Glacioloģija ir starpdisciplināra zemes zinātņu apakšnozare. Glacioloģijas saskarzinātnes ietver glaciālo ģeoloģiju un ģeomorfoloģiju, kvartārģeoloģiju, hidroģeoloģiju, paleoģeogrāfiju, stratigrāfiju, fizikālā ģeogrāfiju, klimatoloģiju, ģeofiziku, ģeoķīmiju u. c. dabas zinātnes.

Šaurākā nozīmē glacioloģija ir zinātne par ledājiem, savukārt plašākā – zinātne par visiem sniega un ledus aspektiem. Plašākajā nozīmē glacioloģija ir sinonīms krioloģijai, kura ietver visus kriosfēras komponentus, it īpaši atmosfēras, jūras un pazemes ledu. Glacioloģijas galvenie pētījumu objekti ir sezonālais sniegs, firns, jūras ledus, ledus vairogi un šelfa ledāji, ledus kupoli un ledāji, kā arī ilglaicīgais grunts sasalums. Senos ledājus pēta glacioloģijas nozare – paleoglacioloģija. Glaciologi pēta apledojumus visā Zemes attīstības vēsturē, ledāju veidošanos, izplatību, uzbūvi, morfoloģiju, termālo režīmu, plūsmu un izmaiņas, ledus mehāniskās, kristalogrāfiskās un ķīmiskās īpašības, virsledāja, iekšledāja un zemledāja procesus, mijiedarbību ar vidi. Galvenie glacioloģijas pētījumi mūsdienās tiek veikti polārajos apgabalos, īpaši Grenlandes un Antarktikas ledus vairogos, kuros koncentrēti gandrīz 99 % ledus masas, kas atbilst 27,6 miljoniem km³ un attiecīgi aizņem 1,7 un 12,3 miljonus km² platību.

Galvenie glacioloģijas uzdevumi ir noskaidrot mūsdienu un pleistocēna ledāju dinamiku, ietekmi uz klimatu, prognozēt ledāju masas bilances izmaiņas nākotnē un to ietekmi uz jūras līmeņa izmaiņām, kā arī prognozēt kalnu upju ūdens bilanci, īpaši arīdajos apgabalos. Ledāju veidošanos un izplatību kontrolē noteikti klimatiskie un fiziskie apstākļi, galvenokārt nokrišņu daudzums, temperatūra, vietas ģeogrāfiskais platums un hipsometriskais novietojums. Savukārt leduslaikmetu cēloņi galvenokārt saistīti ar orbitālajiem faktoriem – Zemes orbītas ekscentritāti, Zemes griešanās ass sašķiebumu un precesiju. Apledojumu veidošanos ietekmē arī tādi neorbitālie faktori, kā kosmiskais starojums, Saules radiācija, sauszemes un okeānu izvietojums, litosfēras plātņu dreifs, vulkāniskie procesi, atmosfēras sastāva izmaiņas un, iespējams, cilvēka darbība.

Ledus masa pieaug ledāja akumulācijas apgabalā, savukārt tā sarūk ablācijas apgabalā. Mūsdienās ledāji klāj ~ 10 % sauszemes platības. Izteikta ledāju atkāpšanās visā pasaulē ir novērota kopš 19. gs. beigām, kas iezīmē arī Mazā ledus laikmeta beigšanos. Izmantojot satelītu mērinstrumentus, konstatēts, ka kopš 20. gs. beigām gan Antarktikas, gan Grenlandes ledus vairogi zaudē ledus masu. Pilnībā nokūstot ledus vairogiem, jūras līmenis celtos vismaz par ~ 64 m. Ledus masas zudumu nodrošina ātri plūstošas ledus lielplūsmas un izvadledāji, kuru ātrums mēdz sasniegt 1 km gadā. Lielu daļu ledus masas ledāji zaudē kalvinga procesā. Ātru ledus plūsmu nodrošina bazālā slīdēšana un ledāja gultnes nogulumu deformācija.

