +20℃. Perioda vidū globālā temperatūra samazinājās līdz +12℃; perioda beigās klimats kļuva kontrastaināks, vietām gar ekvatoru tropisks humīds, citur arīds, bet dienvidos attīstījās apledojums. Milzīgi segledāju vairogi klāja Gondvanas austrumdaļu, tie aptvēra Dienvidameriku, gandrīz pusi no mūsdienu Āfrikas, Madagaskaru, Arābijas pussalu, gandrīz visu Indiju, visu Antarktīdu un Austrāliju. Ledāju reiz klātajā teritorijā par sauszemes apledojumu liecina atrastie ieži ar skrāpējumu pēdām, pulētu virsmu, morēnas tipa nogulumi, īpatnējie laukakmeņi, kas iekļauti jūrā veidojušos nogulumos, izkūstot no aisbergiem (dropstones), kā arī ogļu uzkrāšanās daudzās pasaules vietās glaciāli eistatisko okeāna līmeņa izmaiņu dēļ. Leduslaikmeti ilguši vairākus miljonus gadu un turpinājās vēl arī perma periodā; glaciālos nogulumos ir daudz pārtraukumu un trūkst vecuma indikatoru, tāpēc daudz kur šos nogulumus dēvē par perma–karbona veidojumiem. Klimata pavēsināšanās un aridizācija noveda pie tropisko mežu platības samazināšanās, areāli sadrumstalojās un agrajā permā tropiskie meži izzuda pavisam.

Glaciāli eistatiskās ūdens līmeņa svārstības atspoguļojas jūras un kontinentālo nogulumu ritmiskā nomaiņā. Ledāja uzvirzīšanās fāzēs pasaules okeāna līmenis kritās, šelfa piekrastes zonas atbrīvojās no ūdens un šīs zemienes kolonizēja augi, veidojot augsni un ar laiku arī mežus. Klimatam uzlabojoties un ledājiem atkāpjoties, ledāja masā iekļautais ūdens atgriezās okeānā, izsaucot transgresiju (līmeņa kāpšanu). Meži pārpurvojās, sāka veidoties kūdra, kas uzkrājās biezos slāņos. Turpmāk augu atlieku karbonizācijas procesā kūdra pārvērtās brūnoglēs, vēlāk pārtapa par akmeņoglēm un antracītu. Transgresijas turpinājums noveda līdz mežu applūdināšanai. Tajā vietā, kur auga meži, atjaunojās seklās jūras apstākļi, ieviesās koraļļi, sūneņi, brahiopodi un citi jūras bezmugurkaulnieki. Šeit veidojās karbonātu nogulas, kas pārvērtās par kaļķakmeņiem. Sekojošā klimata pasliktināšanās epizodē sākās kārtējais cikla posms, jūra atkal atkāpās, sāka veidoties augsne un tā tālāk. Daudzos ogļu baseinos var izsekot vairākus desmitus šādu ciklu, kas, domājams, saistīti ar ledāju ciklisku attīstību jeb fluktuācijām.

Karbona nogulumi Austrumeiropas platformā ir izplatīti mazākā teritorijā nekā devona ieži. Kopumā tie ir viendabīgāki nekā devona veidojumi, bet slāņkopas biezums stipri atšķiras dažādās vietās. Latvijā ir pārstāvēta tikai apakšējā karbona (Misisipi) neliela daļa, turklāt karbona ieži līdz 80 m biezumā saglabājušies tikai Kurzemē, kur tie atsedzas Ventas baseinā. Misisipi apakšsistēmas griezumu platformas rietumu daļā (arī Latvijā) veido galvenokārt smilšakmeņi, aleirolīti, māli, dolomītmerģeļi, arī dolomīti ar dolomītmerģeļu un mālu starpkārtām. Piemaskavā radās apstākļi, kuros veidojās kūdra; brūnogles šeit veido līdz 8 m biezus slāņus, kādreiz tās ieguva kā zemas kvalitātes kurināmo. Platformas ziemeļrietumos kūdru aizvieto māli ar boksītiem, bet austrumos sastopamas naftu saturošās smiltis un jūrā veidojušies māli. Vizē laikmeta beigās transgresijas rezultātā platformas centrālajā daļā veidojās kaļķakmeņi. Baseins bija sekls, ar daudzām salām un mežu. Misisipi beigās iestājās regresija, un visā platformā jaunākie karbona ieži pārsedz pagulošos nogulumus ar diskordanci.

