Augstākā izglītība ir daļa no izglītības sistēmas, kas turpinās pēc vidējās izglītības. Augstākā izglītība cieši sadarbojas ar kultūras, sabiedrības un zinātnes iestādēm un organizācijām, lai sniegtu vispusīgas attīstības iespējas un zinātnisko un māksliniecisko jaunradi, kā arī ir svarīga daļa no tautsaimniecības, nodrošinot nepieciešamā cilvēkkapitāla attīstību, inovācijas un tehnoloģiju un zināšanu pārnesi.

Būtiskākā augstākās izglītības funkcija ir studiju procesa nodrošināšana, kā ietvaros tiek apgūta studiju programma un rezultātā iegūts izglītību apliecinošs dokuments. Augstākā izglītība var tikt iegūta vairākos līmeņos, kas atšķiras pēc sava garuma un satura, un ne visi no tiem pastāv visās pasaules valstīs.

Augstākā izglītība ir izteikti starptautiska, un tās ietvaros nereti augstākās izglītības iestādes sadarbojas ar citu valstu augstākās izglītības iestādēm, veidojot akadēmiskos tīklus un apvienības. Starptautisko sadarbību īpaši stiprina augstākās izglītības ciešā sasaiste ar zinātni, kuras ietvaros zinātnieki visbiežāk publicē savus pētījumus starptautiski recenzētos izdevumos, veidojot starptautisku ideju un informācijas apmaiņu.

Kopumā tiek izdalītas trīs augstākās izglītības iestāžu darba mērķauditorijas:

• valsts;
• tautsaimniecība;
• indivīds.

Valsts pasūtījums augstākajā izglītībā veidojas, lai nodrošinātu valstij nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes valstiski nozīmīgās jomās. Tā, piemēram, daudzās valstīs viens no augstākās izglītības iestāžu mērķiem ir valsts kultūras un vēstures izpēte un stiprināšana vai arī valsts sektoram nepieciešamo speciālistu sagatavošana. Tāpat nereti tiek sagaidīts, ka augstākās izglītības iestādes palīdz stiprināt studējošo pilsoniskās kompetences, attīstot kritisko domāšanu un ceļot pilsoniskās aktivitātes līmeni.

Tautsaimniecības attīstības vajadzību apmierināšanai tiek sagaidīts, ka augstākā izglītība nodrošina nepieciešamā cilvēkkapitāla attīstību un zināšanu un tehnoloģiju pārnesi. Lai attīstītu cilvēkkapitālu, tiek organizēts studiju process un piedāvāti neformālās izglītības un mūžizglītības kursi. Zināšanu un tehnoloģijas pārnesei tiek veidota sadarbība ar darba devējiem, kā ietvaros tiek komercializēti jaunatklājumi, akadēmiskais personāls konsultē uzņēmumus, augstākās izglītības iestāde darbojas kā dažādu iesaistīto pušu kontaktpunkts vai arī uzņēmumu darbā tiek iesaistīti studenti un doktoranti caur praksi.

Svarīgākā augstākās izglītības mērķauditorija ir pats izglītības ieguvējs jeb studējošais. Katrs studējošais individuāli izvēlas iemeslus studēšanai, tomēr biežākie iemesli ir saistīti ar karjeras attīstību, pašattīstību un sociālā kapitāla veidošanu.

Augstākā izglītība visbiežāk nav daļa no obligātās izglītības, tāpēc indivīdi tajā var iesaistīties jebkurā vecumā. Vidējais students arī kopumā kļūst aizvien vecāks, jo cilvēki karjeras vidū izlemj iegūt augstāko izglītību. Reaģējot uz pieredzējušo profesionāļu pastiprināto pieprasījumu pēc augstākās izglītības, augstākās izglītības iestādes pasaulē piedāvā elastīgākas un īsākas mācību formas, kas rada mazāku īstermiņa traucējumu indivīdu karjerām. Biežākie risinājumi ir mūžizglītības kursu izveide un atsevišķu kursu komplektēšana īsākās studiju programmās, kuru rezultātā var iegūt sertifikātu par attiecīgo zināšanu, prasmju un attieksmju apguvi.

