Organismu daudzveidība un evolūcija Krīta sākumā organismu sastāvs būtiski neatšķīrās no vēlās juras biotas, tomēr, pieaugot kontinentu izolācijai, sauszemes floras un faunas sāka arvien vairāk atšķirties dažādos kontinentos. Turklāt parādījās pirmie segsēkļi, kas būtiski mainīja ekosistēmu sastāvu un funkcionēšanu sauszemē. Krīta sākumā florā dominēja tās pašas kailsēkļu grupas, kādas bija jurā, kas veidoja t. s. mezofītisko floru: plaši pārstāvēti ginki, cikadejas un skujkoki, īpaši araukārijas. Visas šīs grupas eksistē arī mūsdienās, bet viena no kailsēkļu grupām – benetīti – izmira krīta beigās. Tomēr, atšķirībā no juras, krīta sākumā dominēja skujkoki; starp pārējo augu grupām daudzveidīgas bija papardes.
Apakšējā krīta otrajā jeb Valanžinas stāvā starp sēklaugu putekšņiem parādās pagaidām reti segsēkļu jeb ziedaugu putekšņi, kas atrasti Itālijā un Izraēlā. Senākās segsēkļu makroskopiskās atliekas atrastas Baremas stāvā (ceturtais apakšējā krīta stāvs); senākie segsēkļu lakstaugi zināmi no Albas stāva (pēdējais, sestais apakšējā krīta stāvs), bet senākie liela izmēra ziedaugu koki ir konstatēti Turonas stāva (otrais augšējā krīta stāvs) nogulumos Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Šo koku stumbri sasniedza 1,8 m diametrā un izauga līdz apmēram 50 m augstumam. Iespējams, segsēkļi radās no apvalksēkļiem (pie tiem pieder nedaudzās mūsdienu formas, kas radniecīgas Āfrikas velvičijai vai benetītiem). Ziedaugi piedzīvoja strauju evolūciju, un jau vēlajā krītā tie sāka dominēt sauszemes ekosistēmās – flora kļuva kainofītiska (angļu cenophytic, krievu кайнофит; šo terminu izmanto, lai raksturotu kainozoja (un vēlā krīta) floru, kurā dominēja segsēkļi). Juras un agrā krīta kailsēkļu ģinšu izmiršana turpinājās līdz pat Māstrihtas laikmetam (pēdējais krīta laikmets). Vienlaicīgi ar segsēkļiem evolucionēja mūsdienīgas paparžu ģintis, kuru daudzveidība pieauga. Līdzās segsēkļiem paātrināti attīstījās kukaiņi, notika augu un kukaiņu savdabīga koevolūcija, kas saistīta ar zieda orgānu attīstību un kukaiņu pielāgošanos ziedu apputeksnēšanai.
Okeānos liela nozīme bija dažādām mikroskopiskām aļģēm: kokolitoforīdiem no zeltaino aļģu grupas (to atliekas par vairāk kā 90 % veido rakstāmo krītu) un kramaļģēm.
Salīdzinot ar juras periodu, jūrās dzīvojošie bezmugurkaulnieki samērā maz mainījās krīta sākumā. Tomēr, ņemot vērā krīta perioda ilgumu, tā laikā notika daudz dažādu evolucionāro notikumu un risinājās pakāpeniska sugu, ģinšu un citu grupu nomaiņa. Turpinājās sūkļu, sešstarkoraļļu, sūneņu, gliemežu, gliemeņu, amonītu un belemnītu uzplaukums; pēdējās divas galvkāju gliemju grupas uz ilgu laiku, līdz krīta beigām, saglabāja dominējošās pozīcijas starp nektobentosa un nektona pārstāvjiem. Starp daudzveidīgiem amonītiem pieauga t. s. heteromorfo čaulu īpašnieku skaits; heteromorfās čaulas nav tik regulāri savītas kā plakanā spirāle, bet mēdz būt daļēji taisnas un daļēji spirālē savītas, vai kamola veidā un citādas. Tāpat kā juras nogulumos, arī krītā ir zināmi daudzi simti to sugu; amonīti pielāgojās daudzveidīgiem apstākļiem un dažādai barībai, daži sasniedza lielus vai pat ļoti lielus izmērus. Krītā radās mūsdienu jūras ežu grupas, kas piedzīvoja uzplaukumu, tāpēc tiem piemīt liela nozīme krīta nogulumu vecuma noteikšanā. Brahiopodu daudzveidība un nozīme turpināja pakāpeniski samazināties. Krītā parādījās mūsdienās dominējošā gliemežu grupa – neogastropodi ar sarežģītākas uzbūves čaulu un sifoniem, kas kalpo galaproduktu izvadīšanai un svaiga ūdens pievadīšanai čaulā noslēptajam ķermenim. Dažas gliemenes (rudisti) piedalījās rifu veidošanā, cementējoties pie cietā substrāta. Tām arī ir liela biostratigrāfiskā nozīme. Tomēr lielākos rifu masīvus veidoja sešstarkoraļļi, kuru daudzveidība nedaudz pieauga no krīta sākuma līdz beigām. Turpretī pašu rifu būvju produkcija krīta periodā nepārtraukti kritās, īpaši – īsi pirms krīta beigām, iespējams, sakarā ar samērā augstu ūdens temperatūru.
