Glacigēnās jeb ledāja akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas veidojas glacigēno nogulumu uzkrāšanās un glaciotektoniskās deformācijas rezultātā. Šī ir ļoti daudzveidīga reljefa formu grupa pēc to morfoloģijas un uzbūves, kuru definēt ir sarežģīti, jo tā ietver arī reljefa formas, kas ir veidotas no glaciofluviāliem, glaciolimniskiem, reizēm pat neledāja nogulumiem un pamatiežu ieslēgumiem. Bieži glaciotektoniskie procesi līdzdarbojas šo reljefa formu attīstībā, bet noteiktas reljefa formas var būt arī pilnībā akumulatīvi veidojumi bez jebkādām makroskopiskām glaciotektoniskās deformācijas pazīmēm. Tāpat arī erozijas procesi reizēm var ietekmēt šo formu veidošanos, piemēram, vienas no visizplatītākajām glaciālajām reljefa formām – drumlini – var veidoties, mijiedarbojoties glaciālās akumulācijas, glaciotektoniskās deformācijas un erozijas procesiem. Tas tikai norāda, cik ļoti nosacīts ir glaciālo reljefa formu iedalījums. Glacioakvālās akumulācijas formas, kas ietver glaciofluviālos un glaciolimniskos veidojumus, pieder citai glaciālo reljefa formu grupai – glacioakvālās akumulācijas reljefa formām.

Glacigēnās akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas var iedalīt pēc to orientācijas pret ledāja plūsmas virzienu:

• paralēlās jeb radiālās,
• šķērseniskās (arī transversās un frontālās)
• paugurotās (bez izteiktas orientācijas) reljefa formas, 

vai veidošanās vides:

• virsledāja (supraglaciālās),
• zemledāja (subglaciālās)
• ledāja malas (marginālās) reljefa formas.

Atsevišķos gadījumos atlūzu materiāls var uzkrāties arī ledāja iekšienē, un, ledum izkūstot, iekšledāja atlūzu sakopojumi arī var veidot reljefa formas. Izplatītākās virsledāja akumulācijas reljefa formas ir virsledāja paugurotās morēnas, bet retāk sastopamas vidus morēnas un atlūzu konusi, jo tie, izkūstot ledum, var neveidot izteiktas reljefa formas. Zemledāja akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas mēdz dēvēt par zemledāja gultnes formām. Tās ietver:

• radiālās jeb plūdlīnijas reljefa formas (flūtingi, drumlini, lielizmēra glaciālie lineamenti),
• šķērseniskās reljefa formas (rievotās jeb ribotās morēnas un plaisu aizpildījuma grēdas),
• zemledāja izcelsmes paugurotās reljefa formas (kupolveida pauguri, morēnas pauguri, pirmmasīvpauguri).

Citas zemledāja/marginālās reljefa formas ir ledus lielplūsmu laterālās bīdes un laterālās marginālās morēnas. Marginālās reljefa formas veidojas ledāja malas priekšā vai sānos un ietver galvenokārt dažādas gala un sānu morēnas (terminālās, recesijas, sabīdījuma, izspieduma un Degīra).

Zemledāja plūdlīnijas formas (angļu subglacial streamlined landforms) jeb zemledāja gultnes formas (angļu subglacial bedforms) ir vienas no visplašāk sastopamajām ledāju reljefa formām, kas veidojās zem pleistocēna ledus lielplūsmām un lobiem, kā arī turpina veidoties mūsdienās zem mūsdienu ledus lielplūsmām Antarktikā un izvadledājiem Islandē un citur. Šīs formas pieder pie radiālajām zemledāja reljefa formām un reizēm tiek dēvētas arī par glaciālajiem lineamentiem. Šis vispārīgais apzīmējums gan ietver visas glacigēnās reljefa formas, kas stiepjas ledāja kustības virzienā. Plūdlīnijas formas, piemēram, drumlini, drumlinoīdi un lielizmēra glaciālie lineamenti, veido vienu šo formu populāciju (kopumu), bet flūtingi – otru, jo to morfometriskie parametri, kā arī veidošanās ir atšķirīgi.