Augstākā izglītība ir daļa no kopējās izglītības sistēmas un daļa formālās izglītības, kā rezultātā tiek iegūts izglītību apliecinošs dokuments. Augstākā izglītība darbojas ciešā sasaistē ar zinātni un ar doktorantūras studijām nodrošina nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes, lai varētu veiksmīgi veidot zinātniskās karjeras.

Ekonomika iegūst no augstākās izglītības sagatavotajiem ekspertiem un tās nodrošināto zināšanu pārnesi. Līdzīgi arī valsts sektors iegūst no augstākās izglītības radītā cilvēkkapitāla un sniegtā pienesuma caur augstākās izglītības iestāžu ekspertīzi, ko izmanto politikas plānošanā. Augstākā izglītība arī ietekmē politiku, palielinot pilsoniskās aktivitātes līmeni saviem absolventiem.

Augstākā izglītība ir daļa no katras valsts izglītības sistēmas, tāpēc pasaulē pastāv atšķirīgas augstākās izglītības sistēmas ar atšķirīgiem posmiem un iestāžu organizatorisko struktūru. Tomēr ir novērojamas vairākas kopīgas pazīmes, no kā var veidot vispārīgu augstākās izglītības sistēmas aprakstu.

Par zemāko līmeni tiek uzskatīta īsā cikla augstākā izglītība (Latvijā dēvēta par pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību). Īsā cikla augstākā izglītība visbiežāk ir saistīta ar profesijai nepieciešamā cilvēkkapitāla attīstību, un tā ilgst vidēji divus gadus.

Bakalaura studijas ilgst no trim līdz četriem gadiem un ir orientētas ne tikai uz konkrētām profesijām nepieciešamo cilvēkkapitālu, bet arī pamata zinātniskajām prasmēm un kompetencēm. Bakalaura studiju programmu saturs var būtiski atšķirties starp dažādām iestādēm un jomām atbilstoši tam, cik lielā mērā tās orientējas uz darba tirgu vai zinātni.

Maģistra studiju programmu ietvaros nereti ir vislielākā satura dispersija, jo tās var būt gan kā papildu prasmju ieguve kādā specifiskā profesijā, iespēja apgūt papildu specializāciju, gan kā sagatavošanās zinātniskās karjeras veidošanai, kā ietvaros padziļināti apgūt pētniecisko metodoloģiju. Maģistra studiju programma ilgst no viena līdz diviem gadiem un tajās visbiežāk iestāšanās prasība ir iepriekš iegūta augstākā izglītība. Tāpat dažās valstīs pastāv apvienotas bakalaura un maģistra studiju programmas (tā dēvētās garā cikla programmas), kā ietvaros indivīds iestājas bez augstākās izglītības un pēc vairākiem gadiem absolvē ar maģistra grādu.

Augstākās izglītības augstākais posms ir doktorantūra, kā ietvaros studējošais aktīvi iesaistās zinātniskajā darbībā, tehnoloģiju vai mākslinieciskajā jaunradē, un tas ir pirmais solis akadēmiskās karjeras veidošanā. Doktorantūras noslēgumā tiek rakstīts un aizstāvēts promocijas darbs, kas ir zinātnisks darbs un doktora studiju rezultāts. Lai gan vēsturiski tiek uzskatīts,  ka  doktorantūra galvenokārt orientēta uz akadēmisko karjeru, aizvien biežāk doktora grāda ieguvēji arī izmanto savas prasmes un zināšanas ārpus akadēmiskās vides, strādājot uzņēmumos un valsts sektorā.

Lai gan ir skaidri definēti augstākās izglītības posmi, praktiski pasaulē tie mēdz saplūst vai nepastāvēt vispār. Tā, piemēram, ir valstis, kurās nav īsā cikla augstākās izglītības, kā arī valstis, kurās, lai iestātos doktorantūras studijās, nav nepieciešams maģistra diploms. Tāpat aizvien biežāk iestādes savstarpēji sadarbojas un veido elastīgus mācīšanās ceļus, piemēram, iestādei uzņemot studējošos īsā cikla augstākās izglītības studiju programmā, pēc kuras absolvēšanas tiek piedāvāta iespēja turpināt studijas bakalaura līmenī, pielīdzinot pirmos divus studiju gadus.

