Perioda nosaukumu 1834. gadā ieviesa vācu ģeologs Frīdrihs fon Alberti (Friedrich August von Alberti) slāņkopas izteiktas trīsdaļīgas uzbūves dēļ: Vācijā un citur Rietumeiropā triasa apakšdaļas sarkanos smilšakmeņus pārsedz kaļķakmeņi, kas veidojušies jūrā un virs kuriem ieguļ kontinentālie sarkanie smilšakmeņi.

Triasa periodu raksturo kontrastains, sauss un karsts klimats, plaši tuksneši Pangejas dižkontinenta iekšienē. Klimats normalizējās, kļūstot vēsāks un mitrāks, tikai perioda beigās. Tāpēc triasa sistēmu galvenokārt veido smilšakmeņi, aleirolīti un māli, bieži vien sarkanā krāsā, kas veidojušies kontinentālos apstākļos; jūrās uzkrājušies kaļķakmeņi un merģeļi sastopami mazākās teritorijās. Pēc lielās (masveida) izmiršanas perma beigās biotas daudzveidības pieauguma tempi triasā sākotnēji bija zemi, vēlāk tie pieauga. Triasa beigās parādījās pirmie dinozauri un radās zīdītāji. Triasa beigās notika vēl viena masveida izmiršanas epizode. Fanerozoja eonotēmas mezozoja eratēmas triasa sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu T un violetā krāsā.

Triass ir īsākais fanerozoja eonas mezozoja ēras periods, tas ilga 50,6 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 251,902 miljoniem gadu pēc perma perioda un beidzās pirms 201,3 miljoniem gadu, kad to nomainīja mezozoja ēras juras periods. Triasa periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – triasa sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskiem iežiem, kas izveidojās triasa periodā. Triasa sistēmas apakšējo robežu nosaka tipisku konodontu sugu parādīšanās griezumā Ķīnā. Triasa sistēmas augšējā robeža sakrīt ar faunas un floras masveida izmiršanas epizodi, kas pēc izmirušo taksonu skaita ir trešā vai ceturtā dramatiskākā izmiršana fanerozojā. Triasa sistēmas iedalījums ir trīsdaļīgs; periodu dala trīs epohās (agrā, vidējā un vēlā) un attiecīgi sistēmu dala trīs nodaļās (apakšējā, vidējā un augšējā). Baltijas valstu teritorijā starp perma un triasa nogulumiem ir novērojama diskordance sakarā ar sedimentācijas pārtraukumu, sākot ar Lopingas epohas sākumu perma beigās līdz triasam.

Triasa periodā dižkontinents Pangeja sasniedza maksimālos izmērus, kontinentālo bloku kolīzijas nenotika. Kalnu celšanās procesi joprojām nebija tik aktīvi kā devonā vai karbonā, tomēr Pangejas rietumos pastāvēja aktīva mala, kur atradās okeāna–kontinenta tipa konverģentā litosfēras plātņu robeža un notika subdukcija. Triasā gar tagadējo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas rietumu malu sākās salu loku pievienošanās, kas turpinās vēl mūsdienās; okeāniskā garoza slīd un grimst zem abiem Amerikas kontinentiem. Triasā Pangejas Ziemeļamerikas daļai pievienojās jau agrāk eksistējošais Klamasas salu loks. Plašā teritorijā no Kanādas līdz Kalifornijai sāka celties kalni – Sonoras oroģenēzes rezultāts. Šie kalni gan nekad nav bijuši ļoti augsti.

