Organismu daudzveidība un evolūcija Starp vēlā triasa un agrās juras florām ir daudz kas līdzīgs, tomēr pakāpenisko izmaiņu dēļ ar laiku veidojās arī atšķirības. Tāpat kā triasā, juras periodā sauszemē dominēja kailsēkļi, kas gan bija augumā raženāki. Īpaši daudzveidīgas un plaši izplatītas bija cikadejas (klase Cycadopsida), kas ārēji līdzinājās palmām. Dažām cikadejām bija augsti, slaidi stumbri kā palmām ar retiem zariem un salikto lapu žāklēm, kas atgādina paparžu lapas. Tikpat plaši bija izplatīti benetīti, viena no svarīgākajām krūmveida un īso koku floras pārstāvju grupām. Benetītiem raksturīgi lielu lapu vainagi īsu, resnu stumbru galos. Benetītiem attīstījās ziedi, tomēr atšķirībā no segsēkļiem jeb ziedaugiem tie ražoja daudz sīku un kailu sēklu, tāpēc pieskaitāmi kailsēkļiem. Benetīti izmira krīta beigās. No liela izmēra kokiem daudzveidīgākie bija skujkoki, starp kuriem bija izplatīti gan mūsdienu skujkoku dzimtu (araukāriju, Cephalotaxaceae, priežu, podokarpu, īvju, taksodiju) pārstāvji, gan izmirušās dzimtas Cheirolepidiaceae augi. Liela nozīme bija ginkiem, īpaši ziemeļu puslodes vidējos un augstajos platuma grādos. Neliela izmēra koku un krūmu ekoloģiskajās nišās veiksmīgas grupas bija diksoniju kokveida papardes un kaitoniju sēklpapardes. Tomēr dažas kokveida papardes (Cyatheaceae) sasniedza, tāpat kā mūsdienās, apmēram 20 m augstumu. Zemsedzē un starp pavisam maza izmēra augiem dominēja osmundu, matoniju un dipterīdiju papardes, kas bija līdzīgas mūsdienu zālaugiem. Staipekņi zaudēja savu kādreizējo nozīmi, bet kosveidīgos pārstāvēja tikai nelielās kosas, kuras jau tolaik varēja uzskatīt par “dzīviem izrakteņiem”.
Siltajās tropiskajās jūrās notika fitoplanktona evolucionārā radiācija, ko bieži dēvē par “sprādzienu”. Starp fototrofiem vienšūņiem attīstījās dinoflagelāti (dinofītaļģes), kokolitoforīdi (zeltainās aļģes) un nezināmas sistemātiskās piederības vienšūnas aļģes ar celulozes apvalkiem, kas pazīstamas kā akritarhi. Tāpat pirmo reizi pēc izmiršanas perma beigās uzplaukumu piedzīvoja foraminīferas un amēbas, un tās pārstāvēja jaunas sugas un dzimtas. Šie un citi neskaitāmie mikroorganismi grima, un to atliekas pēc nāves uzkrājās gultnē, kur vēlāk tās izveidoja naftas krājumus mūsdienu Ziemeļjūrā, okeānā gar Meksikas austrumu krastiem un citur.
