Perioda nosaukumu 1840. gadā piedāvāja angļu ģeologi Roderiks Mērčisons (Roderick Murchison) un Ādams Sedžviks (Adam Sedgwick), izmantojot Devona jeb Devonšīras grāfistes, kas atrodas Anglijas dienvidrietumos, nosaukumu, jo tur šā perioda deformētie ieži plaši atsegti Zemes virsmā.

Devona periodā pieauga smilšaino daliņu īpatsvars nogulumos mūsdienu ziemeļu puslodes kontinentu ģeoloģiskajos griezumos. 19. gs. literatūrā devonu bieži sauca par Seno Sarkano laiku (Old Red Age) saistībā ar terigēno sarkani brūno smilšakmeņu izplatību Lielbritānijā, kur tos sauca par senajiem sarkanajiem smilšakmeņiem (Old Red Sandtones). Cits bieži lietots apzīmējums ir Zivju periods, atsaucoties uz dažādu zivju grupu ātru evolūciju devona periodā. Līdzīgi silūra slāņkopai, devona nogulumiežos sastop daudz fosiliju, galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskās grupas, kas bija izplatītas silūrā, bet pakāpeniski nomainījās to sastāvs. Nozīmīga grupa ir zivis – bezžokļeņi, bruņuzivis, skrimšļzivis un kaulzivis, kas sasniedza maksimālo daudzveidību. Perioda beigās radās četrkāji jeb četrkājainie. Cietzemē radās pirmie koki un īstie meži, iespējams, arī pirmās īstas upes ar regulētu noteci. Augi būtiski mainīja sauszemes ekosistēmas, masveidā radās augsnes, un perioda beigās sāka uzkrāties ogles. Augu attīstība veicināja kukaiņu rašanos. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas devona sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu D un brūnā krāsā.

Devons ir samērā garš fanerozoja eonas paleozoja ēras periods, kas ilga 60,3 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 419,2 miljoniem gadu pēc silūra perioda un beidzās pirms 358,9 miljoniem gadu, kad to nomainīja paleozoja ēras nākamais periods – karbons. Devona periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – devona sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskajiem iežiem, kas izveidojās devona periodā. Devona sistēmas apakšējo robežu nosaka konodontu sugu parādīšanās griezumā. Baltijas valstu teritorijā silūra–devona robeža lielākoties ir viegli izsekojama vietās, kur tā sakrīt ar paralēlo diskordanci (nesaskanīgu sagulumu nogulu uzkrāšanās pārtraukuma dēļ) starp silūra vai pat ordovika izskalotiem nogulumiežiem un devona veidojumiem; savukārt Latvijas un Lietuvas rietumdaļā ir novērojama pakāpeniska tipisko nogulumu nomaiņa, tāpēc litoloģiskā robeža pēc iežu tipiem un paleontoloģiskā robeža pēc fosilijām nesakrīt. Devona stratigrāfiskais iedalījums ir trīsdaļīgs; periodu dala trīs epohās (agrā, vidējā un vēlā) un attiecīgi sistēmu dala trīs nodaļās (apakšējā, vidējā un augšējā).

Devona periodam bija raksturīga samērā augsta tektoniskā aktivitāte, turpinājās lielo kontinentālo bloku konsolidācija. Silūra beigās izveidojās paleokontinents Eiramerika no Laurentijas (mūsdienu Ziemeļamerika un Grenlande), Avalonijas (Jaunanglija un Jaunskotija Ziemeļamerikā un Britu salu dienviddaļa) un Baltijas. Devonā Eiramerika pietuvojās Gondvanai, Rejas okeāns, kas atradās starp Gondvanu un bijušiem kontinentiem ziemeļos, sašaurinājās, sākās ar sadursmi saistītie procesi un dižkontinenta Pangejas veidošanās. Tādējādi aizsākās jauns tektoniskās attīstības posms, ko sauc par Hercīnijas jeb Variscijas oroģenēzi. No austrumiem Eiramerikai tuvojās Sibīrija ar Kazahiju. Gondvana lēnām virzījās uz ziemeļiem, vienlaicīgi rotējot virzienā pret pulksteņa rādītāju ap asi aptuveni Austrālijas teritorijā. Austrālijā veidojās rifi, bet Dienvidamerikā, kas atradās dienvidpola tuvumā, augšējā devonā sastopamas apledojumu liecības: Paranas baseinā atrasti švīkāti oļi, ko atnesa peldošie ledi. No Gondvanas atdalījās daži nelieli fragmenti, no kuriem daļa turpmāk pievienojās Eiropai (Armorikas bloks, kura lielākā daļa atbilst mūsdienu Francijas teritorijai), bet citi – Ķīnai.