Mūsdienu glacioloģijas nozīme galvenokārt saistīta ar globālajām klimata izmaiņām. Ledāju kušana var novest pie cilvēcei būtiskām dabas izmaiņām un katastrofām, īpaši blīvi apdzīvotos kalnu apgabalos, kur lielākie ledāju izraisītie riski ir plūdi, ledus un akmeņu lavīnas, sanesu plūsmas un citi ar ledāju atkāpšanos saistīti procesi. Lavīnas, kā arī ledus blāķu nogruvumus un noslīdeņus nereti izraisa zemestrīces. Īpaši apdraudēta ir cilvēku populācija, kuru ietekmē ledāji Himalaju–Hindukuša, Kuņluņa, Pamira un Tjanšana kalnu grēdās, jo ledāji ir būtiskākais ūdens avots šajos apgabalos. Katastrofālus plūdus jeb jokulhlaupi (no islandiešu jökulhlaup, jökull ‘ledājs’ un hlaup ‘skrējiens’) var izraisīt zemledāju vulkānu izvirdumi vai arī pieledāja vai zemledāja ezeru noplūšana.

Nozīmīgākā teorija glacioloģijas attīstībā ir par kontinentālajiem apledojumiem – glaciālā teorija, kas galvenokārt aizvietoja pasaules plūdu jeb diluviālo hipotēzi. Šī teorija pamato to, ka zemes virskārtā esošos nogulumus daudzviet ir pārvietojuši un noguldījuši ledāji, nevis okeānu un jūru ūdeņi. 18. gs. 1. pusē ledāju sanesu izplatību ārpus mūsdienu ledāju klātajām teritorijām skaidroja ne tikai arī diluviālo, bet arī ar dubļu plūsmu un drifta teoriju. No 16. gs. vidus tika veikti pirmie zināmie ledāju novērojumi, bet zinātniski pētījumi tika uzsākti 18. gs. sākumā Alpos. Glacioloģija kā  zinātne sāka veidoties 18. gs. 2. pusē un galvenokārt 19. gs. sākumā, kad pastiprināta uzmanība tika pievērsta kalnu ledājiem (šļūdoņiem), savukārt 20. gs. zinātnieki intensīvi pievērsās polāro apgabalu ledāju izpētei. Pirmajiem polāro apgabalu atklājējiem bija būtiska nozīme glacioloģijas izveidē un turpmākā attīstībā. Īpaši nozīmīgi bija jūrasbraucēji un polārpētnieki, kuri vadīja pirmās zinātniskās Arktiskās un Antarktiskās ekspedīcijas, piemēram, Džeimss Kuks (James Cook), Kaštens Egebergs Borkgrevinks (Carsten Egeberg Borchgrevink), Džons Ross (John Ross), Džeimss Klārks Ross (James Clark Ross), Roberts Falkons Skots (Robert Falcon Scott), Ernests Henrijs Šekltons (Ernest Henry Shackleton), Roalds Amundsens (Roald Engelbregt Gravning Amundsen), Fritjofs Nansens (Fridtjof Nansen) un Alfrēds Lotārs Vēgeners (Alfred Lothar Wegener).

Angļu kapteinis Dž. Kuks 18. gs. beigās pirmais izbrauca Beringa šaurumu no Klusā okeāna, pirmais šķērsoja Dienvidu polāro loku un burāja gar pakledus robežu, iegūstot vērtīgu zinātnisku informāciju par jūras ledus un aisbergu izplatību un to atšķirībām. Norvēģis K. E. Borkgrevinks pirmais pārziemoja Antarktikā un veica vienus no pirmajiem polārpētījumiem Antarktīdas kontinentā. Sers Dž. Ross vadīja vairākas Arktikas ekspedīcijas 19. gs. sākumā gar Grenlandes rietumu piekrasti, sasniedzot Smita un Lankastera šaurumus, un kopā ar Dž. K. Rosu atklāja ziemeļu magnētisko polu 1831. gada 1. jūnijā. Dž. Ross vēlāk vadīja vairākas Antarktikas ekspedīcijas, izpētot viņa vārdā nosaukto jūru, salu un šelfa ledāju. Kapteinis R. F. Skots 20. gs. sākumā pētīja Antarktīdas iekšējos apgabalus un sasniedza Dienvidpolu uzreiz pēc pirmatklājēja R. Amundsena, kurš Dienvidpolā nonāk mēnesi ātrāk – 1911. gada 14. decembrī. Norvēģis R. Amundsens pirmais izbrauca arī Ziemeļrietumu jūras ceļu no Atlantijas okeāna un dirižablī pārlidoja Ziemeļpolu.

