Nemertīntārpi ir pārsvarā nelieli tārpveidīgi dzīvnieki ar mīkstu, reizēm košās toņos krāsotu ķermeni. Nemertīntārpi ir jūras (dažreiz arī sauszemes) bezmugurkaulnieki vai jūras dzīvnieku parazīti, plēsēji vai maitēdāji. 

Nemertīntārpu ķermenis ir mīksts, to fosilijas atrod reti. Ģints Prostoma (Dugès, 1828) fosilijas pirmoreiz atrada 2011. gadā Montgomerijas apgabalā, Ārkanzasā (Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV). Nemertīntārpu izcelsme joprojām ir neskaidra. Iespējams, tie ir attīstījušies no plakantārpu (Plathelminthes) senčiem. Acelomija nemertīntārpiem, iespējams, ir attīstījusies sekundāri, reducējoties celomam. Pētījumi ir pierādījuši, ka plakantārpu kāpuri nav homologi nemertīntārpu kāpuriem, lai arī ārēji tie ir līdzīgi. Nemertīntārpu evolūcija ir bijusi progresīva. Tās rezultātā izveidojās galazarna, anālā atvere un asinsrites sistēma, kā arī sarežģītāks kļuva ādas-muskuļu maiss. Nemertīntārpu evolūcijas procesā snuķa attīstība bija šaura specializācija. Palaeonemertea ir primitīvu nemertīntārpu klase.

Nemertīntārpi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Abās pusēs iedomātai simetrijas plaknei tiem ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Nemertīntārpi ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute jeb blastopora pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas ķermeņa aizmugurējā galā. Nemertīntārpiem ir tievs, saplacināts, ar skropstiņepitēliju klāts, mīksts un nesegmentēts lentveida ķermenis. Skropstiņepitēlijā ir daudz gļotu dziedzeru. Tas palīdz nemertīntārpiem pārvietoties. Zem skropstiņepitēlija atrodas gredzeniskās un gareniskās muskulatūras slāņi. Nemertīntārpu ķermenis ir garumā no dažiem milimetriem līdz vairākiem metriem. Sugas Lineus longissimus (Gunnerus, 1770) īpatņi var sasniegt 50 m garumu; tie ir garākie dzīvnieki uz Zemes. Nemertīntārpu ķermenis bieži ir tumšos toņos, bet ir sugas zaļā, sarkanā, rozā krāsā, arī raibas, ar gredzenisku vai garenisku joslu rakstu. Nemertīntārpu ķermenis nav segmentēts. Izņēmums ir Annulonemertes minusculus (Berg, 1985). Nemertīntārpu ķermeņa priekšgalā atrodas garš, muskuļots snuķis. Tas var ievilkties speciālā makstī, kas atrodas ķermeņa dobumā. Snuķi izmanto uzbrukumam, barības satveršanai vai aizsardzībai, kā arī alu rakšanai smiltīs vai dūņās. Dažām sugām snuķis ir sazarots, tā atvieglojot medījuma satveršanu. Ar gļotām klātais un muskuļotais snuķis cieši apvijas ap medījumu. Daļai sugu snuķim ir viens vai vairāki stileti, kurus izmanto barības satveršanai. Nemertīntārpi nogalina savu medījumu ar neirotoksīnu, ko izdala snuķa epitēlija dziedzeri. Medījumu tie norij veselu, ievelkot snuķi ķermenī. Nemertīntārpiem nav ķermeņa dobuma un telpu starp iekšējiem orgāniem, bet ādas-muskuļu maisu aizpilda parenhīma. Gremošanas sistēma sastāv no barības vada, viduszarnas un galazarnas. Zarnu kanāls ir taisns, cauruļveida. Viduszarna veido vairākus sānu izspīlējumus jeb kabatas. Galazarna atveras ķermeņa aizmugurējā galā ar anālo atveri. Nemertīntārpi barību sagremo zarnās un šūnās. Izvadorgāni nemertīntārpiem ir caurulītes veida protonefrīdiji, kas ar izvadporu atveras apkārtējā vidē. Nemertīntārpiem ir labi attīstīta asinsrites sistēma. Tajā ir viens muguras un divi sānu asinsvadi. Ķermeņa priekšgalā šie asinsvadi savienojas. Ķermeņa muskulatūras viļņveida kustības veicina asins plūsmu asinsvados. Nemertīntārpiem nav speciālu elpošanas orgānu. Tiem elpošana notiek ar visu ķermeņa virsmu. Nemertīntārpiem ir labi attīstīta nervu sistēma. Tā sastāv no diviem pāriem cerebrālo gangliju, kas savienoti ar gareniskajām nervu stiegrām. No cerebrālajiem ganglijiem atvirzās pāris sānu nervu stiegru uz ķermeņa aizmugurējo galu. Gareniskās nervu stiegras ir savienotas ar šķērseniskām nervu stiegrām. Nemertīntārpiem maņu orgāni ir sānu spraugas un cerebrālie orgāni. Sānu spraugas atrodas galvas sānos un ir izklātas ar skropstiņepitēliju. Cerebrālos orgānus veido ar skropstiņepitēliju izklāti kanāli, kas iespiežas parenhīmā un ādas-muskuļu maisā. Tie savienojas ar cerebrālajiem nervu ganglijiem. Iespējams, cerebrālie orgāni pilda arī endokrīnās funkcijas. Vairumam nemertīntārpu sugu ir attīstīti hemoreceptori. Daļai nemertīntārpu ir labi attīstīti taustes orgāni – pa visu ķermeni izkaisītas šūnas ar taustes matiņiem. Parasti ir arī divas, četras vai vairāk acis, kas atrodas virs cerebrālajiem ganglijiem. Dažas nemertīntārpu sugas pārvietojas ar muskuļu palīdzību, bet daļa sugu izmanto snuķi, lai pārvietotu sevi uz priekšu. Vairums nemertīntārpu ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet dažas sugas ir hermafrodīti. Dzimumsistēma ir vienkārša. Daudzas olnīcas vai sēklinieki ir novietoti ķermeņa sānos starp viduszarnas kabatām. Dzimumšūnu izvadīšanai noder īsi olvadi vai sēklvadi. Vairumam nemertīntārpu apaugļošanās ir ārēja, bet atsevišķām sugām tā ir iekšēja. Olu drostalošanās ir pilnīga un līdzīga ar posmtārpu (Annelida) spirālisko drostalošanos. Nemertīntārpi ir triploblastiski, jo tiem attīstās trīs audu slāņi: ektoderma, mezoderma un endoderma. No nemertīntārpu olas attīstās brīvi peldošs kāpurs, kas dažādām sugām ir atšķirīgs. Visraksturīgākais nemertīntārpu kāpurs ir pilīdijs. Kāpurs attīstās par pieaugušu nemertīntārpu, pārrauj pilīdija sienu un izlien ārā, nolaižas uz grunts un pāriet uz rāpojošu dzīvesveidu. 

