Gliemji ir daudzveidīga jūras un sauszemes bezmugurkaulnieku grupa. Daļai gliemju sugu raksturīga čaula un kāja. Gliemji ir augēdāji, plēsēji, maitēdāji un parazīti. 

Diskutabls ir jautājums par gliemju filoģenētiskajām saitēm ar citām bezmugurkaulnieku grupām. Ilgu laiku uzskatīja, ka to izcelšanās ir saistīta ar posmtārpiem (Annelida). Pastāv arī uzskats, ka gliemju izcelsme ir saistīta ar skropstiņtārpiem (Platyhelminthes, Turbellaria). Zinātniekiem joprojām nav skaidrs, vai ediakarā un kembrija perioda sākumā atrastās fosilijas pieskaitāmas pie gliemjiem. Vissenākās Helcionelloida fosilijas ir zināmas no ediakara beigām. Monoplakoforu, gliemežu un gliemeņu fosilijas ir zināmas no viduskembrija perioda nogulām. No mūsdienu gliemjiem visprimitīvākie ir monoplakofori. Monoplakoforu kapuces veida čaulas ārējā vienkāršība ir sekundāra. Vissenākajiem šīs grupas pārstāvjiem bija spirāliska čaula. Silūra periodā dzīvojuši daudzu gliemeņu pārstāvji, kuri sastopami arī mūsdienās. No galvkājiem visprimitīvākie un senākie ir Nautiloidea apakšklases pārstāvji, kas zināmi no kembrija perioda. Ģints Orthoceras (Bruguière, 1789) pārstāvji dzīvojuši pirms 370 miljoniem gadu. Kopš akmeņogļu perioda galvkāju čaula no ārpuses apauga ar mantiju un attīstījās iekščaulaiņi. Uzskata, ka senākie gliemji barojās ar detrītu vai vienšūņiem un baktērijām. 

Gliemji ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Daļai gliemju ir savdabīgi pārvietojušies orgāni un ķermenis ir kļuvis asimetrisks. Gliemji ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurē. Gliemjiem ir liela morfoloģiskā daudzveidība. To ķermenis ir mīksts, nav segmentēts. Tikai daļai zemāko pārstāvju novērojamas dažas segmentācijas pazīmes. Gliemjiem ir nesegmentēta sekundārā ķermeņa dobuma paliekas, kas vairumam sugu ir sirds somiņas (perikarda) un dzimumdziedzeru dobuma veidā. Gliemjiem visas orgānu starptelpas aizpilda saistaudi. Gliemju ķermenī izšķir trīs nodalījumus: galvu, vidukli un kāju. Kāja ir nepāra muskuļots ķermeņa vēdera sienas izaugums un kalpo kustībām. Viduklis gliemjiem mugurpusē bieži ir paplašināts un veido iekšējo orgānu maisu. Vidukļa pamatni apņem liela ādas kroka – mantija. Starp mantiju un ķermeni ir mantijas dobums, kurā atrodas žaunas, maņu orgāni, galazarnas, nieru un izvadorgānu atveres. Vairumam gliemju sugu ķermeņa mugurpusi sedz mantijas izdalīta aizsargčaula, kas biežāk ir viengabalaina, retāk – divvāku vai arī veidojusies no vairākām plātnītēm. Vairumam gliemju sugu rīklē ir īpaša rīvīte (radula), ar kuru tie sasmalcina barību. Gliemjiem ir vaļēja asinsrites sistēma. Asinis daļēji plūst pa lakūnu un sinusu sistēmu, kas nav noformējusies par asinsvadiem. Gliemjiem ir sirds, kas sastāv no kambara un priekškambariem. Gliemjiem elpošanas orgāni parasti ir primārās žaunas jeb ktenīdiji. Daļai sugu primārās žaunas ir izzudušas vai tās ir nomainījuši citas izcelsmes elpošanas orgāni. Gliemjiem izvadorgāni ir nieres. Tie ir pārveidojušies celomodukti, kuru iekšējais gals ir savienojies ar perikardu. Gliemju primitīvākajām sugām nervu sistēma sastāv no rīkles nervu gredzena un četrām gareniskām nervu stiegrām. Augstāk attīstītajām sugām, koncentrējoties nervu šūnām, ir izveidojušies vairāki nervu gangliju pāri. Vienkāršākā gliemju apaugļošanās forma ir ārējā. Daļai gliemju ir iekšēja apaugļošanās, tie ir hermafrodīti. Vairumam gliemju sugu ir raksturīga spirāliska, determinēta drostalošanās. Zemākajiem gliemjiem no olas iznāk kāpurs (trohofora). Vairumam pārējo gliemju no olas iznāk pārveidojies trohoforveidīgs kāpurs burinieks jeb veligers.

