Perioda nosaukumu 1879. gadā piedāvāja angļu ģeologs Čārlzs Lepvorts (Charles Lapworth) pēc Velsas ziemeļdaļā un Anglijā kādreiz dzīvojošo ķeltu ordoviku cilts (Ordovices) nosaukuma, jo Lepvorta pētītie ordovika ieži ir plaši atsegti zemes virspusē Velsā Apvienotajā Karalistē. Ordoviks kā ģeohronoloģiskā vienība tika starptautiski apstiprināts tikai 1960. gadā, 40 gadus pēc Lepvorta nāves.

Ordovika periodā pēc kembrija beigu masveida izmiršanas epizodes dažādu dzīvo organismu bioloģiskā daudzveidība pieauga straujāk nekā kembrijā kopumā. Šo notikumu parasti dēvē par ordovika lielo biodiversifikācijas notikumu (the Great Ordovician Biodiversification Event, GOBE). Notikuma gaitā kembrijam raksturīgās dzīvnieku formas nomainīja jaunas augsta ranga sistemātiskas grupas, kas galvenokārt sastopamas vēl mūsdienās: radušās jaunas grupas, piemēram, sūneņi, jūras eži, iespējams, arī zivis. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas ordovika sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu O un spilgti zaļā vai zili zaļā krāsā.

Ordovika periods ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 485,4 miljoniem gadu pēc fanerozoja eonas paleozoja ēras kembrija perioda un beidzās pirms 443,8 miljoniem gadu, kad to nomainīja paleozoja ēras nākamais periods – silūrs. Ordovika periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – ordovika sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskiem iežiem, kas izveidojās ordovika periodā. Ordovika sistēmas apakšējā robeža vietām ir diskutabla, un to nosaka pēc ordovikam tipisko pushordaiņu – graptolītu sugu parādīšanās griezumā. Ordovikā notika pasaules okeāna līmeņa ievērojama celšanās un smilšaini mālaino nogulumu nomaiņa ar kaļķakmeņiem, kas gan norisinājās pakāpeniski. Ordovika stratigrāfiskais iedalījums ir trīsdaļīgs; periodu dala trīs epohās (agrā, vidējā un vēlā) un attiecīgi sistēmu dala trīs nodaļās (apakšējā, vidējā un augšējā).

Ordovika perioda (un sistēmas) raksturīga iezīme ir joprojām aktīvs okeāna spredings (okeāna gultnes izplešanās), ar ko saistīta okeānu paplašināšanās un jauna – Rejas okeāna – izveide starp Gondvanas kontinentu un nelielu Avalonijas bloku, kas atdalījās no Gondvanas un virzījās uz ziemeļiem, kur atradās Baltijas un Laurentijas kontinenti. Ordovikā turpinājās ievērojama pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanās un plašu epikontinentālo jūru veidošanās, kā dēļ dažkārt šo periodu apzīmē par “planētas Okeāna” laika posmu Zemes vēsturē. Atšķirībā no kembrija, ordovikā pieauga karbonātisko nogulumu īpatsvars mūsdienu ziemeļu puslodes kontinentu ģeoloģiskajos griezumos. Pēc brahiopodu, konodontu, trilobītu un citu organismu masveida izmiršanas epizodes kembrija beigās, ordovika periodā radās jaunas organismu grupas, kas lielākoties turpina eksistēt vēl mūsdienās.

Milzīgais Gondvanas kontinents ordovika sākumā atradās tuvu ekvatoram, bet lēnām pārvietojās dienvidu pola virzienā. Ordovika sākumā Laurentija (aptver mūsdienu Ziemeļamerikas ziemeļu un centrālo daļu), Baltija (mūsdienu Austrumeiropa) un Sibīrija turpināja pastāvēt kā atsevišķi lieli kontinenti. Tie atradās samērā tālu viens no otra, par ko liecina provinciālas faunas ar katram kontinentam raksturīgām bentisko (gultnes) dzīvnieku grupām. Tomēr šajā periodā Baltija tuvojās Laurentijai un Japetus okeāns starp šiem kontinentiem sāka sašaurināties.

