AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 28. septembrī
Ineta Salmane

ortonektīdi

(angļu orthonectids, vācu Orthonectiden, franču orthonectides, krievu ортонектиды)
ortonektīdu tips (phylum Orthonectida) pieder pie spirālveidīgo virstipa (superphylum Lophotrochozoa), pirmmutnieku apakšnodalījuma (subcladus Protostomia), divpusēji simetrisko dzīvnieku nodalījuma (cladus Bilateria), daudzšūnu dzīvnieku apakšvalsts (subregnum Eumetazoa), dzīvnieku valsts (regnum Animalia), eikariotu impērijas (dominium Eukaryota), neomūru virsimpērijas (superdominium Neomura)

Saistītie šķirkļi

  • daudzšūnu dzīvnieki
  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • pirmmutnieki
  • spirālveidīgie

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ortonektīdu izcelšanās un evolūcija
  • 3.
    Ortonektīdu vispārīgs raksturojums
  • 4.
    Ortonektīdu sistemātika
  • 5.
    Ortonektīdu sastopamība
  • 6.
    Ortonektīdu nozīme
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ortonektīdu izcelšanās un evolūcija
  • 3.
    Ortonektīdu vispārīgs raksturojums
  • 4.
    Ortonektīdu sistemātika
  • 5.
    Ortonektīdu sastopamība
  • 6.
    Ortonektīdu nozīme
Kopsavilkums

Ortonektīdi ir nelieli jūras bezmugurkaulnieku parazīti, kas uzturas saimniekorganisma ķermeņa dobumā vai dzimumdziedzeros. Ortonektīdu attīstībā parazītiska kāpura plazmodija stadija mijas ar brīvi dzīvojošu un dzimumgatavu īpatņu paaudzi. 

Ortonektīdu izcelšanās un evolūcija

1882. gadā zoologs Eduards van Benedens (Edouard van Beneden) ieteica ortonektīdus apvienot ar diciemīdām (Dicyemida) pie mezozojiem (Mesozoa) un uzskatīja tos par pārejas formu no vienšūņiem uz daudzšūņiem. Mūsdienu pētījumi pierāda, ka ortonektīdi nav tuvu radniecīgi ar diciemīdām un ir salīdzinoši primitīvi spirālveidīgie dzīvnieki. Tomēr ortonektīdu vieta spirālveidīgo dzīvnieku virstipā vēl nav pilnībā skaidra. Ortonektīdu vienkāršotajai ķermeņa uzbūvei un nelielajam izmēram ir sekundārs raksturs, šiem dzīvniekiem pielāgojoties parazītiskajam dzīvesveidam. Daži zinātnieki uzskata ortonektīdus par tuvu radniecīgiem ar posmtārpiem (Annelida). 

Ortonektīdu vispārīgs raksturojums

Ortonektīdi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem abās pusēs iedomātai simetrijas plaknei ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Ortonektīdi ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute jeb blastopora pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas ķermeņa aizmugurējā galā. Ortonektīdi ir vieni no vienkāršākajiem daudzšūnu dzīvniekiem. Tie ir tārpveidīgi bezmugurkaulnieki, ne garāki par 1 mm. Ortonektīdiem ir iegarens ķermenis, ko no ārpuses sedz skropstiņepitēlijs. Epidermālās daudzsaru šūnas veido šķērseniskus un skropstainus gredzenus. Skropstaino un bezskropstaino šūnu gredzeni savstarpēji mijas. Ortonektīdu ķermeni klāj 0,35 μm bieza un daudzslāņaina kutikula. Zem tās un epidermas atrodas miocīti ar ļoti resniem pavedieniem, kas sastāv no olbaltumvielas (paramiozīna). Šie pavedieni veido gredzenveida un gareniskus pavedienus. Ortonektīdu nervu sistēma ir vienkāršojusies. Sugas Rhopalura ophiocomae pārstāvjiem ir 200 šūnas nervu ganglijā, bet sugas Intoshia variabili pārstāvjiem ir tikai 4–6 nervu šūnas. Intoshia variabili mātītēm trīs skropstainas šūnas veido sensoro orgānu, kas atrodas netālu no ķermeņa priekšējā gala. Sensorā orgāna izaugumi veido kausveida struktūru, uz kuras iekšējās virsmas izvietojas kūlītī savāktas skropstiņas. Uzskata, ka šis ir gaismas jutīgs receptors. Pieaugušajiem ortonektīdiem priekšējā galā ir sīku šūnu grupa ar īsiem izaugumiem, kas savā starpā veido sinapses. Šīs šūnas veido vienkāršu nervu mezglu. Ortonektīdi, izņemot ģinti Stoecharthrum, ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Mātītes ir lielākas par tēviņiem, to ķermeni pilda olas. Tēviņa ķermenim ir trīs nodalījumi. Pirmajā epiderma satur nezināma sastāva gaismu lauzošas granulas. Vidējā nodalījumā atrodas sēklinieks, ko iekļauj muskuļu šūnas. Trešais nodalījums veido vīrišķo dzimumatveri. Dzimumgatavi ortonektīdu īpatņi atstāj saimniekorganismu un izkļūst ūdenī, kur ar skropstiņu palīdzību pārvietojas un uzmeklē partneri. Tad notiek kopulācija. Sīkie spermatozoīdi nokļūst mātītes ķermenī caur dzimumatveri. Dažām sugām tēviņš pilnībā iekļūst mātītes ķermenī. Apaugļojoties olšūna nodala divus polārus ķermenīšus. Apaugļoto olu pirmās attīstības stadijas notiek mātītes ķermenī. Attīstās sīki un skropstaini kāpuri, kas sastāv tikai no dažām šūnām. Tās klātas ar epidermas apvalku. Kāpuri atstāj mātītes ķermeni caur pārrāvumu tā epidermā un uzmeklē piemērotu saimniekorganismu. Iekļuvuši saimniekorganisma ķermenī, kāpuri piestiprinās pie saimniekorganisma dzimumsomas un pārvēršas par pieaugušu īpatni. Attīstās plazmodijs, kura šūnas spēj dalīties. Plazmodijs var vairoties pumpurojoties. Tas barojas ar izaugumu palīdzību, kuri iespiežas saimniekorganisma audos. Plazmodija daļas iziet caur saimniekorganisma muskulatūru, sasniedz tā ķermeņa virsmu un pāršķeļ skropstaino epitēliju tā, lai plazmodija virsmas apgabals varētu sazināties ar ārējo vidi. Daļā plazmodiju attīstās mātītes, bet citos plazmodijos – tēviņi. 

