Šobrīd jēdziens vairāk tiek attiecināts uz digitālajām tehnoloģijām un tehnoloģiskajiem risinājumiem (datortehnika, digitālie mācību līdzekļi, tiešsaistes materiāli utt.), bet neizslēdz arī citu tehnoloģiju lietojumu. Tehnoloģijas izglītībā tiek saistītas arī ar izglītības procesa tehnisko un organizatorisko nodrošinājumu, kas var būt mācīšanās pārvaldības sistēmas (learning management systems), mācību platformas (learning platforms), izglītības iestāžu pārvaldības sistēmas (management systems) un tā tālāk. Jēdzienu “tehnoloģijas izglītībā” izmanto arī pētniecībā, kad ar tehnoloģiskiem risinājumiem tiek iegūti dati un nodrošināta to analītika (learning analytics).

Līdz ar tehnoloģiju attīstību un straujo progresu ir nepieciešams arī padziļināti analizēt tehnoloģiju izmantojumu izglītībā gan no jaunu teorētisko virzienu attīstības perspektīvas, gan arī tāpēc, lai saprastu tehnoloģiju izmantošanas iespējas un sekmētu to pilnvērtīgu izmantošanu izglītības procesā. Nepieciešams panākt, lai tehnoloģijas padarītu mācīšanās procesu efektīvāku no tā organizatoriskās perspektīvas, kā arī tiktu izmantotas zināšanu pilnveidei. Līdz ar to jēdziens "tehnoloģijas izglītībā" šobrīd ietver divus attīstības virzienus. Viens no tiem ir izglītības tehnoloģijas, kas ir izmantojamas mācību procesa dažādošanai, organizatoriskā procesa atvieglošanai, kā arī lai nodrošinātu piekļuvi informācijai. Otrs virziens ir, kad tehnoloģijas tiek izmantotas, lai palīdzētu apgūt zināšanas kvantitatīvā aspektā (ātrāka zināšanu apguve, kvalitatīvāka zināšanu apguve, paplašināta zināšanu apguve), sekmējot gan prasmi meklēt un analizēt informāciju, gan prasmi radīt jaunas zināšanas, jaunus risinājumus. Runājot par dažādu tehnoloģiju un tehnoloģisko risinājumu izmantošanu mācību procesā, kur tehnoloģijas ir ne tikai rīks, bet arī līdzeklis, kas sekmē mācību satura apgūšanu, lieto terminu “tehnoloģiju bagātināta mācīšanās”, kas ietver ideju, ka jebkurš tehnoloģiskais risinājums tiek izmantots, lai sekmētu zināšanu apguvi. Piemēram, ja datortehnoloģija mācību procesā tiek izmantota kādu mācību darbu sagatavošanai un nosūtīšanai, tad tā ir uzskatāma par izglītības tehnoloģiju, savukārt, ja datortehnoloģija tiek izmantota, lai nodrošinātu piekļuvi mācību saturam un sekmētu jaunu zināšanu apguvi un jauna satura radīšanu, tad tā ir uzskatāma par tehnoloģiju, kas nodrošina tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos. Piemēram, interaktīvā tāfele pati par sevi ir izglītības tehnoloģija, bet saturs, kas tiek atspoguļots, izmantojot interaktīvo tāfeli, nodrošina tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos. Tātad var uzskatīt, ka šis iedalījums apakšvirzienos ‒ tehnoloģijas izglītībā un tehnoloģiju bagātināta mācīšanās ‒ ir atkarīgs no tā, kāds ir tehnoloģiju izmantošanas mērķis. Tehnoloģijas un tehnoloģiskie risinājumi var tikt izmantoti arī iekļaujošas izglītības nodrošināšanai, kur tās var kalpot kā noteiktu funkciju atvieglotājas, piemēram, cilvēkiem ar redzes traucējumiem var tikt izmantota digitālā pildspalva, kas atskaņo grāmatā rakstītu tekstu, vai, izmantojot robotu tehnoloģijas, var tikt nodrošināta virtuālā klātbūtne klasē, pašam skolēnam atrodoties citā vietā (piemēram, skolēniem, kas ilgstoši slimo).

