Johans Volfgangs fon Gēte bija universālas ievirzes autors un domātājs, kurš pievērsās visiem literatūras veidiem – dzejai, prozai un dramaturģijai, rakstīja literāras apceres, publicēja zinātniskus pētījumus, bija teātra direktors un aktīvi darbojās politikā. J. V. fon Gētes literārie darbi jau viņa jaunības posmā izpelnījās lielu ievērību, un viņš tika uzlūkots par laikmeta noskaņu izteicēju. Kopš 1775. gada, dzīvodams Veimārā un atrazdamies hercoga Kārļa Augusta (Carl August) dienestā, J. V. fon Gēte ieguva izcilus apstākļus, lai sistemātiski izkoptu savas radošās spējas. Viņa daiļradē jau agri iezīmējās motīvi, kas tika attīstīti visā rakstnieka radošajā darbībā, atklājot gan mākslinieciskus meklējumus, gan domāšanas vērienu. Par simbolisku J. V. fon Gētes daiļrades virsotni uzlūkojama traģēdija “Fausts” (Faust, 1. daļa 1808. gadā, 2. daļa 1832. gadā), pie kuras rakstnieks strādāja līdz mūža pēdējiem gadiem. J. V. fon Gētes sacerējumos risināti jautājumi, kas bija būtiski viņa laika sabiedrībai un kuru interpretācija atklāj laikmeta estētisko tendenču daudzveidību un mainību. Daudzos aspektos rakstnieka atziņām piemīt universāls raksturs un vispārcilvēciska vērtība.       

Rakstnieks piedzima materiāli nodrošinātā pilsoniskā ģimenē. J. V. fon Gētes vectēvs no mātes puses Johans Volfgangs Tekstors (Johann Wolfgang Textor) bija Frankfurtes domes priekšsēdētājs. Rakstnieka vecāki, ķeizariskais padomnieks Johans Kaspars Gēte (Johann Caspar Goethe) un Katarīna Elizabete (Katharina Elizabeth Goethe, dzimusi Tekstore), dēla izglītošanai pievērsās ar lielu dedzību un interesi. Pirmās zināšanas J. V. fon Gēte ieguva mājmācības ceļā, uzklausot gan tēva padomus, gan mājskolotāju ieteikumus, kas raisīja interesi par dažādām zinātnes nozarēm un sekmēja arī valodu apguvi. Jau pusaudža gados J. V. fon Gēte teicami apguva franču valodu, kas bija saistīts arī ar franču karaspēka uzturēšanos Frankfurtē Septiņgadu kara (Siebenjähriger Krieg, 1756–1763) laikā un intensīvo migrāciju. J. V. fon Gētes ģimenes mājā šajos gados dzīvoja jaunieceltais pilsētas pārvaldnieks, grāfs Fransuā de Torāns (François de Thoranc), kura interesēs ietilpa glezniecības veicināšana un vietējo mākslinieku atbalstīšana. Kultūras iespaidiem bija būtiska nozīme J. V. fon Gētes garīgo interešu izkopšanā. Jau četru gadu vecumā viņam tika uzdāvināts leļļu teātris, kas kļuva par spēļu objektu un rosināja zēna fantāziju. Vēlākajos gados svarīga nozīme bija franču teātra trupām, kas ceļoja un bieži uzstājās Frankfurtē, un franču kultūra veidoja rakstnieka estētiskās izpratnes pamatus. J. V. fon Gēte dažādā līmenī apguva arī citas valodas, kas rosināja viņa interesi par pasaules literatūru. Viņš bija lieliski sagatavots, lai uzsāktu studijas, kas, sekojot ģimenes tradīcijai un tēva apgūtajai izglītībai, bija saistītas ar jurisprudenci, un 1765. gadā imatrikulējās Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). Tomēr J. V. fon Gētes interešu lauks bija pārāk daudzpusīgs, lai spētu sistemātiski nodoties tikai juridisko zināšanu apguvei un mācību ikdienai. 