Hitinozoji bija sīki, mūsdienās izmiruši jūras iemītnieki. Šie plakanai kolbai līdzīgie dzīvnieki paleozoja ēras vidusdaļā bija plaši sastopami visā pasaulē. Joprojām nav pilnībā skaidrs hitinozoju izvietojums dzīvnieku valstī. 

Sākotnēji hitinozojus pieskaitīja pie vienšūņiem, konkrēti – pie amēbām (Protista, Amoeba), uzskatīja par gliemju (Mollusca) vai tārpu olu maisiem un sēņu (Fungi) sporām. Pārejas formu, anatomisku detaļu vai skaidras saiknes ar mūsdienu dzīvās pasaules organismiem trūkums ir apgrūtinājis hitinozoju vietas noteikšanu bioloģiskajā sistēmā. Daži zinātnieki ir izteikuši minējumus, ka hitinozoji ir kāda no graptolītu (Hemichordata, Graptolithina) attīstības stadijām. Pētījumi 21. gs. sākumā ir ļāvuši izvirzīt hipotēzi, ka hitinozoji varētu būt jauna, izolēta vienšūņu grupa. Ģints Eisenackitina fosilijas ir vecākās zināmās hitinozoju fosilijas. Tās atrastas Ķīnā. 

Hitinozoji ir sīki, 50–2000 µm gari dzīvnieki. To ķermenim bija plakanas kolbas vai pudeles forma. Hitinozoju ķermeņa apvalku veidoja divslāņaina, organiska, hitīnam līdzīga viela. Šis apvalks apņēma plašu dobumu. Ķermeņa vienā galā atradās atvērums. Virzienā uz ķermeņa atvērumu dobums sašaurinājās un veidoja kakla daļu. Ķermeņa dobumu no apkārtējās vides norobežoja savdabīgs “aizbāznis” jeb operkulums (operculum), ja tas atradās atveres augšpusē, vai prosoma (prosome), ja tas bija dziļāk kakla daļā. Atvērumam pretējā galā atradās hitinozoju ķermeņa pamatne. Daļai sugu pie pamatnes veidojās izaugumi, ar kuru palīdzību tie piestiprinājās pie substrāta. Pie pamatnes daļai sugu atradās adatas vai zarveida izaugumi. Vecākās hitinozoju fosilijas no ordovika perioda ir salīdzinoši lielas un ar gludu ķermeņa virsmu. Ordovika vidusdaļā daudzām hitinozoju fosilijām parādījās daudzveidīgas ķermeņa virsmas struktūras, adatas, rievas, matiņi un taustekļi ar dobu vidu. Vecākie īpatņi bija bagātīgāk klāti ar ornamentiem. Hitinozoju ķermenis bija radiāli simetrisks ap centrālo garenisko asi. Joprojām nav pierādījumu, kas ļautu spriest par hitinozoju bioloģiju un to dzīves ciklu. Pārsvarā ir atrastas atsevišķu hitinozoju fosilijas, tomēr dažreiz tos atrod savienojušos lineāru ķēžu veidā. Hitinozoju nepieaugušo attīstības stadiju fosilijas līdz šim nav atrastas. Iespējams, nepieaugušajiem īpatņiem bija mīksts ķermeņa apvalks, kas nav saglabājies fosiliju veidā.

Kārtā Operculatifera iedalīti hitinozoji, kuriem nav izteiktas kakla daļas, bet ir operkulums. Kārtas Prosomatifera hitinozojiem ir labi izteikta kakla daļa un prosoma. 

Mūsdienās izmirušos hitinozojus Chitinozoa (Eisenack, 1931) pirmais atrada vācu paleontologs Alfrēds Eizenaks (Alfred Eisenack) Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes nogulumiežos.

Hitinozoji bija plaši izplatīti paleozoja ēras vidū no ordovika perioda sākuma līdz akmeņogļu perioda sākumam pirms 489–358 miljoniem gadu. To fosilijas ir atrastas visā pasaulē jūru sedimentos. Dažu sugu fosilijas atrastas seklos ūdeņos, tomēr vairums hitinozoju bija sastopami aptuveni 40 km attālumā no krasta. Parasti hitinozoju blīvums ir aptuveni 20 fosilijas vienā gramā nogulu, bet dažviet šis blīvums sasniedz 1000 īpatņu vienā gramā. Uzskata, ka hitinozoji varēja brīvi peldēt ūdenī, apdzīvot jūras gultni vai piestiprināties pie citiem organismiem. Īpaši sugas ar garām adatām varēja būt planktoniskas. Daļai hitinozoju sugu bija biezas, blīvas ķermeņa sienas, kas ievērojami samazināja to peldspēju. Dažādas hitinozoju sugas ir atrastas atšķirīgā dziļumā. Latvijā hitinozoju fosilijas atrastas ordovika un silūra perioda nogulās, kas šajā laika posmā Baltijas paleokontinenta sastāvā atradās tuvu pie ekvatora. 

Plaši izplatītās hitinozoju fosilijas liecina par to būtisko nozīmi paleozoja ēras jūru ekosistēmās. Mūsdienās hitinozoju fosilijas izmanto ģeoloģisko slāņu atpazīšanā (biostratigrāfijā). Tikai pēc fosilijām ir problemātiski spriest par hitinozoju saikni ar citiem dzīvajiem organismiem. Hitinozoju apvalkos ir atrastas ejas, kas varētu liecināt par parazītu klātbūtni.