Trešais virziens, kas ir aktuāls, izmantojot tehnoloģijas un tehnoloģiskos risinājumus izglītībā – dažādi riski, kas var rasties. Šis virziens arī ir dalāms vairākos apakšvirzienos: 1) tiešsaistes radītie riski, piemēram, piekļuve vecumam neatbilstošai informācijai, iespēja tikt pakļautam vardarbībai; 2) tehnoloģiju izmantošanas ietekme uz fizisko (piemēram, redzes problēmas, mazkustīgums) un psihoemocionālo (piemēram, datoratkarība) attīstību; 3) tāda digitālā mācību satura izmantošana, kas neatbilst izglītojamo attīstības īpatnībām un sasniedzamajiem mācību mērķiem; 4) ētisko un normatīvo aktu pārkāpumi, piemēram, autortiesību pārkāpumi, datu aprites noteikumu pārkāpumi.

Izglītības tehnoloģijas vairāk ir saistāmas ar izglītības zinātnēm, bet tām ir cieša saistība arī ar citām zinātņu nozarēm un apakšnozarēm, piemēram, komunikāciju, psiholoģiju, socioloģiju, filozofiju, mākslīgo intelektu, datorzinātnēm un tā tālāk.

Šobrīd populārākie elementi tehnoloģijās izglītībā ir dažādas datortehnoloģijas un programmatūras, izglītojošā robotika, digitālie mācību līdzekļi, 3D printēšana, virtuālā, paplašinātā (augmented) vai kombinētā (mixed) realitāte (virtuālā realitāte), simulācijas, tiešsaistes platformas, sociālie tīkli. Izmantojot šos tehnoloģiskos risinājumus tehnoloģiju bagātinātā mācību procesā, nepieciešams izvērtēt, kādas funkcijas šis rīks pilda konkrēta izglītības mērķa sasniegšanai. Piemēram, izglītojošā robotika vai 3D printēšana var tikt izmantota, lai apgūtu programmēšanu, konstruēšanu, matemātikas un fizikas zināšanas. Izglītojošo robotiku un 3D printēšanu iespējams saistīt arī ar citām zināšanu jomām, sekmēt radošuma attīstību un tā tālāk. Piemēram, virtuālā realitāte var nodrošināt iespēju apgūt tādas zināšanas, kuru apguve ir bīstama (piemēram, darbošanās ar bīstamām vielām), dārga (piemēram, trenēšanās medicīnisku manipulāciju apguvei) vai neiespējama kādu citu apsvērumu dēļ (piemēram, kultūrvēsturiskais mantojums, kuram nav iespējams piekļūt vai kuru nepieciešams pasargāt no tūristu plūsmām). Virtuālo realitāti vai simulācijas var izmantot, lai palīdzētu apgūt sarežģītus zināšanu konceptus, piemēram, izprast cilvēka ķermeņa uzbūvi no iekšpuses, vai kādas sarežģītas ierīces uzbūvi, vai kosmosa ķermeņu uzbūvi. Lai nodrošinātu tehnoloģiju bagātinātu mācīšanās procesu, nepieciešams izvērtēt to izmantošanas iespējas mācību mērķu sasniegšanai: pilnveidotas zināšanas, efektivizēts mācīšanās process, nodrošināts atbalsts zināšanu apguvē, novērsti riski tehnoloģiju izmantošanā.

Vēl tehnoloģiju izmantošanā izglītībā ir tādi apakšvirzieni kā tehnoētika (technoetics), asistīvās tehnoloģijas (assistive technologies), tehnoloģiju atbalstīts mācību process (technology-supported learning process), mācīšanās analītika (learning analytics) un mācīšanās dizainēšana (learning design).

Tehnoētika analizē tehnoloģiju izmantošanas ētiskos aspektus.