Tāpat arī pasaulē nav vienotas augstākās izglītības iestāžu klasifikācijas, katrai valstij izvēloties saukt savas iestādes tām atbilstošos veidos. Ar apzīmējumiem “universitāte”, “koledža” un “augstskola” vai to ekvivalentiem attiecīgajā nacionālajā valodā tiek apzīmēts plašs spektrs ar iestādēm, kur “koledža” vienā valstī tiktu uzskatīta par “augstskolu”, bet citā – par “universitāti”.

Augstākās izglītības rašanās priekšnoteikums ir pietiekami attīstīta socioekonomiskā sistēma. Lai pastāvētu augstākā izglītība, jābūt iespējai uzturēt indivīdus, kuri galvenokārt nodarbojas ar zināšanu nodošanu un radīšanu. Tāpat arī nepieciešams pietiekami liels pieprasījums pēc padziļinātām zināšanām un prasmēm, ko piedāvā augstākā izglītība.

Vēsturiski augstākās izglītības iestādes ir radušās neatkarīgi dažādos pasaules reģionos, reaģējot uz vietējām nepieciešamībām. Galvenokārt augstākās izglītības iestādes radušās, lai sagatavotu nepieciešamos speciālistus reliģiskajam vai valsts darbam. Nereti abas šīs funkcijas cieši pārklājas, kā, piemēram, Ķīnā, kur viena no augstākās izglītības galvenajām funkcijām bija gatavot valsts darbiniekus, balstoties konfuciānisma tradīcijās.

Augstākās izglītības iestādes definīcija ir neskaidra un arī ir vēsturiski pārskatīta. Ja augstākā izglītība tiek definēta kā izglītības posms, kas tiek piedāvāts pieaugušajiem un cilvēkiem pēc obligātās izglītības apguves, tad vienas no pirmajām augstākās izglītības iestādēm ir bijušas bibliotēkas, kas piedāvāja nestrukturētas iespējas apgūt papildu prasmes un zināšanas ikvienam jebkurā dzīves posmā.

Pieliekot prasību, ka augstākās izglītības iestādēm ir jābūt ar noteiktu mācībspēku kopu, par vienu no agrākajām augstākās izglītības iestādēm Eiropā varētu tikt uzskatīta Platona akadēmija (Ἀκαδημία) 387. gadā p. m. ē., kas sniedza iespēju atēniešiem mācīties no viedajiem. Tomēr Platona akadēmija būtiski atšķiras no mūsdienu universitātes ar to, ka tajā nebija strukturēta lekciju plāna, tā vietā balstot visu diskusijās, kā arī tajā nenodarbojās ar jaunu zināšanu radīšanu.

Savukārt pirmā šim kritērijam atbilstošā iestāde pasaulē bija Taksila (तक्षशिला) Pakistānā, kas pastāvēja no 5. gs. p. m. ē. līdz 2. gs. m. ē., kur bija attīstīta budisma mācība, kas izrietēja no Taksilas pilsētas ģeogrāfiskās atrašanās uz vairākiem tirdzniecības ceļiem. Tomēr arī Taksila nebija augstākās izglītības iestāde mūsdienu izpratnē, jo tā bija nestrukturēta, bez pastāvīgas mācībspēku kopas.

Par pirmo augstākās izglītības iestādi pasaulē tiek uzskatīta Nalanda (नालन्दा), kas bija milzīgs budistu klosteris Indijā ar noteiktu mācībspēku kopu, kas veica arī pētniecību, ar strukturētām studijām un arī fiksētu organizatorisko struktūru iestādei. Pēc tā laika liecībām, 672. gadā Nalandā mācījās 8000 studējošo un bija 1500 mācībspēku.

