Vissenākajiem grieķu valodas un rakstības pieminekļiem – Knosas (Mīnoja civilizācijas, ~ 2700.–1450. gads p. m. ē., politiskais centrs Krētas salā Grieķijā) B līnijraksta plāksnītēm (17.–13. gs. p. m. ē.) – nav literāra darba iezīmju, tāpēc tradicionāli sengrieķu literatūra tiek datēta ar Homēra (Ὅμηρος) no Mazāzijas vai Hijas salas darbiem, kas sarakstīti 8. gs. p. m. ē.

Salīdzinoši grūtāk ir noteikt sengrieķu literatūras beigu datumu. Visbiežāk tas tiek saistīts ar Romas impērijas galvaspilsētas pārcelšanu uz Konstantinopoli 330. gadā. Tomēr šāds datējums ir formāls, ņemot vērā, ka senākie literārie darbi vēl ilgi turpināja ietekmēt literāro jaunradi. Tas vērojams Nonna (Νόννος) mitoloģiskajā poēmā “Dionīsija dziesmas” (Διονυσιακά, 5. gs.), gramatiķa Mūseja (Μουσαῖος ὁ Γραμμᾰτικός) epīlijā “Par Īro un Leandru” (Τὰ καθ’ Ἡρὼ καὶ Λέανδρον, ~ 5. gs. beigas–6. gs. sākums) un neoplatonisma filozofa Prokla, saukta par “Sekotāju” (Πρόκλος ὁ Διάδοχος), darbos 5. gs. Daži avoti par sengrieķu literatūras beigu datumu uzskata 529. gadu, kad saskaņā ar imperatora Justiniāna (Flavius Petrus Sabbatius Iustinianus) pavēli Atēnās tika slēgtas filozofijas skolas, savukārt citi sengrieķu literatūras noslēgumu saista ar tā dēvētās grieķu-romiešu civilizācijas norietu 3. gs.

Sengrieķu literatūru tradicionāli iedala četros posmos: arhaiskajā (līdz 6. gs. p. m. ē. beigām), klasiskajā (5.–4. gs. p. m. ē.), hellēnisma (3.–1. gs. p. m. ē.) un Romas impērijas laika literatūra (1. gs. p. m. ē. –330. gads). Sengrieķu literārie darbi sarakstīti dažādos literāro žanru un laika periodu noteiktos tā dēvētās sengrieķu valodas dialektos.

Līdz mūsdienām saglabājusies ļoti maza sengrieķu literatūras daļa. Tomēr tā ir nozīmīga gan kvalitātes dēļ, gan arī tāpēc, ka tieši ietekmējusi romiešu literatūru un vēlākos gadsimtos – arī visas Eiropas literatūru, jo īpaši literāros darbus, kas sarakstīti līdz 19. gs. vidum. Grieķu autori ir atbildīgi par galveno Eiropas literāro žanru – epikas, lirikas un drāmas – radīšanu un attīstīšanu, kā arī rietumu filozofijas pirmsākumiem.

Arhaiskā perioda sengrieķu literatūras centrā ir mīts. Nozīmīgākie līdz mūsdienām nonākušie literārie darbi ir Homēram piedēvētie varoņeposi “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kā arī pirmā didaktiskā dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) no Boiotijas centrālajā Grieķijā poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.). Tā kā rakstība pirms 7. gs. p. m. ē. vēl nebija plaši izplatīta, arhaiskā perioda literatūra tika sacerēta mutvārdos un bija paredzēta dziedāšanai vai deklamēšanai reliģiskos svētkos. Zināms, ka “Īliadas” un “Odisejas” galīgās versijas pierakstīšana pirmo reizi notika ap 670. gadu p. m. ē., izpildot Atēnu valdnieka Peisistrāta (Πεισίστρατος) pasūtījumu.

Klasiskā perioda literatūra zīmīga ar drāmas žanra uzplaukumu (atēniešu Aishila (Αἰσχύλος), Sofokla (Σοφοκλῆς) un Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdijas, Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijas), filozofiskās prozas (filozofa Platona (Πλάτων) un viņa skolnieka Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbi), vēsturiskās prozas (Hērodota (Ἡρόδοτος) no Halikarnāsas un Atēnu ģenerāļa Tukidīda (Θουκυδίδης) darbi par vēsturi) un retoriskās prozas (izcilākā Atēnu oratora Dēmostena (Δημοσθένης) runas) attīstību.