1768. gadā, kad J. V. fon Gēte nopietni saslima, viņš atgriezās Frankfurtē, kur pavadīja vairāk nekā gadu, bet pēc tam 1770. gadā studijas turpināja Strasbūras Karaliskajā universitātē (Université royale de Strasbourg). Šeit viņš 1771. gadā ieguva tiesību zinātņu licenciāta grādu, aizstāvot izvirzītās juridiskās tēzes, tomēr doktora disertācija, neraugoties uz tēva uzstājību, palika neaizstāvēta un nepublicēta. Iegūtais grāds ļāva J. V. fon Gētem pēc atgriešanās Frankfurtē uzsākt jurista praksi, kas tomēr palika epizodiska. Viņš nekļuva par sistemātiski praktizējošu juristu, bet studijās iegūtās zināšanas izmantoja citos savu interešu noteiktos virzienos. Kopš 1775. gada, būdams Veimāras hercoga dienestā, J. V. fon Gēte aktīvi nodarbojās ar saimniecisku jautājumu risināšanu un rūpniecības attīstīšanu, kas veicināja viņa praktiskās iemaņas. Par svarīgu pavērsiena punktu rakstnieka personības attīstībā kļuva brauciens uz Itāliju, kur J. V. fon Gēte pavadīja laiku no 1786. gada rudens līdz 1788. gada pavasarim. Viņš galvenokārt uzturējās Romā, kur guva daudzveidīgus klasiskās kultūras un laikmetīgās sadzīves iespaidus, kas atspoguļoti viņa daiļradē. Pēc atgriešanās Veimārā rakstnieks turpināja interesēties par dažādām zinātnes jomām un pievērsās arī pētnieciskiem eksperimentiem, kuru rezultātus dažkārt publicēja. Pazīstamākais J. V. fon Gētes zinātniskais darbs – “Krāsu teorija” (Zur Farbenlehre, 1810) – ir būtisks, jo tajā autors atklāj subjekta uztverei ierādīto nozīmi. Tomēr kopš 18. gs. 90. gadiem viņš visvairāk uzmanības veltīja rakstniecībai un mākslai. Par J. V. fon Gētes svarīgāko administratīvo pienākumu Veimārā kļuva 1791. gadā nodibinātā Galma teātra (Hoftheater) vadība, kura direktors viņš bija līdz 1817. gadam. J. V. fon Gēte izmantoja šo iespēju, lai nostiprinātu vācu skatuves mākslas profesionāli augstvērtīgu līmeni un vairotu arī savas praktiskās zināšanas. Rakstnieks īpaši rūpējās par teātra repertuāru, kā arī izstrādāja aktieriem domātus noteikumus, kas bija jāņem vērā lomas veidošanā. Sākot no 1794. gada uzplauka J. V. fon Gētes draudzība un radošā sadarbība ar dzejnieku Frīdrihu Šilleru (Friedrich Schiller), kas ilga līdz F. Šillera nāvei 1805. gadā. Iestudējumi Veimāras teātrī stimulēja F. Šillera darbību dramaturģijā. Šeit tika izrādīti arī paša J. V. fon Gētes darbi.

