Periglaciālās reljefa formas veidojas auksta klimata apstākļos, kad gada vidējā temperatūra ir negatīva. Šīs reljefa formas ietver periglaciālos veidojumus, kas bieži raksturīgi tikai šim apgabalam. Izplatītākie veidojumi ir poligonālās gruntis, akmeņu gredzeni, joslas, lauki, plūsmas, akmeņu ledāji, termokarsta reljefs, soliflukcijas veidojumi, krioplanācijas terases, nivācijas ieplakas, asimetriskas ielejas, pingo, palsas, litalsas tufuri un āpas purvi. Periglaciālo reljefa formu veidošanās parasti noris ilglaicīgā sasaluma klātbūtnē, to visbūtiskāk ietekmē sala procesi – grunts sasalšana un atkušana, kūkumošanās, iežu sašķelšanās, segregācijas ledus veidošanās un kušana.

Periglaciālais apgabals (arī periglaciālā zona vai periglaciāls) ir dabas apgabals, kur zemes virsas reljefa un nogulumu veidošanos nosaka procesi, kas izriet no aukstiem klimatiskajiem apstākļiem (periglaciālais klimats), un nereti arī atrašanās tiešā ledāja tuvumā (tas gan nav obligāts priekšnoteikums). Periglaciālā apgabala raksturīgākā iezīme ir ilglaicīgais (agrāk arī mūžīgais) sasalums, kura pastāvēšanu galvenokārt nodrošina negatīva gada vidējā temperatūra. Sauszemē, kā arī jūru gultnēs (galvenokārt šelfā) ir saglabājies reliktais sasalums, kas veidojies senākos leduslaikmetos, kad jūras līmenis bija par 120 un vairāk metriem zemāks nekā mūsdienās. Šis sasalums reizēm eksistē vairākus simtus metrus zem zemes virsas. Ilglaicīgais sasalums var būt vienlaidus, pārtrauktas, sporādiskas vai izolētas izplatības. Tā kā ilglaicīgais sasalums ir uzskatāms par grunts termiskajiem apstākļiem, tā pastāvēšanai nav nepieciešams ledus. Ilglaicīgi sasalusi grunts, ja tā ir ļoti sausa, var arī nesaturēt pazemes ledu. Ilglaicīgi sasalušas gruntis galvenokārt satur pazemes ledu. Sasalumslāņa augšējā daļa parasti sezonāli atkūst – to dēvē par aktīvo slāni, tā dziļums vidēji ir līdz dažiem metriem. Ar aktīvo slāni un tā ciklisku sasalšanu un atkušanu ir saistīta liela daļa periglaciālā apgabala reljefa formu, kuru veidošanos nosaka grunts pārvietošanās (kūkumošanās) – nevienmērīga grunts uzblīšana un nosēšanās, gruntij atkāroti sasalstot un atkūstot. Noteiktas periglaciālās reljefa formas ir saistītas ar dzīslu, segregācijas un intrūziju ledus veidojumiem.

Terminu “periglaciāls” pirmais 1909. gadā ieviesa poļu ģeomorfologs Valērijs Loziņskis (Walery Władysław Daniel Łoziński), aprakstot šķautnainas laukakmeņu virsmas Karpatu kalnos. Viņš izveidoja arī periglaciālā apgabala konceptu, to attiecinot uz apgabaliem pleistocēna ledus vairogu un ledāju perifērijā, kur dominē noteikti klimatiskie un ģeomorfoloģiskie apstākļi (tundras zona). Mūsdienās ir atzīts, ka periglaciālie apgabali var eksistēt subarktiskajā un boreālajā zonā, arktiskajā tundrā un polārajā tuksnesī, kā arī alpīnajā zonā un pieledāja teritorijā. Periglaciālajam apgabalam ir raksturīgi noteikti periglaciālās vides apstākļi un procesi, piemēram:

• ilglaicīgi sasalusi grunts jeb ilglaicīgais sasalums,
• gaisa temperatūras svārstības ap 0° C un sezonāla grunts atkušana (aktīvais slānis),
• retināta veģetācijas sega,
• sala darbība, iežu sairšana un sašķelšanās,
• caurkusumu veidošanās sasalumgruntī,
• grunts masas pārvietošanās nogāzēs (soliflukcijas un geliflukcija),
• grunts saraušanās, plaisāšana un izplešanās temperatūras svārstību un ledus veidošanās dēļ,
• termoerozija, nivācija, aktīva eolā erozija un akumulācija, ieskaitot lesa veidošanos.

