Osi Oss ir no dažiem desmitiem metru līdz pat vairākiem simtiem kilometru garš, šaurs, līkumots, reizēm taisnvirziena valnis (vaļņveida, arī šaurmuguras vai apaļmuguras oss), dažkārt ar atzarojumiem, plakana (plakanmuguras oss) vai paugurota grēda (grēdveida oss), kam parasti kore stiepta aptuveni paralēli ledāja kustības virzienam. Osi ir morfoloģiski daudzveidīgi un reizēm pat stiepjas šķērseniski ledus plūsmas virzienam. Angļu valodā termina “oss” vietā tiek lietots no senīru vārda eiscir aizgūtais termins esker ar nozīmi ’grēda’. Latviešu valodas termina “oss” izcelsme savukārt ir no zviedru valodas, kur ås nozīmē ’kalna mugura’. Osu augstums parasti ir līdz dažiem desmitiem metru, bet platums – no dažiem desmitiem līdz vairākiem simtiem metru. Nogāzes osiem ir stāvas – no 20° līdz pat 40°. Osa kores daļa parasti ir šaura, reizēm pat tikai daži metri, bet vietām tā paplašinās, kļūst plakana. Šādas paaugstinātas, paplašinātas osu daļas dēvē par osu centriem vai deltām. Tās nereti sastāv no rupjāka materiāla, un to veidošanos saista ar īslaicīgu ledāja malas stabilizāciju. Ieapaļas vai ovālas ieplakas uz osu mugurām sauc par osu katliem. Ģenētiski tās ir glaciokarsta ieplakas, kas veidojušās, izkūstot apraktā ledus blāķiem. Līdzenumu osus gar abām pusēm mēdz pavadīt, tā sauktie, osu grāvji. Grupējoties viens aiz otra, osi var veidot osu virknes vai paralēlas, subparalēlas un zarotas osu sistēmas; sastopami osu sānzari. Visplašāk osi izplatīti Ziemeļamerikā un Skandināvijā virs kristāliskā pamatklintāja, bet ir arī sastopami gandrīz visu kādreizējo ledus lielplūsmu gultnēs, kā arī nereti atklājas mūsdienu ledāju priekšā.
Ledājūdeņi drenējas caur ledāju atšķirīgos veidos, tādēļ slāņotu nogulumu uzkrāšanās var notikt virsledāja, iekšledāja un zemledāja tuneļos, plaisās un kanālos ar ledus sienām, kā arī ledāja kontakta deltās un izneses konusos. Visās šajās vidēs nogulsnētie nogulumi var veidot osus. Ja osi veidojas ar ūdeni pildītos ledāja tuneļos, ūdens plūsmu tajās nosaka hidrauliskais potenciāls un tā gradients. Tā rezultātā osi nereti pārvar topogrāfiskus pacēlumus mūsdienu reljefā un stiepjas arī pret mūsdienu virsmas slīpumu. Osu veidošanās ir cieši saistīta ar ledājūdeņu noteces sistēmas attīstību ledājā, respektīvi, lai tie veidotos, notecei jābūt efektīvai un jānoris tuneļos. Osiem var izšķirt šādus galvenos ģenētiskos tipus:
- tuneļu pildījumi – nogulumi uzkrājās iekšledāja un zemledāja tuneļos un atsedzas, ledājam nokūstot;
- ledus kanālu pildījumi un nogulumi, kas uzkrājas atvērtās gultnēs ar ledus krastiem subaerālos apstākļos;
- fragmentēti tuneļu pildījumi, kas veidojas ledāja malas pulsējošas recesijas rezultātā;
- pakalnu virknes (arī kaupres) osi (angļu beaded eskers), kas sastāv no subakvālu izneses konusu virknes, kas radusies ledāja pulsējošas atkāpšanās gaitā.
Nereti osi sastopami arī tuneļielejās un citos ledāja gultnē iegrauztos kanālos (Naja kanāli), lai gan izplatītāki ir ledus pamatnē iegrauzto tuneļu (Rētlisberga tuneļi) osi.
