Perioda nosaukumu 'krīta zeme' (Terrain Crétacé) 1822. gadā publicēja beļģu ģeologs Žans Deluā (Jean d'Omalius d'Halloy), izmantojot nogulumus Parīzes baseinā, kas satur biezus krīta (smalks kalcija karbonāts no aļģu un citu vienšūņu skeletiņiem) slāņus Rietumeiropā. Angļu un franču valodā perioda nosaukums atvasināts no latīņu valodas vārda creta, kas nozīmē 'krīts'.

Krīta periodu raksturo relatīvi silts un maigs klimats, augsts okeānu ūdens līmenis un plašas iekšzemes jūras. Klimats kopumā bija siltāks nekā mūsdienās, kontinentālo apledojumu nebija. Krītā meži auga pat polu tuvumā, bet zemajos platuma grādos kontinentu teritorijas saņēma vairāk nokrišņu nekā triasā vai jurā. Okeānu virsējos slāņos un seklajās, siltajās epikontinentālajās jūrās turpinājās dažādu vienšūņu attīstība, kas veidoja bagātīgu barības bāzi bezmugurkaulniekiem un rāpuļiem, bet pēc aļģu un citu planktona organismu ar karbonātu skeletiem atmiršanas to smalkie skeleti uzkrājās seklo jūru gultnē, veidojot ļoti smalkus, tīrus kaļķakmeņus, ko pazīst kā rakstāmo krītu. Okeāni un dziļākās jūras bija daudz siltākas un sliktāk ventilētas nekā mūsdienās, tāpēc dziļākajās daļās uzkrājās melnie, ar organisko vielu bagātie māli. Tāpēc krīta sistēmu veido ļoti daudzveidīgos apstākļos veidojušies kaļķakmeņi un māli, kā arī smilšakmeņi, aleirolīti un citi ieži; kontinentos turpinājās kūdras uzkrāšanās, kas līdz mūsdienām saglabājās kā ogles Āfrikā, Ķīnā, Ziemeļamerikā un citur. Bioloģiskā daudzveidība sasniedza maksimumu gan okeānos un jūrās, gan sauszemē, tāpēc krīta nogulumieži bagātīgi satur dažādu organismu fosilās atliekas. Krītā radās segsēkļi, kas straujās evolūcijas gaitā jau krīta beigās nomainīja līdz tam dominējošos kailsēkļus; līdzās ziedaugiem uzplauka dažādi to apputeksnētāji kukaiņi. Sauszemē dominēja dinozauri, putni un pterozauri, vietām – arī zīdītāji, kas piederēja izmirušajām grupām; jūrās bija plaši izplatīti amonīti, kaulzivis, jauno grupu haizivis un rajas, krīta sākumā – ihtiozauri, krīta beigās – mozazauri, visu krītu – pleziozauri un pliozauri. Fanerozoja eonotēmas mezozoja eratēmas krīta sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu K un zaļā krāsā.

Krīts ir pats garākais fanerozoja eonas un pēdējais mezozoja ēras periods, tas ilga aptuveni 80 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms apmēram 145 miljoniem gadu pēc juras perioda un beidzās pirms 66 miljoniem gadu, kad to nomainīja kainozoja ēras paleogēna periods. Krīta periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – krīta sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskajiem iežiem, kas izveidojās krīta periodā. Krīta sistēmas apakšējā robeža ir vienīgā fanerozoja robeža, kura pagaidām nav formāli apstiprināta, tāpat nav skaidri definēti robežas kritēriji un nav apstiprināts griezums, kas kalpotu par stratotipisku. Turpretī krīta augšējo robežu skaidri iezīmē ar irīdiju bagātināts slānis, kas ir izsekojams vairākās vietās pasaulē un kuru saista ar Čiksulubas asteroīda krāteri Jukatanas pussalā un Meksikas līcī. Šī slāņa vecums ir 66,043 miljoni gadu. Krīta periodu dala divās epohās (agrā un vēlā), un attiecīgi sistēmu dala divās nodaļās (apakšējā un augšējā), kas tiek iedalītas 12 laikmetos (stāvos), pa sešiem katrā epohā (nodaļā). Baltijas valstu teritorijā starp juras un krīta nogulumiem ir novērojama diskordance, un krīta nogulumi ir sastopami tikai Lietuvā.

