Rietumu literatūrzinātnē bijuši vairāki mēģinājumi klasificēt literāros žanrus pēc fantastiskā elementa klātbūtnes. Viens no 20. gs. vadošajiem strukturālisma teorētiķiem francūzis Cvetans Todorovs (Tzvetan Todorov) pirmais piedāvāja fantastisko literatūru iedalīt divās pamata kategorijās: savādajā (uncanny – mazticamas situācijas atveidojums zināmajā realitātē) un brīnumainajā (marvellous – pilnībā neiespējamas situācijas atveidojums vai iztēlots paralēlas realitātes modelis). Šai iedalījumā galvenā atšķirība starp abām kategorijām ir faktā, vai fantastiskais elements literārajā darbā ir vismaz teorētiski iespējams vai pilnībā neticams. Fantastiskās literatūras žanra pētniecībā ar “brīnumaino” paveidu saprot galvenokārt fantāzijas literatūru, bet “savādais” vairāk nosliecas šausmu literatūras virzienā. C. Todorovs definē vēl trešo paveidu, fantastisko (fantastic), kas ir “neveiklā pozīcijā” starp reālo un nereālo, nespējot pilnībā iekļauties ne reālajā, ne nereālajā pasaules atveidojumā. Fantastisko vēstījuma paveidu raksturo pastāvīga lasītāja un/vai varoņa šaubas, jo ne lasītājs, ne varonis nespēj skaidri izvēlēties, vai attēlotais fantastiskais notikums vai būtne jāuztver tiešā nozīmē kā reāli notiekoša norise vai eksistējoša parādība, vai šos notikumus var skaidrot kā varoņa vīzijas, sapņus vai metaforas un simbolus citām, piemēram, psiholoģiskām norisēm. Autors šajā ziņā nekādas norādes nesniedz, tāpēc lasītājs piedzīvo jau pieminētās šaubas.
Citu fantastiskās literatūras iedalījumu piedāvā amerikāņu literatūrzinātniece Daiena Vagonere (Diana Waggoner), nodalot, pirmkārt, literāros darbus, kuros pārdabiskā esamība tiek uzskatīta par pašsaprotamu (pirmsreālisma literatūru, piemēram, pasakas, leģendas), otrkārt, darbus, kuros pārdabiskais tiek noliegts (reālisma literatūru – reālisma stilā tapušus romānus, stāstus un noveles), un, treškārt, darbus, kuros pārdabiskajam ir psiholoģiski iemesli (postreālisma literatūru, piemēram, maģisko reālismu, daļēji – šausmu literatūru un dažādus postmodernisma paņēmienus). Žanrus, kuros pārdabiskais elements atainots kā iespējams, bet iespējams citā realitātē (piemēram, citā pasaulē vai nākotnē), pētniece dēvē par “teorētisko literatūru” (speculative fiction). Teorētiskās literatūras darbi piedāvā lasītājam palūkoties uz realitāti nevis jau pierastajā (reālistiskajā), bet citā, izmainītā veidolā. Rakstnieki par pamatu saviem darbiem izvēlas kādu realitātes aspektu, kas tiek mainīts no reālistiskā viedokļa nesiespējamā veidā, un, izmantojot šo "neticamo” pārmaiņu, rada alternatīvu, citādu pasaules ainu. Autora interese, izmantojot šādu paņēmienu, gandrīz vienmēr ir raksturot cilvēka būtības un psiholoģiskos aspektus, kas atklājas "neticamo” pārmaiņu rezultātā. Parasti uzskata, ka teorētisko literatūru veido trīs žanri: zinātniskā fantastika, fantāzijas literatūra un šausmu literatūra.