Asistīvās tehnoloģijas izmanto, kad ir runa par tehnoloģijām, kas sniedz atbalstu mācību procesā indivīdam ar kādām speciālām vajadzībām. Tās var būt gan funkcionālās vajadzības (kustības, redze, dzirde u. c.), gan specifiskās mācīšanās vajadzības (mācīšanās traucējumi).

Tehnoloģiju atbalstīts mācību process raksturo tehnoloģiju izmantojumu, lai optimizētu mācīšanās procesus gan no organizatoriskā viedokļa, gan no informācijas sasniedzamības viedokļa.

Mācīšanās analītikā tiek gan pētīta un analizēta tehnoloģiju ietekme uz dažādiem indivīda attīstības procesiem, gan arī tiek izstrādāti automatizēti sensoru risinājumi, kas palīdz nolasīt indivīda aktivitāti mācību procesā, apkopt šo informāciju un piedāvāt atbilstošāko risinājumu turpmākā mācību darba optimizēšanā.

Mācīšanās dizainēšana paredz, ka izglītības jomas speciālisti sadarbībā ar informācijas un komunikācijas jomas speciālistiem dizainē mācīšanās procesu, kurā tiek izmantotas dažādas tehnoloģijas un tehnoloģiskie risinājumi. Piemēram, tiek dizainēti tiešsaistes mācīšanās materiāli, kur tiek izplānots gan apgūstamais mācību saturs, gan zināšanu, prasmju un kompetenču novērtēšanas veidi, tiek paredzēts, kā sekmēt indivīda motivāciju, lai nodrošinātu, ka indivīds patstāvīgi mācīsies, izmantojot izstrādātos mācību materiālus. Tad inženieri izstrādā tehnoloģiskos risinājumus, kas ietver visus nepieciešamos aspektus, lai mācīšanās varētu notikt, un izglītības jomas pārstāvji vēlreiz pārbauda izstrādāto materiālu, lai tas varētu tikt izmantots mācīšanās sekmēšanai.

Par tehnoloģiju izmantošanas izglītībā aizsākumu uzskata 1920. gadu, kad Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) izglītības vidē sāka izmantot radio. 1924. gadā amerikāņu zinātnieks Sidnijs Presijs (Sidney Leavitt Pressey) izgudroja pirmo mācīšanas mašīnu, lai trenētu studentu atmiņu un izmantotu šo mašīnu zināšanu pārbaudes testos. Nākamo pagrieziena punktu tehnoloģijām izglītībā iezīmēja 1950. gads, kad ASV skolās sāka izmantot televīziju pedagoģisko instrukciju sniegšanai. Šādu instrukciju nolūks bija ar laiku aizvietot skolotājus un nodrošināt visiem skolēniem vienādu pieeju informācijai. Tieši 20. gs. 50. gados tika izstrādāta Beresa Frederika Skinera (Burhhus Frederic Skinner) mācīšanās mašīna, saukta par GLIDER, kur mācīšanās uzdevumi tika kombinēti ar pārbaudes jautājumiem. Kad students izpildīja noteiktos uzdevumus un atbildēja uz jautājumiem, viņš varēja pāriet pie nākamā temata apguves. 1959. gadā skolās ASV tika ieviesti kopētāji, un 1972. gadā izglītības sistēmā parādījās tiem laikiem jauna tehnoloģiska inovācija – kalkulators, kas ļauj ātri veikt matemātiskas kalkulācijas.