Periglaciālajai ainava ir raksturīgs noteiktu reljefa formu sakopojums, ko pēta periglaciālā ģeomorfoloģija.

Izplatītākās periglaciālās reljefa formas un veidojumi ir:

• poligonālās gruntis, akmeņu gredzeni un joslas,
• termālās saraušanās plaisu poligoni,
• termokarsta reljefs un alasi,
• akmeņu lauki, plūsmas un nobiru joslas,
• akmeņu ledāji,
• soliflukcijas (geliflukcijas) mēles, lobi, kāples un terases,
• krioplanācijas terases un nivācijas ieplakas,
• periglaciālās asimetriskās ielejas,
• pingo, palsas, litalsas un tufuri,
• āpas purvi.

Periglaciālajam apgabalam bieži ir raksturīgs grunts virsējās daļas materiāla sakārtojums vairāk vai mazāk simetriskās dažāda veida ģeometriskās formās – apļos, daudzstūros, pakāpienos, ieapaļos pauguros, tīklos un joslās. Šādus veidojumus sauc par poligonālām gruntīm (patterned ground). Poligoni visbiežāk ir sešstūra, retāk piecstūra vai kvadrātveida, un apļveida formas, kuru platums ir no dažiem līdz pat vairākiem simtiem metru. Parasti materiāls, kas veido poligonu iekšieni un ārmalu, atšķiras pēc izmēriem, un ir novērojami pretēji gadījumi:

• smalkgraudainais materiāls koncentrējas poligona iekšienē, bet rupjatlūzu materiāls veido poligona malas;
• rupjgraudainākais materiāls atrodas poligona iekšienē, bet sīkdispersais materiāls veido poligona malas.

Pirmajā gadījumā poligoni galvenokārt ir radušies sala šķirošanas dēļ, bet otrajā gadījumā to veidošanās ir saistīta ar sala plaisu aizpildīšanos vai poligonālā ledus dzīslu kušanu un aizpildīšanu ar nogulumiem.

Akmeņu gredzeni (stone circles) ir apļveida vai daudzstūra formas veidojumi, kas parasti apliec smalkgraudaināko materiālu, kas atrodas poligona iekšienē. Akmeņu gredzeni attīstās relatīvi viendabīgas un plakanas virsmas apstākļos, ja gruntī ir liels daudzums rupjatlūzu, savukārt akmens joslas veidojas uz nogāzēm. Jo stāvāka nogāze, jo izteiktākas un garākas būs akmeņu joslas. Akmeņu gredzeni rodas sala šķirošanas rezultātā, kad, sasalstot ūdenim, kas atrodas gruntī, no tās tiek spiests ārā rupjatlūzu materiāls. Daudzu salšanas un kušanas ciklu gaitā, norisinoties grunts uzblīšanai (contraction heave) un iegrimšanai, pieaug rupjatlūzu koncentrācija gar gredzenu malām.

Termins “termokarsts” apzīmē pazemes ledus kušanas izraisītu grunts iesēšanos. Termokarsta reljefu (topogrāfiju) kopumā veido termokarsta iegruvuma piltuves, izkusuma depresijas un ezeri, noslīdeņi un citas formas, kas rodas pazemes ledus kušanas rezultātā. Tā var būt ledus ķīļu kušana, kā arī pingo ledus kodola vai citu segregācijas ledus veidojumu degradācija, arī aktīvā slāņa biezuma palielināšanās, kas izraisa grunts iesēšanos un termokarsta ieplaku veidošanos. Termokarsta ezeri ir ļoti izplatīta parādība plašos Arktikas apgabalos.