Krasi atšķirīgi apstākļi izveidojās Dņepras–Donas aulakogēnā – šaurā riftam līdzīgā struktūrā Ukrainas teritorijā. Tāpat kā Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, karbona slāņkopa šeit sastāv no divām daļām: apakšā ir 300–600 m biezi kaļķakmeņi, kas uzkrājās Misisipi sākumā, Turnē un Vizē laikmetā. Virs tiem līdz robežai ar perma nogulumiem atrodas milzīga, līdz 18 km bieza ogles saturošā sērija. Tā sastāv no smilšakmeņiem, aleirolītiem, argilītiem ar kaļķakmens un ogļu starpslāņiem. Ogles teritorija, ko pazīst kā Donas baseinu jeb Donbasu, ir ļoti kvalitatīva un veido līdz 300 slāņiem; no 20 % slāņu rūpnieciski iegūst ogles.

Tipiskie karbona nogulumi ir akmeņogles, kas ir plaši izplatītas Eiropā, Ziemeļamerikā, Sibīrijā un citur; tām bija liela nozīme industriālās revolūcijas laikā un joprojām ir liela ekonomiska nozīme. Karbona ogļu uzkrāšanos veicināja divi galvenie faktori. Pirmkārt, vairākās augu grupās radās lieli koki ar labi attīstītu koksni un biezu mizu. Koksnes mehānisko izturību nodrošina lignīns, bet mizas necaurlaidību – vaskam līdzīga viela suberīns. Gan lignīns, gan suberīns ir grūti pārstrādājamas organiskās vielas, kas spēj ilgstoši pretoties dažādu organismu (baktēriju, sēņu, kukaiņu) darbībai, tāpēc karbonā un permā koksne un miza pēc augu atmiršanas ilgi saglabājās un uzkrājās. Otrkārt, ogļu uzkrāšanos veicināja pasaules okeāna ūdens līmeņa krišanās, salīdzinot ar devonu. Tas veicināja plašu zemieņu izveidi ar slikti attīstītu upju sistēmu un pārpurvošanos; šādās zemienēs bija ļoti labvēlīgi apstākļi mežu eksistencei. Karbona sēņu atlieku pētījumi ļāva izvirzīt hipotēzi, ka dzīvnieki, baktērijas un sēnes perioda sākumā neizstrādāja attiecīgos fermentus un tāpēc nespēja efektīvi pārstrādāt noturīgo un indīgo lignīnu. Sēņu evolūcijas gaitā šādi fermenti parādījās tikai karbona beigās. Baktērijas–destruktori un augēdāji kukaiņi pielāgojās lignīna un tā toksisko sadalīšanās produktu (piemēram, fenoli) pārstrādei vēlāk nekā sēnes. Pakāpeniski šādas sēņu sugas sāka dominēt, un permā ogļu uzkrāšanās tempi būtiski samazinājās.

Karbona sauszemes florā, salīdzinot ar devonu, notika ievērojamas pārmaiņas. Karbonā meži klāja lielākas teritorijas nekā devonā. Mežus veidoja sporaugi, piemēram, kokveida kosveidīgie kalamīti, staipekņveidīgo klases kokveida pārstāvji – stabkoki un zvīņkoki jeb lepidodendri – un dažādi paparžveidīgie.

Palielinājās sēklaugu nozīme: pieauga kailsēkļu daudzveidība, tajā skaitā radās pirmie skujkoki – kordaīti. Tie nav līdzīgi mūsdienu priedēm vai eglēm: kordaītiem bija lielas, līdz 70 cm garas, eliptiskas lapas ar paralēlo dzīslojumu, samērā īsi stumbri un garas saknes. Tas liek domāt, ka kordaīti dzīvoja arī pārpurvotās vietās. Kordaītiem jau bijušas sveķu ejas koksnē, kas ir tipiska skujkoku pazīme. Salīdzinot ar sporaugiem, kordaīti bija labāk pielāgoti eksistencei sausākos apstākļos, tāpēc klimata aridizācijas apstākļos karbona beigās un īpaši permā šiem augiem bija priekšrocības cīņā par eksistenci un labākas spējas pielāgoties klimata izmaiņām.