Hellēnisma perioda literatūrā dominē īsas poēmas (Teokrīta (Θεόκριτος) no Sirakūzām bukolikas (bucolica, burtiski “ganu dziesmas”), Kallimaha (Καλλίμαχος) no Kirēnes poēmas un epigrammas), laikmeta novitāte ir pirmo zinātnisko darbu rašanās (Kirēnes Eratostēna (Ἐρατοσθένης ὁ Κυρηναῖος) darbi par astronomiju un ģeogrāfiju, matemātiķu Euklīda (Εὐκλείδης) no Aleksandrijas un Arhimēda (Ἀρχιμήδης) no Sirakūzām darbi).

Romas impērijas laika literatūrai raksturīga liela dažādība – literatūrkritikas darbi (Halikarnāsas Dionīsijs, Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς), romāni, retora Lūkiana no Samosatas (Λουκιανὸς Σαμοσατεύς) satīriskie dialogi, Jaunās Derības (Ἡ Καινὴ Διαθήκη, burtiski “Jaunais testaments”) raksti, apjomīgi vēsturiskās prozas darbi (Romas vēsturnieks Polībijs, Πολύβιος, Sicīlijas Diodors, Διόδωρος Σικελιώτης), zinātniski (Galēns (Γαληνός) no Pergamas, Strābons (Στράβων) no Mazāzijas) un filozofiski darbi (Plotīns (Πλωτῖνος), dzimis Ēģiptes pilsētā Likopolē).

Hellēnisma perioda un Romas impērijas laika literatūras lielākais sasniegums ir sengrieķu literatūras un kultūras izplatīšana visā Vidusjūras teritorijā un tās ietekme uz romiešu izcilākajiem autoriem – Horāciju (Quintus Horatius Flaccus), Ovidiju (Publius Ovidius Naso) un Vergiliju (Publius Vergilius Maro).

Arhaiskā perioda būtiska iezīme ir garīgās dzīves centru ģeogrāfiskā izkliedētība un lielais skaits: Mazāzija, Sicīlija, Atēnas, Egejas jūras salas, Sparta un citi. Klasiskā perioda literatūras autori lielākoties darbojās Atēnās. Hellēnisma periodā Maķedonijas Aleksandra (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) karagājienu rezultātā līdzās Atēnām par nozīmīgu izglītības un literārās darbības centru kļuva Aleksandrija Ēģiptē. Savukārt Romas impērijas periodā literārie darbi grieķu valodā tika sarakstīti visā tās teritorijā: Mazāzijā, Ēģiptē, Romā, centrālajā Grieķijā, Peloponēsas pussalā un citviet.

8.–6. gs. p. m. ē. vēl bez plaši pazīstamajiem Homēra eposiem “Īliadas” un “Odisejas”, kā arī Hēsioda mitoloģiskajām poēmām “Teogonija” un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 700. gads p. m. ē.) tika sarakstīta virkne citu eposu, bet par tiem saglabājušās niecīgas liecības. Zināms, ka antīkajā senatnē Homēra un Hēsioda darbi tika vērtēti visaugstāk. Vairākus gadsimtus vēlāk “Īliada” un “Odiseja” ievērojami ietekmēja romiešu autoru Vergiliju un viņa eposu “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gads p. m. ē.). Savukārt Hēsioda “Darbi un dienas” vēl ilgi kalpoja par paraugu, sacerot pamācošu dzeju, piemēram, romiešu dzejnieka Lukrēcija (Titus Lucretius Carus) poēma “Par lietu dabu” (De rerum natura, ap 99.–55. gadu p. m. ē.), Vergilija “Georgikas” (Georgica, burtiski “Zemkopības dziesmas”, 29. gads p. m. ē.).