Termokarsta topogrāfijas veidošanās ierosinātāji var būt klimata izmaiņas vai grunts termiskā režīma traucējumi ugunsgrēku, veģetācijas un hidrogrāfiskā tīkla izmaiņu, arī cilvēka darbības ietekmē. Pieaugot cilvēka klātbūtnei Arktikā – izbūvējot dažāda veida infrastruktūru un izcērtot mežus –, tiek izmainīts grunts termiskais stāvoklis, kas veicina antropogēnas izcelsmes termokarsta depresiju un alasu veidošanos. Ļoti strauji periglaciālajā apgabalā sāk attīstīties gravas un noslīdeņi, ja tiek izmainīts zemes virsas segums (īpaši – koku izciršana). Alasi (drained thermokarst-lake basins) ir seklas depresijas, kas veidojas, kūstot ilggadīgajam sasalumam. Tie pēc izcelsmes ir noplūdušu termokarsta ezeru baseini (ieplakas). Alasu attīstības sākumstadijā ieplaku pilnīgi vai daļēji var aizņemt termokarsta ezers.

Ar ledus ķīļu izplatību saistīto poligonu izplatības apgabalus dēvē par ledus ķīļu termokarsta reljefu (ice-wedge thermokarst relief). Poligoni var būt pacelti vai iegrimuši. Paceltie poligoni veidojas, uzlabojoties notecei fluviotermālās ledus ķīļu erozijas rezultātā. Parasti tie sastopami labi drenētos un hipsometriski augstāk novietotos apvidos, bet iegrimušie termokarsta poligoni biežāk izplatīti slikti drenētās zemieņu un pazeminājumu teritorijās. Iegrimušie poligoni veidojas, augot vaļņiem gar termālās saraušanās plaisām. Aktīvajā slānī notiek laterāla termāla ekspansija, kas izraisa materiāla pārvietošanos no poligona centra uz perifēriju. Ledus ķīļi īpaši bieži sastopami periglaciālā apgabala purvos Kanādas un Sibīrijas ziemeļos, kur tie labāk saglabājas kūdras termoizolējošo īpašību dēļ.

Ledus ķīļu (dzīslu ledus) poligoni veidojas termālās saraušanās plaisās. Šīm plaisām ir poligonāla izplatība, bieži tās aizpilda dzīslu ledus. Termālā saraušanās iežos un nogulumos ir atkarīga no izplešanās un saraušanās koeficientiem, ko nosaka grunts sastāvs un ledus saturs gruntī. Termālās saraušanās plaisas var būt aizpildītas ar ledu, augsni vai kombināciju no abiem. Šo plaisu veidotais reljefs sastāv no dažādiem poligoniem, kuru kopīgais apzīmējums ir termālās saraušanās plaisu poligoni (thermal contraction crack polygons). Tie ir bieži izplatīti periglaciālajā apgabalā, un, lai apzīmētu dažāda tipa poliognus, izmanto šādus terminus: tundras poligoni, sala plaisu poligoni, ledus ķīļu poligoni un smilts ķīļu poligoni. Termālās saraušanās plaisas periglaciālos apstākļos veidojas ziemas mēnešos, savukārt vasarās sniega un sasaluma aktīvā slāņa kušanas rezultātā plaisas aizpildās ar ūdeni, kurš vēlāk sasalst un veido ledus  ķīļus. Tie var būt aktīvi (plaisāšana un ķīļu augšana notiek joprojām), neaktīvi, izzuduši un/vai aizpildīti ar nogulumiem – ledus ķīļu aizpildījumi (ice-wedge pseudomorphs vai casts). Poligonālo plaisu aizpildījumi ir unikāla liecība par periglaciāliem apstākļiem. Tie veidojas ne tikai mūsdienās, bet ir izplatīti visur, kur agrāk – pat senāku ģeoloģisko periodu leduslaikmetos – bijuši labvēlīgi apstākļi periglaciālās zonas esamībai.