Lai gan pirmie datori tika izstrādāti 20. gs. 30. gados, tie uzreiz netika izmantoti izglītībā. Par digitālo tehnoloģiju revolūcijas aizsākumu tiek uzskatīts 1971. gads, kad kompānija Intel Kalifornijā prezentēja savu mikroprocesoru. Izglītības sistēmā datortehnoloģiju ieviešana tiek saistīta ar pirmo pārvietojamo datoru. Skolēni mācījās to izmantot rakstu darbu veikšanai un vienkāršām darbībām, jo tika uzskatīts, ka ikvienam skolēnam ir jāapgūst datoru izmantošanas prasme. Pavērsienu datoru izmantošanā mācību procesā radīja radīja matemātiķis un datorzinātnieks Seimūrs Paperts (Seymour Papert), kurš izstrādāja LOGO programmēšanas valodas ideju, kuru tehniski realizēja Danjels Bobrovs (Daniel Gureasko Bobrow). Tādējādi dators no rīka, ar ko veikt kādas tehniskas darbības, kļuva par mācību līdzekli, ar ko var apgūt gan tehnoloģiju darbības principus, gan attīstīt mācīšanās kompetenci, gan arī apgūt algoritmisko domāšanu. Par nākamo būtisko pagrieziena punktu tehnoloģisko risinājumu plašā izmantojumā var uzskatīt World Wide Web principu definēšanu 20. gs. 80. gados, interneta koda izstrādi 1989. gadā un tā atvēršanu publiskai izmantošani 1993. gadā, kas nodrošināja iespēju pieslēgties tiešsaistes tīklam ikvienam, kam ir atbilstošs tehnoloģiskais nodrošinājums. Brīva informācijas plūsma kļuva par ikdienu. 2007. gads iezīmēja jaunu pagrieziena punktu, kad tehnoloģiju uzņēmums Apple pasauli iepazīstināja ar viedtālruni un viedie risinājumi kļuva visiem pieejami. 2011. gadā plašai sabiedrībai tika piedāvāti pirmie brīvpieejas kursi tiešsaistē (Massive Open Online Coursies, MOOC). Kādu brīdi pasaulē daudzi uzskatīja, ka tradicionālaji izglītībai beidzot ir pienācis gals, jo jebkurš varēs mācīties to, ko viņš grib, kad grib un cik daudz grib. Tomēr ap 2015. gadu šis straujais uzplaukuma vilnis noplaka, jo kļuva skaidrs, ka vienkārša brīvpieejas materiālu izvietošana tomēr nav sniegusi cerētos rezultātus ‒ salīdzinot ar milzīgo studētgribētāju pieplūdumu, studiju procesu pabeigušo skaits bija niecīgs, un ir nepieciešama specifiska izglītības nozare, kas pēta tiešsaistes mācīšanās principus un spēj piedāvāt arī risinājumus. Tādējādi radās jauns virziens izglītības zinātnēs – mācīšanās dizainēšana (learning design), kur tiek apvienotas pedagoģiskās zināšanas par mācību procesa organizēšanu un izglītojamo vajadzībām ar tehnoloģiskajām zināšanām, kā izstrādāt tehnoloģiskos risinājumus. Prognozējams, ka nākamais būtiskais pagrieziena punkts varētu būt mākslīgā intelekta risinājumi izglītībai, kas jau ir pieejami, bet kuri vēl netiek plaši izmantoti izglītības vidē.

Šobrīd tehnoloģiju izmantojumam izglītībā ir vairāki attīstības virzieni. Līdz ar tehnoloģiju un digitālo risinājumu progresu, analizējot tehnoloģiju bagātinātas mācību vides ietekmi uz mācību sasniegumiem, vairs nedefinē atsevišķas tehnoloģijas, kas tiek izmantotas mācību procesā, bet gan cenšas izmantot vispārīgu terminu “tehnoloģijas”, ar to saprotot gan datortehnoloģijas, gan mobilās tehnoloģijas, gan robotizētus risinājumus, gan tiešsaistes risinājumus un paredzot, ka šīs tehnoloģijas arvien attīstīsies. Izņēmumi ir gadījumi, kad tiek veikti pētījumi par konkrētu tehnoloģiju izmantošanas iespējām izglītības vidē. Tad tiek definēta konkrētā tehnoloģija vai tehnoloģiskais risinājums, piemēram, mācīšanās platformas, mobilās ierīces, virtuālās realitātes risinājumi, izglītojošā robotika un tā tālāk.