Zemledāja plūdlīnijas reljefa formu veidošanās ir komplicēta, un mūsdienās joprojām eksistē daudzi, pat pilnīgi pretēji to veidošanās konceptuālie modeļi. Tomēr jaunākie zinātnieku pētījumi ir ļāvuši attīstīt datormodeļus, kas ir spējīgi radīt trīsdimensionālas radiālās un šķērseniskās zemledāja reljefa formas, tādējādi mēģinot atrisināt tā saucamo drumlinu veidošanās problēmu. Šie modeļi galvenokārt balstās uz nestabilitātes teoriju, kas paredz, ka sīkas perturbācijas (traucējumi) ledāja gultnē rada noteikta viļņa garuma formas saistītas ledāja, nogulumu un ledājūdeņu plūsmas mijiedarbības rezultātā. Šo reljefa formu uzbūve ir ļoti daudzveidīga, jo tās var būt veidotas no jebkādiem nogulumiem (arī iežiem), kas atradās ledāja gultnē, bet bieži virskārtā ir sastopami morēnas nogulumi. Plūdlīnijas formu uzbūvi nosaka, pirmkārt, ledāja gultnes litoloģija un, otrkārt, atlūzu materiāla daudzums ledāja bazālajā daļā. Nozīmīgākie faktori, kas nosaka šo reljefa formu morfoloģiju, ir ledāja plūsmas ātrums, nogulumu litoloģija un deformējamo nogulumu biezums. Katrā gadījumā izšķirošais var būt cits faktors vai to kombinācija. Bieži tieši ledāja plūsmas ātrums ir viens no noteicošajiem faktoriem, un to parāda arī zemledāja gultnes formu veidošanās datormodeļi, kur tiek novērots, ka, ja ledus plūsmas ātrums ir apmēram 50 m gadā, veidojas rievotās morēnas, ja tas ir apmēram 150 m gadā, veidojas drumlini, bet, ja tas sasniedz 600 m gadā, tad veidojas lielizmēra glaciālie lineamenti pēc 500 gadu cikla.

Drumlini (angļu drumlins), kas ir vienas no visplašāk sastopamajām un arī zinātnieku pētītākajām glaciālajām reljefa formām, tipiski ir ovālas formas pauguri, kuru augstums visbiežāk ir tikai daži metri, bet var sasniegt arī vairāku desmitu metru augstumu. Drumlinu garums visbiežāk ir no dažiem simtiem metru līdz pat dažiem kilometriem, savukārt lielizmēra glaciālie lineamenti, kas uzskatāmi par šo plūdlīnijas formu kopas garākajiem veidojumiem, mēdz sasniegt arī vairāku desmitu kilometru garumu. Lai gan tradicionāli zinātnieki uzskatīja, ka drumliniem ir stāvāka, trulāka proksimālā daļa un nolaidenāka, smailāka distālā daļa, jaunākās kvantitatīvās analīzes ir atklājušas, ka visbiežāk sastopami simetriskas formas drumlini. Termins “drumlins” ir cēlies no gēlu valodas vārda druim ’noapaļots pakalns’. Agrāk attiecībā uz šaurākiem drumliniem lietoja terminu “drumlionīds”, bet mūsdienās to izprot kā vienu no drumlinu morfoloģiskās attīstības stadijām, kur klasiski un vairāk ovālas formas drumlini laika gaitā vai pieaugot ledus plūsmas ātrumam tiek pārveidoti par šaurākiem vairākmuguru drumliniem (angļu multiple-crested channeled drumlins). Šādā ledāja gultnes formu attīstības un pārveidošanas scenārijā notiek ledāja gultnes nogludināšana. Sākotnēji ledāja gultnē noris kādreizējā reljefa (pauguroto un šķērsenisko morēnu) drumlinizācija, bet gala rezultāts ir ledāja gultne ar vismazāko pretestību (berzi) ledāja plūsmai, kuru nodrošina neliela augstuma un platuma, bet liela garuma lielizmēra glaciālie lineamenti.

