Centrālā persona Ansis Vairogs ir daļēji autobiogrāfisks tēls, kura dzīves gājumā atspoguļotas nozīmīgas epizodes, kas līdzīgas autora pieredzei, un nereti pausti radniecīgi uzskati. Nozīmīgi Vairoga biogrāfijā ir viņa tēvs, pagasta rakstvedis, un māte, kuras tēlā kā galvenā īpašība izcelta emocionalitāte, kas tuva arī viņas dēlam. Viens no svarīgākajiem Anša Vairoga atbalstītājiem ir muižas kungs Tālheims, kurš kļūst par viņa mecenātu, atbalstot mācības Rīgā un ārzemēs. Šī tēla prototips ir J. Poruka labvēlis, Rīgas Politehniskā institūta docents Hermanis fon Vestermanis (Hermann von Westermann). Raksturīgi tipi, kas tēloti saistībā ar lauku dzīves norisēm, ir Leju krodzinieks Birķis, kura dēls Artūrs mācās ģimnāzijā Rīgā, un skolotājs Zeltiņš. J. Poruks darbā ietvēris epizodi, kurā tēlots, kā skolotājam ir jālūdz ģimnāzista palīdzība krievu valodas apguvē, jo tā attēlotajā laikposmā uzspiesta kā skolas mācību valoda. Zeltiņa māsa Zenta ir Anša Vairoga pirmā mīlestība, taču nepaliek kopā ar viņu, bet gan izvēlas materiāli nodrošināto Artūru, kuram ir labas izredzes mācītāja karjerā. Anša un Artūra pretstatījumā J. Poruks uzsvēris savā izpratnē nesamierināmo pretrunu starp garīgajām un materiālajām vērtībām. Uzturoties Drēzdenē, Ansis Vairogs iemīlas konservatorijas studentē Annā Blūmā, kuras iespējamais prototips ir Annija Mihela. Tēlots arī Annas brālēns Oskars un ebrejiete Roza Rāba, kura savukārt iemīlējusies Ansī. Tomēr Drēzdenes periodā uzsvars likts arī uz apkārtējās vides anonimitāti, līdzās centrālajam tēlam būtiskas ir tikai dažas iepriekš minētās personas.