Perioda nosaukumu 1829. gadā publicēja franču dabaszinātnieks Aleksandrs Bronjārs (Alexandre Brogniart), izmantojot 1799. gadā vācu pētnieka Aleksandra fon Humbolta (Alexander von Humboldt) kaļķakmeņu slāņkopas apzīmējumu Jura-Kalkstein, kas izplatīta Alpos Juras kalnu grēdā gar Francijas un Šveices robežu.

Juras periodu raksturo Pangejas dižkontinenta sabrukšanas sākums divos lielos kontinentos: Laurāzijā ziemeļos un Gondvanā dienvidos. Mezozoja Gondvana pēc konfigurācijas gan atšķīrās no paleozoja Gondvanas. Klimats bija siltāks nekā mūsdienās, kontinentālo apledojumu nebija. Jurā meži auga pat netālu no poliem, bet zemajos platuma grādos kontinentu teritorijas aizņēma lieli tuksneši. Okeānos un seklajās, siltajās epikontinentālajās jūrās attīstījās dažādi vienšūņi, kas veidoja bagātīgu barības bāzi bezmugurkaulniekiem un rāpuļiem. Tāpēc juras sistēmu veido ļoti daudzveidīgos apstākļos radušies kaļķakmeņi un māli, kā arī smilšakmeņi, aleirolīti un citi ieži; kontinentos atsākās kūdras uzkrāšanās, kas līdz mūsdienām galvenokārt pārvērtās par brūnoglēm. Bioloģiskā daudzveidība krasi pieauga gan okeānos un jūrās, gan sauszemē, tāpēc juras nogulumieži bagātīgi satur dažādu organismu fosilās atliekas, bet daži organogēnas izcelsmes kaļķakmeņi pilnībā sastāv tikai no organismu skeletu fragmentiem. Jurā sauszemē dominēja dinozauri un radās pirmie putni kā viena dinozauru zara pēcteči. Gaisā dominēja pterozauri, jūrās – ihtiozauri un pleziozauri. Fanerozoja eonotēmas mezozoja eratēmas juras sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu J un zilā krāsā.

Jura ir vidēji garš fanerozoja eonas mezozoja ēras periods, tas ilga aptuveni 56 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 201,3 miljoniem gadu pēc triasa perioda un beidzās pirms apmēram 145 miljoniem gadu, kad to nomainīja mezozoja ēras krīta periods. Juras periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – juras sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskajiem iežiem, kas izveidojās juras periodā. Juras sistēmas apakšējo robežu nosaka tipiskas amonītu sugas parādīšanās griezumā Alpu ziemeļdaļā, Austrijā. Juras un krīta sistēmas robeža ir vienīgā fanerozoja robeža, kura pagaidām nav formāli apstiprināta, tāpat nav skaidri definēti robežas kritēriji un nav apstiprināts griezums, kas kalpotu par stratotipisku. Juras periodu dala trīs epohās (agrā, vidējā un vēlā), un attiecīgi sistēmu dala trīs nodaļās (apakšējā, vidējā un augšējā). Baltijas valstu teritorijā starp triasa un juras nogulumiem ir novērojama diskordance sakarā ar ilgstošu sedimentācijas pārtraukumu starp triasu līdz apakšējās juras augšdaļai Lietuvā un vidējai jurai Latvijā.