Paralēli episkā žanra attīstībai arhaiskajā periodā uzplauka lirika (λυρικός ‘liras-‘, ‘lirisks’) – liras pavadījumā dziedama dzeja. Liriskie dzejnieki rakstīja par visdažādākajām tēmām – politiku (Atēnu valstsvīrs Solons (Σόλων), Alkajs no Mitilēnes (Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος) Lesbas salā, Hiponakts (Ἱππῶναξ) no Efesas Jonijā), mitoloģiju un reliģiju (t. sk. himnas dieviem) (Alkmāns (Ἀλκμάν) no Spartas, Stēsihors (Στησίχορος) no Sicīlijas), pauda gnomas (Teognīds, Θέογνις), atklāja savu jūtu pasauli (Anakreonts (Ἀνακρέων), Arhilohs (Ἀρχίλοχος), Sapfo (Σαπφώ) no Lesbas salas) un cildināja sacensību uzvarētājus (Simonīds no Kejas salas (Σιμωνίδης ὁ Κεῖος), Pindars (Πίνδαρος) no Tēbām).

Eposa dzimtenē Mazāzijā ap 6. gs. p. m. ē. logogrāfi – pirmie vēsturiskās prozas autori (Kadms no Milētas, Κάδμος ὁ Μιλήσιος, Hekatejs no Milētas, Ἑκαταῖος ὁ Μιλήσιος) – un pirmie filozofi (Pitagors (Πυθαγόρας) no Samas salas, Hēraklīts no Efesas (Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος), Permenīds (Παρμενίδης) no Dienviditālijas), kas centās izskaidrot dažādas dabas parādības bez mītu starpniecības, sāka rakstīt prozu – literārus darbus metriski nesaistītā valodā. Tā dēvētās Ēzopa (Αἴσωπος) fabulas un citi anonīmi alegoriski didaktiski stāsti lika pamatus fabulas žanram. Arhaiskā perioda beigās Atēnās auglības un vīnkopības dievam Dionīsam veltītos svētkos ar pirmā aktiera ieviešanu līdzās korim no ditirambiem (himnām Dionīsam) dzima sengrieķu traģēdija.

Klasiskais periods zīmīgs ar drāmas žanra – sengrieķu traģēdijas un sengrieķu komēdijas – uzplaukumu. Tas sakrīt ar Atēnu demokrātijas ziedu laikiem, savukārt drāmas noriets – ar demokrātijas vājināšanos. Visas līdz mūsdienām saglabājušās sengrieķu traģēdijas tiek tradicionāli piedēvētas trīs ievērojamākajiem autoriem Aishilam, Sofoklam un Eurīpidam. Viņi bija galvenie drāmas attīstības noteicēji Atēnās. Saskaņā ar Aleksandrijas filologu atstātajām liecībām, klasiskajā periodā darbojās arī citi traģiķi, diemžēl viņu darbi nav saglabājušies. Pēc Peloponēsas kara (431.–404. gads p. m. ē) beigām sengrieķu traģēdija piedzīvoja dažādas izmaiņas, arī izteiksmes veids un izpildījuma forma sāka prevalēt pār saturu.

Līdzīgi kā sengrieķu traģēdijas, arī komēdijas pirmsākumi meklējami rituālos par godu Dionīsam. Vienīgie pilnībā saglabājušies klasiskās jeb vecatiskās komēdijas (5. gs. p. m. ē.) paraugi ir vienpadsmit dramaturga Aristofana lugas. Savos darbos Aristofans atļaujas izsmiet ikvienu un jebko, arī Atēnu demokrātiju, piemēram, lugā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gads p. m. ē.), un Atēnu filozofu Sokratu (Σωκρᾰ́της) lugā “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423. gads p. m. ē.). Tā dēvētajai vidējai komēdijai (4. gs. p. m. ē.) vairs nav politiskās satīras asuma, savukārt jaunatiskās komēdijas (4. gs. beigas – 3. gs. p. m. ē.), kas attiecināma uz Hellēnisma perioda literatūru, centrā galvenokārt ir sadzīves tematika un labi zināma sižeta risinājums, piemēram, Menandra (Μένανδρος) lugā “Īgņa” (Δύσκολος, ~ 317.–316. gads p. m. ē.).