Īru polārpētnieks E. H. Šekltons vadīja trīs ekspedīcijas uz Antarktiku, mēģināja sasniegt Dienvidpolu un šķērsot kontinentu, bet mērķi nesasniedza un piedzīvoja neticamu izglābšanos pēc kuģa Endurance iesalšanas jūras ledū. Norvēģu polārpētnieks F. Nansens pirmais 1888. gadā šķērsoja Grenlandes ledus vairogu, pierādot nepārtraukta ledus vairoga eksistenci, kā arī mēģināja sasniegt Ziemeļpolu un vēlāk veica pētījumus galvenokārt Arktiskajā okeanogrāfijā. F. Nansens bija pirmais prezidents 1924. gadā nodibinātajai starptautiskajai polāro pētījumu biedrībai Aeroarctic, kura organizēja lidojumus polārajos apgabalos. Vācu polārpētnieks un ģeofiziķis A. L. Vēgeners 19. gs. sākumā organizēja vairākas ekspedīcijas uz Grenlandi, kuru laikā veica nozīmīgus glacioloģiskos, meteoroloģiskos un ģeofizikālos pētījumus. Viņš pirmais uzstādīja trīs pētnieciskās stacijas uz Grenlandes ledus vairoga, pārziemoja Grenlandes vidienē, raksturoja tās klimatiskās īpatnības, veica pirmos urbumus Arktikas ledājos un ar seismisko metodi izmērīja ledus biezumu, sasniedzot 2700 metrus.

Par glaciālās teorijas pamatlicēju uzskatāms šveiciešu-amerikāņu dabaszinātnieks Luī Agasīzs (Jean Louis Rodolphe Agassiz), lai gan glaciālās teorijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu devuši arī citi zinātnieki – Žans-Pjērs Perodēns (Jean-Pierre Perraudin), Žans de Šarpentjē (Jean de Charpentier), Ignācijs Venecs (Ignace Venetz), Džeims Forbss (James Forbes) un Džons Tindalls (John Tyndall). Šveices alpīnists Ž. P. Perodēns pirmais atklāja glaciālās skrambas uz pamatiežiem, izskaidrojot tās ar ledāju plašāku izplatību pagātnē. Inženieris I. Venecs un naturālists Ž. de Šarpentjē pētīja erātisko materiālu un ierosināja tā izcelsmi saistīt ar ledāju uzvirzīšanos. Teoriju par kontinentālajiem apledojumiem publicēja L. Agasīzs (Études sur les glaciers – ledāju pētījumi, 1840). Dž. Forbss pētīja ledāju kustības mehānismus, savukārt Dž. Tindalls pievērsās arī ledāju ledus struktūras pētījumiem. Fenoskandināvijā par glaciālās teorijas autoru tiek uzskatīts zviedrs Oto Martins Torels (Otto Martin Torell), Krievijā – Frīdrihs Šmits (Friedrich Schmidt) un Pjotrs Kropotkins (Пётр Алексеевич Кропоткин).

19. gs. beigās tika uzsākti globāla mēroga tieši ledāju plūsmas ātruma un ledāju malas fluktuāciju mērījumi, ko ierosināja pirmā Starptautiskā ledāju komisija (Commission International des Glaciers, 1894).  1879. gadā Ziemeļeiropā un Austrumeiropā pirmoreiz vairāku apledojumu iespējamību atklāja Konstantīns Kaspars Andrejs fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk). Pēc glaciālās teorijas izstrādāšanas nākamie risināmie uzdevumi bija apledojumu skaita un to cēloņu noskaidrošana. 20. gs. sākumā radās pierādījumi poliglaciālismam, t.i. vairāku ledus laikmetu pastāvēšanai pagātnē.