Juras periodā turpinājās dižkontinenta Pangeja sabrukšanas pirmā stadija un sākās otrā stadija. Pirmajā sabrukšanas stadijā triasā un juras sākumā veidojās rifta zonas gar Ziemeļamerikas austrumu piekrasti, Dienvidamerikā, Rietumāfrikā un Dienvidāfrikā. Spredinga procesu rezultātā izveidojās plaisa starp Ziemeļameriku (Laurāziju) un mezozoja Gondvanu. Meksikas teritorija tika atrauta no Dienvidamerikas, kur tā atradās paleozojā, un palika Ziemeļamerikas sastāvā. Savukārt Maroka mainīja piederību pie Ziemeļamerikas pret Āfriku, kur tā atrodas mūsdienās. Tieši tur starp Ziemeļameriku un Gondvanu juras perioda vidū, apmēram pirms 180 miljoniem gadu, sāka veidoties jauns Atlantijas okeāns: rifta ielejās ieplūda okeāna ūdens un starp nākotnes Ziemeļameriku un Āfriku atvērās Ziemeļu Atlantijas okeāna dienviddaļa, kas turpinājumā uz rietumiem izveidojās par Meksikas līci. Otrajā Pangejas sabrukšanas stadijā juras beigās un krīta sākumā Atlantijas rifts auga virzienā uz ziemeļiem, rezultātā Ņūfaundlenda sāka atdalīties no Rietumeiropas. Vienlaicīgi Gondvanas dienvidu daļā starp nākamo Dienvidameriku un Āfriku izveidojās šaurs jūras baseins, kas pēc konfigurācijas bija līdzīgs mūsdienu Sarkanajai jūrai. Plašā teritorijā no Folklenda salām pie Dienvidamerikas dienvidu gala līdz Tristana da Kuņas salai Atlantijas okeāna vidū, aptuveni starp Brazīliju un Angolu, atvērās Dienvidu Atlantijas okeāns jeb tagadējā Atlantijas okeāna dienviddaļa. Nedaudz vēlāk abas okeāna daļas jeb Ziemeļu Atlantijas okeāns un Dienvidu Atlantijas okeāns savienojās un Dienvidamerika pilnībā atdalījās no Āfrikas. Vēlajā jurā aizsākās arī trešā Pangejas sabrukšanas stadija – Indijas okeāna veidošanās, kas risinājās tajā pat laikā, kad otrā stadija. Indijas okeāna veidošanās process bija sarežģītāks nekā Atlantijas okeānam. Sākotnēji Indijas okeāna rifta zonas izveidojās starp Āfriku un citām plātnēm – nelielo Madagaskaras bloku, Indiju un Austrāliju–Antarktīdu, bet aktivitāte šeit uz laiku apstājās. Nedaudz vēlāk gar tagadējās Indijas austrumu krastu sāka veidoties liela rifta ieleja starp Antarktīdu, Āfriku un Austrāliju. Vulkāni gar rifta ielejas malām izlēja milzīgas bazalta lavas masas. Vēlāk, sākot ar krīta vidu, šajā rifta zonā ieplūda okeāna ūdeņi un Pangejas sabrukšana turpinājās.

Lielu kontinentālo bloku sadursmes nenotika, tomēr kalnu celšanās procesi nebija apstājušies, pateicoties subdukcijai un salu loku sadursmēm ar kontinentiem. Ziemeļamerikai virzoties uz rietumiem, subdukcijas zonās gar rietumu piekrasti veidojās Kordiljēri – Klinšu kalni un Sierra Nevadas kalni Kalifornijā. Subdukcijas procesi turpinājās arī Dienvidamerikas rietumu daļā, audzējot Andu kalnus.

Juras periodā ļoti aktīva spredinga zona atradās Tetisa okeānā, turklāt tai ar laiku pievienojās arī Indijas okeāna spredinga zonas, tāpēc Paleozoja Tetiss pakāpeniski aizvērās, bet salu virkne starp Paleozoja Tetisu un Tetisa okeānu arvien vairāk pietuvojās Laurāzijai (Eirāzijas aizmetnim), un sākās Kimerijas oroģenēze. Kimerijas krokošanās epizode aptver ilgu laikposmu, sākot ar vēlo permu, līdz krītam. Mūsdienās Kimerīdi izplatīti gar visu Āzijas viduci un aptver Anatolijas bloku (Turcija, Irāka), Irānas, Afganistānas, Kunluņas un Lasas, Dienvidķīnas, Indoķīnas un Malaizijas blokus.

Veidojoties jauniem okeāniem, kopējais okeānu apjoms samazinājās un ūdeņi applūdināja kontinentus. Sākās lielā transgresija, kas savu maksimumu sasniedza krītā. Ziemeļu Atlantijas un Tetisa okeāns savienojās pāri Eiropas teritorijai, kur pletās milzīga sekla un silta jūra ar karbonātu sedimentācijai labvēlīgiem apstākļiem. Šī jūra bija pilna ar dzīvību, kaut arī bieži vien dziļākajās un slikti ventilējamās jūras daļās attīstījās bezskābekļa apstākļi: zonā pie gultnes un gultnē nebija skābekļa, kas tika patērēts organiskās vielas sadalīšanai, un krājās melnie bituminozie māli un aleirolīti, bieži vien ar izcili saglabātiem zivju, amonītu, jūras rāpuļu un citu veiklu peldētāju pilniem skeletiem.