Pamatojoties uz ģeomorfoloģiskā konteksta atšķirībām, osu garumu, taisnumu, šķērsgriezuma laukuma formu un iekšējo uzbūvi, ir noskaidrots, ka osu morfoģenētiskie tipi galvenokārt ir veidojušies atkarībā no sezonālām ledājūdeņu straumēm un saistībā ar katastrofāliem plūdiem zemledāja, iekšledāja un virsledāja tuneļos, kā arī kanjonos ar ledus sienām. Tādējādi osu morfoloģija atspoguļo ledājūdeņu vai kanāla tipu. Zemledāja tuneļu osi visbiežāk būs apaļmuguras ar zemu līkumainību. Virsledāja osi biežāk būs asmuguras, īsi un izteikti līkumoti. Pārrāvuma deformācijas to uzbūvē būs sastopamas ne tikai sānos, bet arī zem kores daļas. Osi, kuros bieži sastopamas plakanas virsmas, veidojās vai nu kanjonos ar ledus sienām tieši uz sauszemes, vai tuneļos, kuros pastāvēja atmosfēras spiediens, tādējādi tie atspoguļo veidošanos plānā vai aprimušā ledū netālu no ledāja malas. Tomēr galvenokārt osu veidošanās tiek sekmēta, ja norisinās aktīva deglaciācija, nevis ledus masu aprimšana plašā apgabalā. Tas ir saistīts ar to, ka aktīvā ledājā noris iekšējā ledus deformācija, kas tiecas ledāja tuneļus aizvērt, savukārt ūdens un tā atnestā siltuma un berzes ietekmē tuneļi tiecas paplašināties. Tādējādi ledus ar atlūzām, kas tajā iesalušajās, tiek kausēts, nodrošinot pastāvīgu atlūzu materiāla piegādi un sekmējot nogulumu izgulsnēšanos.
Osi galvenokārt sastāv no smilts, grants un dažādu frakciju akmeņiem, un tie skaidri izceļas reljefā, tādēļ tie tiek plaši izmantoti, lai mūsdienās iegūtu šos derīgos izrakteņus. Bieži osu pamatnes un kodolu daļā sastopams rupjākas frakcijas materiāls – no laukakmeņiem līdz grantij, bet to pārsedz smilts. Litofāciju asociācijas osu kodolos nereti atspoguļo cikliskas ledājūdeņu plūsmas variācijas; tie var būt gan diennakts, gan sezonālie ritmi. Bieži tā ir smilts un grants slāņu mija ar erozijas virsmām (izskalojumiem) asociācijas lejasdaļā. Graudu izmērs tādos gadījumos samazinās virzienā uz augšu no slīpslāņotas un horizontāli slāņotas grants uz horizontāli un muldveidīgi slāņotu un plakani slīpslāņotu smilti. Iespējams šīs asociācijas saistītas ar sezonalitāti, kur grants slāņi uzkrājas vasarā. Grants un akmeņu slāņos nereti sastopami mālaina materiāla saveltņi (angļu rip-up clasts), kas norāda un ūdens straumes spēku un erozijas spēju. Diennakts svārstības nodrošina ledus ablācija un virsledāja ūdeņu ieplūde ledāja tuneļos caur ūdensrijējiem. Osiem mēdz izšķirt kodola, nogāžu un virsas fācijas. Kodola fācijas nogulumi veido osu lielāko daļu: oļu, oļu–grants un grants–smilts slīpsslāņotu sēriju mija, ko vietām pārtrauc izskalojuma kontakti un lēzeni paralēli slāņotas dažādas graudainības smilts starpkārtas. Virsotnes un nogāžu virzienā parādās smilts, reizēm pat aleirīta starpkārtas ar tecējuma ripsnojumu. Dažiem osiem raksturīgas izteiktas oļakmeņu starpkārtas. Katra osa segmentu veidojošie nogulumi mēdz kļūt smalkgraudaināki distālā un osa virsmas virzienā, jo ledāja malas virzienā samazinās ūdens straumes piesātinājums ar rupjatlūzu materiālu. Slīpslāņoto sēriju biezums osos ir mainīgs no dažiem decimetriem līdz metram, un tās izsekojamas vairāku metru attālumā.
Osa nogāžu virzienā kodola fācijas nogulumu sērijas kļūst plānākas vai izķīlējas. Pārsvaru gūst dažādgraudaina, vidējgraudaina un smalkgraudaina smilts ar grants un oļu, vai pat aleirīta, un māla starpkārtām. Šie nogulumi osa nogāzēs pārklāj kodola fācijas nogulumus. Nogāžu fāciju nogulumiem raksturīgas slīpslāņotas sērijas, tecējuma ripsnojums. Slīpslāņotās sērijas nav dominējošās, to biezums ir 20–30 cm un tās izplatītas mazā attālumā. Osu šķērsgriezumā nereti iespējams novērot antiklinālas struktūras, ko veido apliecošais slāņojums. Šāda struktūra var veidoties:
- nogulumu noslīdēšanas rezultātā, izkūstot ledus sienām;
- nogulumiem vienlaicīgi uzkrājoties osa kores daļā un sānos;
- kā pseidoantiklinālas makroformas divu pretēji vērstu virpuļveida plūsmu rezultātā.