Kopš 19. gs. beigām Alpu ledājos, citviet kopš 20. gs. tiek veikts monitorings, lai noteiktu ledāju masas bilances, ledus plūsmas ātruma, ledāja malas pozīcijas un aizņemtās platības izmaiņas. Kopumā glacioloģijā tiek izmantotas specializētas un arī citu zinātņu, piemēram, fizikas, ģeoloģijas, hidroloģijas, ķīmijas u. c. metodes. Liela nozīme ir tiešiem lauka glacioloģiskajiem un meteoroloģiskajiem novērojumiem, attāliem mērījumiem, kā arī no satelītu mērierīcēm un satelītattēliem iegūtās informācijas apstrādei. Strauji attīstās glacioloģiskā modelēšana. Ledāju kartēšana tiek veikta, izmantojot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS). Būtisku nozīmi glacioloģijai sniedz informācija par ledāju gultnes topogrāfiju, ledus biezumu un ledāja ledus struktūru, kas iegūta ar ģeofizikālajām metodēm. Glacioloģijā izmantotās ģeofizikālās metodes ietver pasīvās (gravimetrija, seismoloģija, magnetometrija) un aktīvās metodes – galvenokārt seismisku, radiolokāciju un elektroizpēti. Apledojumu un ar tiem saistīto klimata pārmaiņu vēsture tiek rekonstruēta, izmantojot datus no Antarktikas un Arktikas ledus urbumu serdeņiem, kā arī no jūru un ezeru nogulumiem, paleoaugšņu pētījumiem Centrāleiropā un lesa nogulumu uzbūves Ķīnā. Ledus serdeņi ir būtisks informācijas avots glaciologiem, klimatologiem un citiem dabaszinātniekiem, lai rekonstruētu paleovides izmaiņas. 1989. gadā tika uzsāktas urbšanas programmas Grenlandes ledus vairoga augstākajos apgabalos (Greenland Ice Core Project, GRIP un Greenland Ice Sheet Project Two, GISP2), un iegūtie serdeņi pārsniedza 3 km biezumu. 1993. gadā tika pabeigts tolaik garākais urbums, kurš sasniedza 3053,4 m ledus biezumu. 2003. gadā tika pabeigts Ziemeļgrenlandes ledus urbšanas projekts (North Greenland Ice Core Project, NGRIP), sasniedzot vairāk kā 123 000 gadu vecu Grenlandes ledus vairoga ledu no Ēmas starpleduslaikmeta. Garākais ledus serdenis no Antarktīdas ir 3,623 m. Tas iegūts Krievijas Vostokas polārstacijā un sniedz datus par vairāk kā 417 tūkstošus gadu senu pagātni. No Eiropas projekta ledus urbšanai Antarktīdā (European Project for Ice Coring in Antarctica, EPICA) ir iegūta informācija par gandrīz 800 tūkstošu gadu ilgu periodu.

Lai noskaidrotu ledāju uzvirzīšanās un atkāpšanās hronoloģiju un glaciālo nogulumu vecumu, tiek izmantotas absolūtās un relatīvās datēšanas metodes. Glaciālo nogulumu absolūtā vecuma noteikšanai mūsdienās plaši izmanto optiski stimulētās luminiscences (OSL) metodi. Klinšaino iežu un laukakmeņu eksponēšanās ilgums tiek datēts, izmantojot kosmogēno nuklīdu uzkrāšanos. Plaši izmanto ¹⁰Be, ¹⁴C, ²⁶Al un ³⁶Cl radioaktīvos izotopus, kas ļauj noteikt pleistocēna un holocēna apledojumu attīstību. Nozīmīga metode modernās glacioloģijas attīstībā ir skābekļa un ūdeņraža izotopu analīze.

20. gs. pētnieki, kuri veicināja glacioloģijas attīstību un aprakstīja būtiskus glacioloģiskus procesus ir Džefrijs Bultons (Geoffrey Boulton), Džons Glens (John W. Glen), Vladimirs Kotļakovs (Владимир Михайлович Котляков), Luiss Libutrijs (Louis Lliboutry), Milutins Milankovičs (Милутин Миланкович), Džons Frederiks Najs (John Frederik Nye), Viljams Stenlijs Braiss Patersons (William Stanley Bryce Paterson), Hanss Rētlisbergs (Hans Röthlisberger), Johanness Vērtmans (Johannes Weertman), Igors Zotikovs (Игорь Алексеевич Зотиков) un citi.