Klimats jurā bija siltāks nekā mūsdienās, un nekur nav atrodamas apledojumu pazīmes. Ogļskābās gāzes saturs atmosfērā bija 3–4 reizes lielāks nekā pašlaik. Meži auga pat polu tuvumā, kur bija siltas vasaras un aukstas, acīmredzot sniegiem bagātas ziemas. Tomēr vidējā globālā temperatūra bija pārāk augsta, lai sniegs uzkrātos un veidotos kontinentālie apledojumi. Iespējams, agrajā–vidējā jurā glaciālie apstākļi īslaicīgi eksistēja Sibīrijas ziemeļaustrumu daļā. Savukārt zemajos platuma grādos nokrišņu daudzums bija neliels un plašās sauszemes teritorijās pastāvēja tuksneši. Arī okeānu ūdens bija par apmēram 8° C siltāks nekā mūsdienās, tāpēc rifi veidojās par 10 platuma grādiem tālāk gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem, salīdzinot ar mūsdienām. Juras periodam raksturīga samērā liela klimata mainība: juras sākumā bija silts, iespējams, Centrālās Atlantijas magmatiskās provinces izvirdumu dēļ. Sekoja aptuveni 16 miljonus gadu ilgstoša vēsa klimata epizode, kuru pārtrauca spēja pasiltināšanās agrā jura beigās, Toaras laikmetā, kuru saista ar izvirdumiem Karū magmatiskajā provincē Gondvanas dienvidos (Āfrikā). Uzskata, ka okeānu virsējie ūdeņi varēja sasilt virs 30° C, bet Pangejas viducī, teritorijās ap ekvatoru un subtropos, bija ekstrēmi sauss un karsts klimats ar gaisa temperatūru virs 40° C. Vidējā jurā klimats kļuva vēsāks; pēc 10 miljoniem gadu tam posmam sekoja Kimeridžas siltais intervāls, kas turklāt bija mitrāks, jo jauno okeānu rašanās veicināja nokrišņus virs sauszemes. Juras beigās klimats atkal kļuva vēsāks, iestājās Titonas–Baremas (agrā krīta) vēsā klimata intervāls. 

Tektonisko kustību un okeāna ūdens augoša līmeņa dēļ jurā pastāvēja ļoti daudzveidīgi sedimentācijas apstākļi. Juras nogulumi ir atšķirīgi dažādās Pangejas vietās, tomēr to sastāvam ir daudz kopēju īpatnību: tuvu jauno kontinentu malām nogulumi ir drupu ieži, seklo ūdeņu karbonāti un sāļi; virs biezas kontinentālās garozas (tuvu kontinentu “senajām malām”) nogulumi veidojās joslās, kas mūsdienās parasti atrodas līdz 250–300 m virs jūras līmeņa, atskaitot orogēnos apgabalus. Eiropā juras nogulumi ir smilšu–mālu ieži un kaļķakmeņi, bieži vien bagāti ar amonītu fosilijām; oolītu kaļķakmeņi; vietām ar organisko vielu bagāti merģeļi un argilīti, kas liecina par izgulsnēšanos nepietiekama skābekļa daudzuma apstākļos; kontinentālos apstākļos veidojās brūnogles; Ziemeļjūrā, Arābijas pussalā un Irākā juras nogulumos sastopama nafta. Baltijas valstīs juras nogulumi ir izplatīti tikai Kurzemes dienvidos un Lietuvas rietumu daļā. Latvijā juras nogulumu biezums nepārsniedz 25 m. Kurzemē ir pārstāvēti vidējās juras Kelovejas stāva un, iespējams, augšējās juras Oksfordas stāva nogulumi; Lietuvā griezums ir pilnīgāks un satur gan apakšējās juras, gan augšējās juras jaunākus nogulumus nekā Latvijā. Juras slāņkopas apakšdaļā ir izplatītas baltas un gaiši pelēkas kvarca smiltis, pelēki un melni māli, kā arī brūnogles ar augu sporām, putekšņiem un pārogļotas koksnes fragmentiem. Virs šiem nogulumiem sastopami smilšakmeņi un aleirolīti, vietām ar kalcīta konkrēcijām, kurās bez smilts graudiem ir getīta oolīti, oglītes, koksnes fragmenti un bagātīgas bezmugurkaulnieku, galvenokārt gliemju un brahiopodu, atliekas. Atsevišķu atrauteņu veidā atrod tumši pelēkus un melnus mālus ar amonītiem un foraminīferām, kas norāda uz jaunāka vecuma nogulumiem, kas reiz veidojās Latvijas teritorijā, bet ilgstošas denudācijas un kvartāra ledāju darbības dēļ nav saglabājušies netraucētā sagulumā.