Drumlinu veidošanās īsumā jau ir apskatīta zemledāja plūdlīnijas formu veidošanās kontekstā, bet vēsturiski lielākā nozīme ir bijusi konceptuālajiem reoloģijas un zemledāja gultnes deformācijas modeļiem. Pirmais apraksta veidu, kā drumlini veidojas, bīdes rezultātā morēnas nogulumiem kļūstot biezākiem, bet citviet plānākiem. Arī līdzenā morēnas virsmā tai ir telpiskas graudu izmēra un ūdens satura nogulumu variācijas. Ledāja radītais spriegums liek rupjgraudainākās morēnas apgabaliem veidot biezākus un izturīgākus pacēlumus, un notiek bīdes izraisīta morēnas sabiezēšana jeb dilatācija. Citi smalkgraudainākas, mālainākas morēnas apgabali bīdes rezultātā  kļūst plānāki un plūstošāki. Laika gaitā šādas plūstošas morēnas apgabali pārveido pacēlumus drumlinos. Nozīmīgi faktori šajā modelī ir agrāk nogulsnēto nogulumu un iežu fizikālās īpašības (granulometriskais sastāvs, ūdenscaurlaidība, biezums un citi), porūdens spiediens ledus gultnē, nogulumu reoloģija un sprieguma lauks. Porūdens spiediens tiek uzskatīts par kritisku apstākli, mobilizējot vai imobilizējot gultnes nogulumus. Zemledāja gultnes deformācija ir būtiska ideja, kas plašāk sāka attīstīties 20. gs. 80. gados. Arī viena no galvenajām drumlinu veidošanās teorijām ir zemledāja gultnes deformācijas modelis, kas izskaidro to drumlinu izcelsmi, kuriem raksturīgi kodoli. Šie drumlini veidojas nogulumu akrēcijas procesā, ledājam plūstot apkārt pret zemledāja deformāciju izturīgākam apgabalam (kodolam). Apgabali ar nogulumiem, kas ir biezāki un izturīgāki, paliek statiski vai deformējas lēnāk kontrastā ar vājākiem apgabaliem, kuri tiek pakļauti lielākiem deformācijas ātrumiem. Šajā modelī drumlini attīstās ledāja gultnes uzbūves neviendabību dēļ. Lai gan ar šo ideju bieži tiek skaidrota drumlinu veidošanās arī mūsdienās, tai ir būtisks trūkums – tā neizskaidro to drumlinu veidošanos, kuriem nav kodola. Jaunākā teorija, kas ietver arī šādu zemledāja plūdlīnijas formu izcelsmi, ir jau iepriekš minētā nestabilitātes teorija, kuru apstiprina datormodelēšana. Tās pamatideja – saistīta ledus, ūdens un nogulumu plūsma izraisa spontānu reljefa veidošanos morēnas virsmā. Nestabilitātes teorija nosaka, ka noteicošie drumlinu un citu plūdlīnijas formu uzbūves faktori ir iepriekš esošie nogulumi ledāja gultnē, balanss starp morēnas eroziju un akumulāciju un ledus plūsmas ilgums un mainība. Šo faktoru variācijas rada visus drumlinu uzbūves tipus atkarībā no ledāja gultnes uzbūves.

Drumlinus pēc to uzbūves var iedalīt piecās galvenajās grupās:

• pamatiežu,
• daļēji pamatiežu / daļēji morēnas,
• galvenokārt morēnas,
• daļēji morēnas / daļēji šķirotu nogulumu,
• galvenokārt šķirotu nogulumu drumlinos.

Pamatiežu (arī klintsdrumlinu) drumlinu izcelsme ir atšķirīga un galvenokārt saistīta ar glacigēno eroziju. Pārējie drumlinu tipi lielākoties tiek asociēti ar nogulumu uzkrāšanās un deformācijas procesiem zem ledāja, lai gan reizēm tie var veidoties arī erozijas rezultātā vai arī erozijas, akumulācijas un glaciotektoniskās deformācijas procesu kombinācijā.