Pangejas dižkontinents bija orientēts “šķērsām” Zemeslodei un stiepās no pola gandrīz līdz polam. Tomēr Pangeja pavirzījās nost no dienvidu pola, tāpēc, salīdzinot ar permu, klimats bija mazāk kontrastains un siltāks, vietām karsts un sauss. Pangeja joprojām atradās ļoti augstu virs okeāna līmeņa, tāpēc seklo jūru bija maz. Mantijas augšupejošās plūsmas atradās zem Pangejas jau permā, kas veicināja kontinenta celšanos un lūzumu rašanos. Lūzumu un riftu attīstība bijušās Gondvanas ziemeļu daļā, uz ziemeļiem no tagadējās Arābijas pussalas un Indijas, noveda pie Kimērijas bloku atdalīšanās un jauna Tetisa okeāna aizmetņa rašanās. Triasā Tetisa okeāna gultnes spredings bija visai intensīvs, okeāns strauji paplašinājās un “stūma” Kimērijas blokus uz ziemeļiem, kas noveda pie Paleozoja Tetisa okeāna platības samazināšanās. Uz rietumiem no Pangejas atradās milzīgs Pantalasas okeāns, bet uz austrumiem – Paleozoja Tetisa un Tetisa okeāns, kas austrumos plaši savienojās ar Pantalasu. Laika gaitā Paleotetisa, bet vēlāk arī Tetisa okeāna teritorija samazinājās; Vidusjūra, iespējams, ir Tetisa palieka, bet Paleozoja Tetiss izzuda pavisam. Lieli lūzumi un rifta zonas radās arī Pangejas vidienē, kur gar lūzumiem sāka izplūst bazalta lava. Ņūdžersijas pavalsts (Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) un Marokas teritorijā sāka veidoties jauna okeāniskā garoza; tas bija sākums Pangejas sabrukšanai, ko pavadīja vulkānu masveida izvirdumi un Centrālās Atlantijas Magmatiskās Provinces (Central Atlantic Magmatic Province, CAMP) veidošanās.

Klimats triasā bija mazāk kontrastains nekā permā, jo nekur nav atrodamas apledojumu pazīmes. Pangejas vidū dominēja kontinentāls, karsts un sauss klimats ar bargu salu ziemā, tāpēc triasam raksturīgi sarkanie smilšakmeņi un evaporīti. Polu tuvumā klimats bija mērens un pietiekami mitrs mežu un mugurkaulnieku, tajā skaitā rāpuļu, eksistencei. Ekvatora tuvumā gar Pangejas malām notika intensīva musonu veidošanās. Kaut kopumā triasa klimats bija sauss, ir atrastas liecības par atsevišķiem mitrāka klimata laikposmiem (piemēram, vidējā triasā) tropu un subtropu joslās ap Paleozoja Tetisu un Tetisu, kur sezonāli notika plašas lietusgāzes. Vēlā triasa Karnijas un Rētas laikmetā mitrs klimats aptvēra lielākas teritorijas, ieskaitot Špicbergenu, tagadējo Ziemeļamerikas, Dienvidķīnas un Argentīnas teritoriju. Visplašāk izplatītais un intensīvais mitrā klimata laikposms ir Karnijas lietainais notikums (Carnian Pluvial Event); iespējams, vulkānisko aktivitāšu pastiprināšanās veicināja klimata pārmaiņas triasa beigās.

Triasa nogulumi ir atšķirīgi dažādās Pangejas vietās, tomēr kontinentāliem veidojumiem un iežiem ir liels īpatsvars: tie ir sarkanie un raibie smilšakmeņi, aleirolīti un māli. Austrumeiropas platformā apakšējā triasa nogulumus veido smilšakmeņi un aleirolīti, kas veidojušies kontinentālos apstākļos un ir plaši izplatīti; Latvijā un Lietuvā tie galvenokārt ir māli. Triasa vidū un beigās Austrumeiropā dominēja denudācija. Rietumeiropas Kaledonīdu–Hercinīdu platformā sākās nogulumiežu segas veidošanās. Pamatklintājs bija posmots, tāpēc nogulu uzkrāšanās apstākļi bija daudzveidīgāki nekā senajā Austrumeiropas platformā. Nogulas krājās sineklīzēs (nolaistajos blokos) – Anglijas–Parīzes, Akvitānas, Ziemeļvācijas, Tīringes baseinos. Starp tiem atradās pamatklintāja pacēlumi: Armorikas, Centrālais Francijas masīvs, Reinas slānekļu kalni, Švarcvalde, Vogēzi, Čehijas masīvs. Tie visi kalpoja kā sanesu avoti kontinentāliem un seklās jūras nogulumiem. Apakšējā triasa nogulumi, tāpat kā Austrumeiropā, ir bijuši kontinentālie, kurus tradicionāli sauc par raibiem smilšakmeņiem (vācu Buntsandstein). Triasa vidū attīstījās transgresija un sāka veidoties jūras kaļķakmeņi un dolomīti, bet triasa beigās regresijas apstākļos veidojās lagūnu merģeļi, dolomīti, ģipši, smilšu–mālu nogulumi.