Kēmi ir reljefa formas, ar kuru apzīmē gandrīz jebkuru ledus kontakta izcelsmes pauguru, ko veido slāņotas ledājūdeņu sanesas. Termins “kēms” ir skotu vārds (kame, comb, kaim) ar nozīmi ’grēda’ vai ’paugurs’. Kēmi var būt izolēti pauguri, bet visbiežāk tie sastopami grupās paugurotā reljefā, kur izplatītas arī terases (tai skaitā kēmu terases), dažādas grēdas (tai skaitā osi) un ieplakas. Bieži kēmu un ieplaku reljefu dēvē par kēmu un katlu topogrāfiju (angļu kame and kettle topography). Tai raksturīgais sīku un vidēju pauguru un katlveida ieplaku sakopojums radies, glaciofluviālajiem nogulumiem uzkrājoties un izkūstot stagnanta ledus malas zonā. Ieplakām ir glaciokarsta ģenēze. Kēmu pauguru sakopojumu mēdz dēvēt arī par kēmu pauguraini. Nereti līdz ar kēmiem sastopami arī ledājūdeņu kanāli. Tas norāda, ka kēmi veidojas tuvu ledāja malai, kur eksistē palielināts gan ledājūdeņu, gan atlūzu materiāla daudzums. Tie ir vieni no virsledāja veidojumu ainavas sastāvdaļām un bieži asociē ar virsledāja paugurotajām morēnām, osiem un sandru izneses konusiem.
Pēc uzbūves kēmus iedala glaciofluviālajos (fluviokēmi) un glaciolimniskajos (limnokēmi). Attiecīgi fluviokēmi sastāv pārsvarā no glaciofluviālajiem nogulumiem, bet limnokēmi no glaciolimniskajiem nogulumiem. Var būt arī saliktas uzbūves kēmi, kas veidoti no glaciofluviālajiem un glaciolimniskajiem nogulumiem. Nereti kēmu nogāzēs vai pat virsotnes daļās ir sastopami virsledāja (ablācijas) plūsmas morēnas ieslēgumi. Kēmu uzbūves daudzveidība ir saistīta ar komplicēto un dinamisko nogulumu uzkrāšanās vidi, kur ledāja malas zonā ir ļoti mainīgs ledājūdeņu straumju režīms un piesātinājums ar atlūzu materiālu. Vienā kēmā var būt sastopamas daudzveidīgas litofācijas, ieskaitot gan tekošu, gan stāvošu ledājūdeņu izgulsnēto materiālu, gan no ledāja virsmas noslīdējušos gravitācijas plūsmas un morēnas nogulumus. Kēmi var rasties arī kā virsledāja vai pat iekšledāja plaisu un ūdensrijēju aizpildījumi. Kēmu konusi vai deltas ir sandru izneses konusu vai deltas nogulumu veidojumi, kas izgulsnējušies kontaktā ar ledu. Šādiem kēmiem raksturīga stāva ledus kontakta nogāze un lēzena distālā nogāze. Par kēmosiem jeb eskerkēmiem savukārt var dēvēt iegarenu, lineāri stieptu pauguru virkni vai paralēlas virknes, kas radušās ledus plaisu aizpildījuma rezultātā. Iespējams, izplatītākie varētu būt ledāja caurkusumu kēmi, kas veidojas, nogulumiem uzkrājoties sākotnēji nelielos virsledāja pazeminājumos un ezeros, bet vēlāk pilnos caurkusumos ar ledus sienām. Tā kā sākotnējā nogulumu uzkrāšanās nereti notiek virs ledus, vēlāk, šim apraktajam ledum kūstot, rodas noslīdējuma deformācijas (nomati, pārbīdījumi), kā arī veidojas glaciokarsta ieplakas. Nereti kēmu smilšainajos un aleirītiskajos nogulumos novērojamas mīksto nogulumu deformācijas struktūras (angļu soft sediment deformation structures), kas rodas ar ūdeni piesātinātiem nogulumiem sašķidrinoties un injicējoties uzgulošajā nogulumu slānī. Tādējādi veidojas dažāda veida injekciju (liesmu, diapīru) un slodzes struktūras (pseidonoduļi).