Slavenākā un, iespējams, lielākā antīkās senatnes bibliotēka, kas atradās mūzām veltītā templī – Mūzeionā (no sengrieķu lietvārda μουσεῖον, mouseíon ‘mūzu svētnīca’, ‘mūzu templis’, ‘muzejs’) jeb Muzejā Senās Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā.

Aleksandrijas bibliotēka nebija kāda atsevišķa celtne, bet gan manuskriptu ruļļu (saukti arī par grāmatām) krājums, kas glabājās kādā no Aleksandrijas Muzeja telpām. Aleksandrijas Muzejs bija deviņām mūzām – mākslu un zinību dievēm – veltīts templis, kas atradās valdnieka pils kompleksā. Nav zināms, vai Muzejs tika uzcelts Maķedonijas Aleksandra (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας, burtiski ‘Aleksandrs Lielais’) sabiedrotā un sekotāja Senās Ēģiptes valdnieka Ptolemaja I Sotīra (Πτολεμαῖος Σωτήρ) valdīšanas laikā (ap 305.–282. gadu p. m. ē.), vai arī viņa dēla – Ptolemaja II Filadelfa (Πτολεμαῖος Φιλάδελφος) – valdīšanas laikā (ap 284.–246. gadu p. m. ē.).

Papildus galvenajai bibliotēkai Ptolemaji nodibināja arī vairākas bibliotēkas filiāles dažādās Aleksandrijas vietās. Slavenākā no tām bija bibliotēka, kas atradās grieķu–ēģiptiešu auglības dieva Serapisa templī – Serapeionā. Tiek uzskatīts, ka Aleksandrijas bibliotēkas krājums glabājās divās atsevišķās vietās – Aleksandrijas muzejā un Serapeionā.

Aleksandrijas Muzeja dibināšana un bibliotēkas krājuma pamata kolekcijas izveidošana (manuskriptu uzmeklēšana, iepirkšana un sakārtošana) tiek saistīta ar filozofu Dēmetriju no Falēras (Δημήτριος ὁ Φαληρεύς) – izbijušu Atēnu oratoru un valstsvīru, filozofu Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un Teofrasta (Θεόφραστος) skolnieku. Laikā, kad Maķedonijas valdnieks bija Kasandrs (Κάσσανδρος), Dēmetrijs pārvaldīja Atēnas (317.–307. gadā p. m. ē.). Pēc Kasandra nāves Dēmetrijs aizbēga uz Ēģipti, kur pievienojās Ptolemaja I galmam.

Uzticamu liecību par Aleksandrijas bibliotēkas krājuma patieso apjomu trūkst. Tomēr zināms, ka, pateicoties Ptolemaju dinastijas valdnieku personīgai ieinteresētībai un finansiālam atbalstam, Aleksandrijas bibliotēka salīdzinoši īsā laikā kļuva par vienu no lielākajām un nozīmīgākajām antīkajā pasaulē.

Grieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (Στράβων) raksta, ka Aristotelis ir pirmais, cik viņam pašam zināms, kurš kolekcionējis grāmatas un apmācījis Ēģiptes valdniekus bibliotēkas organizēšanā (σύνταξιν). Savukārt 2.–3. gs. grieķu rētors un gramatiķis Atēnejs (Ἀθήναιος) savā darbā “Sofisti vakariņo” (Δειπνοσοφισταί, 3. gs. sākums), sniedzot ziņas par slaveniem grāmatu kolekcionāriem antīkajā senatnē, norāda, ka Ptolemajs II iegādājies visu Aristoteļa bibliotēku no Aristoteļa skolnieka Nēleja. Atēneja teiktais nav pierādāms, un Aristoteļa bibliotēkas liktenis joprojām nav zināms, savukārt Strabona apgalvojums nav gluži patiess vai arī nav uztverams burtiski, jo laikā, kad Ptolemaji ieguva kontroli pār Ēģipti, Aristotelis jau bija miris. Tomēr abas liecības netieši norāda uz to, ka krājuma organizēšana Aleksandrijas bibliotēkā notika pēc Aristoteļa privātās bibliotēkas, kas uzskatāma par pirmo sistemātiski organizēto zinātnisko bibliotēku pasaulē, parauga. Bez minētā ir vēl daudz citu liecību, kas norāda uz saikni starp Ptolemajiem un Aristoteļa izveidotās peripatētiķu (περίπατος, perípatos ‘pastaiga’) skolas sekotājiem, kā arī uz Aleksandrijas Muzeja institucionālo līdzību ar Aristoteļa dibināto Likeju Atēnās.