Vēlajā karbonā (Pensilvānijā) mežos mita daudzveidīgi posmkāji, kas elpoja gaisu: daudzkāji, zirnekļi, ērces un kukaiņi no senspārņu grupas. Pie senspārņiem pieder tie kukaiņi, kas parasti nespēj sakļaut spārnus virs muguras. Daži bija mazi vai vidēji lieli, bet starp karbona kukaiņiem, kas atgādina spāres, bija īsti milži: Meganeura sasniedza apmēram 70 cm spārnu pletumā. Lielus izmērus sasniedza dažas viendienītes, prusaki un citi kukaiņi. Daudzkājis Arthropleura sasniedza 2,6 m garumā. Uzskata, ka posmkāji varēja izaugt tik lieli, pateicoties augstajai skābekļa koncentrācijai atmosfērā, kā arī konkurences trūkumam no mugurkaulnieku puses. Karbonā arī mugurkaulnieki sāka apgūt sauszemi un saldūdens baseinus. Starp tiem dominēja dažādi abinieki, daži ar lielām, masīvām galvām un daudziem sarežģītas iekšējās uzbūves zobiem, kas pārtika no zivīm un sev līdzīgiem. Citi abinieki atkal atgriezās ūdenī un pilnīgi vai daļēji zaudēja kājas; vēl citi bija mazi un medīja kukaiņus. Karbona beigās no rāpuļveidīgajiem abiniekiem radās arī pirmie rāpuļi, kuri spēja eksistēt arī sausākās vietās. Tie dēja ar ārējiem apvalkiem aizsargātas lielas olas, nevis nērsa ikrus, kā to dara abinieki. Pašās karbona beigās dominējošos abiniekus pirmo reizi Zemes vēsturē nomainīja rāpuļi, kas spēja labāk pielāgoties sausākam klimatam. Tie bija zvērrāpuļi, no kuriem vēlāk, mezozojā, izcēlās pirmie zīdītāji. Karbonā pirmo reizi dažas haizivis pielāgojās dzīvei saldūdens baseinos.

Jūrās par rifu veidotāju galveno grupu kļuva četrstarkoraļļi, tiem līdzās rifu veidošanā piedalījās daudzveidīgi sūneņi un brahiopodi. Daļa no brahiopodiem sasniedza ievērojamus izmērus, piemēram, produktīdu kārtas pārstāvju čaulas izauga līdz 40 cm lielas. Ārpus rifu izplatības zonām vietām biezas audzes veidoja piestiprinātie adatādaiņi – jūras pumpuri un jūras lilijas. Piekrastē dzīvoja gliemenes, gliemeži un dažādi galvkāji, piemēram, agoniatīdi un goniatīdi, ar vieglākām un izturīgākām čaulām nekā devona galvkāju formām. Ļoti raksturīgi ir fuzulinīdi – foraminīferas ar lielām sarežģītas uzbūves čaulām. Fuzulinīdu kaļķakmens ir skaists būvakmens, ko izmanto kā apdares materiālu. Starp mugurkaulniekiem karbona jūrās dominēja divas zivju grupas: skrimšļzivis (haizivis un to radinieki) un kaulzivis. Pieauga ne tikai haizivju sugu skaits, bet arī morfoloģiskā un ekoloģiskā daudzveidība. Uzskata, ka haizivju un citu skrimšļzivju radiācija bija iespējama tāpēc, ka devona beigās izmira bruņuzivis. Karbona sākumā vēl bija daudz liela izmēra kaulzivju – daivspurzivju; dažas no tām sasniedza gigantiskus izmērus. Tomēr karbona otrajā pusē daivspurzivju un akantožu daudzveidība pakāpeniski samazinājās. Seklajos jūras ūdeņos mita citas kaulzivis, kas pieder paleoniscīdu grupai – nelielas, slaidas, ar mazām, rombiskām zvīņām klātas kustīgas zivis. Perioda gaitā daļa no tām pielāgojās dzīvei upēs un ezeros, kuru nogulumos atrod veselus paleoniscīdu skeletus.

Klimata pavēsināšanās, kontinentālo segledāju veidošanās un aridizācija karbona beigās izraisīja krīzi un neliela mēroga ilgstošu masveida izmiršanas epizodi, ko dēvē par Karbona lietusmežu sabrukumu (Caroniferous Rainforest Collapse, CRC). Šajā epizodē plašie tropisko mežu areāli tika sadrumstaloti, izveidojās atsevišķas “salas” sezonāli sauso biotopu ielokos. Mežos staipekņveidīgos mitrummīļus nomainīja vienmuļas kokveida paparžu un kailsēkļu audzes. Jaunie klimatiskie apstākļi nebija labvēlīgi arī abiniekiem, to daudzveidība pašās karbona beigās krasi samazinājās. Savukārt rāpuļu daudzveidība turpināja pieaugt, jo rāpuļu olas ar čaulu un ragvielas zvīņas ļauj labāk saglabāt šķidrumu. Pretēji sauszemes biotai, jūrās mītošie dzīvnieki masveida izmiršanas epizodē cieta daudz mazāk.

Karbona periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Salīdzinot ar devonu, karbona nogulumiežu atsegumi veido relatīvi nelielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, tomēr arī šādās vietās tiek organizēti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Viens no tiem ir Džoginsas atradne Jaunskotijā (Joggins, Nova Scotia), Kanādā, UNESCO pasaules mantojuma vieta, kur Pensilvānijas apakšsistēmas nogulumiežos atrastas vertikāli stāvošo koku atliekas ar dobumos apglabātiem senāko sauszemes abinieku un rāpuļu skeletiem.