Starp vēlā triasa un agrās juras florām ir daudz kas līdzīgs, tomēr pakāpenisko izmaiņu dēļ ar laiku veidojās arī atšķirības. Tāpat kā triasā, juras periodā sauszemē dominēja kailsēkļi, kas gan bija augumā raženāki. Īpaši daudzveidīgas un plaši izplatītas bija cikadejas (klase Cycadopsida), kas ārēji līdzinājās palmām. Dažām cikadejām bija augsti, slaidi stumbri kā palmām ar retiem zariem un salikto lapu žāklēm, kas atgādina paparžu lapas. Tikpat plaši bija izplatīti benetīti, viena no svarīgākajām krūmveida un īso koku floras pārstāvju grupām. Benetītiem raksturīgi lielu lapu vainagi īsu, resnu stumbru galos. Benetītiem attīstījās ziedi, tomēr atšķirībā no segsēkļiem jeb ziedaugiem tie ražoja daudz sīku un kailu sēklu, tāpēc pieskaitāmi kailsēkļiem. Benetīti izmira krīta beigās. No liela izmēra kokiem daudzveidīgākie bija skujkoki, starp kuriem bija izplatīti gan mūsdienu skujkoku dzimtu (araukāriju, Cephalotaxaceae, priežu, podokarpu, īvju, taksodiju) pārstāvji, gan izmirušās dzimtas Cheirolepidiaceae augi. Liela nozīme bija ginkiem, īpaši ziemeļu puslodes vidējos un augstajos platuma grādos. Neliela izmēra koku un krūmu ekoloģiskajās nišās veiksmīgas grupas bija diksoniju kokveida papardes un kaitoniju sēklpapardes. Tomēr dažas kokveida papardes (Cyatheaceae) sasniedza, tāpat kā mūsdienās, apmēram 20 m augstumu. Zemsedzē un starp pavisam maza izmēra augiem dominēja osmundu, matoniju un dipterīdiju papardes, kas bija līdzīgas mūsdienu zālaugiem. Staipekņi zaudēja savu kādreizējo nozīmi, bet kosveidīgos pārstāvēja tikai nelielās kosas, kuras jau tolaik varēja uzskatīt par “dzīviem izrakteņiem”.

Siltajās tropiskajās jūrās notika fitoplanktona evolucionārā radiācija, ko bieži dēvē par “sprādzienu”. Starp fototrofiem vienšūņiem attīstījās dinoflagelāti (dinofītaļģes), kokolitoforīdi (zeltainās aļģes) un nezināmas sistemātiskās piederības vienšūnas aļģes ar celulozes apvalkiem, kas pazīstamas kā akritarhi. Tāpat pirmo reizi pēc izmiršanas perma beigās uzplaukumu piedzīvoja foraminīferas un amēbas, un tās pārstāvēja jaunas sugas un dzimtas. Šie un citi neskaitāmie mikroorganismi grima, un to atliekas pēc nāves uzkrājās gultnē, kur vēlāk tās izveidoja naftas krājumus mūsdienu Ziemeļjūrā, okeānā gar Meksikas austrumu krastiem un citur.

Triasa beigās atbrīvojās daudzas ekoloģiskās nišas, kas tika ātri aizpildītas jau juras sākumā; jūrās dzīvoja ļoti daudz dažādu bezmugurkaulnieku. Attīstījās sūkļi, sešstarkoraļļi, sūneņi, gliemeži, gliemenes, amonīti un belemnīti; pēdējās divas galvkāju gliemju grupas uz ilgu laiku, līdz mezozoja beigām, iekaroja dominējošās pozīcijas starp nektobentosa un nektona pārstāvjiem. Plaši izplatījās amonīti; ceratīti un amonīti, kas gandrīz pilnīgi izmira triasa beigās, jurā un krītā atkārtoti piedzīvoja uzplaukumu. Ir zināmi daudzi simti to sugu; amonīti pielāgojās daudzveidīgiem apstākļiem un dažādai barībai, daži sasniedza lielus vai pat ļoti lielus izmērus. Spirālē savīta čaula ar daudzām kamerām un plānām sienām ļāva labāk manevrēt, mainot peldspējas. Čaula spēja peldēt arī pēc dzīvnieka nāves, turklāt amonītu čaulas ir viegli atpazīstamas, sugu skaits ir liels, un grupai raksturīgi lieli evolūcijas tempi, tāpēc amonīti pieder pie arhistratigrāfiskām grupām – biostratigrāfijā tām ir izcila vai ļoti liela nozīme iežu vecuma noskaidrošanai. Juras sistēma iedalīta vairāk nekā 70 zonās pēc amonītiem. Bez tiem juras un krīta nogulumos plaši izplatīti ir belemnīti, kuru iekšējā skeleta sastāvdaļas – rostri, kurus mēdz dēvēt par “velna pirkstiem” vai “Dieva bultām” – bieži sastopami šo sistēmu iežos.