Lielizmēra glaciālie lineamenti (angļu mega-scale glacial lineations) uzskatāmi par zemledāja plūdlīnijas formu kopuma (kontinuuma) garākajiem veidojumiem. Lielizmēra glaciālos lineamentus zinātnieki parasti nodala kā atsevišķas reljefa formas, tajā pat laikā arī nereti saprotot, ka tie atspoguļo vienas reljefa formas populācijas galējās izpausmes. Nereti, lai nošķirtu lielizmēra lineamentus no drumliniem, tiek izmantota platuma un garuma attiecība (linearitātes koeficients) – viens pret desmit –, bet ir zināms, ka šo abu reljefa formu morfometriskie parametri pārklājas un tās nevar droši nošķirt kā atsevišķas reljefa formu populācijas. Bieži šīs formas sastopamas vienuviet pleistocēna ledus lielplūsmu gultnēs, savukārt reizēm lielizmēra lineamenti sastopami pēc drumliniem ledus plūsmas virzienā. Lielizmēra glaciālo lineamentu morfometriskie parametri mēdz būt iespaidīgi, jo, lai gan vidēji to garums ir no viena līdz dažiem kilometriem, var būt sastopamas vairākus desmitus kilometru garas formas, kuru linearitātes koeficients pārsniedz 100. Šīs reljefa formas izmanto kā diagnosticējošu kritēriju ātrām pleistocēna ledus lielplūsmām, kuru ātrums varētu sasniegt pat vairākus kilometrus gadā, pamatojoties uz analoģiju ar mūsdienu ledus lielplūsmām Antarktikā, kur ir atklāts, ka šie lineamenti veidojas mūsdienās, turklāt pat tikai dažu desmitgadu laikā.

Flūtingi (angļu flutings vai flutes, reizēm arī fluted moraine) ir mazākās no zemledāja plūdlīnijas formām, kas veido atsevišķu populāciju un galvenokārt sastopami pie mūsdienu izvadledājiem, piemēram, Islandē un Svalbārā. Reizēm tie ir novietoti virs drumliniem. To augstums parasti ir vien no dažiem desmitiem centimetru līdz metram vai maksimāli dažiem metriem, bet garums var sasniegt vairākus simtus metru. Flūtingu veidošanās ir īpatnēja un tiek saistīta ar morēnas iespiešanos zemledāja dobumā aiz šķēršļa, piemēram, laukakmens. Agrāk par flūtingiem nepareizi mēdza dēvēt lielizmēra glaciālos lineamentus. Reizēm arī, lai apzīmētu līdzīgus, bet lielākus veidojumus, lieto terminu “megaflūtingi”. Tā kā nepastāv droši un konkrēti kritēriji, lai izdalītu megaflūtingus, ieteicams to vietā lietot terminu “lielizmēra glaciālie lineamenti”.

Rievotās (arī ribotās) morēnas (angļu ribbed moraines) ir subglaciālos apstākļos veidotas grēdas, kuras lielākoties orientētas šķērseniski pret ledāja plūsmas virzienu. To izplatība tiek saistīta ar auksti/silti bāzēta ledus zonas migrāciju vai arī lokālu auksti bāzēta ledus apgabalu (pielipšanas plankumu) veidošanos ledāja gultnē. Galvenokārt rievotās morēnas sastopamas Skandināvijā un Kanādā – kādreizējo ledusvairogu centrālajās daļās aiz reliktās ainavas izplatības apgabaliem. Reliktās ainavas sastopamas ledusvairogu centrālajos apgabalos, kur eksistēja aukstas gultnes apstākļi (ledus bija piesalis pie gultnes) un zemledāja erozija bija ierobežota, tādējādi saglabājot senāk radīto reljefu, piemēram, dēdēšanas palikšņus, torus. Ārpus ledusvairogu centrālajām daļām rievotās morēnas var būt sastopamas arī kādreizējo ledus lielplūsmu gultnēs – vietās, kur ledus plūsma bija lēna.

Dažādas hipotēzes skaidro rievoto morēnu veidošanos, piemēram, pēc pētījumiem Zviedrijā ir izstrādāta hipotēze, ka rievotās morēnas veidojās sākotnēji sasalušu morēnas nogulumu saplaisāšanas, sašķelšanas un atkušanas rezultātā stiepes plūsmas apstākļos pārejas zonā no sasalušas ledāja gultnes uz atkusušu. Cits veidošanās modelis, kas izvirzīts, balstoties uz rievoto morēnu pētījumiem zem pleistocēna ledus lielplūsmām, uzsver tieši glacioloģiskā režīma izmaiņas, kas veicina morēnu veidošanos lokālos sasalstošas zemledāja gultnes apgabalos spiedes plūsmas apstākļos ledus plūsmas aprimšanas laikā vai uzreiz pēc aprimšanas. Gultnē veidojas lokāli auksti bāzēta ledus apgabali, kas samazina ledus plūsmas ātrumu, un proksimālā virzienā no šiem apgabaliem notiek nogulumu sabīdīšana, uzbīdījumu veidošanās un/vai ledus sakabināšanās un atkabināšanās no gultnes procesu mija.