Nemertīntārpu Nemertea (Schultze, 1851) tipā ir zināmas aptuveni 1300 sugas no 250 ģintīm. 

Pirmo sugu Lineus longissimus (= Ascaris longissima) raksturojis norvēģu dabaspētnieks Juhans Ernsts Gunneruss (Johan Ernst Gunnerus) 1770. gadā. 

Vairums nemertīntārpu sugu ir brīvi dzīvojošas. Tikai dažām sugām ir parazītisks dzīvesveids. Nemertīntārpi pārsvarā ir nakts dzīvnieki un medībās dodas diennakts tumšajā laikā. Vairums nemertīntārpu sugu ir jūras bentosa iemītnieki, bet ir zināmas arī saldūdenī un mitrā augsnē dzīvojošas sugas. Vairums sugu dzīvo mērenajos un arktiskajos ūdeņos. Nemertīntārpi galvenokārt uzturas piekrastes zonā uz smilšainas vai akmeņainas gultnes, ūdenszālēs un zem akmeņiem plūdmaiņas zonā. Dažas sugas ir pielāgojušās peldošam dzīvesveidam un pārvietojas ar viļņveida kustībām. Izmēros mazākas sugas pārvietojas ar skropstiņu palīdzību. Šiem nemertīntārpiem ķermenis ir saplacināts, īss un stiklaini caurspīdīgs. Nemertīntārpiem peldēt palīdz par peldspuru pārveidojies ķermeņa aizmugurējais gals. Dažām sugām ir arī sānu peldspuras. Ģints Pelagonemertes (Moseley, 1875) pārstāvji ir pelaģiski un sastopami 1800 m un lielākā dziļumā. Nemertīntārps Parborlasia corrugatus (McIntosh, 1876) dzīvo dziļumā līdz 3600 m. Prostoma rubrum (Böhmig, 1892) ir visā pasaulē izplatīta saldūdens nemertīntārpu suga. Lineus longissimus ir visgarākais nemertīntārps, kas sastopams Ziemeļu jūrā. Baltijas jūras ziemeļu daļā (arī Latvijas piekrastē) sastopams Baltijas jeb tumšais prostoms Cyanophthalma obscura (Schultze, 1851). Augsnē dzīvo ģints Geonemertes (Semper, 1863) pārstāvji. Tie parasti uzturas jūras krastā, mitrā augsnē, zem lapām un zem nokritušiem kokiem. 

Nemertīntārpi ir plēsēji un barojas ar tārpiem, vēžiem, gliemjiem un citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem. Dažas nemertīntārpu sugas ir maitēdāji. Atsevišķas nemertīntārpu sugas ir gliemju un krabju (Crustacea, Decapoda) parazīti. Jaunie ģints Carcinonemertes nemertīntārpi dzīvo uz krabju žaunām. Vēlāk tie pārvietojas uz krabju olu maisu, kur ēd olas un sīkos bezmugurkaulniekus to tuvumā. Nemertīntārpiem nav daudz dabisko ienaidnieku, jo to ķermeņa apvalks izdala neirotoksīnus. Nemertīntārpus par barību izmanto dažu sugu krabji, jūras putni, zivis, arī citas nemertīntārpu sugas.