Jūrās un okeānos turpināja eksistēt brahiopodi un jūras lilijas, tomēr nekad vairs nesasniedza to nozīmi, kāda tiem bija paleozojā. Saldūdens baseinos attīstījās gliemenes, gliemeži un dažādi vēžveidīgie.

Sauszemē juras periodā eksistēja vairākas augēdāju kukaiņu grupas, ieskaitot blaktis, cikādes, tripšus, vaboles, primitīvas zāģlapsenes, bet bija arī taisnspārņi, mušas un citi kukaiņi. Juras nogulumos Karatau kalnos Centrālajā Āzijā vien ir atrastas vairāk nekā 1000 to sugu.

Starp zivīm juras periodā parādījās mūsdienu haizivju grupas. Tā laika jūrās joprojām dominēja smagajās zvīņās tērptās ganoīdzivis, bet jau perioda sākumā parādījās arī pirmās galmutes, mūsdienu siļķu, lašu un asaru radinieces, kas dominē jūrās mūsdienās. Gigantiskā kaulzivs Leedsichthys, kas pieder pie izmirušās Pachycormidae dzimtas, milzīga planktonēdāja bez zvīņām, iespējams, sasniedza 10 vai pat 16 m garumā un ieņēma to pašu vietu ekosistēmās kā mūsdienu bezzobu vaļi. Jaunas ihtiozauru sugas aizvietoja savus triasa priekšgājējus okeānu un jūru plašumos. Juras ihtiozauri gan nebija vairs tik lieli un daudzveidīgi kā to triasa radinieki. Tāpat plaši bija izplatīti arī pleziozauri ar gariem kakliem; sākot ar vidējo juru – arī pliozauri ar īsiem kakliem, toties gariem galvaskausiem ar spēcīgiem žokļiem. Šie jūras rāpuļi ieņēma kainozoja plēsīgo vaļveidīgo ekoloģiskās nišas: pleziozauri pārtika no zivīm, bet pliozauri, daži no kuriem vēlajā jurā sasniedza 10–12 m garumu, medīja gan lielas zivis, gan citus rāpuļus, tādējādi ieņemot virsotnes plēsoņu stāvokli jūru ekosistēmās. Bez šiem lieliem rāpuļiem jūrās mituši arī bruņurupuči.

Triasa beigās un juras sākumā nomainījās sauszemes mugurkaulnieku sastāvs. Sauszemē palika tikai daži abinieki, no tiem lielākā daļa piederēja mūsdienu grupām, piemēram, vardes un tritoni, bet to primitīvām sugām. Ķīļzobji (mūsdienu gatērijas radinieki) ieņēma tādas pašas ekoloģiskās nišas kā ķirzakas mūsdienās. Ķirzakas piedzīvoja pirmo radiāciju vidējā jurā, sadaloties divās grupās – čūsku līnijā un ķirzaku līnijā. Krokodili bija plaši izplatīti un daudzveidīgi, starp tiem bija jūras, amfibiotiskas un pat dažas sauszemes formas, kas līdzinājās ķirzakām ar garām kājām. Gaisā uzturējās dažādi lidojošie rāpuļi – pterozauri. Agrajā jurā plašāk pārstāvēti bija zivju ķērāji pterozauri, bet vidējā jurā parādījās arī kukaiņu mednieki un savdabīgi planktonēdāji ar birstei līdzīgu zobu sistēmu no daudziem gariem un tieviem zobiem. Juras pterozauri galvenokārt bija nelieli un vidēji lieli, daļa sugu ar smalku vilnu, kas pasargāja no siltuma zudumiem.