Rievoto morēnu uzbūve ir daudzveidīga. Tās pārsvarā veido glaciotektoniski deformēts ledāja gultnes materiāls – morēna, glacioakvālie nogulumi un nereti arī dažāda vecuma iežu un nogulumu atrauteņi. Uzbīdījumu struktūrām ir nozīmīga loma rievoto morēnu uzbūvē. Arī rievoto morēnu morfoloģija ir ļoti daudzveidīga, un tām izdala daudzus paveidus, kā arī bieži to apzīmēšanai tiek lietoti lokāli termini. Viens no zināmākajiem paveidiem ir Rogenas morēnas – to virsa ir drumlinizēta. Lielākos veidojumus, kas var stiepties pat vairāku desmitu kilometru platumā, dēvē par lielizmēra rievotajām morēnām. Visjaunākais atklātais specifiskais rievoto morēnu paveids ir laterālās rievotās jeb ribotās gultnes formas (angļu lateral ribbed bedforms). Šīs rievotās morēnas arī veidojas subglaciāli, bet specifiski zem ledus lielplūsmu sānu bīdes robežām (angļu shear margins), un tās ir orientētas ieslīpi, nevis perpendikulāri attiecībā pret ledāja plūsmas virzienu. Zem ledus lobiem to malas zonā var veidoties arī submarginālās rievotās gultnes formas. Šādu formu attīstība notiek zonās, kur ledus plūsmai raksturīgi lieli ātruma gradienti, tādējādi atspoguļojot lokālu ledus sprieguma sadalījumu ledāja gultnē. Laterālo rievoto gultnes formu attīstība ledāja gultnē arī norāda uz noteiktu zemledāja noteces veidu – savienotiem dobumiem vai arī efektīvu zemledāja tuneļu vai tuneļieleju veidošanos submarginālo rievoto formu gadījumā. Sprieguma gradientu attīstība var būt saistīta ar pāreju no apūdeņotas uz neapūdeņotu ledāja gultni.

Plaisu aizpildījuma grēdas (angļu crevasse-squeeze ridges) ir galvenokārt šķērseniski vai ieslīpi orientētas nelielas (pārsvarā dažus metrus augstas) grēdas, kas plaši sastopamas pie mūsdienu pulsējošiem (angļu surging) ledājiem, kā arī seno ledus lielplūsmu gultnēs, ja tām bija raksturīgi uzplūdi jeb sērdži. Ziemeļamerikā agrāk izmantots arī termins “veļasdēļa morēnas” (angļu washboard moraines). Plaisu aizpildījuma grēdas uzskata par pulsējošu ledāju vai lielplūsmu diagnosticējošu pazīmi, lai gan tās var veidoties arī zem ļoti ātri plūstošām lielplūsmām. Plaisu aizpildījuma grēdas rodas ledus uzplūdu laikā vai uzreiz pēc to aprimšanas, kad ar ūdeni piesātināti zemledāja nogulumi galvenokārt glaciostatiskā stresa ietekmē tiek iespiesti zemledāja plaisās. Izteiktas un labi saglabājušās grēdas var liecināt par to veidošanos tieši pirms vai uzreiz pēc plūsmas aprimšanas un plašas ledus stagnācijas pēc tam, bet zemledāja nogulumu iespiešana bazālajās plaisās var noritēt arī uzplūdu laikā, kad nogulumi tiek transportēti ledājā un vēlāk izkūst no iekšledāja pozīcijas. Otrajā gadījumā būtiska nozīme ir augstam zemledāja ūdens spiedienam un hidroplaisāšanas procesam. Plaisu aizpildījuma grēdas galvenokārt sastāv no zemledāja morēnas nogulumiem, bet var būt sastopami arī glacioakvālo nogulumu starpslāņi.

Ledus lielplūsmu laterālās morēnas (angļu ice stream lateral moraines) ir reljefa formas, kas veidojušās pie ātri plūstošu ledus lielplūsmu sānu malas zonām, un tās iedalās divos tipos:

• ledus lielplūsmu laterālās (agrāk arī sānu) bīdes (angļu ice-stream lateral shear-moraines),
• laterālās marginālās morēnas (angļu lateral marginal-moraines).

