J. Poruka radošās intereses rosināja gan mūzika, gan literatūra. Viņa profesionālā darbība galvenokārt bija saistīta ar rakstniecību, tomēr mūzikas studijas, kā arī zināšanas kultūras vēsturē un filozofijā noteica J. Poruka garīgā apvāršņa plašumu, interešu daudzpusību un ietekmēja arī literāro darbu izveidi. Nozīmīga J. Poruka profesionālās dzīves daļa bija saistīta ar darbību 19. un 20. gs. mijas latviešu periodikā. No 1894. gada viņš aktīvi iesaistījās redaktora Pētera Zālīša laikraksta “Mājas Viesis”, arī “Mājas Viesa Mēnešraksts” un “Dienas Lapa” veidošanā. Gan P. Zālītis, gan redaktora dzīvesbiedre Hermīne Zālīte augstu novērtēja J. Poruka intelektuālo ieguldījumu minēto preses izdevumu tapšanā un sniedza rakstniekam nozīmīgu morālo un materiālo atbalstu, kas bija būtisks viņa daiļrades veicināšanā.
J. Poruks pievērsās visiem literatūras veidiem – gan dzejai, gan prozai, gan dramaturģijai –, un rakstīja arī literārās apceres un esejas, kopumā radot vairākus simtus darbu. Viņa daiļradē skartā tematika ir visai daudzpusīga, latviešu rakstniecības kontekstā tā ievērojami paplašinājusi gan literāro darbu sižetiskās variācijas, gan garīgo mērogu. Lielākā daļa J. Poruka prozas un apcerējumu kopš 1888. gada sākotnēji tika publicēti periodikā. Viņa pirmā grāmata “Nākotnes reliģija” 1894. gadā iespiesta Berlīnē vācu valodā ar nosaukumu Die Religion der Zukunft. Atsevišķi izdota arī fantāzija “Pērļu zvejnieks” (1895) un stāsts “Brūklenāju vaiņags” (1904). Rakstnieka dzīves laikā J. Poruka proza apkopota un izdota arī krājumos “Sirds starp sirdīm” (1900), “Dzīves straumē” (1902), “Dzīve un sapņi” (1904), “Zelta adata” (1906). Atsevišķi publicēta luga “Hernhūtieši” (1896), poēma “Zilizana sirdsdedze” (1905). Lirika apkopota krājumā “Dzejas” (1906). No 1905. gada līdz 1908. gadam izdoti pirmie J. Poruka “Kopoti raksti” 5 sējumos. Plašākais rakstnieka darbu apkopojums 20 sējumos izdots 1929. un 1930. gadā. “Raksti” 3 sējumos publicēti no 1971. gada līdz 1973. gadam.
Intensīvākais J. Poruka literārās darbības posms bija 19. gs. 90. gadu otrā puse. Šajā laikā viņš radīja darbus, kas vairākos aspektos ir novatoriski latviešu literatūrā. Tajos atspoguļota garīgi rosmīga indivīda vēlme pārvarēt sadzīves apstākļu šaurību, izvirzīt un risināt cilvēka garīgajai pieredzei nozīmīgas problēmas. Būtisks krustpunkts J. Poruka personības veidošanās procesā bija prozas darba “Pērļu zvejnieks” publikācija, kas vispirms iespiests laikraksta “Mājas Viesis” literārajā pielikumā 1895. gadā. Latviešu rakstniecībā tas ir pirmais mēģinājums aktualizēt klasiskā romantisma filozofiskās prozas tradīciju. J. Poruka veikumu rosinājusi Frīdriha Helderlīna (Friedrich Hölderlin), Novālisa (Novalis, īstajā vārdā Frīdrihs fon Hardenbergs, Friedrich von Hardenberg) un citu vācu romantiķu daiļrade; šī darba tematikā un tā izveidē atklājas būtiskā nozīme, kāda bija rakstnieka studijām Drēzdenē. “Pērļu zvejnieka” struktūrā vērojama arī līdzība ar 19. gs. vācu literatūrā nozīmīgo tā saukto audzināšanas romāna (Bildungsroman) žanru, kura centrā ir indivīda izaugsmes intelektuālie un emocionālie procesi, garīgās pasaules veidošana. Nozīmīga J. Poruka prozas sastāvdaļa ir arī neliela apjoma konceptuālas līdzības un alegorijas žanra darbi, to vidū “Klusētājs” (1897), kuros reducēta sižeta nozīme, kā galvenā vērtība izvirzīts eksistenciālu problēmu risinājums, stoicisma filozofija. Šīs ievirzes darbi atklāj Rietumeiropas klasiskā romantisma periodā iedibināto, romantisma kultūrtipam būtisko fragmenta estētiku. Līdzīgā konceptuālā ievirzē indivīda garīgā pasaule tēlota un līdz ar to arī vispārināta tajos J. Poruka prozas sacerējumos, kuru sižets tuvināts ikdienas apstākļiem, norises nereti lokalizējot rakstnieka dzimtajā Druvienas apkārtnē. Tieši ar šīs ievirzes darbiem (stāsti “Sirdsšķīsti ļaudis” 1896, “Kukažiņa” 1899) J. Poruks nostiprināja 19. gs. latviešu rakstniecībā nozīmīgo tā saukto sirdsšķīsto ļaužu tipu. Tie ir cilvēki, kas nerod sev vietu sabiedrībā, kurā valda materiālas vērtības un intereses, toties ir uzskatāmi par tradicionālo ētisko vērtību glabātājiem. Šo tēlu veidojumā svarīga nozīme autora saskarei ar viņa dzimtajā novadā ietekmīgajām hernhūtiešu idejām. Garīgo atziņu meklējumi akcentēti arī J. Poruka prozas darbos ar orientāliem motīviem, piemēram, “Maldu pils” (1897), “Faķīrs” (1902). Šādu sižetu izvēli rosināja 19. un 20. gs. mijā Eiropas kultūrā populārā austrumu filozofijas interpretācija; līdzās tam rakstnieks aplūkoja arī antīkajā, it īpaši grieķu, kultūrā sakņotus motīvus, piemēram, “Hērakla iesvētīšana Eleuzīnas mistērijās” (1900), izmantoja arī viduslaiku leģendas (“Parsifals”, 1901). Daļai no rakstnieka darbiem, kuros atklājas virzība uz kosmopolītiskām idejām gan tēmu, gan telpisko modeļu izvēlē, raksturīga romantiska trauksmainība, dažkārt noslēpumu un šausmu motīvs (“Grāfs Rodensteins”, 1901). Viņš rakstīja arī satīrisko prozu (“Kā Runcis kļuva par Runcē”, 1898). Atmiņu tēlojumos atspoguļoti gan bērnības iespaidi, gan studiju laiks Drēzdenē un Rīgā (“Studenta Domiņa sapnis”, 1900).
J. Poruka dzeja publicēta kopš 1890. gada. Tajā akcentēti individuāli pārdzīvojumi, nozīmīgi ir gan mīlestības, gan grūtsirdības, skumju un vientulības motīvi. Izcelta arī cilvēka personības dualitāte, kas izpaužas garīgās un fiziskās eksistences nesamierināmā konfliktā, arī tieksmē pēc ideāliem, kādi nav sasniedzami reālajā pasaulē. Dzejai raksturīgs smalks lirisms, elēģiskas noskaņas, ieklausīšanās sevī, noslēpuma motīvs, tomēr tajā atklājas arī spraigs dzejnieka intelekts. Vērtīgākā J. Poruka dzejas daļa ietverta mākslinieciski izslīpētā formā.