Ordovika sākumā transgresija, kas aizsākās kembrijā, turpinājās – pasaules okeāna ūdens līmenis vēl pacēlās un sasniedza maksimumu Tremadokas epohā; visiem kontinentiem joprojām bija plašas šelfa zonas, un tos klāja lielas epikontinentālas jūras. Šāds augsts pasaules okeāna līmenis saglabājās vismaz līdz perioda vidum. Lielākā daļa kontinentālās garozas atradās zem ūdens; augsti kalni slējās vien Gondvanā, Sibīrijā un Kazahstānā. Jauni kalni pacēlās Laurentijas austrumu daļā, kur veidojās Apalaču kalnu masīvs. Lielās transgresijas dēļ klimatiskie apstākļi ordovika sākumā un vidū bija labvēlīgi: klimats bija maigs, izlīdzināts, ar nelielu temperatūru starpību pie ekvatora un poliem. Ordovika beigās gar Japetus okeāna malām sākās intensīvi vulkānu izvirdumi, atmosfērā nonāca daudz ogļskābās gāzes un globālā temperatūra krasi palielinājusies, bet pašās ordovika beigās vulkānisms aprima. Gondvanai sasniedzot dienvidu polu, izveidojās kalnu ledāji un sāka uzkrāties ledus; rezultātā pasaules okeāna līmenis spēji samazinājās, epikontinentālās jūras pārvērtās sauszemē, bet Gondvanā izveidojās kontinentālie ledāji.

Baltijas paleokontinents ordovikā atradās dienvidu puslodē, joprojām samērā tuvu dienvidu polārajam lokam, bet diezgan strauji pārvietojās uz ziemeļiem. Arī ordovikā šis kontinents pastāvēja kā samērā liels sauszemes apgabals, kura dienvidos no tagadējā Baltijas vairoga (Zviedrijas un Somijas ziemeļdaļas teritorijā) atradās jūra. Ordovikā jūras ūdeņi ilgstoši sedza vairāk nekā pusi no paleokontinenta, izņemot daļu no mūsdienu Somijas un Karēlijas teritorijas, kā arī Sarmatijas vairoga teritoriju, kas aizņēma Ukrainas un Krievijas dienvidu daļu uz ziemeļiem no Kaspijas jūras. Japetus okeāns starp Baltiju un Laurentiju sašaurinājās, bet Rejas okeāns, kas atdalīja Baltiju no Gondvanas, kļuva platāks; plašs okeāns turpināja pastāvēt starp Baltiju un Sibīriju. Agrajā ordovikā no Gondvanas atdalījās garais un šaurais Avalonijas bloks (mūsdienu Kanādas un Rietumeiropas daļas), kas strauji tuvojās Baltijai no dienvidiem, sašaurinot Tornkvista jūru starp Baltiju un Avaloniju. Baltijas litosfēras plātnes aktīvā (konverģentā) robeža atradās austrumos, vērsta Urālu okeāna virzienā. Pārējās Baltijas litosfēras plātnes robežas bija pasīvas.

Baltijas paleokontinenta teritorijā apakšējo ordovika nodaļu pārstāv galvenokārt drupu ieži: smilšakmeņi, aleirolīti, māli un argilīti ar salīdzinoši nabadzīgu faunu, kuras sastāvā bija sūkļi, tārpi, trilobīti, brahiopodi, konodonti, akritarhi, bet parādījās arī pirmie graptolīti, gliemeņvēži un sūneņi. Savukārt vidējā un augšējā ordovika slāņkopu pārsvarā veido dažādi kaļķakmeņi, kas parasti satur ļoti daudzveidīgas dažādu jūras organismu atliekas, tajā skaitā arī adatādaiņu, hitinozoju un pirmo koraļļu fosilijas. Ordovika slāņkopas maksimālais biezums ir gandrīz vienāds visā paleokontinenta teritorijā, sasniedzot apmēram 250 m. Pilnīgākie griezumi atrodas Zviedrijas dienviddaļā; Baltijas valstu teritorijā ordovika nogulumi atsedzas Igaunijas ziemeļu daļā, ieskaitot Hījumā un dažas mazākās salas, bet Latvijā un gandrīz visā Lietuvā, atskaitot pašu dienvidu daļu, tie veido nepārtrauktu segu zem jaunākiem nogulumiem.