Krīta periodā turpinājās dižkontinenta Pangejas sabrukšanas otrā un trešā stadija. Otrajā Pangejas sabrukšanas stadijā Atlantijas rifts auga virzienā uz ziemeļiem, rezultātā krīta sākumā Ņūfaundlenda atdalījās no Rietumeiropas. Dienvidu Atlantijas okeāns savienojās ar Ziemeļu Atlantijas okeānu, un Dienvidamerika pilnībā atdalījās no Āfrikas. Trešajā Pangejas sabrukšanas stadijā Madagaskaras bloks kopā ar Indiju atdalījās no Āfrikas, bet lielā rifta ieleja gar tagadējās Indijas austrumu krastu pārtapa par Indijas okeāna zaru, kas atdalīja Indiju–Madagaskaru no Antarktīdas un Austrālijas. Krīta beigās, pirms aptuveni 80 miljoniem gadu, Madagaskara atdalījās no Indijas, kas sāka virzīties uz ziemeļaustrumiem. Starp Antarktīdu un Austrāliju radās plaisa, un krīta beigās rietumos pastāvēja šaurs un garš okeāna baseins, tomēr abi kontinenti līdz pat paleogēna vidum vēl palika savienoti.

Lielu kontinentālo bloku sadursmes nenotika, bet kalnu celšanās procesi turpinājās, pateicoties subdukcijai un salu loku sadursmēm ar kontinentiem. Ziemeļamerikai virzoties uz rietumiem, subdukcijas zonā gar rietumu piekrasti grima okeāniskā Farallona plātne un Sevjē un Laramijas oroģenēzē turpināja veidoties Kordiljeri, aptverot teritoriju no Kanādas līdz Meksikas ziemeļiem. Subdukcijas procesi turpinājās arī Dienvidamerikas rietumu daļā, audzējot Andu kalnus. Krīta periodā aktīva spredinga zona atradās jaunajā Indijas okeānā, tāpēc Tetisa okeāns kļuva aizvien šaurāks. Āfrika lēnām pārvietojās uz ziemeļiem, un Tetisa okeāna daļa starp Āfriku un Eiropu arī sašaurinājās. Sāka veidoties Alpu kalni.

Lielā transgresija, kas aizsākās juras periodā, krītā sasniedza savu maksimumu. Pasaules okeāna līmenis bija tik augsts, ka liela Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Ziemeļamerikas daļa izskatījās pēc milzīgiem salu arhipelāgiem, nevis kontinentiem. Pieaugot virsmu platībām, kas klātas ar ūdeni, palielinājās izolācija, un dažādu kontinentu sauszemes floras un faunas kļuva aizvien vairāk atšķirīgas. Jūras līmenis pēc apmēram 165 miljoniem gadu gandrīz nepārtrauktas celšanās sasniedza maksimumu vēlā krīta sākumā, un kopš krīta beigām tas samazinājies līdz pleistocēna zemajam līmenim.

Ziemeļu Atlantijas un Tetisa okeāns joprojām bija savienoti pāri Eiropas teritorijai, kur pletās milzīga sekla un silta jūra ar karbonātu uzkrāšanai labvēlīgiem apstākļiem. Šī jūra bija pilna ar dzīvību, bet dziļākajās un slikti ventilējamās jūras daļās attīstījās bezskābekļa apstākļi: zonā pie gultnes un gultnē nebija skābekļa, kas tika patērēts organiskās vielas sadalīšanai, un krājās melnie bituminozie māli un aleirolīti, bieži vien ar izcili saglabātiem zivju, amonītu, jūras rāpuļu un citu peldētāju pilniem skeletiem.

