Jāņa Poruka romāns, kas publicēts 1899. gadā
“Rīga”, Jāņa Poruka romāns
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Vēsturiskais konteksts
Jāņa Poruka “Rīga” ir viens no pirmajiem darbiem latviešu rakstniecībā, kurā visi notikumi cieši saistīti ar modernās lielpilsētas atspoguļojumu. Rakstnieks tēlojis Rīgas dzīvi no augstāko aprindu skatpunkta, pievēršot uzmanību tam, kā laikmetīgā sadzīve iespaido indivīda psiholoģiju. Akcentētas gan iespējas, ko Rīga sniedz pilsētniekiem, gan nemiers un maldi, kas saistāmi ar strauji mainīgo pilsētas dzīves ritmu.
Sižeta galvenās līnijas
Romāna centrālā sižeta līnija ir saistīta ar aristokrāta Roberta Landena rakstura un rīcības analīzi. Ārēju notikumu sižetā nav daudz, un iespējams pat apgalvot, ka lielākā uzmanība romānā ir pievērsta tieši tam, kas netiek īstenots. Tāds vispirms jau ir Landena plānotais, bet nerealizētais ceļojums uz ārzemēm, lai gan finālā viņš no Rīgas tomēr aizbrauc. Nepiepildīta paliek iecere doties izziņas ceļojumā kopā ar Landena krusttēva izraudzīto pavadoni, skolotu un entuziasma pārņemtu jaunu latvieti Paulu Vītolu. Uz ārzemēm Vītols ar Landena radu materiālu atbalstu aizbrauc viens un tur attīsta vērienīgas, drīzāk gan fantastiskas, nevis reālas idejas par to, kā būtu iespējams ar tehnisku risinājumu palīdzību attīstīt sabiedrības dzīvi. Savukārt Landens paliek Rīgā un turpina mocīties izmisīgās šaubās par savas dzīves mērķi. Būdams materiāli pilnībā nodrošināts, viņš neredz jēgu praktiska darba turpinājumam, bet tā vietā nododas uzdzīvei. Vīlies arī tajā, viņš apprecas ar māsīcu Almu, kura viņu uzticīgi mīl. Tomēr arī šīs attiecības Landenu nogurdina, un viņš turpina agrākos sakarus ar aktrisēm un dziedātājām. Negaidīts atklājums ir tas, ka Landena jau mirušajam tēvam ir bijusi ārlaulības meita, viņa pusmāsa. To noskaidrojis, Roberts Landens pēc sievas nāves aizbrauc uz ārzemēm un uzmeklē māsu, cerot kopā ar viņu doties garākā ceļojumā.
Galvenās darbojošās personas
Visu romāna notikumu centrā ir Roberts Landens, par kura līdzinieku un pretstatu var uzlūkot latvieti Paulu Vītolu. Atšķirībā no dabas zinātņu kandidāta Vītola, kurš cēlies no zemniekiem un ir entuziasma pilns nodoties pētnieciskam darbam, Landenam nav vēlēšanās kaut kam nopietni pievērsties. Viņa tēvs ir bijis bagāts uzņēmējs, vairāku uzņēmumu galvenais akcionārs, savukārt Robertam nepievilcīga šķiet doma, ka viņam būtu jāturpina tēva aizsāktais. Atšķirībā no pragmatiski noskaņotās dzimtas, viņš interesējas par kultūru, tomēr romānā daudzkārt uzsvērta doma, ka Rīgas kultūras dzīve nevar apmierināt izsmalcinātu gaumi. Par to savas pārdomas izsaka gan pats Roberts, gan daļa no tiem mākslas aprindu cilvēkiem, ar kuriem viņš satiekas. Galvenokārt tās ir dziedātājas, un starp viņām netrūkst arī vieglprātīgu sieviešu, kuras galvenokārt interesē viņu pašu karjera un pielūdzēju interese un atbalsts. Landena ģimene ievēro aristokrātiskas tradīcijas, un viņa krusttēvs, Landens seniors, lai gan ir bez praktiskām iemaņām konkrētajās nozarēs, tomēr ir ieinteresēts Roberta tēva uzņēmumu tālākajā pārvaldībā. Sadzīves paradumus stingri ievēro Zelmeta kundze, Roberta mirušās mātes māsa, un tā viņa audzinājusi arī savu meitu Almu, kura kļūst par Roberta sievu. Iespējams, ka patiesu saprašanos Roberta un Almas starpā nepieļauj tieši viņa pārliecība, ka Almas uzskati ir pārlieku tradicionāli un viņai trūkst garīgas brīvības, pēc kādas nesekmīgi tiecas Roberts, kura psihe ir trausla un nestabila.