Kembrija beigās pirms apmēram 488 miljoniem gadu notika viena no fanerozoja senākajām zināmajām masveida izmiršanas epizodēm, kad gāja bojā daudz brahiopodu, konodontu un trilobītu. Atbrīvotās ekoloģiskās nišas ātri aizpildīja citi dzīvnieki jau ordovika sākumā, kad krasi pieauga bioloģiskā daudzveidība un sākās process, ko dēvē par ordovika lielo biodiversifikācijas notikumu. Atšķirībā no kembrija, ordovika slāņkopā dominē citas organismu grupas: tie ir slēdzenes brahiopodi un galvkāju gliemji; strauji palielinājās filtrētāju dzīvnieku nozīme.

Ordovikā sevišķi daudzveidīgi kļuva filtrētāji, piemēram, slēdzenes brahiopodi ar karbonāta čaulu un sarežģītu uzbūvi: čaulai pie virsotnes ir slēdzene, ko veido zobi un kabatas, ir balsts t. s. roku aparātam, atvere vienā no vāciņiem, caur kuru ārā sniedzas kājiņa stiprināšanai pie substrāta. Daži brahiopodi cementējās pie cietā substrāta ar vāciņu vai brīvi gulēja uz tā virsmas.

Liela nozīme bija vēl vairākām filtrētāju grupām. Starp tām bija stromatoporāti – īpatnēji sūkļi ar slāņainu skeleta uzbūvi, spīkulām (adatveida mikroskopiskiem skeleta elementiem) un zvaigžņveida kamerām, kurās atradās barību uztverošās šūnas ar viciņām. Strauju un krasu bioloģiskās daudzveidības pieaugumu piedzīvoja koraļļi; ordovika slāņkopai raksturīgi dažādi tabulātu koraļļi, heliolitoīdeji, pirmie četrstarkoraļļi. Visi tabulātu koraļļi bija koloniāli organismi, kam atsevišķo īpatņu (polipu) skeleti cieši piegulēja viens otram, veidojot šūnām vai ķēdītēm līdzīgu zīmējumu kolonijas virspusē. Atsevišķu polipu skeleta (koralīta) diametrs bija neliels, no 1 līdz 3 mm. Tabulātiem līdzīgi bija heliolitoideji, tāpat arī koloniālie koraļļi, kuriem starp atsevišķiem koralītiem bija savienotājaudi. Četrstarkoraļļu lielākā daļa bija vienpatņa organismi ar konusveida, diskveida vai cilindriskiem kalcija karbonāta skeletiem, bet sastopamas arī koloniālās formas. Koloniālos četrstarkoraļļus var atšķirt pēc koralītu lielāka diametra, kas var sasniegt pat 10 mm. Uzskata, ka senie koraļļi dzīvoja simbiozē ar zaļaļģēm, tāpat kā to mūsdienu radinieki, tāpēc tie apdzīvoja seklo jūru zonu ar dzidriem ūdeņiem.

Ordovikā radās sūneņi; tie ir attāli brahiopodu radinieki, bet vienmēr koloniāli dzīvnieki filtrētāji. Raksturīga sarežģīta kolonijas uzbūve no dažādiem īpatņiem, kas atšķiras pēc izmēriem un funkcijām. Baltijas ordovika slāņkopā sūneņi bieži sastopami degslānekļos.

Svarīga ordovika grupa bija adatādaiņi; tajā laikā uzplaukumu piedzīvoja gan piestiprinātās formas – jūras pūšļi un jūras lilijas, gan kustīgas formas – jūras eži. Adatādaiņiem bija raksturīgs iekšējais skelets, kas sastāv no kustīgi un dažām grupām nekustīgi savienotām kalcīta plāksnēm; mūsdienu formām ir galvenokārt radiāla piecstaru simetrija, bet ordovika sugām mēdza būt cita simetrija vai skelets bija asimetrisks. Liela daļa ar kātam vai saknēm līdzīgu izaugumu palīdzību stiprinājās pie substrāta, citi lēni rāpoja pa gultni. Starp adatādaiņiem bija daudz plēsēju, arī filtrētāji, detritofāgi, uzlasītāji un līķēdāji.

Graptolīti ir izmirusī pushordaiņu grupa, koloniālie dzīvnieki filtrētāji ar kopīgu organiskās vielas (hitīnveida) skeletu. Daži stiprinājās pie substrāta, citi – pie peldošiem objektiem; kolonijas zarainas, krūmveida, spirāliskas. Ordovikā graptolīti strauji evolucionēja, tie bija plaši izplatīti pelaģiālē, tāpēc tiem bija svarīga loma biostratigrāfijā.