J. V. fon Gētes profesionālā darbība ir nozīmīga gan literatūras attīstībā, gan sociālajā dzīvē, gan arī politikā un zinātnē, kas ir saistāms ar viņa daudzveidīgajām interesēm. Visaugstāk vērtējams ieguldījums rakstniecībā. Tās aizsākums ir literāras improvizācijas, galvenokārt dzejā, kas atklāj J. V. fon Gētes talantu un radošās spējas. Rakstnieka mākslinieciskā meistarība tika izkopta neatlaidīgā un mērķtiecīgā darbā, sekojot arī sociālajām norisēm. Daiļdarbu tapšana bija saistīta gan ar paļāvību uz spēju impulsu, pat lielāka apjoma darbus uzsākot bez detalizēti izstrādāta plāna un balstoties atsevišķu situāciju izstrādē, gan ar daiļrades brieduma periodā izkopto mākslas darba izveides un kompozīcijas prasmi, gan vēlīnajā daiļradē izmantoto apzināto teksta fragmentāciju, ļaujot literārajam sacerējumam veidoties kā tekstu montāžai. J. V. fon Gētes daiļrades procesi ir cieši saistāmi ar 18. gs. otrās puses un 19. gs. sākuma tendencēm vācu un Eiropas kultūrā, un šo saikni uzskatāmi atklāj gan darbu tapšanas hronoloģija, gan tajos skartā problemātika un to radītā atbalss.  

J. V. fon Gētes literārajā darbībā secīgi iezīmējās dinamiskas pārmaiņas, ko noteica rakstnieka daudzpusīgās zināšanas un interese par sabiedrības, kultūras un vēstures procesiem, kā arī viņa literārajos darbos iestrādātā personiskā pieredze. Šos aspektus atklāj jau divi nozīmīgākie J. V. fon Gētes jaunības laika darbi, kas piederīgi Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodam vācu literatūrā. Luga “Gecs fon Berlihingens” (Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1773) uzrakstīta, izmantojot par tās centrālo tēlu izvēlētās vēsturiskās personas – 16. gs. vācu bruņinieka – autobiogrāfiju. Lugā akcentēts Geca fon Berlihingena personības spēks un noteiktība, ar kādu viņš pievērsās morālo vērtību un indivīda brīvības aizstāvībai, ņemot talkā visus viņam pieejamos līdzekļus un paļaujoties pats uz sevi kā cilvēku, kurš vēlas uzturēt kārtību sabiedrībā arī nemierīgā vēstures posmā. Lugas centrālā tēla spītīgā apņēmība un gatavība aizstāvēt savus uzskatus rakstnieka izpratnē ir simbolisks ceļa rādītājs pašapziņas pieaugumam 18. gs. vācu sabiedrībā, kurā aizvien lielāka nozīme bija individuālajai iniciatīvai. Luga ir arī spilgta liecība J. V. fon Gētes interesei par Vācijas pagātni, īpaši vēlīnajiem viduslaikiem, kā arī par tiesību vēstures jautājumiem. Savukārt romāns “Jaunā Vertera ciešanas” (Die leiden des jungen Werthers, 1774) izauga no J. V. fon Gētes personiskajiem pārdzīvojumiem. Tā centrā ir personības realizēšanās tēma, kas risināta emocionāli spraigi, taču norādot arī uz spēku izsīkumu un strupceļu, kāds draud, sekojot vienīgi savām interesēm un vēlmēm. Abus aplūkotos literāros darbus vieno autora pievēršanās individualitātes nozīmei sabiedrībā, kā arī cilvēku emocijās ietverto iespēju atklāsme, tēlojot gan enerģiju, ko tās atraisa, gan draudošo dzīves apnikumu. 18. gs. 80. un 90. gados īpaši aktuāla J. V. fon Gētes daiļradē bija mākslas un mākslinieka tēma. Jaunus impulsus tās izstrādē viņš guva, 18. gs. 80. gadu otrajā pusē apceļodams Itāliju; šī posma iespaidi tverti dzejoļu ciklā “Romas elēģijas” (Römische Elegien, 1795), vēlāk tie tika izvērtēti autobiogrāfiskajās piezīmēs “Itālijas ceļojums” (Die Italienische Reise, 1816/1817). Jau brauciena laikā rakstnieka darbos aktualizējās gan klasiskās kultūras iespaidi, gan tieksme pēc mākslas darba harmoniska veidojuma, gan humānu ideālu un personības piepildījuma meklējumi. Itālijas ceļojums rosināja J. V. fon Gēti pabeigt darbu pie jau iepriekš aizsāktu sižetu izstrādes, un īpaši spilgti tas izpaudās šī laika dramaturģijā. Lugas “Ifigenija Tauridā” (Iphigenie auf Tauris, 1787) tēma ir indivīda un sabiedrības uzskatu līdzsvarojums, savukārt lugā “Torkvato Taso” (Torquato Tasso, 1790) tēlotas mākslinieka attiecības ar apkārtējo vidi. Abu sižetu pamatā ir antīkajā un renesanses kultūrā balstīti motīvi, un lugu kompozīcija balstīta klasiskajā drāmas teorijā un praksē. Atšķirīga ir J. V. fon Gētes luga “Egmonts” (Egmont, 1788), kas tapa šajā pašā periodā un kuras centrā ir Nīderlandes neatkarības cīņu norise 16. gs., apliecinot rakstnieka interesi par universāliem un vēstures sižetiem. J. V. fon Gētes uzmanības lokā joprojām bija arī vācu folkloras motīvi un nacionālā tematika. Viņa sacerētā dzejojuma “Lapsa kūmiņš” (Reineke Fuchs, 1794) sižets balstīts lejasvācu eposā “Viltīgā lapsa Reinke” (Reynke de vos, 1498), savukārt īpaši lielu publikas atzinību iemantoja heksametrā sarakstītā idille “Hermanis un Doroteja” (Hermann und Dorothea, 1797). Visu J. V. fon Gētes romānu centrā ir personības veidošanās un izaugsmes process. Autoram nozīmīgās saiknes ar teātri tika atklātas manuskriptā “Vilhelma Meistara teātra sūtība” (Wilhelm Meisters theatralische Sendung, 1911). Rakstnieka dzīves laikā tas palika nepublicēts, taču veiktās iestrādes viņš izmantoja pārstrādātajā versijā romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796). Vēlākajos gados J. V. fon Gēte strādāja pie šī darba sižetiskā turpinājuma, romāna “Vilhelma Meistara klejojumu gadi” (Wilhelm Meisters Wandejahre, 1821–1829), kas tapa kā formas eksperiments, literārajā tekstā plaši izvēršot autora pārspriedumus par sabiedrības attīstības iespējām. Savukārt romānā “Gara radinieki” (Die Wahlverwandschaften, 1809) akcentēti cilvēka prāta un jūtu pretstati, kā arī subjektīvās izvēles un likteņa attiecības. J. V. fon Gēte sarakstīja arī vairākus nozīmīgus autobiogrāfiskus darbus, piemēram, atskatu uz saviem jaunības gadiem ar nosaukumu “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit, 1811–1833). Autora ideju un radošās darbības vērienīgs apkopojums ir traģēdija “Fausts”, kas tapa visa mūža garumā un tika publicēta vairākos posmos. Sākotnēji izstrādātā versija tika iespiesta ar nosaukumu “Fausts. Fragments” (Faust. Ein Fragment, 1790). No šīm iestrādēm tika izveidota 19. gs. sākumā publicētā traģēdijas pirmā daļa (1808). “Fausta” sižets nodarbināja J. V. fon Gēti arī nākamajās divās desmitgadēs, kad viņš strādāja pie tā turpinājuma un noslēguma. Traģēdijas otro daļu dzejnieks pabeidza 1831. gadā un tā tika iespiesta pēc viņa nāves 1832. gadā. “Fausta” vēstījums balstīts vienā no 16. gs. populārajām tā sauktajām tautas grāmatām, darba tematikā cieši savijies individuāla likteņa tēlojums ar plašiem filozofiskiem un vēsturiskiem vispārinājumiem.

J. V. fon Gētes nozīmi vācu un Eiropas rakstniecībā un sabiedrisko procesu attīstībā galvenokārt ietekmēja gan viņa atrašanās sava laika kultūras procesu krustpunktā, gan laikmeta un personības ciešā saikne. Rakstnieka daudzpusīgie literārie darbi pieder vācu literatūras klasiskā perioda spilgtākajiem sasniegumiem 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā; šo laikmetu ievadīja J. V. fon Gētes Itālijas ceļojums 18. gs. 80. gadu otrajā pusē. Viņa veikumam ir paliekoša vērtība visos literatūras veidos, un darbos atklājas gan viņa spilgtais liriķa talants, gan prozas tekstu daudzveidība (romāni, novele, autobiogrāfija, ceļojuma piezīmes, zinātniski traktāti), gan dramaturģijas pamatlikumu izpratne, apliecinot arī spēju ievērot atšķirīgu žanru poētiku un reizē prasmi to pārveidot un modernizēt, plaši variējot literāro darbu formālo un saturisko izveidi. Cieši literāri un personiski kontakti J. V. fon Gēti saistīja ar daudzām nozīmīgām apgaismības laikmeta personībām, piemēram, F. Šilleru, Johanu Gotfrīdu Herderu (Johann Gottfried Herder), Jākobu Mihaelu Reinholdu Lencu (Jacob Michael Reinhold Lenz), Augustu Vilhelmu Šlēgeli (August Wilhelm Schlegel), Vilhelmu fon Humboltu (Wilhelm von Humboldt) un citiem. Sarakstē ar minētajiem autoriem atklājas 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma garīgo strāvojumu enciklopēdiska daudzveidība. J. V. fon Gētes literārās darbības daudzpusība loģiski noveda viņu arī pie domas par dažādu kultūru un tekstu savstarpējo mijiedarbi, kas atspoguļojas viņa spriedumos par pasaules literatūru (Weltliteratur), kuri radīja salīdzināmās literatūrzinātnes teorētisko pamatu. J. V. fon Gētes darbu tapšanā ieguldīts neatlaidīgs un sistemātisks darbs, kas atklājas viņa sacerējumu daudzkārtīgajos pārstrādājumos, pirmizdevumu un atkārtoto izdevumu atšķirīgajās teksta versijās, un daļēji atspoguļots paša autora komentāros. J. V. fon Gētes daiļrade ir vācu klasiskās rakstniecības simbols, un viņa veikuma nozīmi apliecina arī tulkojumi. Modernā pasaules izjūta dzejnieka darbos atklājas tieksmē pēc harmonijas un apziņā par tās neiespējamību, un tie saglabā savu aktualitāti arī 21. gadsimtā. 

Vācu dzejnieka personības starptautiskā atpazīstamība spilgtāko izpausmi guva 1951. gadā dibinātā Gētes institūta (Goethe-Institut) darbībā, kura mērķis ir globālā mērogā veicināt vācu kultūras iepazīšanu un vācu valodas apguvi, veidojot ciešas saiknes ar citām nacionālajām kultūrām. Par J. V. fon Gētes literārā mantojuma saglabāšanu, apguvi un popularizēšanu īpaši rūpējas Gētes nacionālais muzejs (Goethe-National-Museum) Veimārā un dzejnieka muzejs “Getes nams” (Frankfurter Goethe-Haus) dzimtajā pilsētā Frankfurtē pie Mainas; viņa vārds dots Frankfurtes Universitātei (Goethe-Universität Frankfurt).

