Sīkžokļaiņi ir vieni no mazākajiem daudzšūnu dzīvniekiem. Vienīgā sīkžokļaiņu suga atrasta saldūdens avotos, kur tā barojas ar baktērijām un aļģēm. Sīkžokļaiņiem ir kompleksa žokļu uzbūve. 

Elektronu mikroskopijas pētījumi ir parādījuši, ka sīkžokļaiņu žokļi sastāv no blīvi novietotiem stienīšiem, līdzīgi kā tas ir virpotājiem (Rotifera) un gnatostomulīdiem (Gnathostomulida). Šāda pazīme norāda uz šo grupu filoģenētisko radniecību. 

Sīkžokļaiņi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Sīkžokļaiņi ir pirmmutnieki. To dīglim attīstoties, pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Sīkžokļaiņi ir sīki, cilindriski bezmugurkaulnieki, kuru ķermeņa garums nepārsniedz 160 μm, platums – 60 μm. Tie ir vieni no mazākajiem zināmajiem daudzšūnu dzīvniekiem. Sīkžokļaiņu ķermenis nav posmots. Sīkžokļaiņiem izšķir ieapaļu, divdaļīgu galvu, akordeonveida krūšu daļu, ovālu vēdera daļu un asti. Sīkžokļaiņu žokļiem ir kompleksa uzbūve, kas joprojām nav pilnībā izpētīta. Žokļus veido 15 kustīgi mutes orgāni, kurus sasaista muskulatūra un cīpslas. Žokļi sastāv no divām pamata plātnēm (katrai no tām ir liels zobiņš), no divām mugurpuses plātnītēm, divām rīkles sānu plātnītēm, no diviem elementiem ar sīkiem zobiņiem žokļu priekšpusē un trijiem žokļu komplektiem. Atsevišķu žokļu struktūru izmērs ir 4–14 μm. Ēšanas laikā sīkžokļaiņi var daļēji izbīdīt žokļus ārpus mutes. Tāpat notiek, ja sīkžokļaiņi atrij nesagremotās barības daļiņas. Sīkžokļaiņu žokļu struktūras tiek dēvētas par trofiem. Sīkžokļaiņu rīkli izklāj plāna kutikula. Īss barības vads savieno rīkli ar lielu viduszarnu. Sīkžokļaiņiem nav galazarnas, anālā atvere atrodas ķermeņa mugurpusē un atveras tikai periodiski. Sīkžokļaiņiem ir divi pāri protonefrīdiju, kas atveras specializētās porās uz ķermeņa vēderpuses virsmas. Uz galvas pieres daļas atrodas pakavveidā izvietotas skropstiņas, kas pārvieto barības daļiņas uz muti. Atsevišķos laukumos galvas sānos un divās rindās visa ķermeņa garumā sīkžokļaiņu vēderpusē atrodas šūnas ar skropstiņām, kas kalpo par kustību orgāniem. Ar šīm skropstiņām sīkžokļaiņi var peldēt vai rāpot. Sīkžokļaiņiem ir liels nervu ganglijs galvas daļā un nervu stiegras, kas stiepjas līdz ķermeņa aizmugurējam galam. Sīkžokļaiņiem sajūtu orgāni ir sensorie matiņi, kas atrodas uz ķermeņa virsmas pa vienam vai kūlīšos pa trijiem. Šie sensorie matiņi ir līdzīgi gnatostomulīdu sensorajiem matiņiem, bet, atšķirībā no gnatostomulīdiem, sīkžokļaiņiem no vienas šūnas var izaugt līdz pat trijiem matiņiem. Sīkžokļaiņiem nav elpošanas un asinsrites sistēmas. Skābekļa uzņemšana un gāzu apmaiņa tiem notiek caur visu ķermeņa virsmu. Līdz šim ievāktie sīkžokļaiņi ir bijuši ar sievišķajiem dzimumorgāniem, kas ļauj uzskatīt, ka šie dzīvnieki vairojas partenoģenētiski. Sīkžokļaiņu dzimumsistēma ir vienkāršas uzbūves. Mātītēm ir divas olnīcas. Tās dēj divu veidu olas. Vienas ir ar plānu un gludu olas apvalku. No šīm olām ātri izšķiļas jaunā sīkžokļaiņu paaudze. Otra veida olas ir ar biezu un skulpturētu apvalku. Pēc zinātnieku domām, šādas olas piemērotas pārziemošanai, tās spēj izturēt sasalšanu, un jaunā paaudze izšķiļas nākamā gada pavasarī.

Vienīgo sīkžokļaiņu tipa sugu atklāja Kopenhāgenas Universitātes (Københavns Universitet) profesors Reinharts Kristensens (Reinhardt Kristensen). Elektronu mikroskopija parādīja, ka sīkžokļaiņiem ir no citiem bezmugurkaulniekiem atšķirīga žokļu uzbūve, tādēļ tika izveidots jauns dzīvnieku tips. Pašreiz no sīkžokļaiņu Micrognathozoa (Kristensen, Funch, 2000) tipa ir zināma un aprakstīta tikai viena suga.

Sīkžokļaiņi ir saldūdens dzīvnieki. Tos pirmoreiz atrada 1994. gadā Disko salas (Rietumgrenlande) saldūdens avotos. Vēlāk tie atrasti arī Krozē salās Antarktikā un Lielbritānijā. Uzskata, ka sīkžokļaiņi ir izplatīti visā pasaulē, tikai mazo izmēru dēļ līdz šim nav atrasti. 

Sīkžokļaiņi barojas galvenokārt ar baktērijām (Bacteria), zilaļģēm jeb cianobaktērijām (Cyanobacteria) un kramaļģēm jeb diatomām (Bacillariophyceae).