Sauszemē krīta periodā radās vairākas augēdāju kukaiņu grupas, kas parasti nodara mazāku kaitējumu augiem un piedalās to apputeksnēšanā: senākās zināmās skudras un dažādi zvīņspārņi, kas radniecīgi mūsdienu tauriņiem, kodēm un naktstauriņiem. Parādījās arī senākie termīti, laputis, sienāži, pangodiņi un citi kukaiņi.
Starp zivīm krīta periodā turpināja attīstīties mūsdienu haizivju un raju grupas, kas radās jurā, kā arī kaulzivis galmutes, mūsdienu siļķu, lašu un asaru radinieces, kas dominē jūrās mūsdienās. Jaunas ihtiozauru sugas aizvietoja savus juras priekšgājējus okeānu un jūru plašumos, bet tie vairs nebija tik lieli un daudzveidīgi kā to triasa radinieki un izmira īsi pēc krīta vidus, t. s. Senomanas–Turonas anoksijas epizodē (Senomana ir pirmais un Turonas – otrais vēlā krīta laikmets). Krīta pleziozauri ar gariem kakliem un pliozauri ar lielām galvām sasniedza lielus izmērus (pleziozaurs Elasmosaurus bija 15 m garš, ar 70 kakla skriemeļiem; pliozaurs Kronosaurus sasniedza 16 m garumā, bet tā galva – gandrīz 4 m). Abas grupas izdzīvoja līdz pašām krīta beigām. Pleziozauri pārtika no zivīm, bet pliozauri, kuriem bija īsi kakli, toties gari galvaskausi ar spēcīgiem žokļiem, bija plēsēji: tie turpināja medīt gan lielas zivis, gan ihtiozaurus, pleziozaurus, citus rāpuļus un pat savas sugas brāļus, tādējādi ieņemot virsotnes plēsoņu stāvokli jūru ekosistēmās. Krīta otrajā pusē šiem lielajiem rāpuļiem pievienojās ķirzaku radinieki – mozazauri, no kuriem daži (Tylosaurus) sasniedza 10 m garumu; jūrās mita arī krokodili un bruņurupuči.
Krītā pakāpeniski nomainījās sauszemes mugurkaulnieku sastāvs. Abinieku daudzveidība nebija liela, no tiem lielākā daļa piederēja mūsdienu grupām, piemēram, vardes un tritoni. Daži bezastes abinieki bija iespaidīga lieluma (Beelzebufo sasniedza vismaz 23 cm garumu), ar lielu galvu, ļoti platu muti un, kā uzskata daži pētnieki, spēja medīt pat dinozauru mazuļus. Turpinājās ķirzaku un čūsku evolūcija; dažām krīta čūskām vēl saglabājās rudimentāras vai pat labi attīstītas, bet īsas kājas. Krokodili, tāpat kā juras periodā, bija plaši izplatīti un daudzveidīgi, starp tiem bija jūras, amfibiotiskas un dažas sauszemes formas, kas līdzinājās ķirzakām ar garām kājām. Pterozauri piedzīvoja gandrīz tikpat garu vēsturi kā dinozauri. Tie izcēlās triasā, dominēja gaisā jurā un krīta sākumā, bet to daudzveidība pakāpeniski samazinājās, līdz krīta beigās palika vien divas to dzimtas. Daži pētnieki uzskatīja, ka pterozauri izmira konkurences cīņā ar lidojumam labāk pielāgotiem putniem; par to šķietami liecināja tieši sīko pterozauru lēnā izmiršana, bet līdz krīta beigām izdzīvoja tikai gigantiskie Pteranodon (septiņi metri spārnu pletumā) un Quetsalcoatles no Teksasas, kas vairāk līdzinājās nelielai lidmašīnai, sasniedzot 15 m spārnu pletumā. Tomēr mūsdienās dominē uzskats, ka putnu adaptīvā radiācija un pterozauru pakāpeniskā izmiršana nav savā starpā sinhroni un saistīti notikumi.