Klimats krītā kopumā bija daudz siltāks nekā mūsdienās, tomēr klimata pavēsināšanās juras perioda beigās turpinājās arī krīta sākumā, Beriasas laikmetā. Ir atrodamas liecības par sniegotām ziemām visai tālu no poliem, bet tropiskie apgabali kļuva mitrāki nekā triasā vai jurā. Tomēr arī krītā nekur nav atrodamas kontinentālo apledojumu pazīmes, bet ledāji pastāvēja tikai augsto platuma grādu kalnos. Vietām krīta sākumā veidojās aisbergi, kas pārvietoja lielus akmeņus no krasta okeānos, bet ledāja nogulumi uzkrājās jūrā tikai Eromangas baseinā Austrālijas dienvidos. Bet jau nākamajā (Valanžinas) laikmetā klimats kļuva siltāks, temperatūra pacēlās un siltā klimata laiks turpinājās līdz pašām perioda beigām. Klimats vairs nebija tik kontrastains kā triasā vai pat jurā. Vēlā krīta flora un fauna pierāda, ka klimats izlīdzinājās tiktāl, ka tas bija gandrīz vienāds visur: maigs, silts un mēreni mitrs, temperatūras platuma gradienti bija ļoti zemi, un okeāna līmenis bija visaugstākais fanerozojā (iespējams, izņemot ordoviku). Siltummīļu augu fosilijas atrastas Aļaskā un Grenlandē, bet dinozauru atliekas konstatētas tikai 15° attālumā no dienvidu pola. Iespējams, temperatūras celšanās bija saistīta ar vulkānu pastiprinātu darbību un ogļskābās gāzes paaugstinātu saturu atmosfērā; tas bija apmēram trīs reizes lielāks nekā pašlaik. Klimata izlīdzināšanos var skaidrot ar okeāna ūdeņu cirkulācijas modeli, kurā dominēja uz rietumiem plūstošo ūdeņu straume gar ekvatoru. Nelielas temperatūras atšķirības starp ekvatoriāliem un piepolāriem apgabaliem noteica samērā zemu atmosfēras aktivitāti bez spēcīgām vētrām. Tāpēc okeānu straumes bija lēnākas nekā mūsdienās, apvelinga intensitāte mazāka, un okeāna dzīles kļuva vēl nabadzīgākas ar skābekli. Uzskata, ka vidējā okeānu virsmas ūdeņu temperatūra sasniedza apmēram +37℃, bet dzīlēs temperatūra bija par 15–20℃ augstāka nekā mūsdienās. Krītā okeānos samērā bieži attīstījās anoksijas notikumi un veidojās bituminozie māli, kas pārveidojās par agrilītiem jeb t. s. “melniem slānekļiem”. Līdzīgi juras “šīfera slānekļiem” (melniem argilītiem), arī krīta ieži mēdz saturēt ļoti labi saglabājušos peldošo ūdens mugurkaulnieku pilnus skeletus.   

Tektonisko kustību un okeāna ūdens augsta līmeņa dēļ krītā, tāpat kā jurā, pastāvēja ļoti daudzveidīgi nogulu uzkrāšanās apstākļi. Krīta nogulumi ir atšķirīgi dažādās vietās, tomēr to sastāvam ir daudz kopēju īpatnību: tuvu jauno kontinentu malām nogulumi ir drupu ieži, seklo ūdeņu karbonāti un sāļi; virs biezas kontinentālās garozas (tuvu kontinentu "senajām malām") nogulumi veidojās joslās, kas mūsdienās parasti atrodas līdz 300 m virs jūras līmeņa, atskaitot orogēnos apgabalus. Pateicoties maigajam un siltajam klimatam, plašai transgresijai un milzīgām jūrām, kas klāja šelfa teritorijas, izveidojās lieliski eksistences apstākļi planktona organismiem. Eiropā īpaši raksturīgi ir ļoti smalki organogēnie kaļķakmeņi – rakstāmais krīts. Tas veidojās no dažādu sīko organismu, galvenokārt īpatnējo zeltaino aļģu, kokolitoforīdu skeletiņiem. Citur pasaulē krīta nogulumus pārsvarā veido kaļķakmeņi, kas veidojušies jūras apstākļos un kas satur daudzveidīgas jūras organismu fosilijas. Dziļākas jūras apstākļos uzkrājās ar organisko vielu bagāti karbonāti un mālainie ieži, kas mūsdienās ir naftas un gāzes avoti. Uzskata, ka apmēram puse no pasaulē sastopamās naftas izveidojās tajā laikā tādās teritorijās kā Persijas līcis un Meksikas līcis.