Par klasiskā perioda liriku, kas attīstījās drāmas ēnā, līdz mūsdienām nonākušas maz liecību. Zināms, ka Dionīsa svētkos, tāpat kā arhaiskajā periodā, joprojām skanēja ditirambi, savukārt par godu kritušajiem karā ar persiešiem tika sacerētas epigrammas – īsi, atmiņā paliekoši dzejoļi.

Ievērojamāko klasiskā perioda vēsturnieku Hērodota (“Vēstures”, Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.), Tukidīta (“Peloponēsas kara vēsture”, Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.) un atēnieša Ksenofonta (“Anabāze”, Ἀνάβασις, burtiski “iešana augšup”, 379. gads p. m. ē) darbi iezīmē vēsturiskās prozas rašanos.

4. gs. p. m. ē. izcilākais literārais sasniegums bija filozofiskā proza. Tās uzplaukumu ietekmēja Sokrats (kurš pats neko nav sarakstījis) un viņa pielietotā metode – mācīt jautājot, kas dabiski noved pie dialoga. Ievērojamākais tā dēvētā sokratiskā dialoga izmantotājs savos darbos ir atēnietis Platons, viņa izcilākie darbi: “Sokrata apoloģija” (Ἀπολογία Σωκράτους, pēc 399. gada p. m. ē.), “Faidons” (Φαίδων), “Simpozijs” (Συμπόσιον) un “Valsts” (Πολιτεία), kas sarakstīti pēc 385. gada p. m. ē. Ap 387. gadu p. m. ē. Platons dibināja pirmo augstākā līmeņa izglītības iestādi – “Akadēmiju” (Ἀκαδημία). Platona skolnieka Aristoteļa stils antīkajā pasaulē tika apbrīnots, tomēr līdz mūsdienām nonākušajiem darbiem trūkst literāras pievilcības, tie bija paredzēti izmantošanai viņa filozofijas un zinātnes skolā “Likejā” (Λύκειον, dibināta ap 334. gadu p. m. ē.). Aristoteļa traktātiem par literatūru – “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) un “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, apm. 335. gads p. m. ē.) – vēlākajos gadsimtos bija ļoti liela ietekme uz literatūras teoriju. Gan Platona, gan Aristoteļa darbi būtiski ietekmējuši Rietumu filozofiskās domas veidošanos un attīstību.

Pastiprinātā uzmanības pievēršana literāro darbu izteiksmes veidam kā drāmā, tā vēsturiskajā un filozofiskajā prozā 4. gs. p. m. ē. daļēji saistāma ar 5. gs. beigās p. m. ē. Atēnās vērojamo oratormākslas teorijas un prakses jeb retorikas uzplaukumu un retoriskās prozas (politiska rakstura runas, tiesu – aizstāvības un apsūdzības – runas) attīstību. Pārliecinošas runas nozīme bija zināma jau kopš Homēra “Īliadas” un “Odisejas” laikiem, kad galvenie varoņi Ahillejs, Hektors un Odisejs tika godāti par viņu spēju sniegt padomus un mudināt savus sekotājus (tautu vai armiju) rīkoties gudri un atbilstoši. Retorika radās Sicīlijas pilsētā Sirakūzās (Συράκουσαι), kur, sabrūkot tirānijai un nodibinoties demokrātiskas pārvaldes formai, pilsoņiem radās nepieciešamība sevi pārstāvēt gan valsts lietās, gan arī tiesā. Atēnās ar retorikas mācīšanu sākotnēji nodarbojās sofisti (σοφιστής, burtiski ‘kādas jomas speciālists’, ‘meistars’, ‘gudrs vīrs’). Par mācību līdzekli kalpoja gan viņu pašu, gan arī tā laika ievērojamāko oratoru sarakstītās runas. Atēnu pilsoņi daiļrunas pamatus varēja apgūt arī pašmācības ceļā – izmantojot speciāli šim mērķim sarakstītas retorikas mācību grāmatas. Pirmās šāda veida grāmatas, tā dēvētās tiesu retorikas rokasgrāmatas (apm. 460. gads p. m. ē.), autors bija slavenu Atēnu oratoru Līsija (Λυσίας) un Isokrāta (Ἰσοκράτης) skolotājs – sofists Tīsijs (Τισίας) no Sirakūzām. Sofistu devumu retorikas jomā ir grūti novērtēt, jo neviens no viņu sacerējumiem līdz mūsdienām nav saglabājies. Fragmentāras ziņas par viņu darbošanos atrodamas citu autoru darbos, visvairāk filozofa Platona dialogos “Sofists” (Σοφιστής, 360. gads p. m. ē.), “Protagors” (Πρωταγόρας, 4. gs. p. m. ē.) un citos. Līdzās Līsijam un Isokratam minams Dēmostens – izcilākais Atēnu orators 4. gs. p. m. ē.

Pastāv uzskats, ka klasiskā grieķu literatūra beidzās ar Aristoteļa un Dēmostena nāvi (ap 322. gadu p. m. ē.). Nenoliedzami, ievērojamākajiem klasiskā perioda autoriem bija daudz kopīgu iezīmju – domas kodolīgums, tiešums un izsmalcinātība, kā arī rūpes par izteiksmes formu.

Nākamais sengrieķu literatūras periods savu zenītu sasniedza Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā, kur slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας, dibināta ap 285.–246. gadu p. m. ē.) darbojās vairāki ievērojami filozofi, drāmas autori, dzejnieki, vēsturnieki un bibliotekāri.

Dzejnieks Teokrīts ap 3. gs. vidu p. m. ē. radīja bukolikas žanru. Vairākus gadsimtus vēlāk šajā literārajā žanrā Vergilijs sarakstīja savas “Bukolikas” (Bucolica, ~ 44.–38. gads p. m. ē.), sauktas arī par “Eklogām” (Eclogae, burtiski “Īsas poēmas”).

Hellēnisma periodā tika publicēti pirmie zinātniska rakstura sengrieķu klasiskās literatūras izdevumi, anotētas antoloģijas un darbu saraksti. Paralēli tika sarakstīti pirmie zinātniskas nozīmes darbi dabas zinātnēs (Kirēnes Eratostēna darbi par astronomiju un ģeogrāfiju, kas saglabājušies tikai fragmentos) un matemātikā (Aleksandrijas Euklīda “Elementi” (Στοιχεῖα, ~ 300. gads p. m. ē.) un viena no izcilākajiem antīkās pasaules zinātniekiem Arhimēda no Sirakūzām darbi).

Atēnas turpināja būt nozīmīgs filozofijas centrs – līdzās Platona un Aristoteļa sekotājiem darbojās stoiķi, epikūrieši un skeptiķi.

Kallimaha īsās poēmas un epigrammas (3. gs. sākums p. m. ē.), Teokrīta poēmas un Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) eposs “Argonautika” (Ἀργοναυτικά) ir slavenākie šajā periodā tapušie literārie darbi.

Laikā, kad Vidusjūras reģionā nostiprinājās romiešu vara, tika sarakstīts milzīgs skaits visdažādākā satura un formas literāro darbu. Diemžēl to lielākā daļa ir zudusi. Līdz ar grieķu politisko pakļaušanos romiešiem sengrieķu filozofiskā doma un kultūra, kuru romieši galvenokārt iepazina, pateicoties verdzībā nonākušajiem izglītotajiem grieķiem, atstāja ievērojamu ietekmi uz romiešu pasauli.

Radās un uzplauka literatūrkritikas žanrs, piemēram, kāda Longīna (Λογγίνος) sacerējums “Par cildeno”, (Περì Ὕψους, ap. 1. gs.), Halikarnāsas Dionīsija traktāts “Par vārdu savienošanu” (Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων, ap 1. gs.).

Tika sacerēta lielākā daļa līdz mūsdienām nonākušo romānu, slavenākie ­– Ahilleja Tatija (Ἀχιλλεὺς Τάτιος) “Leukipes un Klitofona piedzīvojumi” (Tὰ κατὰ Λευκίππην καὶ Kλειτoφῶντα, 1. vai 2. gs.) un Longa (Λόγγος) “Dafnids un Hloja” (Δάφνις καὶ Χλόη, 2. gs.).