Akmeņu lauki (arī  akmeņu jūras, blockfields) ir škautņainu un rupju atlūzu un blāķu sakopojumi, kas nereti sastopami kalnāju virsotņu plakanajās daļās – kalnu ilglaicīgā sasaluma apgabalos –, piemēram, Časnačora plato Hibīnu tundrās Kolas pussalā vai Džeimsa Rosa salā Antarktikā. Vēja iedarbības rezultātā akmeņi nereti tiek apdarināti un veidojas vai nu plakanas un līdzenas plaknes, vai arī vēja erozijas iedobumi. Šādus veidojumus sauc par ventifaktiem (ventifacts). Šādas vēja erozijas izpausmes gan nav raksturīgas tikai periglaciālajam apgabalam, bet sastopamas arī arīdajos apgabalos.

Akmeņu plūsmas (rock/block streams) veidojas nogāzēs, kur krituma leņķis ir trīs un vairāk grādi. Virspusē koncentrējas rupjatlūzu blāķi, zem kuriem atrodas smalkgraudainais materiāls, kas ļauj attīstīties soliflukcijas procesiem. Nogāzes krituma leņķim samazinoties, akmeņu plūsma bremzējas, un tādējādi veidojas nelielas terases, ko veido orientēti bloki. Parasti akmeņu plūsma nobremzējas nogāzes pakājē un pakāpeniski pārklāj nogāzes lejasdaļu. Akmeņu plūsmas veidojas no materiāla, kurš radies nogāzes ilgstošas noārdīšanas procesos. Tās sastopamas gan nogāzēs, gan arī ielejās. Vairumā gadījumu akmeņu plūsmas ir reliktas un veidojušās agrākos periglaciālos apstākļos. Aktīvas plūsmas ir tās, kuras pārvietojas joprojām. Akmeņu plūsmām ir līdzība ar citiem akmeņu veidojumiem, bet tās ir nošķiramas no akmeņu laukiem un nogāzēm, akmeņu ledājiem, nobiru nogāzēm (talus) un nobiru plūsmām.

Nobiru joslas jeb nobiru nogāzes veidojas gar nogāzēm, kur šķautņainas rupjgraudainas atlūzas nogrūst, nokrīt vai noripo un koncentrējas kraujas nogāzes pakājē vai stāvu nogāžu ieliekumu vietās. Nobiru nogāžu attīstība raksturo iežu sadrupšanas ātrumu sala dēdēšanas apstākļos, kā arī vietas, kur agrāk periglaciālajā zonā atradās kraujas. Tādējādi nobiru joslas sastopamas arī ārpus mūsdienu periglaciālo apstākļu izplatības apgabaliem. Tās var būt gan relikti veidojumi, gan var arī veidoties vietās, kur mūsdienās noris galvenokārt mehāniskā (sala un termiskā) dēdēšana.

Akmeņu ledāji (rock glaciers) ir ar ledu sacementētu vāji šķirotu iežu atlūzu un smalknes (smalkzemes) plūsma, kas veidojas kalnu sasaluma apstākļos. Ledus un atlūzu materiāla attiecība šādos ledājos var būt visai komplicēta, bet, ja iežu atlūzas tikai pārklāj ledāju virsu, kā tas ir bieži raksturīgs, piemēram, augstkalnu ledājiem Himalajos, tie ir ar atlūzām pārklāti ledāji (debris-covered glaciers). Pastāv dažādi uzskati par akmeņu ledāju izcelsmi un to, kādus veidojumus var dēvēt par akmeņu ledājiem, kā arī to, vai šādi ledāji ir jāklasificē pēc to morfoloģijas vai ģenēzes un procesiem. Viena no jaunākajām definīcijām norāda, ka akmeņu ledāji ir ilgtermiņa kumulatīvas ledus un atlūzu sajaukuma (masas) deformācijas redzama izpausme ilglaicīgā sasaluma apstākļos.