Baltijas valstīs krīta nogulumi ir sastopami tikai Lietuvas rietumu daļā. Krītā okeāna ļoti augsta ūdens līmeņa dēļ Latvijas teritorija atradās ļoti tālu no iespējamiem nogulu avotiem, tāpēc krīta nogulumu kārta šeit bija ļoti neliela, bet ilgstošas denudācijas un kvartāra ledāju darbības dēļ tā nav saglabājusies.

Krīta sākumā organismu sastāvs būtiski neatšķīrās no vēlās juras biotas, tomēr, pieaugot kontinentu izolācijai, sauszemes floras un faunas sāka arvien vairāk atšķirties dažādos kontinentos. Turklāt parādījās pirmie segsēkļi, kas būtiski mainīja ekosistēmu sastāvu un funkcionēšanu sauszemē. Krīta sākumā florā dominēja tās pašas kailsēkļu grupas, kādas bija jurā, kas veidoja t. s. mezofītisko floru: plaši pārstāvēti ginki, cikadejas un skujkoki, īpaši araukārijas. Visas šīs grupas eksistē arī mūsdienās, bet viena no kailsēkļu grupām – benetīti – izmira krīta beigās. Tomēr, atšķirībā no juras, krīta sākumā dominēja skujkoki; starp pārējo augu grupām daudzveidīgas bija papardes.

Apakšējā krīta otrajā jeb Valanžinas stāvā starp sēklaugu putekšņiem parādās pagaidām reti segsēkļu jeb ziedaugu putekšņi, kas atrasti Itālijā un Izraēlā. Senākās segsēkļu  makroskopiskās atliekas atrastas Baremas stāvā (ceturtais apakšējā krīta stāvs); senākie segsēkļu lakstaugi zināmi no Albas stāva (pēdējais, sestais apakšējā krīta stāvs), bet senākie liela izmēra ziedaugu koki ir konstatēti Turonas stāva (otrais augšējā krīta stāvs) nogulumos Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Šo koku stumbri sasniedza 1,8 m diametrā un izauga līdz apmēram 50 m augstumam. Iespējams, segsēkļi radās no apvalksēkļiem (pie tiem pieder nedaudzās mūsdienu formas, kas radniecīgas Āfrikas velvičijai vai benetītiem). Ziedaugi piedzīvoja strauju evolūciju, un jau vēlajā krītā tie sāka dominēt sauszemes ekosistēmās – flora kļuva kainofītiska (angļu cenophytic, krievu кайнофит; šo terminu izmanto, lai raksturotu kainozoja (un vēlā krīta) floru, kurā dominēja segsēkļi). Juras un agrā krīta kailsēkļu ģinšu izmiršana turpinājās līdz pat Māstrihtas laikmetam (pēdējais krīta laikmets). Vienlaicīgi ar segsēkļiem evolucionēja mūsdienīgas paparžu ģintis, kuru daudzveidība pieauga. Līdzās segsēkļiem paātrināti attīstījās kukaiņi, notika augu un kukaiņu savdabīga koevolūcija, kas saistīta ar zieda orgānu attīstību un kukaiņu pielāgošanos ziedu apputeksnēšanai.

Okeānos liela nozīme bija dažādām mikroskopiskām aļģēm: kokolitoforīdiem no zeltaino aļģu grupas (to atliekas par vairāk kā 90 % veido rakstāmo krītu) un kramaļģēm.