Ziemeļamerikas teritorijā, Vidējos rietumos, mūsdienu pustuksnešos, ir daudz triasa sarkano iežu atsegumu, ko veido apakšējā un vidējā triasa smilšakmeņi, konglomerāti, aleirolīti, argilīti ar žūšanas plaisām, pilienu nospiedumiem, pseidomorfozēm pēc halīta, bieži vien – mugurkaulnieku pēdu nospiedumiem. Šeit tecēja upes un atradās plaši, sekli ezeri, kas periodiski izžuva. Sanesu avots atradās Oahitas mobilās joslas kalnos (ASV) un Meksikas teritorijā. Rietumos kontinentālos nogulumus nomaina jūras kaļķakmeņi, tomēr arī šeit augšējo triasu atkal pārstāv kontinentālie veidojumi, kas ASV Vidējo rietumu pavalstīs veido izcilas ainavas, piemēram, Krāsu Tuksnesi (Painted Desert) un Pārakmeņojušos Mežu (Petrified Forest) Arizonā, un citus.

Triasā Pangejā notika intensīvi vulkānu izvirdumi, galvenokārt raksturīgas bazalta intrūzijas un lavas segas, kas izplatītas Sibīrijā, Ziemeļamerikā gar Atlantijas piekrasti, Andu austrumdaļā Dienvidamerikā, Karu un Kalahari ieplakās, Zambezi un Limpopo apkārtnē Āfrikā, kā arī Kaningas baseinā Austrālijā. Siltuma plūsmas ietekmē vietām izplūda bazalti, citur veidojās tikai šauras garas ielieces (riftu ielejas). Tajās attīstījās sedimentācijas baseini, kurus aizpildīja galvenokārt konglomerāti, arkozās smiltis, vietām augšējā triasā arī ogles, kas liecina par ezeru un purvu pastāvēšanu, kaut citur bija sauss klimats. Nogulas rifta zonās uzkrājās līdz 5 km biezā kārtā.

Apakšējā un vidējā triasa slāņkopā nekur pasaulē nav atrodamas ogles; šo parādību mēdz dēvēt par “ogļu pārtraukumu”, jo ogles plašāk atsāka veidoties juras periodā. Pastāv vairāki šīs parādības skaidrojumi: to saista ar pasaules okeāna līmeņa krišanos perma un triasa robežas tuvumā; ar skābiem lietiem no Sibīrijas bazaltu izvirdumiem; ar karstu un sausu klimatu, kas neveicināja kūdras uzkrāšanos; ar sēņu un citu organismu attīstību, kas pielāgojās labāk sadalīt koksni un pārējās augu ķermeņu daļas mitrājos; ar mitrājiem pielāgojušos augu pilnīgu izmiršanu perma beigās. 

Triasa sākumā pēc masveida izmiršanas perma beigās sauszemes florā bija plaši izplatītas īstās papardes. Vēlāk dominēja dažādi kailsēkļi: ginki, cikadejas, benetīti; nomainījās skujkoku sastāvs – radās priedes, araukārijas, cipreses.

