Krīta izmiršana bija pēdējā no piecām lielajām izmiršanām fanerozoja eonā. Tās laikā izzuda 75 % sugu, dinozaurus ieskaitot. Izdzīvoja organismi ar lēnu vielmaiņu un spēju ilgstoši badoties.

Galvenie krīta izmiršanas cēloņi ir:

1. Dekānas un cita vulkāniskā aktivitāte;
2. asteroīda trieciens Jukatanas pussalā Meksikā;
3. strauja temperatūras pazemināšanās;
4. globāla sasilšana;
5. jūras līmeņa pazemināšanās. 

Krīta perioda beigās, pirms sadursmes ar asteroīdu, klimats uz Zemes bija silts, nebija polāro ledāju. Jūras līmenis bija augsts un veidoja plašus, seklus šelfus, kur plauka dzīvība. Uz sauszemes dominēja dinozauri, jūrās – mozazauri un pleziozauri, bet gaisā – pterozauri.

Pirms sadursmes ar asteroīdu Zemes ekosistēmām stresu radīja masīva vulkāniskā aktivitāte mūsdienu Indijas teritorijā – tā saucamā Dekānas vulkāniskā darbība. Tā sākās aptuveni 250 000 gadu pirms izmiršanas un turpinājās tās laikā. Rezultātā atmosfērā izdalījās ogļskābā gāze, sēra dioksīds un citas gāzes, pelni, lija skābie nokrišņi un paskābinājās okeāna ūdens. Vulkāniskā darbība izraisīja krasas klimata svārstības un stresu organismiem, padarot tos jutīgākus pret asteroīda trieciena sekām.

Krīta perioda beigu daļā Meksikas teritorijā Jukatanas pussalā ietriecās 10–12 km (diametrā) liels asteroīds. Tas izveidoja Čiksulubas triecienkrāteri, kura diametrs ir aptuveni 180 km. Čiksulubas triecienkrāteris ir lielākais zināmais triecienkrāteris, kas ir tieši saistīts ar masveida (lielajām) izmiršanām fanerozojā. Asteroīda sadursmes enerģija varēja būt ekvivalenta ar 72 000 gigatonnu sprāgstvielu. Sadursme ar asteroīdu izraisīja straujas klimata pārmaiņas un temperatūras pazemināšanos (impact winter). Putekļu mākonis aizsedza Sauli vismaz uz gadu un pārtrauca fotosintēzi. Sadursmes šoka viļņu rezultātā uz Zemes aktivizējās zemestrīces un masīvi cunami. Krīta perioda beigās izmira aptuveni 75 % sugu. Izmira visi neputnu dinozauri, ar ko beidzās to dominance uz Zemes. Izmira pterozauri, daļa putnu, rāpuļu un kukaiņu, jūras rāpuļi, pilnībā izzuda mozazauri un pleziozauri, liela daļa amonītu (Ammonoidea), belemnītu (Belemnitida), daudzi gliemji (Mollusca), adatādaiņi (Echinodermata), kaulzivis (Osteichthyes) un haizivis (Selachimorpha). Masveidā izmira planktons. Tas izraisīja jūras dzīvnieku bojāeju. Zemas temperatūras un gaismas trūkuma rezultātā izmira jūras un sauszemes augi. Augu izmiršana ietekmēja visus trofiskos līmeņus. Uz sauszemes visvairāk cieta meži un lielie dzīvnieki, jo nepieciešamība pēc barības padarīja tos neaizsargātus.

Krīta izmiršanas rezultātā notika globāls barības ķēžu sabrukums. Jūras un sauszemes ekosistēmas kļuva vienkāršas un sugām nabadzīgas. Kad izklīda putekļi un dūmi un stabilizējās Zemes klimats, brīvās ekoloģiskās nišas ieņēma jaunas organismu grupas. Krīta izmiršanā izdzīvoja putni un nelieli zīdītāji, kuriem bija salīdzinoši mazi ķermeņa izmēri un nepieciešams mazāks barības daudzums, kuriem bija spēja izdzīvot aukstā, tumšā vidē, pielāgoties dažādiem barības veidiem un pārciest badošanās periodus. Putni barojās ar sēklām, saknēm, kukaiņiem, atmirušiem organiskajiem materiāliem, un zīdītāji bija visēdāji vai kukaiņēdāji. Šie dzīvnieki nebija atkarīgi no zaļās veģetācijas. Putni un zīdītāji varēja slēpties koku dobumos un alās, spēja mainīt savu uzvedību, tiem bija īsi paaudžu cikli un spēja salīdzinoši ātri atjaunot populācijas. Putni spēja lidot un migrēt uz labvēlīgākiem vides apstākļiem, bet zīdītājiem bija apmatojums. Parādījās jaunas zīdītāju grupas, no kurām vēlāk attīstījās primāti.

Krīta izmiršanā izdzīvoja segsēkļi, daļa skujkoku, sāka dominēt ziedaugi. Izdzīvoja baktērijas, arhaji, daļa fitoplanktona, krokodilu, bruņurupuču, čūsku, abinieku un bezmugurkaulnieku. Sākās pāreja no rāpuļu dominances uz zīdītāju dominanci. Turpmāko miljonu gadu laikā veidojās mūsdienu ekosistēmu pamati.

Pirms 20. gs. 70. gadiem nebija pierādījumu pēkšņai katastrofai un krīta izmiršanu skaidroja ar pakāpeniskiem procesiem. 1980. gadā amerikāņu fiziķis Luiss Alvāress (Luis Alvarez) atklāja augstu irīdija koncentrāciju uz krīta un paleogēna robežas un izvirzīja asteroīda trieciena hipotēzi. Tāpat šī perioda nogulās atrastais šoka kvarcs un mikrotektīti liecināja par spēcīgu triecienu. Pētījumi no Sīmora salas Antarktīdā liecināja par ievērojamu siltuma pieaugumu, kas sakrīt ar Dekānas vulkāniskās darbības un asteroīda trieciena laiku. Šie novērojumi parāda, ka izmiršana notika strauji, dažu gadu desmitu laikā. Krīta izmiršana ir viena no vislabāk pētītajām izmiršanām. To raksturo stratigrāfiski, paleontoloģiski, ģeoķīmiski, paleoklimata un trieciena krātera pētījumi, klimata un atmosfēras modelēšana, bioloģiskās izdzīvošanas analīzes. Galvenās diskusijas joprojām ir par to, vai izmiršanu izraisīja asteroīds, Dekānas vulkāniskā aktivitāte vai abu kombinācija. Ir zinātnieki (piemēram, Prinstonas Universitātes (Princeton University) profesore Gerta Kellere, Gerta Keller), kuri uzskata, ka sadursme ar asteroīdu notika pirms izmiršanas krīta perioda beigās un ka Dekānas vulkāniskajai darbībai bija noteicošā loma izmiršanas izraisīšanā.