Salīdzinot ar juras periodu, jūrās dzīvojošie bezmugurkaulnieki samērā maz mainījās krīta sākumā. Tomēr, ņemot vērā krīta perioda ilgumu, tā laikā notika daudz dažādu evolucionāro notikumu un risinājās pakāpeniska sugu, ģinšu un citu grupu nomaiņa. Turpinājās sūkļu, sešstarkoraļļu, sūneņu, gliemežu, gliemeņu, amonītu un belemnītu uzplaukums; pēdējās divas galvkāju gliemju grupas uz ilgu laiku, līdz krīta beigām, saglabāja dominējošās pozīcijas starp nektobentosa un nektona pārstāvjiem. Starp daudzveidīgiem amonītiem pieauga t. s. heteromorfo čaulu īpašnieku skaits; heteromorfās čaulas nav tik regulāri savītas kā plakanā spirāle, bet mēdz būt daļēji taisnas un daļēji spirālē savītas, vai kamola veidā un citādas. Tāpat kā juras nogulumos, arī krītā ir zināmi daudzi simti to sugu; amonīti pielāgojās daudzveidīgiem apstākļiem un dažādai barībai, daži sasniedza lielus vai pat ļoti lielus izmērus. Krītā radās mūsdienu jūras ežu grupas, kas piedzīvoja uzplaukumu, tāpēc tiem piemīt liela nozīme krīta nogulumu vecuma noteikšanā. Brahiopodu daudzveidība un nozīme turpināja pakāpeniski samazināties. Krītā parādījās mūsdienās dominējošā gliemežu grupa – neogastropodi ar sarežģītākas uzbūves čaulu un sifoniem, kas kalpo galaproduktu izvadīšanai un svaiga ūdens pievadīšanai čaulā noslēptajam ķermenim. Dažas gliemenes (rudisti) piedalījās rifu veidošanā, cementējoties pie cietā substrāta. Tām arī ir liela biostratigrāfiskā nozīme. Tomēr lielākos rifu masīvus veidoja sešstarkoraļļi, kuru daudzveidība nedaudz pieauga no krīta sākuma līdz beigām. Turpretī pašu rifu būvju produkcija krīta periodā nepārtraukti kritās, īpaši – īsi pirms krīta beigām, iespējams, sakarā ar samērā augstu ūdens temperatūru.

Sauszemē krīta periodā radās vairākas augēdāju kukaiņu grupas, kas parasti nodara mazāku kaitējumu augiem un piedalās to apputeksnēšanā: senākās zināmās skudras un dažādi zvīņspārņi, kas radniecīgi mūsdienu tauriņiem, kodēm un naktstauriņiem. Parādījās arī senākie termīti, laputis, sienāži, pangodiņi un citi kukaiņi.

Starp zivīm krīta periodā turpināja attīstīties mūsdienu haizivju un raju grupas, kas radās jurā, kā arī kaulzivis galmutes, mūsdienu siļķu, lašu un asaru radinieces, kas dominē jūrās mūsdienās. Jaunas ihtiozauru sugas aizvietoja savus juras priekšgājējus okeānu un jūru plašumos, bet tie vairs nebija tik lieli un daudzveidīgi kā to triasa radinieki un izmira īsi pēc krīta vidus, t. s. Senomanas–Turonas anoksijas epizodē (Senomana ir pirmais un Turonas – otrais vēlā krīta laikmets). Krīta pleziozauri ar gariem kakliem un pliozauri ar lielām galvām sasniedza lielus izmērus (pleziozaurs Elasmosaurus bija 15 m garš, ar 70 kakla skriemeļiem; pliozaurs Kronosaurus sasniedza 16 m garumā, bet tā galva – gandrīz 4 m). Abas grupas izdzīvoja līdz pašām krīta beigām. Pleziozauri pārtika no zivīm, bet pliozauri, kuriem bija īsi kakli, toties gari galvaskausi ar spēcīgiem žokļiem, bija plēsēji: tie turpināja medīt gan lielas zivis, gan ihtiozaurus, pleziozaurus, citus rāpuļus un pat savas sugas brāļus, tādējādi ieņemot virsotnes plēsoņu stāvokli jūru ekosistēmās. Krīta otrajā pusē šiem lielajiem rāpuļiem pievienojās ķirzaku radinieki – mozazauri, no kuriem daži (Tylosaurus) sasniedza 10 m garumu; jūrās mita arī krokodili un bruņurupuči.