Perma beigās atbrīvojās daudzas ekoloģiskās nišas, daļa no tām tika ātri aizpildītas jau triasa sākumā; tomēr kādreizējā bioloģiskā daudzveidība triasā nav atjaunojusies. Tikai nedaudzas paleozoja grupas turpināja eksistēt arī triasā, piemēram, spiriferīdu brahiopodi un ortoceratītu galvkāji. Brahiopodu ekoloģiskās nišas aizņēma gliemenes. Dažām radās sifons – gara caurule barības un elpošanai vajadzīgā ūdens pievadīšanai; gliemenes ar sifonu var ierakties dziļi gultnē, tādējādi izsargājoties no ienaidniekiem. Gliemenes, amonoīdi un brahiopodi samērā ātri atguvās pēc izmiršanas un dominēja triasa jūrās. No brahiopodiem izdzīvoja spiriferīdi, terebratulīdi un rinhonelīdi (divi pēdējie eksistē vēl mūsdienās). Starp amonoīdiem radās ceratīti un to radinieki, acīmredzot no vienas senču grupas, kas pārdzīvoja perma beigu izmiršanas epizodi. Ceratīti gandrīz pilnīgi izmira triasa beigās, bet juras un krīta periodā notika vēl lielāka amonoīdu izplatība. Bez ceratītiem triasā pirmo reizi parādījās amonoīdi ar sarežģītu, t. s. amonītu, septālo līniju, kā arī radās īpatnēji galvkāji ar iekšējo skeletu – belemnīti, kas sasniedza uzplaukumu juras periodā.

Triasā radās liela daļa mūsdienu bezmugurkaulnieku grupu. Starp adatādaiņiem tādas ir jaunas jūras liliju un jūras ežu grupas, kaut gan jūras ežu fosilijas sastopamas reti. Sešstarkoraļļi parādījās tikai triasa vidū, tādējādi to vēsture ir paleontoloģiska mīkla, jo četrstarkoraļļi un tabulāti izmira perma beigās. Triasa slāņkopās nav sastopami masīvi rifi kā silūrā, karbonā vai mūsdienās; sastopami tikai nelieli rifi, ne lielāki par vienu metru, bieži vien virs atmirstošo sūkļu būvēm. Vēlākos laikos sešstarkoraļļi kļuva par nozīmīgiem rifu būvētājiem.

Triasa iežos ir ļoti maz mikroskopisko aļģu atlieku. Iespējams, tām nebija skeletu un tās nav saglabājušās kā fosilijas.

Sauszemē triasā mitušas spāres, prusaki un vaboles, kas pieder izmirušām ģintīm, bet radās arī vairākas kukaiņu mūsdienu grupas, piemēram, zāģlapsenes no plēvjspārņiem un mušas no divspārņiem.

Triasa karstajā klimatā konkurences cīņā ar endotermiskiem (siltasiņu) zvērrāpuļiem priekšrocības ieguva ektotermiskie (aukstasiņu) arhozauromorfi, pateicoties dubultajai elpošanai un līdz ar to labākiem pielāgojumiem gan karstajam klimatam, gan pazeminātajam skābekļa saturam atmosfērā. Tāpēc zvērrāpuļi zaudēja savas dominējošās pozīcijas, kā tas ir bija permā. Tomēr zvērrāpuļi strauji evolucionēja, no tiem triasā radās pirmie zīdītāji; paši zvērrāpuļi (izņemot vienu ģinti) triasa beigās izmira. Arhozauromorfi sasniedza lielu daudzveidību, tomēr lielākā daļa arhozauromorfu piederēja mazāk plaši pazīstamām grupām (Prolacertiformes, Archosauriformes, Trilophosauridae, Rhynchosauria). Triasa sākumā starp arhozauromorfiem radās pirmie proto-dinozauri (dzimta Lagosuchidae). Līdzās pastāvēja citi maza izmēra ne-arhozauru rāpuļi, kas bija līdzīgi ķirzakām (Younginiformes, Paliguanida), bet tie nav pietiekami labi zināmi. Plaši izplatītas bija augēdājas ķirzakas – prokolofonīdas. Senās paleozoja grupas pārstāvēja milzīgi abinieki: upēs un ezeros mita liela izmēra temnospondili (Capitosauria), bieži vien tie sasniedza 1–2 m garumu, bet Mastodonsaurus – pat 4–5 m; upēs un ezeros dzīvoja divējādi elpojošās zivis.