Ortonektīdu sistemātika

Ortonektīdu Orthonectida (Giard, 1877) tips

Dzimta  Ģints Suga 
Pelmatosphaeridae (Stunkard, 1937) Pelmatosphaera (Caullery, Mesnil, 1904) Pelmatosphaera polycirri (Caullery, Mesnil, 1904)
Rhopaluridae (Stunkard, 1937) Ciliocincta (Kozloff, 1965) Ciliocincta akkeshiensis (Tajika, 1979)
    Ciliocincta julini (Caullery, Mesnil, 1899)
    Ciliocincta sabellariae (Kozloff, 1965)
  Intoshia (Giard, 1877) Intoshia leptoplanae (Giard, 1877)
    Intoshia linei (Giard, 1877)
    Intoshia major (Shtein, 1953)
    Intoshia metchnikovi (Caullery, Mesnil, 1899)
    Intoshia paraphanostomae (Westblad, 1942)
    Intoshia variabili (Alexandrov, Slyusarev, 1992)
  Prothelminthus (Jourdain, 1880) Prothelminthus hessi (Jourdain, 1880) [= Intoshia leptoplanae (Giard, 1877)]
  Rhopalura (Giard, 1877) Rhopalura elongata (Shtein, 1953)
    Rhopalura gigas (Giard, 1877)
    Rhopalura granosa (Atkins, 1933)
    Rhopalura intoshi (Metchnikoff, 1881)
    Rhopalura litoralis (Shtein, 1953)
    Rhopalura major (Shtein, 1953)
    Rhopalura murmanica (Shtein, 1953)
    Rhopalura ophiocomae (Giard, 1877)
    Rhopalura philinae (Lang, 1954)
    Rhopalura pterocirri (de Saint-Joseph, 1896)
    Rhopalura vermiculicola (Caullery, 1914)
    Rhopalura pelseneeri (Caullery, Mesnil, 1901)
  Stoecharthrum (Caullery, Mesnil, 1899) Stoecharthrum burresoni (Kozloff, 1993)
    Stoecharthrum fosterae (Kozloff, 1993)
    Stoecharthrum giardi (Caullery, Mesnil, 1899)
    Stoecharthrum monnati (Kozloff, 1993)
Ortonektīdu sastopamība

Ortonektīdi ir kosmopolīti jūras bezmugurkaulnieku endoparazīti. 

Ortonektīdu nozīme

Ortonektīdi ir dažādu jūras bezmugurkaulnieku (skropstiņtārpu Turbellaria, nemertīntārpu Nemertea, gliemju Mollusca un citu bezmugurkaulnieku) endoparazīti. Tie parazitē ķermeņa dobumā vai dzimumdziedzeros. Uzskata, ka ortonektīdi, atrodoties saimniekorganisma dzimumdziedzeros, patērē vairošanās procesam nepieciešamās barības vielas un traucē dzimumdziedzeru darbību. 

Saistītie šķirkļi

  • daudzšūnu dzīvnieki
  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • pirmmutnieki
  • spirālveidīgie

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Ortonektīdi, alchetron.com tīmekļa vietne
  • Ortonektīdi, marinespecies.org tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Bondarenko, N. et al., ‘Comparative analysis of the mitochondrial genomes of Orthonectida: insights into the evolution of an invertebrate parasite species’, Molecular Genetics and Genomics, vol. 294/3, 2019, pp. 715–727.
  • Dogels, V., Bezmugurkaulnieku zooloģija, Rīga, Zvaigzne, 1986.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Nakano, H. and Miyazawa, H., ‘A New Species of Orthonectida That Parasitizes Xenoturbella bocki: Implications for Studies on Xenoturbella’, The Biological Bulletin, vol. 236/1, 2019, pp. 66–73.
  • Slyusarev, G.S. et al., ‘Extreme Genome and Nervous System Streamlining in the Invertebrate Parasite Intoshia variabili’, Current Biology, vol. 30/7, 2020, pp. 1292–1298.
  • Slyusarev, G.S., ‘Life cycle of Orthonectida’, Parazitologiya, vol. 37/5, 2003, pp. 418–427.

Ineta Salmane "Ortonektīdi". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/239130-ortonekt%C4%ABdi (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/239130-ortonekt%C4%ABdi

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana