Par glaciālās teorijas pamatlicēju uzskata šveiciešu un amerikāņu dabaszinātnieku Luiju Agasīzu (Jean Louis Rodolphe Agassiz), tomēr idejas par plašāka apledojuma esamību pagātnē jau pirms L. Agasi bija izteikuši daudzi citi zinātnieki, piemēram, Žans Pjērs Perodēns (Jean-Pierre Perraudin), Žans de Šarpentjē (Jean de Charpentier) un Ignācijs Venecs (Ignace Venetz). Sākotnēji L. Agasi u. c. turpmākie glaciālisma idejas attīstītāji noliedza ideju par ledāju plašāku izplatību pagātnē. Glaciālā teorija radās kā alternatīva diluviālajai un drifta hipotēzei, kas izskaidroja erātiskā materiāla (materiāls, kurš pārvietots no tā cilmes vietas) izplatību ārpus mūsdienu ledāju klātajiem apgabaliem. Pirmās idejas par to, ka ledāji var pārvietoties un slīdēt lejup no kalniem, parādījās jau 18. gs., kad Šveices ģeologi un kalnu iedzīvotāji skaidroja erātisko laukakmeņu izplatību Alpos kā liecību par ledāju plašāku izplatību pagātnē. 1744. gadā pirmoreiz profesionālajā literatūrā, piemēram, Šveices inženiera Pjēra Martela (Pierre Martel) Alpu ceļvedī, tika skaidrota saikne starp ledājiem un iežu blāķiem. 1787. gadā Šveices dabas pētnieks Bernhards Frīdrihs Kūns (Bernhard Friedrich Kuhn) publicēja pirmo zinātnisko analīzi par iežu blāķu pārvietošanu ar ledāju “Pētījums par ledāja darbības mehānismiem” (Versuch über den Mechanismus der Gletscher). 1773. gadā Šveices zinātnieks Andrē Sezars Bordjērs (André-César Bordier) atklāja, ka ledum raksturīga plastiska plūsma. Šveices alpīnists un mednieks Ž. P. Perodēns, pamatojoties uz ledāju skrambu pētījumiem, 1815. gadā izteica viedokli, ka ledāji kādreiz bija sastopami tobrīd no ledus brīvās Alpu ielejās. Viņš izklāstīja savus uzskatus Ž. de Šarpentjē, kurš sākotnēji to uzskatīja par ļoti neparastu ideju, bet vēlāk kļuva par glaciālās teorijas piekritēju. Ž. P. Perodēns par glaciālisma ideju pārliecināja arī Šveices inženieri I. Venecu, kurš 1829. gadā uzsvēra ledāju lomu erātiskā materiāla pārvietošanā gan Šveices līdzenumos, gan citur Eiropā, jo novēroja laukakmeņus un nešķirotus nogulumus, kas izplatīti tālu no Alpu ledājiem. Glaciālisma idejas attīstījās arī ārpus Alpiem, piemēram, 1824. gadā dāņu mineralogs Jenss Esmarks (Jens Esmark) konstatēja, ka Norvēģijas ledāji kādreiz aizņēma plašākas teritorijas. J. Esmarka pētījumi ietekmēja daudzus vēlākos glaciālās teorijas pētniekus. Nozīmīgs J. Esmarka atklājums bija saistīts ar ledāju eroziju, jo viņš uzskatīja, ka ledāji izgrebuši pazeminājumus, kuros atrodas fjordi un ezeri.