Kompozīcija
Romāna notikumi izkārtoti četrpadsmit nodaļās, un sižeta attīstībā izdalāmi trīs galvenie posmi. Vispirms tā ir dzīve Roberta Landena lepnajā Rīgas savrupmājā laikā, kad notiek gatavošanās plānotajam ārzemju braucienam. Sākuma nodaļās J. Poruks veltījis detalizētu uzmanību Roberta ikdienas dzīves ritmam, kas ir visai nepieņemams ģimenes vecajam sulainim Fricim, kurš pieradis pie agrākajām stingrajām tradīcijām. Šajā daļā vispirms izvērsta diskusija ar Landenu senioru un Paulu Vītolu, kam seko Roberta un Paula brauciens uz Ķeizarmežu, kur viņi izbauda pilsētas nakts dzīvi un pavada laiku kopā ar Roberta paziņu, zviedru dziedātāju Almu Haneborgu un viņas māsu Jūliju. Roberta iekšējās pretrunas šajā daļā sakāpinās tiktāl, ka viņš, palicis atkal viens savā istabā, sašauj tēva portretu. Iekšēju līdzsvaru Roberts mēģina atgūt, aizbraukdams uz ģimenes lauku īpašumu, kur viņš arī bildina māsīcu Almu. Savukārt noslēdzošais romāna posms risinās pēc viņu abu atgriešanās Rīgā. Lai atzīmētu laulības un nostiprinu Landenu ģimenes stāvokli sabiedrībā, tiek sarīkotas plašas viesības, uz kurām tiek uzaicināti gan darījumu pasaules cilvēki, gan ļaudis no mākslas aprindām, it īpaši no Rīgas Pilsētas (vācu) teātra. Romānā uzsvērta darījumu un kultūras sfēras savstarpējā atkarība. Roberts Landens, neraugoties uz laulībām, drīz atgriežas pie agrākajiem ieradumiem un izrāda aktīvu interesi par dziedātāju Gross jaunkundzi, kas savukārt tiek izmantota kā ierocis Landena konkurentu rokās, kuri cenšas ar viņas starpniecību ietekmēt Robertu pieņemt sev izdevīgus lēmumus.
Uzbūves saturiskās īpatnības
Romāna būtiskākā īpatnība ir tā, ka par centrālo tēmu līdzās cilvēku attiecību risinājumam kļūst modernās pilsētas sabiedrības koptēls un ir atklāta Rīgas ietekme indivīdu psiholoģijā. J. Poruks romāna veidojumā izcēlis atsevišķas telpiskas struktūras, kas atklāj tēlu ikdienu. Pie centrālajām norises vietām pieder Landenu lepnais nams Strēlnieku dārza rajonā ar iekoptu plašu dārzu, Rīgas Pilsētas teātris un tā apkārtne, kā arī Ķeizarmeižs – izklaides vieta, kur laiku pavada pārtikusī sabiedrība.
Izdevumi
J. Poruka romāns “Rīga” publicēts 1899. gadā žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” no 2. numura līdz 11. numuram. Publikāciju noslēdz autora piezīme, ka viņš ir iecerējis darba turpinājumu, kas veidotu romāna otro daļu. Šāds turpinājums tomēr nav uzrakstīts. Grāmatā romāns “Rīga” vispirms iespiests 1907. gadā J. Poruka “Rakstu” izdevuma 4. sējumā. Atkārtota publikācija ir 1914. gadā “Rakstu” 3. sējumā, 1929. gadā J. Rozes apgādā izdoto “Kopoto rakstu” 3. sējumā, kā arī 1994. gadā kopkrājumā.
Ietekme un nozīme literatūrā un sabiedrībā
“Rīga” ir viens no J. Poruka nozīmīgākajiem prozas tekstiem, kas līdzās citiem literārajiem darbiem ļāva Viktoram Eglītim 1903. gadā publicētajā apcerē “Poruks” novērtēt rakstnieku kā latviešu modernās literatūras pamatlicēju.