Trilobītiem neizdevās atkopties pēc masveida izmiršanas kembrija beigās; ordovika nogulumos trilobītu sugu skaits ir mazāks nekā kembrijā. Tomēr tie spēja apgūt jaunas ekoloģiskās nišas: daži ieguva spējas peldēt; citi sāka ierakties gultnes nogulās, to acis reducējās vai pārvietojās tālāk no galvas – uz kātiņiem. Dažas sugas ieguva spēju saritināties, tā sargājot ar bruņām neaizsargāto vēderu. Daži trilobīti sasniedza ievērojamu lielumu – līdz 70 cm garumā.

Pat lielākie trilobīti bija punduri salīdzinājumā ar milzu galvkājiem gliemjiem ar taisnām čaulām. Tie bija lielākie ordovika dzīvnieki, galvenokārt plēsoņas; daži sasniedza 2–4 m garumā. To ārējās čaulas sastāvēja no daudzām kamerām, no kurām daļa pildīta ar šķidrumu, daļa – ar gāzi. Dzīvnieks aizņēma pēdējo, lielāko kameru; visas kameras bija savienotas ar elastīgu, caurlaidīgu caurulīti – sifonu, kas ļāva dzīvniekam regulēt šķidruma un gāzes attiecības, līdz ar to čaulas svaru un peldamību. Taisna čaula stipri ierobežoja spējas manevrēt, tāpēc ordovika beigās gandrīz visi galvkāji ar taisnu čaulu izmira un to vietu aizņēma galvkāji ar spirālē savītu čaulu.

Ordovika nogulumos tiek atrastas arī citu organismu fosilijas: sūkļi, piemēram, parastie sūkļi un sešstarsūkļi; medūzas un konulārijas; gliemeži un gliemenes; tārpi; senākie mugurkaulnieki. To atliekas atrodamas galvenokārt atsevišķu fosfāta zvīņu un bruņu plātņu fragmentu veidā. Vecākie veselie mugurkaulnieku skeleti atrasti vidusordovikā Bolīvijā (Sacabambaspis). Florā dominēja zaļaļģes, sārtaļģes un ciānbaktērijas, kas turpināja būvēt stromatolītus, bet jau daudz mazākā apjomā nekā iepriekšējos periodos. Ordovika beigās sākās sauszemes kolonizācija – starp fosilijām parādījās dažādu organismu, piemēram, ķērpju un sūnu, atliekas.

Ordovika beigās Gondvanas Āfrikas daļa atradās uz dienvidpola un tajā attīstījās kontinentālais apledojums ar ledājiem tagadējā Sahāras teritorijā. Izskaidrot ledus laikmeta iestāšanās iemeslus ordovikā pagaidām nav izdevies, diskusijas par tiem turpinās. Uzskata, ka CO₂ saturs Zemes atmosfērā ordovikā 8–20 reizes pārsniedza mūsdienu saturu, turklāt lielas kontinentu teritorijas klāja epikontinentālās jūras – ar šiem diviem faktoriem ir pietiekami, lai nodrošinātu vienmērīgu un maigu klimatu visā Zemeslodē. Daži pētnieki uzskata, ka ogļskābās gāzes saturs atmosfērā varēja samazināties tektonisko procesu ietekmē, kad ordovika beigās apsīka okeāna spredinga procesi. Vulkāni okeāna gultnē vairs neizmeta tik daudz CO₂ kā iepriekš, bet spredinga centrus pārklāja nogulu kārta. Ogļskābās gāzes saturam pazeminoties, uz īsu brīdi klimats kļuva vēsāks un dienvidpolā sāka krāties ledus. Ordovika beigās Gondvanā attīstījās kontinentālais apledojums un iestājās regresija, pasaules okeāna līmenis kritās par apmēram 50 metriem, un pašās ordovika beigās, pirms apmēram 444 miljoniem gadu, notika masveida organismu izmiršana, kuru uzskata par otro spēcīgāko fanerozojā. Izmira vairāk nekā 60 % sugu, galvenokārt koraļļi, sūneņi un brahiopodi; mazāk cieta pelaģisko organismu grupas.

Ordovika periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Iespaidots par dzīvības attīstību ordovikā, dzejnieks Roberts Mērfijs (Robert Murphy) izdeva dzejas grāmatu “Dzīvība ordovikā: izlases poēmas” (Life in the Ordovician: Selected Poems, 2007).