Tāpat kā juras periodā, arī krītā sauszeme neapšaubāmi piederēja dinozauriem, kaut gan sugu skaita ziņā dažās krīta atradnēs tos apsteidz zīdītāji. Sistemātiski dinozauri pieder divām arhozauru kārtām: putniegurņiem un zauriegurņiem. Atbilstoši mūsdienu interpretācijai dinozauri bija kustīgi, lielākoties siltasiņu dzīvnieki, kaut arī strīdi par to, vai dinozauri ir bijuši ektotermi, endotermi vai homeotermi dzīvnieki, vēl turpinās. Dinozauri apguva ļoti daudzas ekoloģiskās nišas: starp tiem bija plēsēji, līķēdāji, augēdāji, t. sk. augļēdāji, kukaiņēdāji un citi. Pateicoties Pangejas sabrukšanai un kontinentu pieaugošai izolācijai, krīta dinozauri bija sevišķi daudzveidīgi. Agrā krīta Eiropas, Ziemeļamerikas un Ziemeļāfrikas faunas sastāvā eksistēja milzīgie brahiozauri no zauropodiem, kas sasniedza trīs stāvu ēkas augstumu (12 m) un vairākas tonnas (30–35 tonnas) lielu svaru; ar bruņām un “kaujas vālēm” astes galā bruņojušies ankilozauri; uz pakaļkājām staigājošie augēdāji iguanodoni ar gariem un asiem īkšķa nagiem. Vēlāk to faunu Ziemeļāfrikā papildināja vai nomainīja milzīgie plēsoņas spinozauri un augēdāji titanozauri no zauropodiem; pēdējo atliekas zināmas arī Dienvidamerikā. Āzijā krīta sākumā tāpat dzīvoja ankilozauri, bet raksturīgi arī ragainie zauri (Psittacosaurus), plēsīgie teropodu jeb zvērkāju dinozauri – dromeozauri, oviraptori un troodonti. Krīta vidū izmira stegozauri ar “burām” uz muguras no liela izmēra kaula plāksnēm.
Vēlajā krītā izveidojās trīs atsevišķas dinozauru faunas. Ziemeļamerikā un Āzijā dominēja pārsvarā augēdāju putniegurņi – ankilozauri, ragainie zauri (ceratopši), hadrozauri jeb pīļknābju dinozauri un pahicefalozauri ar bieziem galvaskausiem. Plēsējus un līķēdājus pārstāvēja lielie teropodi (Tyrannosaurus, Tarbosaurus un to radinieki) un smalkie maniraptori (daudz dažādas ģintis). Eiropā dominēja plēsīgie, bet nelielie dromeozauri, kā arī augēdāji iguanodoni, ankilozauri un titanozauri. Dienvidu kontinentos, bijušās Gondvanas teritorijā, teropodus pārstāvēja atsevišķa abelizauru grupa, bet starp augēdājiem dominēja lieli titanozauri. Krīta beigās daži teropodi nomainīja ēdienkarti – starp tiem radās visēdāji un augēdāji (lielie terizinozauri un smalkie ornitomimozauri). Putni, kas radās juras beigās, krītā bija jau diezgan daudzveidīgi; daži dzīvoja mežos (enantiorņi), citi pielāgojās medībām ūdens vidē (hesperorņi) vai piekrastē (ihtiorņi); visiem raksturīgs knābis ar zobiem. Uzskata, ka krītā radās arī t. s. jaunie putni (Neornithes), kuru knābjos zobu nebija; tie bija tādu mūsdienu grupu kā vistveidīgie, dzērvjveidīgie, zosveidīgie un citu putnu senči.
Otra nozīmīgākā krīta sauszemes mugurkaulnieku grupa ir zīdītāji. Krītā zīdītāju bija samērā daudz un tie bija ekoloģiski un sistemātiski daudzveidīgi pretēji vispārīgam un iesīkstējušam viedoklim, ka tie bija sīki, maz nozīmīgi un vienveidīgi. Līdzīgi juras perioda zīdītājiem, agrā krīta sugas pieder galvenokārt pie pilnībā izmirušajām grupām, piemēram, trīspaugurzobji (kārta Eutriconodonta). Trīspaugurzobji radās jurā, bija sevišķi daudzveidīgi agrajā krītā un izmira Kampanas laikmetā (vēlā krīta priekšpēdējais laikmets); lielākā to sugu daļa bija plēsēji un kukaiņēdāji, bet daži pielāgojās medīt zivis vai pārtika no augu barības. Turklāt daži trīspaugurzobji spēja planēt, bet citi bija veikli peldētāji. Vēlajā krītā nodalījās mūsdienu placentāļu un somaiņu kopējie senči, bet trīspaugurzobjus pakāpeniski nomainīja deltatēriji jeb krīta perioda somaiņi – pilnīgi izmirušo primitīvo metatēriju kārta. Metatēriji ir apvienotā somaiņu infraklase (Metatheria), pie kuras pieder gan mūsdienu somaiņi (Marsupialia), gan četras ne-somaiņu metatēriju grupas (visas izmirušas). Deltatēriji bija plēsēji; ir atrastas liecības, ka dažkārt tie uzbruka pat neliela izmēra dinozauriem. Daži citi krīta somaiņi bija kukaiņēdāji, līdzīgi mūsdienu ciršļiem; stagodonti no Ziemeļamerikas un Eiropas bija samērā lieli dzīvnieki, kuru ķermeņa masa sasniedza apmēram 2 kg; tie pielāgojās dzīvei saldūdens baseinos, kur pārtika no gliemenēm un gliemežiem. Krīta perioda beigās radās senākie mūsdienu somaiņi. Daudzveidīgi un nozīmīgi kļuva arī ne-placentāļu īstie zīdītāji (eitēriji): radās augēdāji teniodonti, neliela specializēto racēju grupa no Ziemeļamerikas, kas uzplauka paleocēnā un eocēnā. Tomēr lielākā daļa zīdītāju joprojām bija neliela izmēra dzīvnieki.