Pirmās ir līdz 3,5 km platas un līdz 60 m augstas. Tām ir salīdzinoši konstants platums, augstums un šķērsgriezuma laukums visā to garumā, un tās veidojas subglaciāli bīdes zonā starp ledus lielplūsmas ātri plūstošo daļu un lēni plūstošu (vai pat stagnantu) ledu. Savukārt laterālās marginālās morēnas sastopamas tikai šelfa nogāzē, kur tās veidojās laterālā robežzonā starp jūrā bāzētu ledus lielplūsmu un teritoriju, kas ir brīva no ledus. Tās ir līdz 50 km platas un līdz 300 m augstas. Šī tipa morēnām raksturīgs platuma un augstuma pieaugums, kā arī distālā nogāze kļūst stāvāka jūras virzienā, jo nogulumu progradācija norisinājās šķērseniski pretējā virzienā no kādreizējās ledus lielplūsmas. Tādējādi pirmā tipa morēnām ir subglaciāla, bet otrā tipa morēnām – margināla izcelsme. Šo reljefa formu precīzs veidošanās mehānisms vēl nav noskaidrots, bet tas var būt saistīts ar atšķirīgiem nogulumu erozijas, pārvietošanas un akumulācijas ātrumiem zem ledus lielplūsmas un tās sānu malā, kā arī ar nogulumu advekciju ledus plūsmas frontālā un sānu malu virzienā. Laterālo marginālo morēnu veidošanās tiek saistīta ar laterālu nogulumu akrēciju, bet laterālās bīdes morēnas visdrīzāk veidojas subglaciāli atvieglotas nogulumu akumulācijas rezultātā gar ledus lielplūsmu sānu malām. Šī atvieglotā akumulācija var tikt saistīta ar paaugstināto virsledāja kušanu lielplūsmas malā un bazālo kušanu bīdes zonās, kā arī ar zemledāja ūdens spiediena gradientu, kurš sekmē ūdens piegādi virzienā uz lielplūsmas sānu malu. Nogulumu piegāde notiek slīpi pret ledus plūsmas virzienu. Visas laterālās morēnas ir atrastas gar diverģentām ledus lielplūsmām.

Gala morēnas (angļu end moraines) ir raksturīgākās reljefa formas, kas veidojas ledāja malā. Ja tās veidojas ledāja sānu malā, tās sauc par sānu jeb laterālajām morēnām. Saplūstot kopā, piemēram, diviem ieleju ledājiem, veidojas vidusmorēnas, bet, ledājiem nokūstot, tās reti saglabājas ainavā. Lai gan gala morēnas savā nosaukumā satur vārdu “morēna”, tās ne vienmēr sastāv no morēnas nogulumiem. Tās var būt veidotas no jebkuriem nogulumiem, kas atradās ledāja gultnē vai tā malas priekšā, kur nogulumi lielākoties tiek izspiesti, sabīdīti un sakrokoti, veidojoties zvīņveida uzbīdījumu un kroku struktūrām. Galvenokārt gala morēnām ir glaciotektoniska izcelsme, bet uzbēruma morēnas veidojas glaciofluviālo nogulumu akumulācijas rezultātā ledāja malā, savienojoties iznesu konusiem un deltām. Gala morēnu veidošanās saistīta gan ar ledāja uzvirzīšanos, gan ar vispārēju atkāpšanos, kuru pārtrauc īslaicīgas uzvirzīšanās epizodes, piemēram, ziemas laikā. Šādas, ledāja atkāpšanās laikā veidotas, gala morēnas sauc par recesijas morēnām, tās var būt ikgadējas, ja veidojas katru gadu. Gala morēnu, kura iezīmē ledāja maksimālo uzvirzīšanās pozīciju, sauc par terminālo morēnu. Lai gan morēnas ir šķērseniskas, nereti ieliektas grēdas, to morfoloģija, tāpat kā uzbūve, var būt ļoti daudzveidīga, veidojot atsevišķus nelielus vaļņus vai paugurgrēdas un paugurmasīvus. Sabīdījuma gala morēnu izkārtojums reizēm atgādina zāģa zobu sakārtojumu (angļu sawtooth push moraines). Tas atspoguļo ledāja malas morfoloģiju, kurai raksturīgas radiālas plaisas. Šīs reljefa formas veidojas, ledājam ne tikai sabīdot nogulumus, bet arī iespiežot tos radiālajās plaisās līdzīgi kā plaisu aizpildījuma grēdu gadījumā. Lielākās terminālās gala morēnas var stiepties pat daudzu simtu kilometru garumā un vairāku kilometru platumā. Gala morēnām ir nozīmīga paleoģeogrāfiska nozīme, jo tās ļauj rekonstruēt ledusvairogu un citu ledāju deglaciāciju jeb to izzušanas gaitu.