Akmeņu ledājiem virsējā daļā var atrasties tikai rupjatlūzu slānis, bet dažu metru dziļumā atlūzas ir cementētas ar ledu. Iežu atlūzas rodas sala dēdēšanas rezultātā un nobirst vai nogrūst no kalnu nogāžu, tai skaitā cirku (bļodveida pazeminājumi kalnu nogāzēs, kurus agrāk aizņēma cirka ledāji), sienām. Akmeņu ledājus var iedalīt ledus cementa un ledus kodola (ice-cored) jeb ledāja izcelsmes akmeņu ledājos. Otrie ir veidojušies, atlūzām pārklājot stagnanta, aprimušu ieleju vai cita kalnu ledāja tipu un sarūkot atlūzām pārklātiem ledājiem, un tiem ir glaciāla izcelsme, lai gan turpmāk ledāju attīstībā noteicošie ir periglaciālie procesi. Ledus cementa akmeņu ledājiem jau sākotnēji ir periglaciāla izcelsme, un tos var iedalīt pēc atlūzu materiāla avota:

• nobiru akmeņu ledāji (talus-derived rock glaciers),
• lavīnu akmeņu ledāji (avalanche-derived rock glaciers),
• ledāja sanesu akmeņu ledāji (moraine-derived rock glaciers).

Nobiru un lavīnu tipa akmeņu ledāju atlūzu materiāla piegādi veicina dažādi procesi, piemēram, dēdēšana, stipras lietusgāzes, sniega kušana un zemestrīces. Šādi ledāji nesatur ledāja ledu un veidojas tikai periglaciālajā zonā. Ledāja sanesu akmeņu ledāji veidojas no kādreizēja ledāja transportētā un izgulsnētā materiāla (galvenokārt – morēnas). Akmeņu ledāju izplatība un veidošanās ir cieši saistīta ar ilggadīgā sasaluma izplatību. Tie plaši sastopami, piemēram, Tjanšanā un Alpos, arī Aļaskas kalnos. Akmeņu ledāju salīdzinoši lielā izplatība un dimensijas Tjanšanā ir saistītas ar zemestrīču izraisītām akmeņu lavīnām un nogruvumiem, kā arī intensīvu dēdēšanu. Akmeņu ledājiem ir svarīga nozīme ne tikai atlūzu transportā periglaciālā vidē, bet arī hidroloģiskajā ciklā kalnu apgabalos. Lai gan virsējais atlūzu slānis samazina akmeņu ledāju jutību pret klimata pārmaiņām, mūsdienās to destabilizācija var pastiprināties, kas var izraisīt arī pēkšņu un katastrofālu to pārvietošanos. Parasti akmeņu ledāji ir ļoti lēni plūstoši (daži metri līdz daži desmiti metru gadā), jo to kustību galvenokārt nodrošina iekšējā plūsma (ledus deformācija jeb krīps). Ja to pārvietošanās izbeidzas, tie aprimst un vairs nav uzskatāmi par aktīviem. Virs tiem var sākt attīstīties veģetācija, lai gan ledus šādā ledājā var saglabāties kā relikts veidojums.

Morfoloģiski akmeņu ledāji atgādina sīkus ieleju ledājus. Tos var klasificēt arī pēc to morfoloģijas (apveida): daivveida (lobveida), mēļveida un komplicētas morfoloģijas. Akmeņu ledāju garums ir no dažiem simtiem metru līdz nedaudz vairāk kā 1 km. Biezums parasti ir tikai daži desmiti metru. Akmeņu ledāju platība reti pārsniedz 1 km². Salīdzinoši lielāki un ātrāk plūstoši (~ 10 m gadā) akmeņu ledāji novēroti Tjanšanā. Alpos akmeņu ledāji galvenokārt ir līdz dažiem simtiem metru gari, 50–200 m plati, ar platību līdz 0,2 km². Viens no lielākajiem aktīvajiem akmeņu ledājiem (Reichenkar) Rietumalpos ir 1400 m garš. Šī ledāja augšējo daļu līdz vidēji 5 m biezumam veido rupjatlūzu slānis, bet dziļāk vidēji 25 m biezumā atrodas ar ledu cementētas atlūzas jeb ar ledu bagāts sasalumslānis, kur ledus daudzums ir apmēram 50 % vai nedaudz vairāk.

