Fantāzijas literatūrā darbības vide tiek atspoguļota kā iedomāta vai hipotētiska paralēlā pasaule, kurā dzīvo vai uz laiku nokļūst darba varoņi. Stāstījumā nozīmīga loma ir pārdabiskām būtnēm (pūķiem, nārām, vilkačiem), maģijai, aizguvumiem no dažādu tautu mitoloģiskajiem tekstiem. Sižets atbilst mītiskā meklējuma (quest) struktūrai; darbu centrālā tēma parasti ir globāls konflikts starp labo un ļauno.
Žanra vispārējās teorētiskās iezīmes pirmo reizi definēja angļu rakstnieks un valodnieks Džons Ronalds Ruels Tolkīns (John Ronald Reuel Tolkien) esejā “Par teiksmainiem stāstiem” (On Fairy Stories, 1947), kurā fantāzija raksturota kā redzamajai pasaulei līdzās pastāvošu alternatīvu pasauļu veidošana rakstnieka iztēlē. Dž. R. R. Tolkīna skatījumā fantāzijas žanrs, neparastos veidos kombinējot reāli esošas parādības, spēj savienot dažādus skatījumus uz pasauli un ar iztēles palīdzību ļauj izdarīt secinājumus par pastāvošo realitāti. Tādējādi fantāzija ne tikai izmaina ierasto skatījumu uz pasauli, bet arī izskaidro mītu mūsdienu cilvēkam saprotamā laikmeta kontekstā, tāpēc fantāzijas žanram ir gan modernā mīta, gan psiholoģiskās prozas funkcijas.