Krītā pakāpeniski nomainījās sauszemes mugurkaulnieku sastāvs. Abinieku daudzveidība nebija liela, no tiem lielākā daļa piederēja mūsdienu grupām, piemēram, vardes un tritoni. Daži bezastes abinieki bija iespaidīga lieluma (Beelzebufo sasniedza vismaz 23 cm garumu), ar lielu galvu, ļoti platu muti un, kā uzskata daži pētnieki, spēja medīt pat dinozauru mazuļus. Turpinājās ķirzaku un čūsku evolūcija; dažām krīta čūskām vēl saglabājās rudimentāras vai pat labi attīstītas, bet īsas kājas. Krokodili, tāpat kā juras periodā, bija plaši izplatīti un daudzveidīgi, starp tiem bija jūras, amfibiotiskas un dažas sauszemes formas, kas līdzinājās ķirzakām ar garām kājām. Pterozauri piedzīvoja gandrīz tikpat garu vēsturi kā dinozauri. Tie izcēlās triasā, dominēja gaisā jurā un krīta sākumā, bet to daudzveidība pakāpeniski samazinājās, līdz krīta beigās palika vien divas to dzimtas. Daži pētnieki uzskatīja, ka pterozauri izmira konkurences cīņā ar lidojumam labāk pielāgotiem putniem; par to šķietami liecināja tieši sīko pterozauru lēnā izmiršana, bet līdz krīta beigām izdzīvoja tikai gigantiskie Pteranodon (septiņi metri spārnu pletumā) un Quetsalcoatles no Teksasas, kas vairāk līdzinājās nelielai lidmašīnai, sasniedzot 15 m spārnu pletumā. Tomēr mūsdienās dominē uzskats, ka putnu adaptīvā radiācija un pterozauru pakāpeniskā izmiršana nav savā starpā sinhroni un saistīti notikumi.

Tāpat kā juras periodā, arī krītā sauszeme neapšaubāmi piederēja dinozauriem, kaut gan sugu skaita ziņā dažās krīta atradnēs tos apsteidz zīdītāji. Sistemātiski dinozauri pieder divām arhozauru kārtām: putniegurņiem un zauriegurņiem. Atbilstoši mūsdienu interpretācijai dinozauri bija kustīgi, lielākoties siltasiņu dzīvnieki, kaut arī strīdi par to, vai dinozauri ir bijuši ektotermi, endotermi vai homeotermi dzīvnieki, vēl turpinās. Dinozauri apguva ļoti daudzas ekoloģiskās nišas: starp tiem bija plēsēji, līķēdāji, augēdāji, t. sk. augļēdāji, kukaiņēdāji un citi. Pateicoties Pangejas sabrukšanai un kontinentu pieaugošai izolācijai, krīta dinozauri bija sevišķi daudzveidīgi. Agrā krīta Eiropas, Ziemeļamerikas un Ziemeļāfrikas faunas sastāvā eksistēja milzīgie brahiozauri no zauropodiem, kas sasniedza trīs stāvu ēkas augstumu (12 m) un vairākas tonnas (30–35 tonnas) lielu svaru; ar bruņām un “kaujas vālēm” astes galā bruņojušies ankilozauri; uz pakaļkājām staigājošie augēdāji iguanodoni ar gariem un asiem īkšķa nagiem. Vēlāk to faunu Ziemeļāfrikā papildināja vai nomainīja milzīgie plēsoņas spinozauri un augēdāji titanozauri no zauropodiem; pēdējo atliekas zināmas arī Dienvidamerikā. Āzijā krīta sākumā tāpat dzīvoja ankilozauri, bet raksturīgi arī ragainie zauri (Psittacosaurus), plēsīgie teropodu jeb zvērkāju dinozauri – dromeozauri, oviraptori un troodonti. Krīta vidū izmira stegozauri ar “burām” uz muguras no liela izmēra kaula plāksnēm.

Vēlajā krītā izveidojās trīs atsevišķas dinozauru faunas. Ziemeļamerikā un Āzijā dominēja pārsvarā augēdāju putniegurņi – ankilozauri, ragainie zauri (ceratopši), hadrozauri jeb pīļknābju dinozauri un pahicefalozauri ar bieziem galvaskausiem. Plēsējus un līķēdājus pārstāvēja lielie teropodi (Tyrannosaurus, Tarbosaurus un to radinieki) un smalkie maniraptori (daudz dažādas ģintis). Eiropā dominēja plēsīgie, bet nelielie dromeozauri, kā arī augēdāji iguanodoni, ankilozauri un titanozauri. Dienvidu kontinentos, bijušās Gondvanas teritorijā, teropodus pārstāvēja atsevišķa abelizauru grupa, bet starp augēdājiem dominēja lieli titanozauri. Krīta beigās daži teropodi nomainīja ēdienkarti – starp tiem radās visēdāji un augēdāji (lielie terizinozauri un smalkie ornitomimozauri). Putni, kas radās juras beigās, krītā bija jau diezgan daudzveidīgi; daži dzīvoja mežos (enantiorņi), citi pielāgojās medībām ūdens vidē (hesperorņi) vai piekrastē (ihtiorņi); visiem raksturīgs knābis ar zobiem. Uzskata, ka krītā radās arī t. s. jaunie putni (Neornithes), kuru knābjos zobu nebija; tie bija tādu mūsdienu grupu kā vistveidīgie, dzērvjveidīgie, zosveidīgie un citu putnu senči.

