Platons bija Sokrata (Σωκράτης) skolnieks, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) skolotājs, Akadēmijas (Ἀκαδήμεια) dibinātājs, viens no visietekmīgākajiem domātājiem Rietumu kultūrā. Platona sacerējumi ir gan literāri, gan filozofiski meistardarbi, kuros dialektiski iztirzāti epistemoloģijas, metafizikas, ētikas, politiskās filozofijas u. c. nozaru jautājumi.

Platons bija dižciltīgas dzimtas pārstāvis. Mātes Periktiones (Περικτιόνη) senčos bija likumdevējs Solons (Σόλων). Jaunībā Platons iesaistījās Sokrata sekotāju lokā. Platons biedrojās arī ar Hērakleita (Ἡράκλειτος) sekotāju Kratilu (Κρατύλος) un tikās ar megariešu filozofijas skolas dibinātāju Eukleidu (Εὐκλείδης). 383. gadā p. m. ē. sāka veidoties Platona Akadēmija (ziemeļaustrumos no Atēnām varoņa Hekadēma (Ἑκάδημος) jeb Akadēma (Ἀκάδημος) birzī starp Kēfīsas un Ēridanas upēm). 367. gadā p. m. ē. ieradās Aristotelis no Stagīras. Pēc Platona nāves par Akadēmijas vadītāju kļuva Platona māsas dēls Speusips (Σπεύσιππος). Speusipu pēc 8 gadiem nomainīja Ksenokrats (Ξενοκράτης). Platons trīs reizes brauca uz Sirākūsām Sicīlijā (384./383., 366. un 361. gadā p. m. ē.) un centās pārliecināt tirānu Dionīsiju (Διονύσιος) I un pēc tam tirānu Dionīsiju II par vajadzību satuvināt filozofiju ar valsts likumdošanu un pārvaldi. Visi trīs braucieni bija neveiksmīgi. Pēdējos dzīves gadus Platons kopā ar skolniekiem pavadīja Atēnās. Platona privātā īpašuma mantinieks bija Platona brāļa mazdēls Adeimants (Ἀδείμαντος).

Platona korpusa apjoms ir apmēram 550 000 vārdu. Platona darbus deviņās tetraloģijās 1. gs. sakārtoja un izdeva Trasils (Θράσυλλος). Platona darbi ir dialogi, izņemot “Sokrata aizstāvēšanos” (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis) un “Vēstules” (Ἐπιστολαί, Epistulae).

Ņemot vērā saturiskas un stilistiskas iezīmes, autentiskos Platona darbus iedala hronoloģiski:

1. agrīnajos jeb sokratiskajos (“Eutidēms” (Εὐθύδημος, Euthydemus), “Eutifrons” (Εὐθύφρων, Euthyphro), “Gorgijs” (Γοργίας, Gorgias), “Harmids” (Χαρμίδης, Charmides), “Hipijs Mazākais” (Ἱππίας ἐλάττων, Hippias Minor), “Ions” (Ἴων, Ion), “Kritons” (Κρίτων, Crito), “Lahēts” (Λάχης, Laches), “Līsids” (Λύσις, Lysis), “Meneksens” (Μενέξενος, Menexenus), “Protagors” (Πρωταγόρας, Protagoras), “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis), “Valsts” (Πολιτεία, Respublica) I grāmata),
2. vidusposma (“Dzīres” (Συμπόσιον, Symposium), “Faidons” (Φαίδων, Phaedo), “Faidrs” (Φαῖδρος, Phaedrus), “Kratils” (Κρατύλος, Cratylus), “Menons” (Μένων, Meno), “Valsts” (Πολιτεία, Respublica) II–X grāmata),
3. vēlīnajos (“Filēbs” (Φίληβος, Philebus), “Kritijs” (Κριτίας, Critias), “Likumi” (Νόμοι, Leges), “Parmenids” (Παρμενίδης, Parmenides), “Sofists” (Σοφιςτής, Sophista), “Teaitēts” (Θεαίτητος, Theaetetus), “Tīmajs” (Τίμαιος, Timaeus), “Valstsvīrs” (Πολιτικός, Politicus)).

Vairāku darbu īstums ir apšaubāms. Tādi ir “Alkibiads pirmais” (Ἀλκιβιάδης αʹ, Alcibiades I), “Epigrammas” (Ἐπιγράμματα, Epigrammata), “Hipijs Lielākais” (Ἱππίας μείζων, Hippias major), “Kleitofonts” (Κλειτοφῶν, Clitophon), “Vēstules” (Ἐπιστολαί, Epistulae).