Devonā saglabājās samērā augsts pasaules okeāna ūdens līmenis, ap kontinentiem turpināja eksistēt plašas epikontinentālas jūras. Ūdens līmenis pasaules okeānā nedaudz samazinājās agrajā devonā, taču vēlāk cēlās līdz vēlā devona vidum un tad atkal sāka kristies. Saistībā ar Baltijas, Avalonijas un Laurentijas sadursmi un Eiramerikas izveidošanos šajos blokos notika regresija: perioda sākumā jūra uz brīdi gandrīz pilnīgi atkāpās no bijušā Baltijas paleokontinenta teritorijas, šeit dominēja erozija un sedimentācijas pārtraukumi. Atkārtoti jūras līmenis sāka celties tikai devona vidū. Vēlajā devonā šo kontinentu aptvēra transgresija; augstie Kaledonīdi (Skandināvijā, Skotijā, Īrijā) un kalnu masīvi Ziemeļamerikā kalpoja kā terigēno daļiņu (smilšu, aleirīta) un māla avots. Šīs daļiņas uzkrājās Eiramerikas seklo jūru piekrastes zonā. Karsta klimata apstākļos ap daļiņām veidojās dzelzs plēvītes, kas noteica devona iežiem raksturīgu sarkano krāsu. Bijušā Baltijas paleokontinenta teritorija – tagadējā Austrumeiropas platforma – arī devonā vēl atradās dienvidu puslodē ļoti tuvu paleoekvatoram. Sibīrija un Kazahija atradās samērā augstajos ziemeļu platuma grādos, bet neatvairāmi tuvojās Eiramerikai. Egiras (Urālu) okeāns starp Eirameriku un Sibīriju turpināja sašaurināties.

Klimats devonā bija daudz siltāks nekā mūsdienās; šķiet, devonā kontinentālie apledojumi nav pastāvējuši. Iespējams, klimats devonā bija mazāk diferencēts nekā silūrā, turklāt klimata variācijas atkarībā no platuma grādiem izpaudās ne tik krasi kā mūsdienās: gar ekvatoru lielākoties tas bija karsts un sauss, citur – sezonāli mitrs, bet augstajos platuma grādos (gandrīz līdz poliem) – mērens. Dati par okeāna virsējo ūdeņu temperatūru, ko ieguva pēc konodontu apatīta analīzēm, liecina, ka agrajā devonā tā sasniedza vidēji apmēram 30 ºC tropu joslā; pēc paleoģeogrāfa Kristofera Skotīza (Christopher R. Scotese) 2015. gadā veikatajiem pētījumiem, globālā temperatūra bijusi apmēram 22 ºC augsta. Temperatūra strauji cēlās un vidusdevona sākumā sasniedza pat 26 ºC, un turpmāko 10 miljonu gadu laikā uz Zemes dominēja t. s. saunas tipa klimats. Pateicoties augu attīstībai, fotosintēzes rezultātā ogleklis tika iznests no atmosfēras un daļēji apglabāts nogulumos, tāpēc vēlā devona vidū ogļskābās gāzes saturs atmosfērā samazinājās un vēlā devona beigās globālā temperatūra arī samazinājās līdz aptuveni 20 ºC. Dienvidu puslodē pieauga vēsa klimata zona ar apledojumu pēdām Gondvanas rietumu daļā (Dienvidamerikā). Baltija devonā atradās pārsvarā sausa tropu klimata zonā, un tikai pašās devona beigās ik pa laikam iestājās sezonāli mitra klimata apstākļi.

Devona nogulumi ir plaši izplatīti visā Austrumeiropas platformas teritorijā un atsedzas Zemes virsmā zem kvartāra nogulumiem. Pārstāvētas visas trīs nodaļas, bet to izplatība ir ļoti atšķirīga: apakšējā devona nogulumieži aizņem nelielu teritoriju, un Baltijā tie nekur neatsedzas; vidējā devona ieži izplatīti plašāk, bet augšējā devona veidojumi aizņem vislielāko platību. Pilnīgākie griezumi atrodas Lietuvā, bet galvenokārt zem jaunākiem nogulumiem. Devona ieži plaši atsedzas Latvijā, Igaunijas dienvidu daļā, Lietuvas ziemeļu daļā, Krievijas ziemeļrietumu daļā, bet ārpus Baltijas – arī Krievijas centrālajā daļā, Podolijā, Polijā, Severnaja Zemļā, Timanā un citur.