Triasa beigās atbrīvojās daudzas ekoloģiskās nišas, kas tika ātri aizpildītas jau juras sākumā; jūrās dzīvoja ļoti daudz dažādu bezmugurkaulnieku. Attīstījās sūkļi, sešstarkoraļļi, sūneņi, gliemeži, gliemenes, amonīti un belemnīti; pēdējās divas galvkāju gliemju grupas uz ilgu laiku, līdz mezozoja beigām, iekaroja dominējošās pozīcijas starp nektobentosa un nektona pārstāvjiem. Plaši izplatījās amonīti; ceratīti un amonīti, kas gandrīz pilnīgi izmira triasa beigās, jurā un krītā atkārtoti piedzīvoja uzplaukumu. Ir zināmi daudzi simti to sugu; amonīti pielāgojās daudzveidīgiem apstākļiem un dažādai barībai, daži sasniedza lielus vai pat ļoti lielus izmērus. Spirālē savīta čaula ar daudzām kamerām un plānām sienām ļāva labāk manevrēt, mainot peldspējas. Čaula spēja peldēt arī pēc dzīvnieka nāves, turklāt amonītu čaulas ir viegli atpazīstamas, sugu skaits ir liels, un grupai raksturīgi lieli evolūcijas tempi, tāpēc amonīti pieder pie arhistratigrāfiskām grupām – biostratigrāfijā tām ir izcila vai ļoti liela nozīme iežu vecuma noskaidrošanai. Juras sistēma iedalīta vairāk nekā 70 zonās pēc amonītiem. Bez tiem juras un krīta nogulumos plaši izplatīti ir belemnīti, kuru iekšējā skeleta sastāvdaļas – rostri, kurus mēdz dēvēt par “velna pirkstiem” vai “Dieva bultām” – bieži sastopami šo sistēmu iežos.
Jūrās un okeānos turpināja eksistēt brahiopodi un jūras lilijas, tomēr nekad vairs nesasniedza to nozīmi, kāda tiem bija paleozojā. Saldūdens baseinos attīstījās gliemenes, gliemeži un dažādi vēžveidīgie.
Sauszemē juras periodā eksistēja vairākas augēdāju kukaiņu grupas, ieskaitot blaktis, cikādes, tripšus, vaboles, primitīvas zāģlapsenes, bet bija arī taisnspārņi, mušas un citi kukaiņi. Juras nogulumos Karatau kalnos Centrālajā Āzijā vien ir atrastas vairāk nekā 1000 to sugu.
Starp zivīm juras periodā parādījās mūsdienu haizivju grupas. Tā laika jūrās joprojām dominēja smagajās zvīņās tērptās ganoīdzivis, bet jau perioda sākumā parādījās arī pirmās galmutes, mūsdienu siļķu, lašu un asaru radinieces, kas dominē jūrās mūsdienās. Gigantiskā kaulzivs Leedsichthys, kas pieder pie izmirušās Pachycormidae dzimtas, milzīga planktonēdāja bez zvīņām, iespējams, sasniedza 10 vai pat 16 m garumā un ieņēma to pašu vietu ekosistēmās kā mūsdienu bezzobu vaļi. Jaunas ihtiozauru sugas aizvietoja savus triasa priekšgājējus okeānu un jūru plašumos. Juras ihtiozauri gan nebija vairs tik lieli un daudzveidīgi kā to triasa radinieki. Tāpat plaši bija izplatīti arī pleziozauri ar gariem kakliem; sākot ar vidējo juru – arī pliozauri ar īsiem kakliem, toties gariem galvaskausiem ar spēcīgiem žokļiem. Šie jūras rāpuļi ieņēma kainozoja plēsīgo vaļveidīgo ekoloģiskās nišas: pleziozauri pārtika no zivīm, bet pliozauri, daži no kuriem vēlajā jurā sasniedza 10–12 m garumu, medīja gan lielas zivis, gan citus rāpuļus, tādējādi ieņemot virsotnes plēsoņu stāvokli jūru ekosistēmās. Bez šiem lieliem rāpuļiem jūrās mituši arī bruņurupuči.
