Saržokļaiņi ir nelieli jūras bezmugurkaulnieki ar planktonisku vai bentisku dzīvesveidu. Tie sastopami visās jūrā un ir plēsēji, barojas ar sīkiem bezmugurkaulniekiem. Saržokļaiņiem raksturīga bultai līdzīga ķermeņa forma un hitīna sariņu vainags ap muti.

Saržokļaiņu mīkstā ķermeņa dēļ to fosilijas atrod reti. Senākās saržokļaiņu fosilijas ir zināmas no kembrija perioda. Archisagittoidea saržokļaiņi dzīvojuši kembrija periodā pirms aptuveni 520 miljoniem gadu. Timorebestia fosilijas atrastas Grenlandē. Šie saržokļaiņi bijuši līdz 30 cm gari, lielāki par mūsdienu saržokļaiņiem. Tie, iespējams, ir pirmie divpusēji simetriskie ūdens dzīvnieki, kas ir plēsēji. Pētījumi uzrāda saržokļaiņu radniecību ar gnatostomulīdiem (Gnathostomulida), sīkžokļaiņiem (Micrognathozoa) un virpotājiem (Rotifera). Saržokļaiņu tips pēc mezodermas aizmešanās un mutes veidošanās veida pieder pie otrmutniekiem (Deuterostomia). Saržokļaiņu ķermenis, spriežot pēc tā attīstības, sastāv no diviem segmentiem, jo starpsienas, kas atdala astes dobumu no vidukļa dobuma, veidojas vēlāk un tām ir sekundārs raksturs. Ar to saržokļaiņi atšķiras no otrmutniekiem. Pašreiz saržokļaiņus pieskaita pie pirmmutniekiem. Saržokļaiņu izcelsme nav pilnībā skaidra, un to vieta dzīvnieku valsts sistemātikā vēl nav noteikta. 

Saržokļaiņi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Saržokļaiņu dīglim pirmatnējās mutes (blastoporas) vietā veidojas anālā atvere. Saržokļaiņu ķermenis ir izstiepts, bultveida, caurspīdīgs un 1,3–10,5 cm garš. Ķermeņa aizmugurējā galā un sānos āda veido krokas, kas ir astes un sānu spuras. Divas šķērssienas ķermeni sadala galvas, vidukļa un astes nodalījumos. Galvu no augšas un no sāniem klāj ādas kroka – kapuce. Saržokļaiņu ķermeni sedz daudzkārtains epitēlijs, zem kura ir gareniskās muskulatūras slānis. Muskulatūru ķermeņa iekšpusē pārklāj peritoneāls epitēlijs, kas norobežo ķermeņa dobumu. Saržokļaiņiem ir taisns zarnu kanāls, kas sākas ar muti ķermeņa priekšgalā. Mutē atrodas viena vai divas rindas nelielu zobiņu. Aiz mutes atrodas rīkle. Tā turpinās taisnajā zarnā, kas beidzas ar anālo atveri uz robežas starp vidukli un asti. Muti no sāniem apņem divas kustīgu un sirpveida hitīna sariņu rindas. Tos daļēji nosedz kapuce. Šos sariņus saržokļaiņi izmanto barības satveršanai. Saržokļaiņu nervu sistēma sastāv no virsrīkles un zemrīkles mezgliem, kas veido smadzenes, vēdera mezgla un nerviem, kas atvirzās uz ķermeni. Virs smadzenēm atrodas viens mazu, saliktu acu pāris. Saržokļaiņu pakausī atrodas skropstiņepitēlija laukums, ko uzskata par ožas orgānu. Uz saržokļaiņu ķermeņa virsmas izkaisīti daudzi taustes pauguriņi, kuru galos atrodas sajūtu matiņi. Saržokļaiņi pārvietojas, izlokot ķermeni uz augšu un uz leju. Kad tie pārvietojas, sānu spuras paliek nekustīgas un nodrošina līdzsvaru un kustības virziena maiņu.

Saržokļaiņi ir hermafrodīti. Tiem ir raksturīga dzimumvairošanās. Katra īpatņa sievišķā dzimumsistēma ir novietota vidukļa aizmugurējā daļā. Vīrišķā dzimumsistēma atrodas astes nodalījumā. Abās pusēs galazarnai atrodas viena olnīca. No olnīcām atvirzās olvadi un atveras uz āru ķermeņa sānos. Olvadu savienojums ar olnīcām izveidojas tikai vairošanās laikā. Astes celoma nodalījumā atrodas masīvi šūnu valnīši – sēklinieki –, kas ir piekļāvušies ķermeņa sienai. Nobriedušās vīrišķās dzimumšūnas nonāk celomā un tiek izvadītas pa diviem sēklvadiem, kas atveras uz āru astes nodalījuma sānos. Katrā sēklvadā veidojas paplašinājums, kur uzkrājas spermatozoīdi. Saržokļaiņiem ir iekšēja apaugļošanās. Apaugļotās olas attīstās ķermenī, tad tiek iznērstas ūdenī vai piestiprinātas pie ūdens augiem. Saržokļaiņu olām raksturīga radiāla drostalošanās. Olas šķiļas pēc 1–3 dienām. Saržokļaiņu attīstība ir tieša, bez kāpura stadijas un bez metamorfozes. 

Saržokļaiņu tipā Chaetognatha (Leuckart, 1854) ir zināmas aptuveni 200 sugas, no kurām mūsdienās sastopamas aptuveni 130 sugas. 

Saržokļaiņi ir jūras bezmugurkaulnieki. Tie ir sastopami visos okeānos līdz pat 6000 m dziļumam. Vairums Aphragmophora pārstāvju ir planktoniski, brīvi peldoši, bet Phragmophora saržokļaiņi pārsvarā ir bentosa iemītnieki.

Baltijas jūras dienvidu daļā atrastas divas sugas: Sagitta setosa (J. Müller, 1847) un Sagitta elegans (Verrill, 1873) (Sagittidae). Pētījumā secināts, ka šo sugu populācijas nonākušas Baltijas jūrā ar ūdens masām no Ziemeļjūras caur Kategata jūras šaurumu, bet Baltijas jūrā nevairojas un barojas neregulāri.

Saržokļaiņi ir nozīmīga planktona sastāvdaļa visos okeānos un jūrās. Saržokļaiņi ir plēsēji un pārtiek no sīkiem vēžveidīgajiem (Copepoda), infuzorijām (Infusoria), citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem, zivju mazuļiem, medūzām (Cnidaria) un saržokļaiņiem. Brīvi peldošie saržokļaiņi aktīvi uzbrūk medījumam. Bentosa pārstāvji ir piestiprinājušies pie substrāta un medī garām peldošos organismus. Medījumu tie norij veselu. Dažas saržokļaiņu sugas izdala neirotoksīnus. Ar saržokļaiņiem barojas zivis un citi jūras dzīvnieki.