Degīra (arī Dejēra morēnas; angļu De Geer moraines) uzskatāmas par ikgadējo gala morēnu veidu. Tās ir šķērseniskas, vidēji dažus desmitus metru platas, lielākoties mazāk kā 10 m augstas un dažus simtus metru, reizēm arī kilometru un vairāk garas grēdas. Tām īpaši raksturīgs samērā konstants attālums starp grēdām – no dažiem desmitiem līdz simtiem metru, kas norāda uz ledāja malas atkāpšanās ātrumu gadā. Degīra morēnas rodas specifiskos apstākļos – tad, kad ledāja mala ieplūst jūrā vai ledusezerā. Tās lielākoties sastāv no ledāja gultnes izspiestā un sabīdītā materiāla. Veidošanās notiek, ledāja malai īslaicīgi uzvirzoties ziemas laikā. Vasarā ledāja mala atkāpjas galvenokārt kalvinga (aisbergu veidošanās) procesa dēļ.

Paugurotās morēnas (angļu hummocky moraines) ir aprakstošs termins dažādas izcelsmes pauguriem, kuriem nav raksturīga izteikta orientācija. Tās var veidoties zem ledāja un ledāja malas zonā, vai arī virsledāja apstākļos.

Virsledāja paugurotās morēnas izplatītas vietās, kur veidojās plaši aprimuša ledus lauki un virs ledāja tā malas zonā bija liela atlūzu materiāla koncentrācija. Tā rezultātā veidojās neregulārs un bieži haotisks reljefa formu telpiskais sakārtojums ar daudziem sīkpauguriem un starppauguru depresijām. To veidoto ainavu mēdz dēvēt arī par aprimušā ledus vai ledāja dezintegrācijas, vai stagnācijas ainavu. Pauguroto morēnu veidošanās saistīta ar virsledāja atlūzu pārklātā ledus kušanu, tādējādi tās var būt gan haotiskas, gan nosacīti lineāras formas, atspoguļojot sanesu agrāko sakārtojumu ledū un sanesu pārvietošanos ledus kušanas, pārskalošanas, noslīdēšanas un citos procesos. Ja šīm reljefa formām raksturīga orientācija, īpaši šķērseniska, tās dēvē par kontrolētajām morēnām, jo to morfoloģiju nosaka sākotnējā sanesu koncentrācija ledū. Parasti kontrolētās morēnas to veidošanās sākotnējā fāzē ir ar ledus kodolu, tādēļ pie mūsdienu ledājiem esošos veidojumus dēvē arī par morēnām ar ledus kodolu (angļu ice cored moraines). Nereti paugurotajām morēnām ir gredzenveida jeb cirkulāra forma, tādēļ tās sauc par gredzenveida paugurotajām morēnām (angļu rim ridges, doughnuts, ring forms, circular moraine features). Lai gan līdzīgas morfoloģijas reljefa formas var veidoties arī kā zemledāja izspieduma formas, lielākoties tie ir kādreizēji virsledāja pazeminājumu aizpildījumi. Virsledāja pauguroto morēnu morfoloģiju galvenokārt nosaka virsledāja atlūzu sakārtojums un ledus biezums. Jo ledus biezums būs lielāks, jo šīm formām veidosies izteiktāks ārējais valnis, kuram iekšpusē būs iedobe (pazeminājums).