Rievvēderaiņi ir zaudējuši čaulu un kāju. To tārpveida ķermeni sedz kutikula ar daudziem kaļķa dzelkņiem. Daļai sugu kājas vietā ir gareniska skropstaina rieva ar šauru ķīli, kas ir kājas rudiments. Monoplakofori pēc ārējā izskata atgādina gliemežus, tāpēc tos ilgu laiku pieskaitīja pie šīs klases un tikai 1940. gadā izdalīja atsevišķā klasē. Gliemežiem galva ir skaidri norobežota no pārējā ķermeņa; kāja ir labi attīstīta ar platu rāpojamo pēdu. Gliemežu viduklis veido izaugumu uz augšu liela iekšējo orgānu maisa veidā. Gliemežiem čaula ir viengabalaina. Čaula var būt reducēta. Gliemežiem ir izteikta asimetrija, jo daļa labās puses iekšējo orgānu ir reducējušies un iekšējo orgānu maiss ir spirāliski savijies. Pēdējā īpašība ārēji izpaužas čaulas formā. Gliemenēm ir divvāku čaula, kas apņem ķermeni no sāniem, un reducējusies galva. Galvkājiem ir augsti attīstīta nervu sistēma. Gangliji ir lieli un ap rīkli veido kopīgu nervu masu. Arī maņu orgāni ir labi attīstīti. Galvkājiem daļa kājas ir pārveidojusies par taustekļiem, kas sekundāri ir pārvietojušies uz galvu un apņem muti. Primitīvajiem galvkājiem ir ārēja čaula. Tos sauc par ārčaulaiņiem (Ectocochilia). Augstākajiem galvkājiem čaula ir iekšēja (iekščaulaiņi, Endocochilia) un bieži var būt reducēta. 

Gliemju Mollusca (Linnaeus, 1758) tips ir otrs lielākais bezmugurkaulnieku tips. Tajā zināmas aptuveni 150 000–180 000 sugas. Salīdzinoši liels ir neaprakstīto sugu skaits.

Gliemju tipa sistemātikā pašreiz notiek ievērojamas izmaiņas. 

Visvairāk gliemju sugu sastopamas jūrās un okeānos. Tikai gliemeži un gliemenes sastopami saldūdeņos, gliemeži arī uz sauszemes. Gliemeži sastāda aptuveni 80 % no visām gliemju sugām. Hitoni uzturas galvenokārt paisuma zonā. Rievvēderaiņi dzīvo dūņās vai arī uz hidropolipu kolonijām, kur apēd šo koloniju hidrantus. Rievvēderaiņi ir mazkustīgi dzīvnieki. Gliemeži jūrās sastopami dažādā dziļumā, un dažu grupu pārstāvji spēj peldēt. Uz sauszemes gliemežus var atrast dažādos klimatiskajos apstākļos, jo tie ir izturīgi pret temperatūras izmaiņām. Galvkāji ir jūru iemītnieki, kas pārsvarā ir sastopami siltajās jūrās. Tie ir brīvi peldoši, retāk – rāpojoši dzīvnieki. Milzu kalmārs Architeuthis dux (Steenstrup, 1857) var sasniegt 12–13 m garumu. Jūrās dzīvojošā milzu tridakna Tridacna gigas (Linnaeus, 1758) ir lielākā mūsdienās dzīvojošā gliemene un var sasniegt 2 m garumu, svērt 230 kg. Lāpstkāji ir jūru iemītnieki. Tie parasti ir ierakušies gruntī, no kuras ārā redzams tikai čaulas aizmugurējais gals.

Latvijā sastopami gliemežu (80 sauszemes, 48 saldūdens, 3 jūras sugas) un gliemeņu (42 saldūdens, 4 jūras sugas) klases pārstāvji. Vieni no lielākajiem Latvijas saldūdens gliemežiem ir ģintī Viviparus (Montfort, 1810), piemēram, upju lielvāciņgliemezis Viviparus viviparus (Linnaeus, 1758). Lielākie sauszemes gliemeži ir lielais kailgliemezis Limax maximus (Linnaeus, 1758) un tumšais kailgliemezis Limax cinereoniger (Wolf, 1803). Lieli gliemeži ir vīngliemežu dzimtā Helicidae (Rafinesque, 1815). Ziemeļu upespērlene Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758) ir vienīgā gliemeņu suga Latvijā, kas veido īstas pērles. Savulaik intensīvas nozvejas dēļ tā gandrīz tika iznīcināta. Pašlaik šo sugu uzskata par izmirstošu ūdens piesārņojuma un citu ekoloģisku apstākļu dēļ; tā ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Gar jūras piekrasti bieži sastopama Baltijas plakangliemene Macoma baltica (Linnaeus, 1758). 

Gliemju fosilijas ir atrastas 550 miljonus gadu vecās nogulās, un tās savos pētījumos izmanto paleontologi. Gliemjiem ir liela nozīme visdažādākajās ekosistēmās. Tie ir barības objekts daudzām dzīvnieku sugām. Daļu gliemju izmanto kā ūdens tīrības indikatorus. Galvkāji ir visattīstītākie bezmugurkaulnieki uz Zemes. Gliemeži ir augēdāji jūrās un uz sauszemes vai plēsēji, kas pārtiek no tārpiem, vēžiem vai citiem gliemežiem. Dažas gliemežu sugas parazitē uz adatādaiņu (Echinodermata) ādas vai to ķermeņa dobumā. Atsevišķas gliemežu sugas ir lauksaimniecības augu kaitēkļi. Daļa gliemežu sugu ir sūcējtārpu (Trematoda) starpsaimnieki. No gliemenēm kaitīgs ir kuģurbis Teredo navalis (Linnaeus, 1758), kas bojā kuģu zemūdens koka konstrukcijas. Daudzveidīgā sēdgliemene Dreissena polymorpha (Pallas, 1771) piestiprinās pie zemūdens priekšmetiem un var nosprostot dažādas iekārtas. Daudzus gliemjus cilvēki izmanto pārtikā. No gliemenēm iegūst greznumlietas, no kalmāru un sēpiju tintes maisu sekrēta – krāsvielu.