Triasa beigās un juras sākumā nomainījās sauszemes mugurkaulnieku sastāvs. Sauszemē palika tikai daži abinieki, no tiem lielākā daļa piederēja mūsdienu grupām, piemēram, vardes un tritoni, bet to primitīvām sugām. Ķīļzobji (mūsdienu gatērijas radinieki) ieņēma tādas pašas ekoloģiskās nišas kā ķirzakas mūsdienās. Ķirzakas piedzīvoja pirmo radiāciju vidējā jurā, sadaloties divās grupās – čūsku līnijā un ķirzaku līnijā. Krokodili bija plaši izplatīti un daudzveidīgi, starp tiem bija jūras, amfibiotiskas un pat dažas sauszemes formas, kas līdzinājās ķirzakām ar garām kājām. Gaisā uzturējās dažādi lidojošie rāpuļi – pterozauri. Agrajā jurā plašāk pārstāvēti bija zivju ķērāji pterozauri, bet vidējā jurā parādījās arī kukaiņu mednieki un savdabīgi planktonēdāji ar birstei līdzīgu zobu sistēmu no daudziem gariem un tieviem zobiem. Juras pterozauri galvenokārt bija nelieli un vidēji lieli, daļa sugu ar smalku vilnu, kas pasargāja no siltuma zudumiem.
Juras periodā sauszeme neapšaubāmi piederēja dinozauriem. Sistemātiski tie pieder divām arhozauru kārtām: putniegurņiem un zauriegurņiem. Atbilstoši mūsdienu interpretācijai dinozauri bija kustīgi, lielākoties siltasiņu dzīvnieki, kaut arī strīdi par to, vai dinozauri ir bijuši ektotermi, endotermi vai homeotermi dzīvnieki, vēl turpinās. Dinozauri apguva ļoti daudzas ekoloģiskās nišas: starp tiem bija plēsēji, līķēdāji, augēdāji, t. sk. augļēdāji, kukaiņēdāji un citi. Dinozauri bija ļoti daudzveidīgi, bagātās megafaunas sastāvā sastopami milzīgie zauropodi (vairākas dzimtas), kas sasniedza vairākas tonnas lielu svaru, un nedaudz mazāki scelidozauri, stegozauri un iguanodoni. Šo milžu ietekme uz augiem bija ārkārtīgi liela: jo augstāka bija dinozauru vielmaiņas intensitāte, jo lielāku spiedienu tie izdarīja uz tā laika veģetāciju. Vienā laikā ar milzu augēdājiem eksistēja arī smalkie fabrozauri, skutelozauri un hipsilofodonti, dinozauru pasaules “gazeles”. Augēdāju skaitu kontrolēja daudzveidīgie plēsīgie teropodu jeb zvērkāju dinozauri, ieskaitot smalkos vieglas uzbūves celofīzus, kompsognatus un ornitolestus, kā arī lielākos un smagākos, svarā no dažiem simtiem kilogramu līdz vairākām tonnām, dilofozaurus, ceratozaurus, torvozauroīdus un allozaurus. Dažās plēsīgo dinozauru fosilijās ir atrastas spalvas, kas kalpoja gan termoizolācijai, gan signālfunkcijai, jo atrasti pierādījumi apspalvojuma košajām krāsām. Daži neliela izmēra dinozauri medīja kukaiņus un ar laiku, iespējams, cēlās gaisā. Tos apvieno pirmputnu Archaeornithes grupā – juras periodā no sīkiem, plēsīgiem divkāju (bipedāliem) dinozauriem izcēlās putni. Zīdītāji, kas radās no cinodontiem triasa beigās, jurā lēnām palielināja gan daudzveidību, gan ekoloģisko pielāgojumu plašumu. Juras zīdītāji pieder pie pilnībā izmirušajām grupām. Daži no tiem bija kukaiņēdāji, līdzīgi mūsdienu ciršļiem, bet citi – skudrulāčiem; daži pielāgojās dzīvei saldūdens baseinos, kā mūsdienu pīļknābis, citi spēja planēt no koka uz koku tāpat kā lidvāveres. Vidējā jurā Gondvanā radās pirmie kloākaiņi, kas piederēja izmirušai grupai Australosphenida. Vēlās juras sākumā radās mūsdienu placentāļu un somaiņu kopējie senči. Jurā turpināja eksistēt arī zīdītāju attālie radinieki – cinodontu zvērrāpuļi, kas izdzīvoja līdz juras beigām, bet viena dzimta – līdz pat agrajam krītam.