Vairāki darbi ir neīsti: “Aksiohs” (Ἀξίοχος, Axiochus), “Alkibiads otrais” (Ἀλκιβιάδης βʹ, Alcibiades II), “Alkione” (Ἀλκυών, Halcyon), “Dēmodoks” (Δημόδοκος, Demodocus), “Eriksijs” (Ἐρυξίας, Eryxias), “Hiparhs” (Ἵππαρχος, Hipparchus), “Likumu pielikums” (Ἐπινομίς, Epinomis) – tā autors, iespējams, ir Filips Opūntijs (Φίλιππος Ὀπούντιος), “Mīlnieki” (Ἐρασταί, Amatores), “Mīnojs” (Μίνως, Minos), “Noteiksmes” (Ὅροι, Definitiones), “Par taisnīgo” (Περὶ δικαίου, De justo), “Par tikumu” (Περὶ ἀρετῆς, De virtute), “Sīsifs” (Σίσυφος, Sisyphus), “Teāgs” (Θεάγης, Theages).

Mūsdienu izdevumos lieto Stefana pagināciju, t. i., lapaspušu numerāciju, kas lietota trīs sējumu izdevumā (Πλάτωνος ἅπαντα τὰ σῳζόμενα, Platonis opera quae extant omnia), ko publicējis Anrī Etjēns (Henri Estienne jeb latīņu vārdā – Henricus Stephanus) 1578. gadā Ženēvā. Izdevumā iekļauts grieķu oriģinālteksts un latīņu tulkojums, ko veicis Žans de Sers (franču Jean de Serres, latīņu Joannes Serranus). Platona darbu nosaukumi tradicionāli ir latīniski.

Platona dialogi ir sarunas vai sarunu atstāsti. Platons nerunā pats, liekot runāt tēliem, kas galvenokārt ir vēsturiskas personas (bet, piemēram, “Likumos” tēli ir izdomāti). Parasti dialoga sākumā tiek aprakstīta vide, kurā notiek saruna, un dialogu gaitā atklājas sarunbiedru personības (tā nenotiek “Sofistā” un “Valstsvīrā”). Sarunbiedri nereti iemieso kādu cilvēku tipu. Dialogi lielākoties ir ļoti dzīvi un dramatiski saistoši. Platons izmanto ironiju, metaforas, līdzības, stāstus, spilgtus tēlojumus.

Galvenokārt dialogu virzītājspēks ir Sokrats. Daudzos dialogos Sokrats tiek attēlots kā vienmēr izvaicājošs dīvainis (ἄτοπος, átopos), kurš atspēko sarunbiedru uzskatus, parādot to pretrunīgumu. Izvaicāšanai ir pakļauts arī lasītājs, kurš ir aicināts izvērtēt savu uzskatu sakarīgumu. Šie dialogi beidzas ar strupceļu (ἀπορία, aporía). Izvaicājošā Sokrata tēls parasti tiek saistīts ar vēsturisko Sokratu, kurš meklē tikumu definīcijas, vienmēr taujājot, kas ir dievbijība (“Eutifrons”), drošsirdība (“Lahēts”), saprātība (“Harmids”) un tā tālāk. Citi dialogi atklāj Sokratu kā zinātāju, kuram ir pozitīva pārliecība par plašu jautājumu klāstu. Pēc daudzu pētnieku domām, šajos dialogos Sokrata tēls ir paša Platona domu paudējs. Ir arī tādi dialogi, kur Sokrats ir tikai klausītāja lomā. “Parmenidā” galvenais runātājs ir Parmenids (Παρμενίδης), “Sofistā” un “Valstsvīrā” – Svešinieks no Elejas, “Tīmajā” – Tīmajs, nepabeigtajā “Kritijā” – Kritijs. “Likumos” vārdā nenosaukts atēnietis sarunājas ar krētieti un spartieti. “Likumi” ir vienīgais dialogs, kurā Sokrats neparādās vispār.