Savukārt pirmās iestādes, kas tika sauktas par universitātēm, radās Eiropā, 1088. gadā dibinot Boloņas Universitāti (Alma Mater Studiorum Università di Bologna) un laika periodā no 1045. līdz 1150. gadam dibinot Parīzes Universitāti (Université de Paris). Līdz tam laikam Eiropā pastāvēja arī vairāki klosteri, kas nodrošināja mācīšanās iespējas, bet abas universitātes bija būtiski atšķirīgas gan pēc savas struktūras, gan arī misijas.

Boloņas Universitātes pamatā bija studentu un mācībspēku kopējās ģildes, jo jau pirms tās izveides pastāvēja tendence vairākiem indivīdiem, kas brauca uz Boloņu mācīties no viedajiem, savstarpēji sadarboties, lai dalītu izmaksas. Boloņas Universitāte, līdzīgi kā ģilde, tika organizēta atbilstoši profesoru arodiem, veidojot fakultātes, kuru pamatā bija zinātniskās nozares. Paralēli tam tika veidotas arī studentu “nācijas”, kas bija organizētas ap ģeogrāfiskiem reģioniem, no kuriem nāca profesori un studenti.

Universitātes bieži konfliktēja ar pilsētām, kur tās atradās, jo pilsētas nereti vēlējās aplikt universitātes ar papildu nodokļiem, kā arī radās sociālie konflikti ar studējošajiem un profesoriem. Tā kā tajā laikā augstākās izglītības iestādēm nebija būtisku īpašumu, šo konfliktu rezultātā kāda universitāte mēdza kopumā pārcelties prom no pilsētas. Šādā veidā arī Boloņas un Parīzes universitāšu modelis tika izplatīts visā Eiropā.

Papildus tam, redzot universitāšu vērtīgo sniegumu pilsētām un valstīm, arī vairāki valdnieki sāka dibināt savas universitātēs. Agrākās valdnieku dibinātās universitātes bija Neapolē un Tulūzā.

Augstākā izglītība ir būtiski pārvērtusies pēdējā gadsimta laikā. Galvenie procesi, kas ir mainījuši augstākās izglītības sistēmas, ir masifikācija, internacionalizācija un globalizācija. Masifikācijas ietvaros augstākā izglītība kļuva daudz plašāk pieejama un apgūta. Rezultātā augstākā izglītība no tikai elites izglītošanas kļuva pieejama gandrīz ikvienam, daudzās valstīs radot iestādes ar simtiem tūkstošiem studējošo. Savukārt aizvien lielāka atvērtība pasaulei ir padarījusi augstākās izglītības iestādes daudzās valstīs par patiesi globālām iestādēm ar studējošajiem un akadēmisko personālu no visas pasaules.

Augstākās izglītības masifikācija sākās 20. gs. vidū. Daudzas valstis saredzēja nepieciešamību pēc inovācijām, augstu tehnoloģiju radīšanas un ieviešanas. Daudzi autori to dēvē par sacensību starp izglītību un tehnoloģijām, kā rezultātā jaunāku tehnoloģiju pielietošana pieprasa aizvien augstāku izglītības līmeni sabiedrībā.

Tāpat arī daudzas valstis vēlējās izmantot sociālās mobilitātes iespējas, ko sniedza augstākā izglītība. Tā, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pēc Otrā pasaules kara veterāniem sniedza iespēju bez maksas iegūt augstāko izglītību, bet Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) kontrolēja iestāšanos augstākajā izglītībā, lai mazinātu iespējas iegūt augstāko izglītību režīmam nevēlamajiem indivīdiem.

Arī globalizācija kopumā ir ietekmējusi augstāko izglītību. Aizvien vairāk notiek pārrobežu sadarbība zinātnē un augstākajā izglītībā. Pieaug augstākās izglītības eksporta nozīme daudzu valstu izglītības sistēmās, kā rezultātā rodas starptautiska konkurence par labākajiem studējošajiem un labāko akadēmisko personālu, kas spēs piesaistīt studējošos un papildu finansējumu. Savu augstākās izglītības iestāžu sniegumu novērtēšanai valstis arī izmanto starptautiskos reitingus, kas salīdzina šo izglītības iestāžu sniegumu ar pasaules labākajām augstskolām.