Izglītības vidē, analizējot tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos, tiek izdalīti vairāki virzieni:

• tehnoloģisko risinājumu arhitektūra, dizains, grafika, lai tie būtu izmantojami izglītībā, lai tie būtu indivīdam intuitīvi uztverami, viegli navigējami un transformējami atbilstoši indivīda vai mācību procesa vajadzībām;
• tehnoloģisko risinājumu izmantošanas pedagoģiskie nosacījumi, lai to izmantošana sekmētu izglītojamo mācīšanos no mācību procesā sasniedzamo rezultātu perspektīvas;
• mācīšanās analītika, kur gan tiek analizēta tehnoloģiju radītā ietekme uz mācīšanos, gan pašas tehnoloģijas tiek izmantotas datu ieguvē un analīzē;
• mācīšanās procesa dizains, izmantojot tehnoloģijas un tehnoloģiskos risinājumus.

Izglītības jomas pētniecībā arī ir vairāki apakšvirzieni, kur tiek analizēta tehnoloģiju bagātinātas mācīšanās ietekme uz mācīšanās rezultātiem (ne tikai zināšanu pieauguma kvantitatīvie rādītāji, bet arī zināšanu ieguves prasmes un zināšanu izmantošanas prasmes), tiek analizētas pedagoģiskās kompetences, kas nepieciešamas tehnoloģiski bagātināta mācību procesa organizēšanai un vadīšanai un tiek analizēti pedagoģiskā procesa organizatoriskie nosacījumi, lai visi mērķi tiktu līdzsvaroti sasniegti.

Pasaulē izveidotas vairākas organizācijas, kas cenšas meklēt risinājumus, kā izglītībā izmantot tehnoloģijas. Viena no tām ir Starptautiskā Alianse izglītībai digitālā laikmetā (International Alliance to Advance Learning in the Digital Era). Alianse apvieno vairāk nekā 3000 vadošos pasaules pētniekus, kas tiecas paplašināt pētījumu loku par tehnoloģiju izmantojumu izglītībā, praktisku tehnoloģiju un tehnoloģisko risinājumu izmantošanu. Par savu misiju šī alianse ir izvirzījusi nepieciešamību sekmēt izpratni par to, kā mācīt, kā notiek mācīšanās un kā tehnoloģijas un tehnoloģiskie risinājumi var sekmēt efektīvāku izglītības ieguvi.

Eiropas Tehnoloģiju bagātinātas mācīšanās asociācija (ETBMA) (The European Association of Technology Enhanced Learning, EATEL) apvieno Eiropas pētnieciskās laboratorijas un pētnieku grupas, piedāvājot dažādus atbalsta pasākumus (iesaiste sadarbības tīklā, iespēja iesaistīties mācību aktivitātēs par tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos). ETBMA atbalsta pētniecību, jaunu zināšanu radīšanu, vispārējo izglītību un tālākizglītību tehnoloģiju bagātinātas mācīšanās jomā.

Starptautiskā E-mācīšanās asociācija (International E-Learning Association, IELA) nodarbojas ar to, lai stiprinātu zināšanas un prasmes e-mācīšanās organizēšanā klasē un darba vietā. Asociācijas dalībnieki ir gan industriju pārstāvji, gan akadēmiskais personāls, gan arī studenti.

Mācīšanās tehnoloģiju asociācija (Association for Learning Technology, ALT) pārstāv gan individuālus dalībniekus, gan dažādu organizāciju pārstāvjus no dažādām jomām Apvienotajā Karalistē.

Starptautiskā Izglītības tehnoloģiju biedrība (International Society for Technology in Education, ISTE) piedāvā plašas iespējas, lai praktiski apgūtu tehnoloģiju izmantošanas iespējas, lai pilnveidotu savas zināšanas un lai iesaistītos virtuālos sadarbības tīklos ar profesionāļiem no citām valstīm un citām organizācijām.

