Perioda nosaukumu 1853. gadā sāka lietot austriešu ģeologs Morics Herness (Moritz Hörnes) iepriekš lietotā vēlā terciāra vietā. Pētot Vīnes baseinā izplatītās gliemju fosilijas, M. Herness norādīja uz neogēna faunas krasām atšķirībām no eocēna gliemju faunas. Līdz tam un arī vēlāk kainozoja eratēmas apakšējo (pirms kvartāra) daļu dēvēja par terciāru; tikai 1881. gadā Starptautiskajā ģeoloģijas kongresā (The International Geological Congress) Boloņā pieņēma kainozoja ēras dalījumu trīs periodos: paleogēnā, neogēnā un kvartārā.
Neogēna periodā kontinentu izvietojums kopumā bija gandrīz tāds pats kā mūsdienās. Turpināja celties Alpu un Himalaju kalni; perioda beigās Ziemeļamerika savienojās ar Dienvidameriku. Jūrās un okeānos, kā arī sauszemē pastāvēja daudzveidīgi nogulu uzkrāšanās apstākļi; neogēna nogulumi plaši izplatīti mūsdienu okeānu gultnē, kā arī samērā šaurās joslās sauszemē gar kontinentu malām. Neogēna nogulumiem raksturīga zema konsolidācijas pakāpe, jo tos pārklāj tikai plāna kvartāra nogulumu sega, bet vietām tās nav vispār. Neogēnā sauszemē dominēja zīdītāji un putni, radās arvien vairāk mūsdienu dzimtu un ģinšu; lielākās pārmaiņas sauszemes faunās galvenokārt saistītas ar dažādu barjeru izzušanu. Starp primātiem Āfrikā parādījās pirmie cilvēku dzimtas pārstāvji. Citu grupu organismi piedzīvoja lēnu evolūciju, un izmaiņas to faunās un florās bija vairāk saistītas ar klimatisko apstākļu maiņu. Neogēnā klimats pakāpeniski kļuva aizvien vēsāks; pavēsināšanās tendence kulminēja vēlāk – kvartārā, kad kontinentālie ledāji attīstījās arī Ziemeļu puslodē un periodiski iestājās leduslaikmeti. Fanerozoja eonotēmas kainozoja eratēmas neogēna sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu N un iezīmē koši dzeltenā krāsā.