Platons apšauba rakstītā vārda spēju nodot zināšanas (Phaedrus 274b–278e). Iespējams, neuzticība rakstītajam vārdam ir iemesls, kāpēc Platons raksta dialogus, nevis traktātus. Filozofijas mērķis nav fakti un doktrīnas, ko var izklāstīt traktātos. Filozofija ir dziņa pēc gudrības. Tā pati dziņa ir arī mīlētājam, kad viņš tiecas pēc iemīļotā. Lai kārotu gudrību, ir jāapzinās, ka tās trūkst. Filozofs ir pa vidu starp gudro un nezinīgo (Symposium 204b). Filozofs ir “grūts dvēselē”. Auglis, ko viņš nes sevī un grib laist pasaulē, ir gudrība (Symposium 209a). Gudrību var “dzemdēt” sarunā, dialektiski meklējot patiesību. Sokrats ir kā vecmāte, kam ir “dzemdību pieņemšanas māka” (τέχνη τῆς μαιεύσεως, téchnē tēs maieúseōs, Theaetetus 150b) – spēja izvaicājot izvilināt uzskatus no sarunbiedra un tos pārbaudīt un izvētīt. Dialoga forma atklāj filozofiju kā meklēšanas ceļu.

Kopš senatnes pastāv divas tradīcijas, kā lasīt Platonu: 1) skeptiskā tradīcija (Jaunā akadēmija), kur visbūtiskākā vērtība piešķirta argumentācijai, uzskatu apspriešanai, pētīšanas ceļam, un 2) dogmatiskā tradīcija (platonisms), kas liek uzsvaru uz Platona pozitīvajiem uzskatiem.

Saskaņā ar dogmatisko tradīciju pieņem, ka Platons savos darbos aizstāv vairākas doktrīnas.