Jūrās un okeānos attīstījās līdz šim nepiedzīvoti notikumi: pirmo reizi četrkājainie sekundāri atgriezās jūras vidē, uzreiz sasniedzot lielu daudzveidību. Triasā radās zivīm un delfīniem ārēji līdzīgie ihtiozauri, kas pilnībā zaudēja saikni ar sauszemi, – tie bija dzīvdzemdētāji, zivju un galvkāju mednieki ar pludlīnijas formas ķermeņiem, pāra spurām un vertikālo astes spuru; ķirzakveidīgie pahipleirozauri un talatozauri; roņiem līdzīgie notozauri ar gariem kakliem; čaulaino bezmugurkaulnieku bieds – plakodonti, kas atgādināja mūsdienu jūras iguānas, bet sasniedza 1–3 m garumu un pārtika no gliemenēm, gliemežiem un brahiopodiem; bruņurupučiem līdzīgie henodonti un pleziozauru senči ar gariem kakliem. Liela daļa no šiem dzīvniekiem raksturīga tikai triasam. Jūrās triasa vidū radās mūsdienu tipa kaulzivis – t. s. galmutes.

Lielākā daļa no sauszemes rāpuļiem izmira Karnijas laikmeta beigās, un šķietami pēkšņi parādījās citas četrkājaino grupas vai arī tās kļuva dominējošas pēc ilgstošas evolūcijas citu grupu ēnā. Starp jaunajām grupām bija dinozauri un pterozauri (lidojošie zauri), kas nekad nedzīvoja jūrās, kā arī senākie krokodili. Parādījās arī dažādas ķirzakveidīgo formas: horistoderas, eolacertas un gatērijas, kā arī pirmie īstie bruņurupuči. Pašās triasa beigās no zvērrāpuļiem radās zīdītāji. Visā mezozoja ērā tiem nebija liela loma ekosistēmās un tie sāka valdīt pār pasauli tikai pēc dinozauru izmiršanas.

Triasa beigās notika kārtējā masveida izmiršanas epizode, kas galvenokārt skāra okeāna iemītniekus: izmira konodonti, gandrīz visi jūras rāpuļi, izņemot ihtiozaurus un pleziozaurus, daudz gliemju un brahiopodu sugu. Iespējams, izmira aptuveni puse no visām tā laika ģintīm. Līdz ar to atbrīvojās daudzas ekoloģiskās nišas, kuras jau juras perioda sākumā tika strauji aizpildītas.

Triasa periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Salīdzinot ar perma sistēmu, triasa iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido lielāku ģeoloģiskā mantojuma daļu, šādās vietās tiek organizēti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Triasa ieži un tajos atrodamās fosilijas ir sastopamas visos kontinentos, īpaši nozīmīgs ir Spoku Rančo (Ghost Ranch) Ņūmeksikā, Cionas Nacionālais parks (Zion National Park) Jūtā, kā arī vairākas citas vietas ASV; Luopingas Dabas parks (羅平生物群國家地質公園, Luoping Biota National Geopark) Junaņā, Ķīna; Karū apgabals (Great Karoo) Dienvidāfrikas Republikā. Bagātīgas triasa fosiliju atradnes ir zināmas Austrālijā, Antarktīdā, Indijā, Rietumeiropā – Anglijā, Itālijā, Vācijā –, Dienvidamerikā – Argentīnā, Brazīlijā un Čīlē.