Jau senatnē ļoti lielu popularitāti iemantoja Romas retora un satīriķa Lūkiana no Samosatas 2. gs. sarakstītie dialogi, pazīstamākie – “Dievu sarunas” (Θεῶν διάλογοι), “Mirušo sarunas” (Νεκρικοὶ διάλογοι).

Romas impērijas periodā tā dēvētajā koinē jeb kopīgajā grieķu valodas dialektā tika sarakstīti Jaunās Derības raksti, starp tiem nozīmīgākie – evaņģēliji un Sv. Pāvila vēstules.

Šā perioda sengrieķu literatūra ievērojama arī ar apjomīgiem vēsturiskās prozas darbiem: Polībija “Vēsture” (Ἱστορίαι, 1. gs. p. m. ē.) 40 grāmatās, Sicīlijas Diodora “Vēstures bibliotēka” (Βιβλιοθήκη ἱστορική, ap 60.–30. gadu p. m. ē.) 40 grāmatās, Halikarnāsas Dionīsija “Romas vēsture” (Ῥωμαϊκὴ Ἀρχαιολογία, ap 1. gs.) 20 grāmatās. Pazīstamākais no vēlīnajiem sengrieķu vēsturniekiem ir Plūtarhs (Πλούταρχος). Viņa darbs “Paralēlās dzīves” (Βίοι παράλληλοι, 2. gs. sākums) – slavenu grieķu un romiešu biogrāfijas – joprojām ir nozīmīgs informācijas avots.

Romas impērijas periodā turpinājās darbs arī pie zinātniskajiem darbiem: par anatomiju (Galēns), ģeogrāfiju (Strābons, Pausanijs, Παυσανίας), astronomiju (Ptolemajs (Κλαύδιος Πτολεμαῖος) u. c. zinātņu jomām.

Šā laika filozofiskā proza saistāma ar stoiķa Epiktēta (Ἐπίκτητος) un neoplatonisma filozofijas dibinātāja Plotīna darbošanos. Plotīna sacerējumu krājums “Enneādas” (Ἐννεάδες, publicēts 270. gadā) līdz pat 17. gs. ietekmēja Eiropas filozofiskās domas attīstību. Izcils Romas impērijas laika filozofiskās prozas darbs, kurā vērojama liela sengrieķu filozofiskās domas ietekme, ir Romas imperatora Marka Aurēlija (Marcus Aurelius Antoninus Augustusi) koinē sarakstītais filozofisko meditāciju krājums “Pašam sev” (Τὰ εἰς ἑαυτόν, 2. gs. beigas).

Izplatoties kristietībai, grieķu valodā sarakstītie literārie darbi ieguva jaunu formu. Izmantojot un attīstot sengrieķu literatūras žanrus, kā arī radot jaunus, galvenokārt, lai paustu agrīnās kristietības idejas, izveidojās Bizantijas literatūra.

Sengrieķu literatūras pētniecība primāri notiek klasiskās filoloģijas, kas ietver arī romiešu literatūru un latīņu valodu, vai tā dēvēto klasisko studiju kontekstā (studijas par Senās Grieķijas un Romas vēsturi, valodu, literatūru, arheoloģiju u. c. saistītām zinātnes nozarēm). Nozīmīgi sengrieķu literatūras un valodas studiju un pētniecības centri ir Berlīnes Humboltu Universitāte (Humboldt-Universität zu Berlin) Vācijā, Hellēnistikas centrs (Center for Hellenic Studies) Hārvarda universitātē (Harvard University) un Prinstonas Universitāte (Princeton University) Amerikas Savienotajās Valstīs, Leidenes Universitāte (Universiteit Leiden) Nīderlandē, Klasisko studiju institūts (Institute of Classical Studies) Londonas Universitātē (University of London), Oksfordas Universitāte (University of Oxford) un Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) Apvienotajā Karalistē, Masarika Universitāte (Masarykova univerzita) Brno, Čehijā, Sanktpēterburgas Valsts universitātes (Санкт-Петербургский государственный университет) Vēstures institūts un Sorbonnas Universitāte Francijā (Sorbonne Université). Latvijā sengrieķu literatūru iespējams studēt Klasiskās filoloģijas programmā Latvijas Universitātē.