Zemledāja paugurotās morēnas ietver bieži grupās vai haotiski izkārtotus subglaciālas izcelsmes paugurus, kurus atkarībā no to morfoloģijas dēvē arī par morēnas pauguriem, pirmasīvpauguriem, kupolpauguriem, gredzenpauguriem, dauguļiem un citos terminos. Šo formu augšējo daļu bieži veido morēnas nogulumi, bet dziļāk nereti ieguļ deformēti (īpaši sakrokoti) glacioakvālie nogulumi. Morēnas nogulumi pauguru nogāzēs bieži veido zvīņveida uzbīdījumu struktūras. Pauguru veidošanos būtiski ietekmēja nevienmērīgs sprieguma sadalījums ledājā un gultnē, īpaši tā malas zonā saistībā ar ledus biezuma samazināšanos un nevienmērīgu ledus bazālās daļas piesātinājumu ar atlūzu materiālu. Šādas paugurotās morēnas visbiežāk sastopamas vietās, kur ledāja gultnē atradās reljefa paaugstinājumi, ledus saplūdes zonās starp ledus lielplūsmām vai lobiem, respektīvi, augstieņu un paugurvaļņu apvidos, kā arī proksimālā virzienā no gala morēnām. Šie apgabali raksturojas ar samazinātu ledus plūsmas ātrumu. Tam pieaugot, lielplūsmu un lobu gultnēs, visticamāk, no paugurotajām morēnām attīstītos zemledāja plūdlīnijas formas. Pie mūsdienu ledājiem novēroti gadījumi, kad paugurotās morēnas veidojas aktīvu politermālu ledāju malas zonā, kurai raksturīgs garenisks spiedes režīms un uzbīdījumu struktūru veidošanās. Zemledāja paugurotās morēnas var būt morfoloģiski līdzīgas virsledāja paugurotajām morēnām, bet to izcelsme ir citāda un nav saistīta ar ledus stagnāciju kā pirmajā gadījumā. Jaunākajos pētījumos 21. gs. trešajā desmitgadē ir atklāts, ka dažviet, piemēram, centrālajā Skotijā, par paugurotajām morēnām dēvētās reljefa formas nav akumulatīvas, bet atbilst pieledāja glaciofluviālās erozijas veidojumiem, kas sastopami arī pie mūsdienu ledājiem, piemēram, Svalbārā.

Gan zemledāja pauguroto morēnu, gan galamorēnu, rievoto morēnu un reizēm arī plūdlīnijas formu uzbūvē sastopami atrauteņi un megabloki. Tie ir zem ledāja atrauts un pārvietots materiāls, kurš tiek dažādā pakāpē apdarināts un iekļauts ledāja reljefa formu sastāvā. Tādējādi dažviet ledāja reljefa formas var atspoguļot glaciotektonisku atrauteņu rašanos, dezintegrāciju, apdarināšanu un saistīto gultnes substrāta atraušanu un izvagošanu. Lai gan šie veidojumi var būt dažādu reljefa formu sastāvā, reizēm to pārveidošana (apdarināšana) zem ledāja ir notikusi tikai nedaudz un tie veido atsevišķas reljefa formas vai to sakopojumus. Tipiskas šādas glaciotektoniskās reljefa formas ir pauguru – ieplaku – pāri. Reizēm, pārvietojot atrauteņa bloku, ar to tiek izvagota ledāja gultne, veidojot lielizmēra rievu vai vagu. Ja izvagošanas rezultātā atrauteņu priekšā tiek izspiesti nogulumi, veidojas murdlini (angļu murdlins). Tie parasti sastāv no materiāla, no kura ir veidots atrautenis, no ledāja gultnes izspiestā materiāla, glacitektonīta un atrodas vilces morēnas augšpusē. Analogas reljefa formas ir nogulumu izspiedumi (angļu prows) aiz laukameņiem pie mūsdienu ledājiem. Tālāka atrauteņa apdarināšana un nogulumu uzkrāšanās aiz tā var veidot līdzīgus veidojumus, piemēram, klints un astes struktūras, kā arī drumlinus un lielizmēra lineamentus. Šāda asociācija norāda uz nepilnīgi izveidotu (nenobriedušu) ledāja gultnes reljefu, iespējams, saistībā ar īso ledus plūsmas darbības ilgumu. Pakāpeniska atrauteņu fragmentācija un apdarināšana var radīt šķērseniskas grēdas – rievotās morēnas –, kuru uzbūvē dažāda vecuma atrauteņiem var būt liela nozīme. Ledāja malas zonā atrauteņi bieži veido sabīdījuma masu kompleksus (angļu thrust masses or complexes). Vietās, kur ledāja gultnē tiek atrauts un/vai izspiests materiāls, rodas ieplaka. Šādas glaciotektoniskas (izspieduma) atrauteņu ieplakas ir nozīmīgas negatīva glaciālā reljefa komponentes.