Agrajā devonā lielu platformas daļu aizņēma sauszeme, tikai pašā rietumu daļā, Baltijā (galvenokārt Lietuvā), atradās jūra. Latvijas apakšējā devona griezums ir nepilnīgs, tajā ir ievērojami pārtraukumi. Vidusdevona sākumā tektoniskās kustības sakarā ar Kaledonijas oroģenēzi aprima un sākās transgresija – ūdens līmenis pacēlās. Tādēļ platformā sastopami dažāda biezuma un sastāva ieži. Baltijā vidusdevona ieži pārsvarā ir smilšaini un mālaini terigēnie nogulumi – sarkanie un raibie smilšakmeņi, aleirolīti un māli –, vienīgi Narvas svīta atšķiras pēc tās karbonātiskiem nogulumiem. Augšdevona Franas stāvā smilšaini mālainos iežus nomaina jūrā veidojušies karbonātiskie ieži, Latvijā galvenokārt dolomīti, bet Famenas stāvā mijas karbonātisko un terigēno iežu slāņkopas. Starp augšdevona iežiem ir daudz dolomītu, ir ģipši un anhidrīti, kas liecina par karstu un sausu klimatu.

Karbonātiskos iežos ir samērā daudz bentisko čaulaino dzīvnieku atlieku, bet dolomītos to saglabātība nav pietiekami laba; savukārt drupiežos dominē zivju fosilijas, kā arī augu un aļģu sporas. Devona slāņkopas maksimālais biezums ir ļoti atšķirīgs dažādās bijušā paleokontinenta teritorijās; vietām tas sasniedz dažus desmitus metru, bet citur – 1 kilometru.

Silūra un devona robeža ir viena no nedaudzajām robežām starp fanerozoja sistēmām, kas nav saistīta ar organismu masveida izmiršanu, tomēr laika gaitā dažas senās grupas lēnām izzuda: devonā krasi samazinājās trilobītu sugu skaits, drīz pēc agrā devona izmira graptolīti, dažas senākās adatādaiņu grupas, par retiem kļuva tabulātu koraļļi un nautiloideji (kuģīši). Salīdzinot ar silūru, kopējā bioloģiskā daudzveidība nedaudz pieauga līdz vēlā devona vidum, kad sekoja t. s. Kelvaseras biotas krīze un biodaudzveidības samazinājums.

Devonā turpināja evolucionēt galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskās grupas, kas silūrā, bet nomainījās to sastāvs. Par rifu būvētāju galveno grupu kļuva četrstarkoraļļi; rifu veidošanā piedalījās arī sūneņi un stromatoporāti – īpatnēji kārtainas uzbūves sūkļi.

Tāpat kā silūrā, arī devonā starp jūru iemītniekiem, pirmkārt, jāmin brahiopodi, kas sasniedza daudzveidības maksimumu; īpaši dažādi bija slēdzeņbrahiopodi. Tipiska devona brahiopodu grupa ir spiriferīdi ar īsu, platu čaulu, “austiņām” slēdzenes malā, izteiktiem vāciņu izlocījumiem un radiāli izvietotām ribām ornamentā. Gandrīz tikpat svarīga loma ekosistēmās bija galvkājiem, bet šīs grupas ietvaros notikušas būtiskas pārmaiņas: endoceratīti un ortoceratīti ar taisnām čaulām izmira, izņemot vienu ortoceratītu ģinti, kas kā “dzīvais izraktenis” izdzīvoja līdz paleogēnam. Devona sākumā parādījās amonitīdi – galvkāji ar plakanajā spirālē savītu čaulu, kuriem bija labākas peldēšanas un manevrēšanas spējas; šai grupai kopš devona ir liela biostratigrāfiska nozīme. Amonitīdiem ir gara un notikumiem bagāta vēsture, tie vairākkārt gandrīz izmira, līdz izzuda no Zemes krīta beigās kopā ar dinozauriem.