1. Sajūtamās lietas vienmēr mainās, bet šķirti no sajūtamām lietām pastāv tikai ar prātu tveramās lietas (skaistais, labais, taisnīgais, vienādais, lielais, vienais u. c. abstrakcijas), kas mūžīgi paliek tādas pašas, kādas tās ir. Ja ir daudz skaistu (lielu utt.) lietu, tad pastāv viens vienīgs skaistais (lielais utt.) pats par sevi, t. i., skaistuma ideja (ἰδέα, idéa vai εἶδος, eidos). Daudzās skaistās (lielās utt.) lietas saņem savu nosaukumu (“skaistas”, “lielas” utt.) un atbilstošo īpašību (būt skaistām, lielām utt. lietām) no skaistā (lielā utt.) paša par sevi. Skaistais (lielais utt.) pats par sevi ir cēlonis tam, ka daudzās un dažādās skaistās (lielās utt.) lietas ir skaistas (lielas utt.). Lietas ir skaistas (lielas utt.) tikai tāpēc, ka tās līdzdala skaistuma (lieluma utt.) ideju un līdzinās tai – “viss skaistais kļūst skaists caur Skaisto” (Phaedo 100d). Idejas pret lietām attiecas tāpat kā paraugi pret atveidiem (Parmenides 132d).
2. Idejas ir izziņas nosacījums un priekšmets. Filozofēt nozīmē domāt par ideju attiecībām un tādējādi tuvoties pašai galvenajai idejai – labuma idejai. Labuma ideja nav esamība, bet ir viņpus esamības kā tās pastāvēšanas nosacījums. Gluži kā saule dara iespējamu redzi un redzamo, tāpat arī labuma ideja dara iespējamu izziņu un izzināmo (saules līdzība – Respublica VI 509b). Atšķirīgām esamības jomām atbilst atšķirīgas izziņas pakāpes (sadalītās līnijas līdzība – VI 509d–511e, VII 533e–534a). Sajūtām tveramajai jeb tapšanas pasaulei atbilst uzskats (δόξα, dóxa). Prātam tveramajai jeb īsteni pastāvošajai pasaulei atbilst zināšana (ἐπιστήμη, epistḗmē). Pāreja no uzskata pie zināšanas (“dvēseles apvēršana” – 521c) ir kā gūstekņa iziešana no alas virszemē un saules ieraudzīšana (alas mīts – VII 514a–520a).
3. Nemirstīgā dvēsele ir nošķirama no mirstīgā ķermeņa. Dvēseles uzdevums ir izzināt īsteno esamību, t. i., atminēties idejas, ko tā bija pazinusi pirms saistīšanās ar ķermeni (atminēšanās (ἀνάμνησις, anámnēsis) teorija – Meno 81c, Phaedo 72e). Ķermeniskās kaislības traucē dvēselei (Phaedo 65c). Mūsu ķermenis ir mūsu kaps (Gorgias 493a). Filozofam jātiecas pēc dvēseles atbrīvošanas no ķermeņa; šādā nozīmē filozofija ir miršana un nāve (Phaedo 64a).
4. Pastāv līdzība starp valsts un dvēseles uzbūvi (Respublica IV 427c–445e). Tāpat kā valstī (πολιτεία, polīteía) ir trīs kārtas – 1) likumdevēji, 2) sargi, 3) ražotāji (zemnieki, amatnieki) un tirgotāji –, tā arī cilvēka dvēselei ir trīs daļas – 1) saprāts, 2) sirdība, 3) iekāre. Tikumiem — gudrībai, vīrišķībai, savaldībai, taisnīgumam – jātiek īstenotiem gan dvēselē, gan valstī. Gudrība dvēselē ir saprāta tikums, valstī – likumdevēju tikums. Vīrišķība dvēselē ir sirdības tikums, valstī – sargu tikums. Savaldība ir visu dvēseles daļu un valsts kārtu sakārtotība un saskaņa, kurā zemākās daļas un kārtas pakļaujas augstākajai – saprātam un likumdevējiem. Taisnīgums ir katrai dvēseles daļai un valsts kārtai sava darba darīšana. Dvēsele cieš netaisnību un postu, ja valda nevis saprāts, bet gan iekāre, kam pakļaujas sirdība. Lielākā ļaundarība un netaisnība pret valsti ir kārtu sajukums un vienas kārtas jaukšanās citas kārtas darbā. Ir četras valsts un dvēseles “slimības” (VIII 543a–IX 576b): 1) godvaldība (tīmokratija) – godkāres dēļ, 2) dažvaldība (oligarhija) – mantkāres dēļ, 3) tautvaldība (dēmokratija) – baudkāres dēļ, 4) tirānija – galējas baudkāres dēļ. Lai valsts kļūtu taisnīga, ir nepieciešams, ka valsts pārvalde un likumi nonāk filozofu rokās (VI 484b).
5. Valstij nav vajadzīgi dzejnieki (tādi kā Homērs, Ὅμηρος), ja viņi ir šķituma atdarinātāji, t. i., ja viņi apdzied to, kas pūlim un nejēgām šķiet labs, nevis to, kas ir īstenībā labs. Tādi dzejnieki nevis audzina, bet gan samaitā klausītāju (Respublica X 595a–608b). Tāpat kā glezna ir tikai “ēnas ēna” jeb “trešās pakāpes ražojums” (t. i., lieta ir idejas atveids un lietas atveids ir atveida atveids), tā arī eps vai traģēdija ir trešajā pakāpē atstatīta no īstenās esamības (597e).
6. Visumu jeb kārtību (κόσμος, kósmos) ir radījis saprātīgs, mērķtiecīgs un labvēlīgs “amatnieks” (δημιουργός, dēmiourgós) jeb dievišķais prāts, vieliskajā telpā (χώρα, chṓra) atveidojot mūžīgus un nemainīgus paraugus (matemātiskas struktūras) jeb idejas (Timaeus 28a, 38c). Visums ir neatkārtojama, dzīva būtne (30b), kas pastāv laikā. Laiks ir kustīgs mūžības attēls (37d). Cilvēka uzdevums ir saprast un sevī īstenot visuma kārtību, lai viņa dvēsele kļūtu tāda, kāda tā bija pirms iemiesošanās.

Pastāv dažādas pētnieciskās pieejas Platona darbiem atkarībā no tā, vai atzīst pārmaiņas Platona uzskatos. Vēsturiski valdošā nostāja ir, ka Platona darbi pauž doktrinālu vienotību. Kopš Platona darbu hronoloģiskās sakārtošanas 19. gs. daudzi pētnieki tajos saskata doktrīnu attīstību vai revīziju. Mēdz pieņemt, ka agrīnajos jeb “sokratiskajos” dialogos Platons piedāvā argumentus bez pozitīviem secinājumiem, vidusposma dialogos Platons pauž pozitīvus uzkatus, bet vēlīnajos darbos Platons tos kritizē, labo vai atmet. Pētnieciskās pieejas atšķiras arī pēc tā, vai pieņem, ka Platona uzskatus var rekonstruēt tikai pēc dialogu tekstiem. Mūsdienu pētniecībā (Tībingenas skola, Tübingen School) ir atdzimis senais pieņēmums par Platona “nerakstīto mācību” (ἄγραφα δόγματα, ágrapha dógmata), kas nav izklāstīta Platona publicētajos darbos, bet par tās esamību liecina Aristotelis un Senās akadēmijas pārstāvji Speusips un Ksenokrats.