Soliflukcija (angļu solifluction, latīņu solum ’augsne’, ’grunts’ + fluctio ’plūšana’) ir lēna atkūstošas, pārmitras augsnes un grunts viskozi plastiska plūsma, kas raksturīga nogāzēm, bet tā var sākties jau nolaidenās virsmās, kur krituma leņķis ir mazāks pat par 3°. Soliflukciju izraisa izmaiņas grunts virsējā daļā atkušanas, sasalšanas, gravitācijas spēka un kriogēno procesu – mitruma migrācijas, ūdens fāžu maiņas, ciļņošanās jeb kūkumošanās, zemes virskārtas pacelšanās un nosēšanās, caursalšanas un atkušanas – ietekmē. Materiāla pārvietošanās ātrums parasti ir neliels (daži centimetri gadā). Tas būs lielāks sīkdispersai gruntij, kas ilgstoši var būt piesātināta ar ūdeni. Soliflukcija ir raksturīga parādība periglaciālās nogāzēs, un, ja grunts plūšana norisinās šajā ilglaicīgā sasaluma apgabalā, sezonāli atkūstot aktīvajam slānim, to dēvē arī par geliflukciju (gelifluction). To var uzskatīt par specifisku soliflukcijas paveidu, ko izraisa sezonāli aktīvais slānis, kas plūst pa nogāzi lejup, jo tas ir piesātinājies ar ūdeni. Zem tā esošais sasalumslānis vai arī klintsieži veido ūdens sprostslāni. Soliflukcija var attīstīties arī apgbalos, kur eksistē sezonālais grunts sasalums, kā arī vietās, kur sezonāli izveidojas bieza sega, kurai atkūstot grunts ļoti strauji piesātinās ar ūdeni. Soliflukcija var būt lineāra vai plakniska grunts plūsma. Atkarībā no plūsmas veida attīstās dažādas soliflukcijas reljefa formas, kuras iedala pēc to morfoloģijas: soliflukcijas mēles, lobi, kāples un terases. Soliflukcijas terases var attīstīties laika gaitā no vairākām soluflukcijas mēļveida plūsmām. Vietās, kur nogāze kļūst lēzenāka, notiek soliflukcijas materiāla plūsmas bremzēšanās un veidojas soliflukcijas terases vai to fragmenti. Soliflukcijas mēles un lobi ir sastopami arī uz citām planētām, piemēram, Marsa, un tie ir nozīmīgs pierādījums ūdens eksistencei tuvu planētas virsmai relatīvi nesenā pagātnē. 

Izlīdzinātas virsotnes un kāpļainas nogāzes ar terasēm ir raksturīgas reljefa formas, kas veidojas, kombinējoties dēdēšanai, erozijai un materiāla nogulsnēšanai periglaciālā vidē. Krioplanācija (cryoplanation, arī altiplanation) ir minēto procesu kopums, kas rada izlīdzinātas virsmas periglaciālajos apgabalos ielejās vai kalnu virsotnēs. To platums bieži ir neliels un nepārsniedz dažus metrus. Krioplanācijas terases sastopamas, piemēram, Makenzi kalnos Kanādā, Hibīnos Kolas pussalā un Sibīrijā Krievijā. Tur bieži izplatītas arī nivācijas iedobes (ieplakas) un terases (arī benči, nivation benches). Nivācija ir sniega segas ģeomorfoloģiskā darbība, lai gan pēc būtības termins ietver gandrīz tos pašus procesus, kas raksturīgi krioplanācijai. Nivācijas ieplakas dažos gadījumos var uzskatīt par pirmo stadiju ledāju cirkiem. Lai gan periglaciālos apstākļos sniegs var nereti izkrist mazākā daudzumā nekā siltāka klimata apstākļos, īpaši salīdzinājumā ar mērenās joslas kalniem, sniega sega tur saglabājas ilgi, tāpēc sniegam ir liela ekoloģiska un ģeomorfoloģiska nozīme. Sniega segas malas tuvumā un zem tās sniega kušanas ūdeņi izskalo smalkzemi, kas veicina seklu nivācijas ieplaku attīstību. Sasalstošie sniega ūdeņi arī veicina sala darbības pastiprināšanos – iežu dēdēšanu un sairšanu. Sezonāli nenokūstoša sniega sakopojumus plašākā apgabalā kalnos dēvē par sniega laukiem. Vizuāli tos var būt sarežģīti nošķirt no nelieliem ledājiem, bet arī šādām sniega masām, īpaši, ja tās piesātinās ar ūdeni vai ja sniega kušanas ūdeņi atkāroti sasalst, piemīt erozijas spēja. Mitrs sniegs arī var veidot blīvas un biezas slapjās lavīnas, kas arī ir efektīvs ģeomorfoloģisks faktors, kas uz arktisko un alpīno kalnu nogāzēm veido ekstrēmus apstākļus un lavīnu baseinus. Šīs reljefa formas gan nav specifiski tikai periglaciālo apgabalu veidojumi.

