Spirālveidīgo virstipā ir apvienoti dzīvnieki ar daudzveidīgu ķermeņa uzbūvi, attīstību un dzīvesveidu. To galvenās vienojošās pazīmes ir olas spirālveida drostalošanās, kāpuru attīstības stadija (trohofora), barošanās un kustību orgāns lofofors. 

Iespējams, plakantārpveidīgie ir attīstījušies no spirālveidīgo senčiem un šīs abas grupas nav māsas grupas. Uzskata, ka spirālveidīgie dzīvnieki ir māsas grupa kutikulārajiem dzīvniekiem. Daļa spirālveidīgo ir nelieli, ar mīkstu ķermeni; to fosilijas ir reti atrodamas. Entoproktu fosilijas zināmas no juras perioda. Posmtārpu fosilijas atrastas salīdzinoši reti. Pirmās Polychaeta žokļu fosilijas ir zināmas no ordovika perioda. Mūsdienās izmirusī klase Tentaculita dzīvojusi no ordovika perioda sākuma līdz juras perioda vidum. Hiolītu tips bijis sastopams laikā no kembrija perioda sākuma līdz paleozoja ēras beigām. Daudzas gliemju fosilijas atrastas 541–485 miljonu gadu vecās kembrija perioda nogulās. Zinātniekiem nav zināms, vai ediakara un kembrija perioda sākuma fosilijas pieskaitāmas pie gliemjiem. Joprojām nav noskaidrots, kad notikusi mūsdienās sastopamo gliemju sugu un to senču atdalīšanās. Nemertīntārpu fosilijas saistītas ar triasa perioda vidusdaļu. Pleckāju čaulas atrastas jau pirmskembrija nogulumos. Paleozoja ēras nogulumiežu galvenā sastāvdaļa vietām ir pleckāju čaulas. 

Spirālveidīgie ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem abās pusēs iedomātai simetrijas plaknei ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Spirālveidīgie ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurē. Spirālveidīgajiem izdala divas grupas. Lofoforāti Lophophorata (Meglitsch, 1972) ir sūneņi, pleckāji, entoprokti, foronīdi un hiolīti. Trohozoji Trochozoa (Beklemischev, 1944) ir nemertīntārpi, gliemji, sipunkuli, ehiūri un posmtārpi. Lofoforātiem kopīga un raksturīga pazīme ir specifisks barošanās orgāns lofofors. To veido dobu taustekļu vainags ap muti. Taustekļus šie dzīvnieki izmanto barības satveršanai, kā arī tam, lai pārvietotos. Daudziem trohozojiem ir līdzīga pirmā attīstības stadija trohofora – brīvi, aktīvi peldošs, bieži vien caurspīdīgs planktonisks kāpurs. Uzskata, ka šāda kāpuru stadija bijusi trohozoju kopīgajiem senčiem. Spirālveidīgajiem ir izteikta ķermeņa formu un izmēru, dzīves ciklu, attīstības un uzvedības daudzveidība. Entoprokti ir 1–7 mm gari. Dažas kalmāru un astoņkāju sugas ir vairākus desmitus metru garas un ir lielākie mūsdienās uz Zemes sastopamie bezmugurkaulnieki. Daļai spirālveidīgo dzīvnieku ķermenis ir iegarens, slaids, tārpveida, piemēram, posmtārpiem un nemertīntārpiem. Īpaša molusku atšķirības pazīme ir vairumam sugu mutē esošā rīvīte (radula), kas kalpo barības sasmalcināšanai. Daudziem gliemjiem vidukļa pamatni apņem liela ādas kroka – mantija. Viduklis mugurpusē bieži ir paplašinājies un veido iekšējo orgānu maisu. Nemertīntārpi ir sīki tārpveida dzīvnieki, kuri ar skropstiņu palīdzību lēnām pārvietojas pa izdalītajām gļotām. Posmtārpiem ir garš, posmots ķermenis, un tiem piemīt reģenerācijas spējas. Vairākiem spirālveidīgo dzīvnieku tipiem, posmtārpus, gliemjus un nemertīntārpus ieskaitot, olu spirālveida drostalošanās un attīstība ir līdzīga. Ar spirālveidīgajiem aizsākās cefalizācija – nervu audu un sajūtu orgānu koncentrēšanās organisma galvas daļā. 

Spirālveidīgie Lophotrochozoa (Halanych, Bacheller, Aguinaldo, Liva, Hillis, Lake, 1995) ir divpusēji simetrisko dzīvnieku lielākais virstips. Tajā apvienoti 16 tipi: 

Posmtārpu, gliemju un vēl dažu spirālveidīgo dzīvnieku tipu sistemātika pašreiz piedzīvo ievērojamas izmaiņas. Daļa zinātnieku pie spirālveidīgajiem dzīvniekiem pieskaita plakantārpus un virpotājus. 

Diciemīdas dzīvo galvkāju ķermenī un ir to parazīti. Ehiūri ir jūru iemītnieki un sastopami galvenokārt Atlantijas okeānā. Entoprokti ir sēdoši jūru iemītnieki. Foronīdi ir kosmopolītiski jūru iemītnieki. Gliemji ir sastopami jūrās, saldūdeņos un uz sauszemes. Nemertīntārpi ir atrodami jūrās, saldūdeņos un uz sauszemes. Pleckāji ir plaši izplatīti jūras dzīvnieki. Posmtārpi ir sastopami uz sauszemes un jūrās. 

Ehiūrus daudzās Āzijas valstīs izmanto pārtikā. Gliemji pārsvarā ir augēdāji vai filtrētāji, bet galvkāji ir plēsēji. Jau izsenis cilvēki daudzas gliemju sugas izmanto pārtikā, kā arī tos pielieto greznumlietu izgatavošanai. Gliemenes izmanto ūdens tīrības pakāpes noteikšanai. Daļa gliemju sugu dzeļ vai kož, bet cilvēkam bīstamas ir tikai dažas sugas. Dažas gliemežu un kailgliemežu sugas ir kultūraugu kaitēkļi. Vairums nemertīntārpu ir plēsēji. Ar nemertīntārpiem barojas zivis, jūras putni un bezmugurkaulnieki. Daļu posmtārpu izmanto zivju barībā. No posmtārpiem vislielākā ekoloģiskā nozīme ir sliekām.