Britu ģeoloģijas profesora Dž. Bultona ieguldījums saistīts ar modernās glacioloģijas paradigmas attīstību par ledāja gultnes nogulumu deformāciju. Viņš veica pētījumus Īslandes ledājos, un pierādīja, ka to kustību nodrošina galvenokārt zemledāja nogulumu deformācija. J. Glens veica pirmos ledus deformācijas eksperimentus laboratorijā, un viņa vārdā tika nosaukts likums (Glena plūsmas likums), kurš apraksta ledāja plūsmu. Lielu ieguldījumu pagātnes apledojumu un klimata izpratnē devis serbu matemātiķis, astronoms un ģeofiziķis M. Milankovičs, kurš izskaidroja ledus laikmetu cēloņus un Zemes ilgtermiņa klimatiskās izmaiņas, mūsdienās – Milankoviča cikli. Angļu fiziķis Dž. F. Najs pētīja ledāju plūsmas mehānismus, ledus reoloģiju un ledājūdeņu filtrāciju ledū, kā arī izstrādāja metodi, kā izrēķināt ledus vairogu biezumu un profilu, un definēja ledājūdeņu plūsmas mehānismu caur gultnes nogulumos izskalotiem N–kanāliem. Franču glaciologs un ģeofiziķis L. Liboutrijs veica nozīmīgus pētījumus Andu ledājos, nodibināja ledāju un īpaši ledus mehānikas pētniecības laboratoriju, kā arī attīstīja pasaules līmeņa ģeofizikālos pētījumus. Šveices profesors H. Rētlisbergs aprakstīja ledājūdeņu spiedienu un plūsmu iekšledāja un zemledāja kanālos, definēja viņa vārdā nosauktos subglaciālos R–kanālus un izstrādāja to hidraulisko teoriju. Apvienotās Karalistes glaciologs V. S. B. Patersons vairāku dekāžu garumā veica ledus urbšanu Kanādas Arktiskajā arhipelāgā, un viņa ledus seržu ķīmiskā sastāva un struktūras pētījumi deva nenovērtējamu ieguldījumu ledāju vecuma, temperatūras, masas bilances un Zemes klimata izmaiņu izpratnē. V. S. B. Patersons uzrakstīja monogrāfiju (The physics of glaciers, 1969) par ledāju fiziku, kuras ceturtais izdevums arī mūsdienās ir nozīmīga glacioloģijas literatūra. Amerikas Savienoto Valstu ģeofiziķis J. Vērtmans izstrādāja pamatus klasiskajai ledāju bazālās slīdēšanas teorijai un uzrakstīja algoritmus ledāja slīdējumam pa plānu ūdens plēvi (Vērtmana plēve).

Viens no ievērojamākajiem 20. gs. glaciologiem ir krievu pētnieks V. Kotļakovs, kurš sākotnēji veica nozīmīgus sniega akumulācijas, sablīvēšanās, kušanas un ablācijas pētījumus Antarktikā, bet vēlāk pievērsās arī kalnu ledāju, īpaši pulsējošu ledāju, dinamikai, kā arī noteica Zemes sniega un ledus segas laiktelpiskās izmaiņas. V. Kotļakovs attīstīja sistemātiskas glacioloģiskās kartēšanas koncepciju, kas tika īstenota, izveidojot Pasaules sniega un ledus resursu atlantu (Атласа снежно-ледовых ресурсов мира, 1997). Krievu glaciologa I. Zotikova pētnieciskā darbība sekmēja lielākā Antarktīdas zemledāja ezera (Vostokas) atklāšanu. Izcils krievu glaciologs un polārpētnieks bija Pjotrs Šumskis (Петр Александрович Шумский), kurš radīja glaciologa profesiju Padomju Savienībā, veica pētījumu Arktikā un Antarktikā un attīstīja strukturālo glacioloģiju.

Kopš 20. gs. beigām mainās glacioloģijas pētījumu prioritātes, kas galvenokārt saistītas ar globālajām klimata izmaiņām un progresu kosmiskajos pētījumos. 21. gs. sākumā un mūsdienās strauju glacioloģijas attīstību nodrošina tālizpētes un ģeofizikālo pētniecības metožu attīstība. Specializēti instrumenti (radari, lāzera un radara altimetri, gravitometri) tādās Eiropas kosmosa aģentūras (European Space Agency, ESA) un Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (National Aeronautics and Space Administration, NASA) satelītu misijās kā, piemēram, CryoSat, ICESat un GRACE sniedza datus par ledāju plūsmas ātrumiem, ledus virsmas augstuma un biezuma izmaiņām. Dati no satelītiem, ģeofizikālajiem pētījumiem uz ledus, kā arī tiešiem klimatiskajiem novērojumiem tiek izmantoti glacioloģiskajā modelēšanā. Mūsdienās fizikālās glacioloģijas vietā lielāku nozīmi sāk ieņemt skaitļošanas glacioloģija. Paredzams, ka līdz ar kvantitatīvu un kvalitatīvu datu pieejamību un datorsistēmu jaudas pieaugumu, modelēšanas rezultātā tiks iegūtas aizvien ticamākas prognozes par ledāju attīstību, kušanu un ietekmi uz jūras līmeņa celšanos. Augstas izšķirtspējas reljefa modeļu pieejamības dēļ glaciologi var aizvien detalizētāk rekonstruēt seno ledus vairogu izplatību un ar tiem saistīto procesu atspoguļojumu reljefā. Absolūtās datēšanas metožu attīstība veicina kontinentālo segledāju hronoloģijas pilnveidošanu. Tehnoloģiju attīstības rezultātā mūsdienās tiek iegūti netieši dati par ledus un ledāju eksistenci arī uz citām planētām un pavadoņiem. Paredzams, ka iespējamajās cilvēku misijās uz Marsu drīzā nākotnē uz šīs planētas tiks veikti arī glacioloģiskie lauka pētījumi. Nozīmīgi mūsdienu glacioloģijas  atklājumi ir saistīti ar Vostokas subglaciālā ezera atklāšanu Antarktīdā, kura ekstrēmajā vidē dzīvojošo mikroorganismu izpēte sekmēs datu iegūšanu par dzīvības formām, kuras varētu eksistēt zem ledus segas arī uz citām Saules sistēmas planētām un to pavadoņiem.