Starptautiskās Informācijas apstrādes federācijas (International Federation for Information Processing) 3. grupa pievēršas tehnoloģiju izmantojumam izglītībā. Grupas uzmanības lokā ir tehnoloģijas un digitālie risinājumi vispārējā izglītībā, šo tehnoloģiju izmantošanas rezultāti, tehnoloģiju izmantošana profesionālajā un arodizglītībā un tehnoloģiju izmantojums mācību procesa organizācijas nodrošināšanā.

Žurnāls Technology, Knowledge and Learning (izdod Springer Nature, kopš 1996. gada) galveno uzmanību pievērš pētījumiem par tehnoloģiju vietu un lomu mācību procesā. Līdz 2010. gadam žurnāls izdots ar nosaukumu International Journal of Computers for Mathematical Learning.

Žurnāls Research and Practice in Technology Enhanced Learning (izdod Springer Singapour, kopš 2005. gada) ir daudznozaru žurnāls, kas izplata pētījumu rezultātus par visiem tehnoloģiju izmantošanas aspektiem mācīšanās uzlabošanai. Žurnāls tiecas veicināt dialogu starp pētniekiem un praktiķiem visā pasaulē izglītības un tehnoloģiju jomā.

Žurnāls Education and Information Technologies (Springer Nature, kopš 1996. gada) ir Informācijas apstrādes starptautiskās federācijas Izglītības komitejas oficiālais žurnāls. Tajā publicēti raksti par informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un izglītības mijsakarībām. Žurnāls sniedz perspektīvas visos līmeņos, sākot no tehnoloģiju lietojuma vai izmantošanas gadījumiem klasē līdz valsts politikas un lielo projektu makrouzdevumiem.

S. Paperts 20. gs. 60. gados pauda ideju, ka bērni ir spējīgi izmantot datorus nevis tikai kādu darbību veikšanai, bet gan mācību procesā. Viņš ir arī konstruktionisma (constructionism) teorētisko nostādņu pamatlicējs, un viņa pedagoģiskās darbības vadmotīvs bija – zemas grīdas, augsti griesti un plašas sienas (low floors, high ceilings and wide walls), to attiecinot uz bērnu spējām mācīties, ja vien tiem ir nodrošināts nepieciešams atbalsts. S. Paperts šo ideju realizēja, darbojoties ar datoriem, izveidojot bērniem piemērotu programmēšanas valodu, vēlāk izstrādājot izglītojošās robotikas idejas un programmējot robotus kopā ar bērniem. Viņa idejas ir realizētas lego konstruktorā “Mindstorm”

Dirks Ifentālers (Dirk Ifenthaler) ir eksperts tādās jomās kā mācīšanās analītika, novērtējums un atgriezeniskā saite, spēliskota mācīšanās (game-based learning), augstākās izglītības organizatoriskie procesi.

Maikla Spektora (Michael Spector) pētījumu virzieni saistīti ar tehnoloģiju integrāciju izglītībā, tiešsaistes mācīšanās iespējām, mācību procesa dizainēšanu, digitālo sistēmu atbalstu mācīšanās procesā.

Pols Kiršners (Paul Arthur Kirschener) ir eksperts izglītībā un izglītības psiholoģijā un uzskata, ka tehnoloģijas izglītībā var veiksmīgi izmantot, lai sekmētu mācīšanos, bet ir jāņem vērā mācīšanas nosacījumi. Viņš ir eksperts tādās jomās kā datoratbalstīta mācīšanās sadarbojoties, mūžmācīšanās, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas izglītībā.

Britu datorzinātnieks Ričards Bekingems (Richard Buckingham) 1962. gadā izveidoja Informācijas apstrādes starptautiskās federācijas 3. grupu, kas orientējas uz tehnoloģiju izmantojumu izglītībā. Viņš uzskatīja, ka datori un izglītība ir saistītas jomas un ir nepieciešams izstrādāt jaunus pētniecības virzienus, kur tiek meklētas atbildes, kā labāk mācīt datorzināšanas.