Augstākās izglītības iestādes regulāri veido savstarpējus tīklus un sadarbības, lai koplietotu resursus un savstarpēji sadarbotos. Eiropas līmenī nozīmīgākās šāda veida organizācijas ir Eiropas Universitāšu asociācija (European University Association), Eiropas Studentu apvienība (European Students’ Union) un Eiropas Augstākās izglītības iestāžu asociācija (European Association of Institutions in Higher Education). Šīs organizācijas aktīvi iesaistās augstākās izglītības politikas plānošanā un savu biedru atbalstā, un šādu organizāciju analogi pastāv ikvienā augstākās izglītības sistēmā.

Tomēr vislielākā starptautiskā apvienība augstākās izglītības jomā ir Eiropas Augstākās izglītības telpa (European Higher Education Area), kurā iesaistās 49 valstis, kas savstarpēji sadarbojas, lai salāgotu augstākās izglītības sistēmas un veidotu pārrobežu sadarbību. Eiropas Augstākās izglītības telpa radās ar 1999. gadā parakstīto Boloņas deklarāciju, kuras mērķis bija sākt veidot vienotu augstākās izglītības telpu Eiropā.

Starptautiski arī augstākās izglītības pētniecībā un attīstībā ļoti aktīvi iesaistās organizācijas, kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) un Pasaules Banka (World Bank). Šīs organizācijas regulāri sniedz konsultāciju pakalpojumus pasaules valstīm arī par augstākās izglītības attīstību, un OECD publikācija “Ieskats izglītībā” (Education at a Glance) sniedz ikgadēju pārskatu par OECD dalībvalstu izglītības sistēmu sniegumu un galvenajiem statistikas rādītājiem.

Nozīmīgākie tīmekļa izdevumi: University World News, kas ir medijs, kurš apkopo ziņas saistībā ar augstāko izglītību no visas pasaules; Times Higher Education, kas regulāri ziņo par notikumiem augstākajā izglītībā un ir kopumā ar eiropeisku uzsvaru; Inside Higher Education.

Vieni no pirmajiem un nozīmīgākajiem izglītības domātājiem bija Platons (Πλάτων, Plátōn) un Konfūcijs (孔子, Kǒngzǐ), kuri katrs savā reģionā attīstīja izpratni par augstākās izglītības nepieciešamību.

Augstskolas kā iestādes visvairāk ietekmējuši Vilhems fon Humbolts (Friedrich Wilhelm Christian Carl Ferdinand von Humboldt) un Klarks Kerrs (Clark Kerr). V. Humbolts 19. gs. sākumā attīstīja jaunu pieeju augstākajai izglītībai, stiprinot pedagoģiskā un zinātniskā procesa ciešāku sasaisti. Savukārt K. Kerrs Kalifornijā, ASV, 20. gs. vidū attīstīja jaunu pieeju augstākās izglītības iestāžu darbībai, saredzot tās kā sistēmu, kur katra iestāde spēlē noteiktu lomu un kur sistēmas augšā ir mūsdienīgas un modernas universitātes, kas darbojas savās, savu studējošo un sabiedrības interesēs.

Mūsdienu vadošie pētnieki augstākās izglītības jomā ir Saimons Mārdžinsons (Simon Marginson) no Austrālijas un Filips Oltbaks (Philip Altbach) no ASV, kuri ir padziļināti pētījuši mūsdienu augstākās izglītības sistēmas. S. Mārdžinsons ir padziļināti pētījis un sniedzis ieskatu par to, kā mūsdienu augstākās izglītības sistēmas darbojas starptautiskajos augstākās izglītības tirgos un kā augstskolas tiek galā ar to dažādajām lomām kā izglītības piegādātājas, zināšanu radītājas un sabiedrības vajadzību nodrošinātājas. F. Oltbaks ir pētījis, kā augstskolas attīstības valstīs ir veidojušās un sadarbojušās ar citām augstskolām savā valstī un starptautiski. F. Oltbakam arī ir nozīmīga loma augstskolu izcilības iniciatīvu attīstībā, kuru ietvaros vairākas valstis un augstskolas ir centušās virzīties uz pasaules augstskolu reitingu vadošajām pozīcijām.