Globālo ledāju masas izmaiņu dēļ nepieciešama globāla zinātnisko pētījumu organizēšana un monitorings, ko mūsdienās veic vairākas starptautiskas organizācijas. Daudzās valstīs darbojas nacionālās glacioloģisko, polāro un auksto reģionu pētījumu organizācijas. Pētījumi glacioloģijā tiek koncentrēti polārajos apgabalos – Arktikā un Antarktikā. Pasaulē vadošie nacionālie polāro pētījumu centri ir Britu Antarktiskais dienests (British Antarctic Survey, BAS), Skota polāro pētījumu institūts (Scott Polar Research Institute, SPRI), Bērda polāro pētījumu centrs (Byrd Polar and Climate Research Center, BPRC). Nozīmīgus polāros pētījumus nodrošina Amerikas Savienoto Valstu Antarktikas programma (United States Antarctic Program, USAP), ko finansē Nacionālais zinātnes fonds (National Science Foundation, NSF), kā arī Nacionālās okeāna un atmosfēras administrācijas (National Oceanic and Atmospheric Administration, NOAA) Arktiskās pētniecības programma. Krievijā lielākos polāros pētījumus veic Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskais institūts (Арктический и антарктический научно-исследовательский институт, ААНИИ). Ar ledāju pētījumiem nodarbojas vairākas starptautiskas organizācijas, piemēram, Starptautiskā glacioloģijas biedrība (International Glaciological Society, IGS), Starptautiskā kriosfēras zinātņu asociācija (International Association of Cryospheric Sciences, IACS), Antarktikas pētījumu zinātniskā komiteja (The Scientific Comittee on Antactic Research, SCAR), Starptautiskā Arktikas zinātnes komiteja (International Arctic Science Committee, IASC), Starptautiskā Kvartāra pētniecības savienība (International Union for Quaternary Science, INQUA) u.c.  Glacioloģija ir saistīta ar klimata izmaiņu jautājumiem, tādēļ pētījumi par ledājiem tiek veikti arī daudzās multidisciplinārās pētniecības iestādēs un klimata pētījumu programmās, piemēram, Pasaules Klimata pētījumu programmā (World Climate Research Programme, WCRP). EKA un NASA satelītu misijas veiktas speciāli glacioloģisko datu iegūšanai. Vairākas organizācijas apkopo glacioloģiskos datus, kā piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Nacionālais sniega un ledus datu centrs (National Snow and Ice Data Center, NSIDC) un Pasaules ledāju monitoringa dienests (World Glacier Monitoring Service, WGMS).

Starptautiskās Glacioloģijas biedrības žurnāli Journal of Glaciology (1947) un Annals of Glaciology (1980), kā arī Eiropas Ģeozinātņu savienības (European Geosciences Union, EGU) atvērtās pieejas žurnāls The Cryosphere (2007). Ar glacioloģiju saistīti raksti bieži tiek publicēti arī multidisciplināros ģeozinātņu un kvartārģeoloģijas žurnālos, piemēram, Quaternary Science Reviews (1982), Quaternary International (1989), Journal of Quaternary Science (1986), Boreas (1972) u. c. Vairāki žurnāli, kā Polar Research (1982), Polar Science (2007), Antarctic Science (1989), Arctic (1948), Polar Record (1931) un Arctic, Antarctic and Alpine Research (1969), veltīti galvenokārt glacioloģiskajiem pētījumiem polārajos apgabalos. Iespējamie notikumi attiecībā uz klimata izmaiņām un ledāju kušanu tiek regulāri publicēti Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations Organization) Starpvaldību komisijas klimata izmaiņu jautājumā (Intergovernmental Panel on Climate Change) ziņojumos.