Asimetriskas ielejas var būt sastopamas dažādās dabas zonās, kur to veidošanos nosaka daudzveidīgi faktori: ģeoloģiskā uzbūve, mikroklimats, fluviālie un nogāžu procesi. Tomēr asimetriskas ielejas bieži ir periglaciālu apstākļu pazīme. Arktikā ziemeļu ekspozīcijas nogāzēs sasalumgruntis sastopamas plašāk, aktīvais slānis tur ir plānāks, sniega sega biezāka, un kopumā tās saņem mazāku saules starojuma daudzumu, tāpēc tās ir stāvākas nekā dienvidu ekspozīcijas nogāzes. Dienvidu ekspozīcijas nogāzēs pastiprināta saules starojuma dēļ intensīvāk norisinās sniega kušana un nogāžu procesi, piemēram, soliflukcija, kas mazina to sākotnējo stāvumu. Aktīvā slāņa biezums šajās nogāzēs, ja tajās izplatīts sasalums, ir lielāks.

Pingo (paugurs no inuītu valodas) ir dažāda izmēra kupolveida sala grunts pauguri ar ledus kodolu, kas raksturīgi tikai periglaciālajai zonai. Pingo var sasniegt 50 un vairāk metru augstumu un 1200 metru diametru. Pingo veidošanās vispārināti norisinās šādi – ūdenim iesūcoties gruntī, tas sasalst un veido lēcas. To veidošanās tālāk izsauc pārdzesēta ūdens migrāciju ledus lēcas virzienā. Tādējādi pakāpeniski grunts ledus ķermenis aug arvien lielāks un grunts virs tā paceļas. Ja grunts pārsedze paugura virsotnē sāk plaisāt vai noslīdēt, mainās termiskais režīms. Ledus kodols pilnīgi vai daļēji atsedzas un kūst. Tas izsauc pingo virsotnes daļas iegrūšanu un vulkāna konusam līdzīga paugura izveidošanos ar krāteri tā centrā. Degradēta pingo vietā izveidojas termokarsta ezers, kuru apliec valnis. Līdzīga forma, bet ar izteiktāku un dziļāku ezeru un mazāk izteiktu valni mūsdienās veidojas, ja metāna hidrāti zem sasalumslāņa zaudē stabilitāti. Tas sākotnēji izsauc metāna gāzes uzkrāšanos gruntī, bet, kad gāzes spiediens pārsniedz noteiktu slieksni, norisinās sprādziens, kurā sasalumgrunts pārsedze tiek izskaisīta ap izveidoto sprādzienveida krāteri.

Pingo var veidoties dažādos apstākļos, bet galvenokārt tos iedala atvērtas (hidrauliskie) un noslēgtas (hidrostatiskie) sistēmas pingo. Pirmie veidojas gadījumos, kad sasalumslānī radies pilns caurkusums, kur pieplūst artēziskie ūdeņi (spiedienūdeņi). Tiem sasalstot nelielā dziļumā virs zemes virsas, sāk veidoties tīra ledus lēca, kas paceļ grunti virs tās. Otrā gadījumā pingo attīstās noplūduša/aizsērējuša ezera vietā, kur virs nepārtraukta sasalumslāņa bija izveidojies karenais caurkusums. Ezeram izzūdot, caurkusums samazinās, gruntij sasalstot sākotnēji uz augšu no sasalumslāņa virsas, vēlāk arī no zemes virsas. Tādējādi gruntī izveidojas izolēts caurkusums. Tā kā tas veido noslēgtu sistēmu, tajā nepieplūst pazemes ūdeņi no ārpuses, bet, caurkusumam kļūstot mazākam un sasalumslānim izplešoties, caurkusumā pieaug spiediens, tajā esošais ūdens tiek izspiests uz augšu un sāk sasalt, veidojot ledus lēcu.