Otra nozīmīgākā krīta sauszemes mugurkaulnieku grupa ir zīdītāji. Krītā zīdītāju bija samērā daudz un tie bija ekoloģiski un sistemātiski daudzveidīgi pretēji vispārīgam un iesīkstējušam viedoklim, ka tie bija sīki, maz nozīmīgi un vienveidīgi. Līdzīgi juras perioda zīdītājiem, agrā krīta sugas pieder galvenokārt pie pilnībā izmirušajām grupām, piemēram, trīspaugurzobji (kārta Eutriconodonta). Trīspaugurzobji radās jurā, bija sevišķi daudzveidīgi agrajā krītā un izmira Kampanas laikmetā (vēlā krīta priekšpēdējais laikmets); lielākā to sugu daļa bija plēsēji un kukaiņēdāji, bet daži pielāgojās medīt zivis vai pārtika no augu barības. Turklāt daži trīspaugurzobji spēja planēt, bet citi bija veikli peldētāji. Vēlajā krītā nodalījās mūsdienu placentāļu un somaiņu kopējie senči, bet trīspaugurzobjus pakāpeniski nomainīja deltatēriji jeb krīta perioda somaiņi – pilnīgi izmirušo primitīvo metatēriju kārta. Metatēriji ir apvienotā somaiņu infraklase (Metatheria), pie kuras pieder gan mūsdienu somaiņi (Marsupialia), gan četras ne-somaiņu metatēriju grupas (visas izmirušas). Deltatēriji bija plēsēji; ir atrastas liecības, ka dažkārt tie uzbruka pat neliela izmēra dinozauriem. Daži citi krīta somaiņi bija kukaiņēdāji, līdzīgi mūsdienu ciršļiem; stagodonti no Ziemeļamerikas un Eiropas bija samērā lieli dzīvnieki, kuru ķermeņa masa sasniedza apmēram 2 kg; tie pielāgojās dzīvei saldūdens baseinos, kur pārtika no gliemenēm un gliemežiem. Krīta perioda beigās radās senākie mūsdienu somaiņi. Daudzveidīgi un nozīmīgi kļuva arī ne-placentāļu īstie zīdītāji (eitēriji): radās augēdāji teniodonti, neliela specializēto racēju grupa no Ziemeļamerikas, kas uzplauka paleocēnā un eocēnā. Tomēr lielākā daļa zīdītāju joprojām bija neliela izmēra dzīvnieki. 

Krīta beigās notika liela mēroga masveida izmiršanas epizode, kas upuru – izzudušu sugu – skaita ziņā ieņem otro vietu fanerozojā aiz perma–triasa izmiršanas epizodes. Starp izmiršanas upuriem ir visi dinozauri, atskaitot jaunputnus, visi pterozauri, lielie jūras rāpuļi (pleziozauri, pliozauri, mozazauri, jūras krokodili), visi amonīti, daudzas gliemenes (rudisti izmira pilnībā), liela foraminīferu un citu vienšūņu daļa, kā arī ievērojama ziedaugu daļa. Paleogēna sākumā novēro īslaicīgu paparžveidīgo augu dominēšanu sauszemes florās, kas norāda uz kailsēkļu un segsēkļu krīzi. Praktiski neskartas palikušas kramaļģu (diatomeju) floras, daudzi bentosa bezmugurkaulnieki (galvenokārt mobilā bentosa pārstāvji), zivis, neliela izmēra rāpuļi un zīdītāji, sporaugi.

