Kvartārs ir Zemes ģeoloģiskās attīstības vēstures jaunākais periods un izveidojušos nogulumu sistēma. Perioda nosaukumu izdomāja itāļu raktuvju inženieris Džovanni Arduino (Giovanni Arduino) 1759. gadā. Viņš veica Po upes ielejas nogulumu pētījumus Itālijā un kā ceturto kārtu (quarto ordine) virs primāra, sekundāra un terciāra nodalīja aluviālos nogulumus. Tomēr termins “kvartārs” netika vēlāk lietots, līdz to atkal ieviesa franču ģeologs Žils Denuajē (Jules Desnoyers) 1829. gadā, nošķirot jaunākos marīnos (jūras) nogulumus Sēnas (Parīzes) baseinā no terciāra iežiem. Nedaudz vēlāk, 1833. gadā, franču zinātnieks Anrī Rebūls (Henri Reboul) paplašināja termina “kvartārs” nozīmi, tajā iekļaujot visus nogulumus, kuri satur mūsdienu floras un faunas atliekas. Sākotnēji kvartārs tika uzlūkots kā ēra, nevis periods. Oficiāli kvartāra periods tika atzīts 1881. gadā Otrajā starptautiskajā ģeoloģijas kongresā (The Second International Geological Congress) Boloņā, kur tika pieņemts kainozoja ēras dalījums trīs periodos: paleogēnā, neogēnā un kvartārā.
Kvartāra periodu iedala divās epohās, un attiecīgi kvartāra sistēmu divās nodaļās: pleistocēnā un holocēnā. Terminu “pleistocēns” sākotnēji ieviesa skotu ģeologs Čārlzs Laiels (Charles Lyell) 1839. gadā, tajā laikā attiecinot to uz mūsdienām tuvāko terciāra ceturto nodaļu (postpliocēnu) un aizvietojot viņa agrāk lietoto terminu “jaunākais pliocēns”. Č. Laiels uzsvēra, ka pleistocēna nogulumi satur 90 % molusku fosiliju, kuri dzīvo arī mūsdienās. 19. gs. sāka veidoties glaciālā teorija, un Džeimss Forbss (James Forbes) 1846. gadā definēja pleistocēnu kā glaciālo epohu, tādējādi termini “kvartārs” un “pleistocēns” sākotnēji kļuva par sinonīmiem terminam “leduslaikmets” (angļu Ice Age). 1873. gadā Č. Laiels nodalīja pleistocēnu (glaciālu) no pēcglaciāla, kuru viņš apzīmēja ar terminu “nesenais” (angļu recent). Zinātniskajā literatūrā plašāk gan ieviesās termins “holocēns”, kuru pirmais lietoja franču paleontologs Pols Žervē (Paul Gervais) 1867.–1869. gadā. Trešajā Starptautiskajā ģeoloģijas kongresā (The Third International Geological Congress), kas notika Berlīnē 1885. gadā, termins “holocēns” tika pieņemts oficiāli. Holocēns nozīmē ‘pilnīgi nesens’ (angļu wholly recent). Holocēnu uzskata par pēcleduslaikmetu, lai gan ir zinātnieki, kas to uztver kā mūsdienu starpleduslaikmetu (retāk – Flandrija interglaciālu).