Palsas ir arktisko un subarktisko reģionu reljefa formas. Somu un sāmu valodā ar to apzīmē uzkalnu ar ledus kodolu, kas paceļas no kūdras. Tomēr jautājumā par termina lietošanu nav vienprātības. To parasti definē kā kūdras sasaluma uzkalnu, kam kodolā ir raksturīga segregācijas ledus un kūdras vai minerālgrunts materiāla mija. Palsas ir līdzīgas pingo, bet tās ir zemāki apļveida vai ovāli uzkalni, kas var sasniegt 10 m augstumu. Lielākā daļa no palsām ir krietni mazākas. Palsas parasti ir sastopamas grupās. Tām degradējoties, izveidojas nelieli termokarsta ezeri. Tā kā palsas kodolā ir ledus, kas veidojas purvos, to virskārtu parasti veido kūdra. Tomēr dažām palsām kūdras kārta ir ļoti plāna vai tās nav vispār. Šajā gadījumā virskārtu veido aleirītiski smilšaini nogulumi. Šīs ir minerālās palsas jeb litalsas, tomēr šī uzbūves atšķirība ne vienmēr ir skaidra. Kūdra var tikai pārsegt šos minerālos nogulumus, un ledus, kas veido palsas kodolu, var atrasties šajos nogulumos. Tāpēc joprojām pastāv terminoloģiska rakstura neskaidrības.

Tufuri (islandiešu thufur) ir īpašs sasalumgrunts veids, kuram virskārtā raksturīgi sīki – no 0,1 līdz 0,5 m augsti – grunts kūkumi. Tufuru veidošanos nav iespējams saistīt ar kādu noteiktu sala procesu, tomēr iekšējā uzbūve norāda, ka to formēšanās procesā nozīmīga loma ir krioturbācijām – nogulumu deformācijām, kas saistītas ar grunts sasalšanas/atkušanas procesiem. Atšķirīgs grunts sasaluma dziļums, ko ietekmē veģetācijas sega, mikroreljefs un sniega segas biezums, ir svarīgs noteikums, lai sāktos to veidošanās. Veģetācija ir nozīmīgs faktors siltumizolācijas apstākļu veidošanā. Tā pasargā grunts kūkumu sasalušos kodolus no izkušanas un sekmē tufuru mikroreljefa tālāko attīstību. Ar attīstībai labvēlīgu apstākļu beigšanos tufuri ātri degradējas.

Āpas jeb grēdveida purvi (aapa, string mires vai bogs) ir purvu teritorijas, kuru virsmu saposmo dažus metrus augstas un platas kūdras grēdu virknes. Tās var stiepties kilometriem tālu. Grēdiņas veido subparalēlas sistēmas, kas viegli izliecas virsmas krituma virzienā. Saistība starp grēdveida purviem un ilglaicīgo sasalumu ir diskutabla, jo tie ir sastopami arī aiz mūsdienu ilglaicīgā sasaluma robežas. Iespējams, ka pietiek ar bargu kailsalu ziemā, lai veidotos raksturīgs grēdveida reljefs. Šie purvi ir radušies veģetācijas diferenciācijas rezultātā periglaciālos apstākļos. Veidošanos ietekmē topogrāfija, substrāts, hidroloģija un noteces īpatnības. Izplatīti galvenokārt Skandināvijā boreālajā zonā, kur tie veido lielu daļu no zemajiem mineratrofajiem purviem. Āpas purvu nevienmērīgā saposmojuma veidošanos ir ietekmējušas sniega segas biezuma atšķirības, kas tālāk nosaka grunts sasalšanu un tālāko pacelšanos kūdras grēdiņās. Sala uzblīšanas rezultātā kūdras grēdiņas sāk pacelties virs gruntsūdens līmeņa, un uz tām var attīstīties arī augstajiem purviem līdzīga veģetācija.