J. V. fon Gētes literārajā darbībā secīgi iezīmējās dinamiskas pārmaiņas, ko noteica rakstnieka daudzpusīgās zināšanas un interese par sabiedrības, kultūras un vēstures procesiem, kā arī viņa literārajos darbos iestrādātā personiskā pieredze. Šos aspektus atklāj jau divi nozīmīgākie J. V. fon Gētes jaunības laika darbi, kas piederīgi Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodam vācu literatūrā. Luga “Gecs fon Berlihingens” (Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1773) uzrakstīta, izmantojot par tās centrālo tēlu izvēlētās vēsturiskās personas – 16. gs. vācu bruņinieka – autobiogrāfiju. Lugā akcentēts Geca fon Berlihingena personības spēks un noteiktība, ar kādu viņš pievērsās morālo vērtību un indivīda brīvības aizstāvībai, ņemot talkā visus viņam pieejamos līdzekļus un paļaujoties pats uz sevi kā cilvēku, kurš vēlas uzturēt kārtību sabiedrībā arī nemierīgā vēstures posmā. Lugas centrālā tēla spītīgā apņēmība un gatavība aizstāvēt savus uzskatus rakstnieka izpratnē ir simbolisks ceļa rādītājs pašapziņas pieaugumam 18. gs. vācu sabiedrībā, kurā aizvien lielāka nozīme bija individuālajai iniciatīvai. Luga ir arī spilgta liecība J. V. fon Gētes interesei par Vācijas pagātni, īpaši vēlīnajiem viduslaikiem, kā arī par tiesību vēstures jautājumiem. Savukārt romāns “Jaunā Vertera ciešanas” (Die leiden des jungen Werthers, 1774) izauga no J. V. fon Gētes personiskajiem pārdzīvojumiem. Tā centrā ir personības realizēšanās tēma, kas risināta emocionāli spraigi, taču norādot arī uz spēku izsīkumu un strupceļu, kāds draud, sekojot vienīgi savām interesēm un vēlmēm. Abus aplūkotos literāros darbus vieno autora pievēršanās individualitātes nozīmei sabiedrībā, kā arī cilvēku emocijās ietverto iespēju atklāsme, tēlojot gan enerģiju, ko tās atraisa, gan draudošo dzīves apnikumu. 18. gs. 80. un 90. gados īpaši aktuāla J. V. fon Gētes daiļradē bija mākslas un mākslinieka tēma. Jaunus impulsus tās izstrādē viņš guva, 18. gs. 80. gadu otrajā pusē apceļodams Itāliju; šī posma iespaidi tverti dzejoļu ciklā “Romas elēģijas” (Römische Elegien, 1795), vēlāk tie tika izvērtēti autobiogrāfiskajās piezīmēs “Itālijas ceļojums” (Die Italienische Reise, 1816/1817). Jau brauciena laikā rakstnieka darbos aktualizējās gan klasiskās kultūras iespaidi, gan tieksme pēc mākslas darba harmoniska veidojuma, gan humānu ideālu un personības piepildījuma meklējumi. Itālijas ceļojums rosināja J. V. fon Gēti pabeigt darbu pie jau iepriekš aizsāktu sižetu izstrādes, un īpaši spilgti tas izpaudās šī laika dramaturģijā. Lugas “Ifigenija Tauridā” (Iphigenie auf Tauris, 1787) tēma ir indivīda un sabiedrības uzskatu līdzsvarojums, savukārt lugā “Torkvato Taso” (Torquato Tasso, 1790) tēlotas mākslinieka attiecības ar apkārtējo vidi. Abu sižetu pamatā ir antīkajā un renesanses kultūrā balstīti motīvi, un lugu kompozīcija balstīta klasiskajā drāmas teorijā un praksē. Atšķirīga ir J. V. fon Gētes luga “Egmonts” (Egmont, 1788), kas tapa šajā pašā periodā un kuras centrā ir Nīderlandes neatkarības cīņu norise 16. gs., apliecinot rakstnieka interesi par universāliem un vēstures sižetiem. J. V. fon Gētes uzmanības lokā joprojām bija arī vācu folkloras motīvi un nacionālā tematika. Viņa sacerētā dzejojuma “Lapsa kūmiņš” (Reineke Fuchs, 1794) sižets balstīts lejasvācu eposā “Viltīgā lapsa Reinke” (Reynke de vos, 1498), savukārt īpaši lielu publikas atzinību iemantoja heksametrā sarakstītā idille “Hermanis un Doroteja” (Hermann und Dorothea, 1797). Visu J. V. fon Gētes romānu centrā ir personības veidošanās un izaugsmes process. Autoram nozīmīgās saiknes ar teātri tika atklātas manuskriptā “Vilhelma Meistara teātra sūtība” (Wilhelm Meisters theatralische Sendung, 1911). Rakstnieka dzīves laikā tas palika nepublicēts, taču veiktās iestrādes viņš izmantoja pārstrādātajā versijā romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796). Vēlākajos gados J. V. fon Gēte strādāja pie šī darba sižetiskā turpinājuma, romāna “Vilhelma Meistara klejojumu gadi” (Wilhelm Meisters Wandejahre, 1821–1829), kas tapa kā formas eksperiments, literārajā tekstā plaši izvēršot autora pārspriedumus par sabiedrības attīstības iespējām. Savukārt romānā “Gara radinieki” (Die Wahlverwandschaften, 1809) akcentēti cilvēka prāta un jūtu pretstati, kā arī subjektīvās izvēles un likteņa attiecības. J. V. fon Gēte sarakstīja arī vairākus nozīmīgus autobiogrāfiskus darbus, piemēram, atskatu uz saviem jaunības gadiem ar nosaukumu “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit, 1811–1833). Autora ideju un radošās darbības vērienīgs apkopojums ir traģēdija “Fausts”, kas tapa visa mūža garumā un tika publicēta vairākos posmos. Sākotnēji izstrādātā versija tika iespiesta ar nosaukumu “Fausts. Fragments” (Faust. Ein Fragment, 1790). No šīm iestrādēm tika izveidota 19. gs. sākumā publicētā traģēdijas pirmā daļa (1808). “Fausta” sižets nodarbināja J. V. fon Gēti arī nākamajās divās desmitgadēs, kad viņš strādāja pie tā turpinājuma un noslēguma. Traģēdijas otro daļu dzejnieks pabeidza 1831. gadā un tā tika iespiesta pēc viņa nāves 1832. gadā. “Fausta” vēstījums balstīts vienā no 16. gs. populārajām tā sauktajām tautas grāmatām, darba tematikā cieši savijies individuāla likteņa tēlojums ar plašiem filozofiskiem un vēsturiskiem vispārinājumiem.