Sekmīgi attīstījās arī citi bezmugurkaulnieki: vēžskorpioni, gliemeņvēži, piestiprinātie adatādaiņi (jūras lilijas un jūras pumpuri), krama sūkļi, kā arī vienšūņi – foraminīferas. Turpināja eksistēt gliemenes, gliemeži, jūras eži, vēži un citi, kuri bija diezgan līdzīgi saviem silūra radiniekiem. Baltijas devona nogulumos sevišķi daudzveidīgas bezmugurkaulnieku atliekas var atrast kaļķakmeņos vai viegli dolomitizētos to paveidos; diemžēl dolomitizācijas procesā kalcīta vai aragonīta čaulas parasti izšķīda, tāpēc bezmugurkaulnieku skeletu saglabāšanās pakāpe dolomītos nav tik augsta kā silūra vai ordovika kaļķakmeņos.

Sauszemē arvien daudzveidīgāki kļuva dažādi posmkāji: tādi helicerāti kā zirnekļi, skorpioni, ērces, kā arī, iespējams, daži vēžskorpioni. Attīstījās daudzkāji, bet devona beigās parādījās pirmie kukaiņi, pagaidām bez spārniem.

Agrajā devonā uz Zemes bija ne tikai primitīvas rīnijas, kas radās silūrā, bet no tām izcēlušies attīstītāki augi – staipekņveidīgie. Tiem radās lapas, kopš devona vidus – īstas saknes. Vairošanās orgāni – sporangiji – bija izvietoti ne tikai vasu galos, bet arī gar stublājiem. Bieži vien šo augu atliekas saglabājas kā t. s. fitoleimas – plānas pārogļoto augu plēvītes. Pateicoties celoluzes inertumam, augu mīkstās daļas dažkārt saglabājas labāk nekā cietie dzīvnieku skeleti.

Devona beigās radās paparžveidīgie ar raksturīgām dalītām lapām, augi sasniedza ievērojamu lielumu; radās koksne kā dažādu vadaudu un mehānisko audu komplekss. Primitīvās rīnijas ātri izmira, dodot vietu staipekņiem, kosām un papardēm, kas eksistē vēl mūsdienās. Visi šie augi vairojas ar sporām, un tiem apaugļošanas nodrošināšanai vajadzīgs ūdens. Paparžveidīgie un no tiem radušies pirmkailsēkļi, kas ārēji un pēc koksnes uzbūves līdzīgi kailsēkļiem, bet vairojas ar sporām, kļuva no ūdens neatkarīgi. Tas palīdzēja šiem augiem apgūt arī sausākus biotopus, sasniegt lielus izmērus un radīt lielu daudzumu jaunu ekoloģisko nišu dzīvniekiem. Pirmo reizi Zemes vēsturē sauszemi sāka pārklāt meži, kuros auga gan nelieli, līdz 10 m augstumā, koki, gan krūmi, liānas un lakstaugi. Mežu izplatīšanās samazināja erozijas apmērus, tāpēc, sākot ar vēlo devonu, drupu materiāla uzkrāšanās seklajās jūrās norisinājās lēnāk nekā iepriekš, piemēram, kembrijā vai ordovikā. Augu atliekas Baltijas devona nogulumiežos ir atrodamas, sākot ar apakšējo devonu. Galvenokārt tās ir fitoleimas (Latvijas teritorijā, piemēram, Ķemeru svītā, vidusdevona Lodes svītā, augšdevona Pļaviņu un Tērvetes svītā), kā arī ar sakņu eksistenci saistīti minerālvielu sakopojumi, piemēram, rizokrēcijas, kas atrastas dažādās smilšaini mālaino nogulumu svītās gan vidējā, gan augšējā devona slāņkopā.

Veģetācija regulē ūdeņu noteci; silūrā augi to nespēja pilnībā nodrošināt, jo rīnijas bija amfibiotiski augi. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka pirmās īstās upes ar regulētu tecējumu radās devonā, bet pirms tam ūdens veidoja sezonālas vai periodiskas Sahāras vadi (angļu wadi, no arābu wādī ’ieleja’) tipa straumes, iespējams, pastāvīgā gultnē. Līdz ar upju izveidi radās iespēja arī ūdens dzīvniekiem pakāpeniski sākt kolonizēt saldūdens baseinus. Par devona upju dzīvniekiem drošu paleontoloģisko pierādījumu nav; daži pētnieki uzskata, ka dažas zivis pielāgojās dzīvei saldūdens ezeros, kas bija savienoti ar jūru jau devona vidū.

