Perioda nosaukumu 1822. gadā piedāvāja britu ģeologi Viljams Konibīrs (William Conybeare) un Viljams Filipss (William Phillips) saistībā ar tipiskiem nogulumiem – akmeņoglēm, kas plaši izplatīti Lielbritānijā; latīņu valodā vārds carbō nozīmē 'ogles'. V. Konibīrs un V. Filipss apvienoja Viljama Smita (William Smith) divas vienības – kalnu kaļķakmeņus un akmeņogles, kas V. Smita shēmā atradās starp senajiem sarkanajiem smilšakmeņiem (Old Red Sandstone) jeb devonu mūsdienu izpratnē un jaunajiem sarkanajiem smilšakmeņiem (New Red Sandstone) – tagadējo perma sistēmu.
Daudzviet pasaulē karbona sistēmas apakšējo daļu galvenokārt veido jūras apstākļos veidojušies kaļķakmeņi, bet augšējā daļā tos nomaina kontinentālos apstākļos uzkrājušies smilšaini mālainie nogulumi ar akmeņoglēm. Mitrā klimata apstākļos zaļoja paparžveidīgo augu un kailsēkļu meži; pēc koku atmiršanas to atliekas uzkrājās ne tikai purvos un citās pārmitrās vietās, bet pat sausākos biotopos. Skābekļa saturs atmosfērā sasniedza visaugstāko atzīmi Zemes vēsturē, tas apmēram pusotru reizi pārsniedza saturu mūsdienās, tāpēc daudzi sauszemes bezmugurkaulnieki (daudzkāji, kukaiņi) spēja izaugt ļoti lieli. Saldūdens baseinos turpināja attīstīties primitīvie četrkājainie, no kuriem karbonā izcēlās gan abinieki, gan vairākas rāpuļu grupas, no kurām evolūcijas gaitā izcēlās mūsdienu rāpuļi, putni un zīdītāji. Pēc nebūtiskas masveida izmiršanas epizodes devona beigās turpināja eksistēt galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskās grupas, kas bija izplatītas devonā, bet pakāpeniski nomainījās to sastāvs, kā arī dominējošās grupas. Pēc bruņuzivju izmiršanas palielinājās skrimšļzivju nozīme un daudzveidība. Pieauga četrstarkoraļļu un brahiopodu produktīdu kārtas, jūras pumpuru un jūras liliju nozīme ekosistēmās, kā arī radās īpatnējo foraminīferu kārta – fuzulinīdi – ar lielām un komplicētām čaulām. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas karbona sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu C un pelēkā krāsā.