J. V. fon Gētes personībai un literārajiem darbiem ir ļoti liela nozīme arī latviešu kultūras vēsturē. Viņa darbu tulkošanu jau 19. gs. aizsāka gan vācbaltiešu, gan latviešu autori. Pirmie J. V. fon Gētes darbu tulkojumi latviešu valodā publicēti Kārļa Hūgenbergera atdzejas krājumā “Derīgs laika kavēklis” (1826/1827). Savukārt Ernests Dinsbergs tulkoja alegorisko eposu “Lapsa kūmiņš”, tulkojuma fragmenti publicēti 1852. gadā. 19. gs. otrajā pusē J. V. fon Gētes veikums iedvesmoja vairāku paaudžu latviešu autorus, piemēram, Juri Alunānu, Rūdolfu Blaumani, Aspaziju, Raini, Jāni Poruku un citus. Īpaši nozīmīgs sasniegums latviešu kultūrā ir Raiņa veiktais J. V. fon Gētes traģēdijas “Fausts” atdzejojums. Tā fragments “Mājas Viesa Mēnešrakstā” publicēts 1896. gada decembrī, savukārt viss traģēdijas teksts šajā žurnālā tika iespiests 1897. gadā no 1. līdz 12. numuram. Jau 20. gs. sākumā izdevējs Ansis Gulbis uzsāka J. V. fon Gētes “Rakstu” izdošanu, vienojoties ar Raini un Aspaziju par vācu autora darbu tulkojumiem, kas publicēti septiņās burtnīcās. 1903. gadā tika izdota J. V. fon Gētes dzejas izlase, savukārt 1904. gadā tika publicēts romāns “Jaunā Vertera ciešanas”, kā arī lugas “Egmonts”, “Ifigenija Tauridā”, “Prometejs” (Prometheus. Dramatisches Fragment, 1830), “Stella” (Stella, 1776), “Klavigo” (Clavigo, 1774), “Brālis un māsa” (Die Geschwister, 1776), kā arī “Torkvato Taso”. Vācu dzejnieka darbi saglabāja savu aktualitāti arī turpmāk. Daudzi jauni tulkojumi tika publicēti Otrā pasaules kara gados. Viļa Cedriņa atdzejojumā 1941. gadā apgādā “Zelta Ābele” tika izdotas J. V. fon Gētes “Romas elēģijas”, savukārt Jāņa Kadiļa apgādā 1942. gadā – idille “Hermanis un Doroteja”. Izdevniecība “Zelta Ābele” 1944. gadā publicēja arī romānu “Gara radinieki” Austras Dāles tulkojumā. 1943. gadā Kārļa Rasiņa apgādā tika izdots J. V. fon Gētes “Rakstu” 1. sējums Konstantīna Raudives sakārtojumā. Tajā ietverto vācu autora liriku atdzejoja dažādu paaudžu izcilākie latviešu dzejnieki. Šis nozīmīgais izdevums netika turpināts pēc Otrā pasaules kara beigām. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā būtiskas bija J. V. fon Gētes autobiogrāfijas un romānu tulkojumu publikācijas. Dzejnieka jaunības gadu autobiogrāfija “Poēzija un patiesība” (ar nosaukumu “Poēzija un īstenība”) tika izdota 1976. gadā Rīgā Andas Plēsumas tulkojumā. Romāns “Gara radinieki” 2000. gadā tika publicēts jaunā Austras Aumales latviskojumā, savukārt romāns “Vilhelma Meistara mācību gadi” izdots 2012. gadā Jāņa Krūmiņa tulkojumā. Raiņa tulkotais J. V. fon Gētes “Fausts”, kas arī līdz tam publicēts atkārtoti, ietverts latviešu dzejnieka “Kopotu rakstu” izdevuma 16. sējumā 1982. gadā ar Birutas Gudriķes komentāriem. Citi Raiņa veiktie J. V. fon Gētes lugu latviskojumi apkopoti izdevuma “J. Raiņa tulkojumi. Pasaules dramaturģija” 1. un 3. sējumā (1989/1990). Jaunu “Fausta” atdzejojumu latviešu valodā 20. gs. beigās veica Valdis Bisenieks, tas publicēts 1999. gadā. J. V. fon Gētes personība bija arī nozīmīgu literāru darbu centrā, viens no tiem ir Mārtiņa Zīverta luga “Teātris” (1988). Šajā darbā atspoguļota vācu rakstnieka mūža nogale un konflikts, kura rezultātā J. V. fon Gēte atteicās no Veimāras teātra direktora amata.