Zivis – bezžokļeņi un īstās zivis ar žokļiem – turpināja eksistēt jau 100 miljonus gadu pirms devona, bet tieši devonā šie organismi piedzīvoja savu uzplaukumu. Šajā periodā dzīvoja kopā visu zivjveidīgo dzīvnieku klases: kaulvairodžveidīgie (kaulvairodži, bezvairodži un nēģi), pteraspidomorfi, ieskaitot dažādvairodžus, un telodonti, kā arī četras zivju klases: skrimšļzivis, akantodes, bruņuzivis un kaulzivis. Bruņuzivis un vairodži izmira devona beigās: telodonti – vidusdevona beigās, kaulvairodži, bezvairodži un dažādvairodži – Franas un Famenas laikmeta robežas tuvumā, bruņuzivis – pašās devona beigās. No bezžokļeņiem vienīgi nēģi ir izdzīvojuši un eksistē vēl mūsdienās; no zivīm divas klases izmira, un divas turpina eksistēt arī mūsdienās – tās ir kaulzivis un skrimšļzivis.

Kaulzivis pielāgojās atšķirīgiem dzīves stiliem un sadalījās divās grupās ar kustīgu un mazkustīgu dzīves veidu. Pie vienas grupas pieder vieglas, slaidas, nelielas zivtiņas ar plānām zvīņām un vienu muguras spuru – planktona un citu sīkbūtņu ķērājas, pie kurām pieder paleoniski; šī zara evolūcija noveda pie mūsdienu asariem, līdakām, siļķēm un daudzām citām zivīm. Pie otras grupas pieder pārsvarā liela izmēra zivis ar lieliem zobiem, smagām, biezām zvīņām, divām muguras spurām un gaļīgu pāra spuru pamatni. Šīs zivis medīja kā dzīvie slazdi: lēni peldēja seklos ūdeņos tuvu gultnei un strauji uzbruka upuriem. Tās ir daivspurzivis, kuras mūsdienās pārstāv vienīgi četras vai piecas plaušzivju ģintis dienvidu zemēs, un plaši pazīstamais celakants latimērija (Latimeria) no Indijas okeāna pie Komoru un Indonēzijas salām. Devona beigās no šīs zivju grupas izmirušām pārstāvēm, ko sauc par tetrapodveidīgajām zivīm, izcēlās pirmie četrkāji, mūsdienu abinieku, rāpuļu, putnu un zīdītāju senči. Sākotnēji tie dzīvoja ūdenī, bet spēja balstīt ķermeni pret substrātu, elpot atmosfēras gaisu un karbonā daži no tiem pārgāja dzīvot sauszemē.

Tiek uzskatīts, ka devonā zivis pirmo reizi apguva dzīvi saldūdens baseinos: upēs un ezeros. Par dzīvi upēs drošu pierādījumu nav, toties Skotijā labi saglabājušās dažādu grupu zivis atrastas laminītos (sīkslāņotos kaļķakmeņos ar ievērojamu drupu graudu piejaukumu), kas, iespējams, uzkrājušies milzīgos ezeros starpkalnu ieplakās. Šie ezeri tikai periodiski bija savienoti ar pasaules okeānu. Baltijā devona zivju atliekas veido ievērojamu daļu no visām dzīvnieku fosilijām, kas labi saglabājušās. Pārsvarā tās atrod smilšaini mālainos nogulumos, kas uzkrājās seklā jūrā tuvu tās krastam, kā arī upju estuāros un deltās. Zivju fosiliju iegulu Lodes karjerā Liepas ciema teritorijā uzskata par vienu no nozīmīgākajām devona mugurkaulnieku atradnēm pasaulē, kur konstatēti gan fragmentāri, gan veseli dažādu zivju skeleti, ieskaitot tikko no ikriem izšķīlušos zivju mazuļus. Turklāt Lodes svītas mālos atrasts daudz dažādu bezmugurkaulnieku, ieskaitot pasaulē senākās parazītisko plakantārpu īstās fosilijas, kā arī augu makroskopiskās atliekas.