Tika izvirzītas vairākas hipotēzes, kas mēģināja izskaidrot šo epizodi, saistot izmiršanu ar bioloģiskiem faktoriem (piemēram, konkurences cīņa starp dinozauriem un zīdītājiem; kailsēkļu nomaiņa ar segsēkļiem) vai ģeoloģiskiem iemesliem, piemēram, intensīvi vulkānu izvirdumi (Dekānas plato bazalti Indijā) un ogļskābās gāzes palielināta emisija, kas izsauca klimata pasiltināšanos; Ziemeļu okeāna atsāļoto vai saldo ūdeņu nonākšana Atlantijas okeānā; pasaules okeāna līmeņa krišanās (regresija) krīta beigās. Tikpat populāras bija vairākas hipotēzes, kas saistīja dinozauru izmiršanu ar kosmiskiem objektiem – nezināmas planētas, zvaigznes vai putekļu mākoņa atrašanos Zemes tuvumā. Līdz pat 20. gs. 80. gadiem dominēja divas hipotēzes. Saskaņā ar vienu, izmaiņas risinājās vairākus miljonus gadu un saistītas ar klimata izmaiņām un konkurences cīņu. Klimata izmaiņu pēdas krīta–paleogēna robežas intervāla griezumos gan nav saskatāmas, izņemot tādas, kas ilgušas tikai dažus desmitus vai simtus gadu; savukārt izmiršanas epizode ir bijusi relatīvi īsa. Otra hipotēze, kurai ir aizvien vairāk piekritēju, saista dažādās ekosistēmās mītošo daudzveidīgo un ekoloģiski atšķirīgo organismu izmiršanu ar liela izmēra kosmiskā ķermeņa sadursmi ar Zemi. Hipotētiskais asteroīds "Apollo" ar diametru ~ 10–20 km sadursmē ar Zemi varēja izsaukt efektu, kas līdzinās visu valstu rīcībā esošo kodollādiņu uzspridzināšanai un īslaicīgas ziemas un aptumsuma iestāšanās brīdim putekļu un gāzu dēļ. Jukatanas pussalā un Meksikas līcī ir atrasts Čiksulubas krāteris, kas izveidojās mezozoja beigās sadursmē ar palielu asteroīdu vai komētu. Krātera izmēri un uzbūve gan liecina par asteroīda masu, gan ļauj veikt aplēses par iespējamās sadursmes sekām pēc sprādzienā izdalītās enerģijas daudzuma. Modelēšanas eksperimenti pierāda milzīga cunami viļņa rašanos; šāda viļņa pēdas 2005. gadā aprakstītas pat Argentīnā, 7 500 km attālumā no sadursmes centra. Cunami spēcīgi ietekmēja daudzus jūru iemītniekus, nogalinot un apglabājot gan piestiprinātos bezmugurkaulniekus, gan peldošos amonītus un lielos rāpuļus, gan aļģes un citus vienšūņus; tāpat tika ietekmēti zemienēs eksistējošie dzīvnieki un augi. Tuvu krīta–paleogēna robežai vairākās pasaules vietās, galvenokārt Ziemeļamerikā un Centrālamerikā, atrod sodrējus un oglītes, kas liecina par ugunsgrēkiem, bet trieciena izmainīti kvarca graudi – par milzīgu spiedienu sadursmes brīdī. Ugunsgrēkos sadega liela daļa mežu. Iztvaikojot okeāna ūdenim un kaļķakmeņiem, atmosfērā nonāca liels daudzums ūdens tvaiku, ogļskābās gāzes un sēra savienojumu. Mākoņi aizsedza Sauli, bet sēra savienojumi izlija kā skābie lieti. Fotosintēzes krasa samazināšanās varēja izsaukt barības ķēžu pārtrūkšanu un ekosistēmu bojāeju pēc domino principa gan ūdens, gan sauszemes apstākļos. Turklāt, iespējams, asteroīda sadursme notika organismu attīstībai nelabvēlīgos apstākļos, kad dažas ekosistēmas jau bija cietušas Dekānas plato vulkānu izvirdumu dēļ.

Krīta periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Īpaši lielu uzmanību izpelnījās dinozauru un citu lielu rāpuļu, kā arī citu organismu masveida izmiršanas epizode krīta beigās. Krīta iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido lielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, šādās vietās visā pasaulē tiek organizēti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Krīta ieži ar tajos atrodamajām fosilijām ir sastopami visos kontinentos.