Juras periodā sauszeme neapšaubāmi piederēja dinozauriem. Sistemātiski tie pieder divām arhozauru kārtām: putniegurņiem un zauriegurņiem. Atbilstoši mūsdienu interpretācijai dinozauri bija kustīgi, lielākoties siltasiņu dzīvnieki, kaut arī strīdi par to, vai dinozauri ir bijuši ektotermi, endotermi vai homeotermi dzīvnieki, vēl turpinās. Dinozauri apguva ļoti daudzas ekoloģiskās nišas: starp tiem bija plēsēji, līķēdāji, augēdāji, t. sk. augļēdāji, kukaiņēdāji un citi. Dinozauri bija ļoti daudzveidīgi, bagātās megafaunas sastāvā sastopami milzīgie zauropodi (vairākas dzimtas), kas sasniedza vairākas tonnas lielu svaru, un nedaudz mazāki scelidozauri, stegozauri un iguanodoni. Šo milžu ietekme uz augiem bija ārkārtīgi liela: jo augstāka bija dinozauru vielmaiņas intensitāte, jo lielāku spiedienu tie izdarīja uz tā laika veģetāciju. Vienā laikā ar milzu augēdājiem eksistēja arī smalkie fabrozauri, skutelozauri un hipsilofodonti, dinozauru pasaules “gazeles”. Augēdāju skaitu kontrolēja daudzveidīgie plēsīgie teropodu jeb zvērkāju dinozauri, ieskaitot smalkos vieglas uzbūves celofīzus, kompsognatus un ornitolestus, kā arī lielākos un smagākos, svarā no dažiem simtiem kilogramu līdz vairākām tonnām, dilofozaurus, ceratozaurus, torvozauroīdus un allozaurus. Dažās plēsīgo dinozauru fosilijās ir atrastas spalvas, kas kalpoja gan termoizolācijai, gan signālfunkcijai, jo atrasti pierādījumi apspalvojuma košajām krāsām. Daži neliela izmēra dinozauri medīja kukaiņus un ar laiku, iespējams, cēlās gaisā. Tos apvieno pirmputnu Archaeornithes grupā – juras periodā no sīkiem, plēsīgiem divkāju (bipedāliem) dinozauriem izcēlās putni. Zīdītāji, kas radās no cinodontiem triasa beigās, jurā lēnām palielināja gan daudzveidību, gan ekoloģisko pielāgojumu plašumu. Juras zīdītāji pieder pie pilnībā izmirušajām grupām. Daži no tiem bija kukaiņēdāji, līdzīgi mūsdienu ciršļiem, bet citi – skudrulāčiem; daži pielāgojās dzīvei saldūdens baseinos, kā mūsdienu pīļknābis, citi spēja planēt no koka uz koku tāpat kā lidvāveres. Vidējā jurā Gondvanā radās pirmie kloākaiņi, kas piederēja izmirušai grupai Australosphenida. Vēlās juras sākumā radās mūsdienu placentāļu un somaiņu kopējie senči. Jurā turpināja eksistēt arī zīdītāju attālie radinieki – cinodontu zvērrāpuļi, kas izdzīvoja līdz juras beigām, bet viena dzimta – līdz pat agrajam krītam.

Juras beigās notika lēna dzīvo organismu grupu nomaiņa, ko senāk uzskatīja par neliela mēroga masveida izmiršanas epizodi. Tomēr jaunākie dati liecina par pakāpeniskām pārmaiņām, kas Eiropas teritorijā saistītas ar pasaules okeāna ūdens līmeņa izmaiņām: dažas grupas tuvu juras–krīta robežai piedzīvoja uzplaukumu, citās vērojams daudzveidības samazinājums.

Juras periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Rakstnieka Maikla Kraitona (Michael Crichton) zinātniskās fantastikas noveles “Juras parks” (Jurassic Park, 1990) un “Zudusī pasaule” (The Lost World, 1995) iedvesmoja Stīvenu Spīlbergu (Steven Spielberg) radīt krāšņas zinātniskās fantastikas žanra mākslas filmas ar tādiem pašiem nosaukumiem (latviešu valodā pirmās filmas nosaukums “Juras laikmeta parks” nav korekts, jo jura ir periods ar vairākiem laikmetiem). Salīdzinot ar triasa sistēmu, juras iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido lielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, šādās vietās tiek veidoti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Juras ieži un tajos atrodamās fosilijas ir sastopami visos kontinentos.