Liela daļa robežu starp periodiem ir saistītas ar dramatiskām organismu masveida izmiršanas epizodēm, bet devona un karbona robeža, tāpat kā silūra un devona robeža, pieder pie izņēmumiem. Devona beigās Gondvanas teritorijā attīstījās apledojumi, kas iezīmēja pasaules okeāna līmeņa krišanos un izraisīja regresiju Eiramerikas paleokontinentā un citur, tāpēc devona beigās vietām novēro sedimentācijas pārtraukumu vai straujas pārmaiņas nogulumiežu slāņkopās, ko pavadīja neliela mēroga organismu izmiršana, t. s. Hangenbergas notikuma gaita. Daudz nozīmīgāka izmiršanas epizode notika vēlā devona vidū, tuvu Franas un Famenas laikmetu robežai. Daudzos griezumos Rietumeiropā šī epizode, ko pazīst kā vēlo Kelvaseras notikumu, labi izsekojama pēc litoloģiskām pazīmēm, piemēram, melno argilītu (t. s. šīfera slānekļu) kārtas, kas bagāti ar organisko vielu, jo uzkrājušies bezskābekļa vidē. Tuvu šai robežai izmira galvenokārt rifu veidotāji – četrstarkoraļļi, tabulātu koraļļi, stromatoporāti un sūneņi; tomēr izmira tikai daļa sugu. Rifu veidotāji cietuši tik ļoti spēcīgi, ka līdz pat paleozoja beigām rifu būves vairs nav bijušas tik plašas un nozīmīgas kā silūrā vai devona vidū. Tikai triasa vidū atsākās plaša rifu būvniecība, kuru nodrošināja pavisam cita koraļļu grupa – sešstarkoraļļi.

Tāpat izmiršanas epizodē cieta trilobīti, jūras lilijas un galvkāji; brahiopodu sugu skaits samazinājās par 80 %; izmira daudzas zivjveidīgo un zivju grupas, turklāt vairāk cieta dzīvnieku sugas no tropiskiem apgabaliem. Tomēr augi un sauszemes biota kopumā palika praktiski neskarti. Izmiršanas sekas ir labi izsekojamas arī Latvijas devona griezumā: Franas stāva Daugavas svīta ir ļoti bagāta ar daudzveidīgām bezmugurkaulnieku, kā arī zivju fosilijām. Starp tām ir gan koraļļu un stromatoporātu, gan brahiopodu, jūras liliju, gliemežu un gliemeņu, gan bruņuzivju un citu organismu atliekas. Augsta daudzveidība saglabājas līdz pat Stipinu svītas veidošanas laikam, bet pārsedzošajās stratigrāfiskajās vienībās tā krasi samazinās. Baltijas Famenas stāva nogulumos ne koraļļu, ne stromatoporātu atliekas nav atrodamas. Izmiršanas iemesli joprojām ir diskutabli, ir izvirzītas daudzas hipotēzes, kas skaidro šos iemeslus:

• Eiramerikas izveide veicināja pasaules okeāna ūdens cirkulācijas modeļa izmaiņas, kas savukārt izsauca klimata izmaiņas un apledojumus Dienvidamerikā;
• pēc liela meteorīta iekrišanas okeānā cunami viļņi saduļķoja ūdeņus un izsauca rifu bojāeju;
• augu evolūcija izraisīja barības vielu pastiprinātu nonesi un okeāna eitrofikāciju ar vispārīgu anoksiju Franas karstā klimata apstākļos;
• plašu Viļujas kontinentālo bazaltu segu veidošanās Sibīrijā izraisīja sēra un oglekļa dioksīda izmešus atmosfērā, kas ietekmēja klimatu, vienlaicīgi sēra savienojumi veicināja skābo lietu izkrišanu un okeānu ūdens paskābināšanos.

Devona periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Baltijā sastopamo devona, kā arī citu periodu dzīvnieku rekonstrukcijas prasmīgi veidoja pazīstams Latvijas animālists Dmitrijs Paramonovs. Devona nogulumiežu atsegumi vairākās pasaules vietās veido lielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, tajās tiek organizēti ģeoparki (piemēram, Ziemeļvidzemes ģeoparks), rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi; Latvijā šādi pieminekļi tiek aizsargāti Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē, galvenokārt Gaujas, Amatas, Daugavas, Ventas, to pieteku un mazāko upju krastos, kā arī Baltijas jūras piekrastē uz ziemeļiem no Tūjas.