Agrīnākais līdz mūsu dienām nonākušais avots, kur pieminēta Aleksandrijas bibliotēka, ir tā dēvētā “Aristeja vēstule” (Aristeae epistula, 3. gs. beigas–2. gs. sākums p. m. ē.). Tajā minēts, ka Aleksandrijas bibliotēkas krājumā varētu būt no 200 0000 līdz 500 000 grāmatu. Vēstulē atspoguļots, kā Dēmetrijs pamudinājis Ēģiptes valdnieku uzdot pārtulkot grieķu valodā daļu Vecās Derības grāmatu, tādējādi apjomīgo manuskriptu ruļļu kolekciju, kas jau bija savākta, papildinot vēl ar ebreju zināšanu avotiem. Tiek sniegtas detalizētas ziņas, kā šis uzdevums tika paveikts.

Vēstule arī atklāj, ka Aleksandrijas bibliotēka tika iecerēta kā visas zināšanas aptveroša krātuve: “Dēmetrijs no Falēras, valdnieka bibliotēkas vadītājs, tika nodrošināts ar naudu, lai savāktu kopā daudz dažādas, ja iespējams, visas grāmatas (βιβλία), kādas pasaulē ir. Nodrošinādams pirkšanu un pārrakstīšanu, viņš īstenoja valdnieka nodomu, cik tas bija viņa spēkos.”

Par to, kā tieši grāmatu meklējumi, iepirkšana un pārrakstīšana notika, zināmi dažādi nostāsti, kuru patiesumu nav iespējams pārbaudīt. Vairāki no tiem saistīti ar Ptolemaju II, kura bibliotekārs bija slavenais dzejnieks Kallimahs (Καλλίμαχος). Ptolemajs II ne tikai iegādājies visu Aristoteļa bibliotēku, kā stāsta Atēnejs. Romas impērijas laika ārsts Galēns (Γαληνός) “Komentāros par Hipokrata “Epidēmiju” trešo grāmatu” vēsta, ka Ptolemajs II pavēlējis saviem aģentiem pārmeklēt katru kuģi, kas ieradās Aleksandrijā, un nodrošināt katras atrastās grāmatas pārrakstīšanu, oriģinālu paturot bibliotēkā, bet ceļotājam atdodot kopiju. Galēns arī atklāj, ka Ptolemajs II būtiski palielinājis bibliotēkas krājumu, ar viltu pārvedot Aishila (Αἰσχύλος), Sofokla (Σοφοκλῆς) un Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdiju oriģinālus no Atēnu arhīviem.

Pētnieki ir vienisprātis, ka lielāko bibliotēkas krājuma daļu veidoja grieķu valodā sarakstīti manuskriptu ruļļi. Tiek uzskatīts, ka vēl bez sengrieķu literatūras bibliotēkā glabājās teksti arī ēģiptiešu valodā.

Dati par Aleksandrijas bibliotēkas krājuma skaitlisko apjomu variē gan Romas impērijas laika, gan arī Bizantijas perioda avotos. Piemēram, stoiķu filozofs Seneka (Lucius Annaeus Seneca) darbā “Par prāta mieru” (De tranquillitate animi, 60. gads) norāda, ka 40 000 Aleksandrijas grāmatu sadega ugunsgrēkā, kuru izraisīja uzbrukums Jūlijam Cēzaram (Gaius Julius Caesar), kurš tobrīd atradās Aleksandrijā (48. gadā p. m. ē) un bija nostājies Ēģiptes valdnieces Kleopatras (Κλεοπάτρα) pusē pilsoņu karā pret viņas brāli Ptolemaju XIII. Turpretim gramatiķis Auls Gellijs (Aulus Gellius) darbā “Atikas naktis” (Noctes Atticae, 2. gs.), kā arī vēsturnieks Ammians Marcellins (Ammianus Marcellinus) darbā par Romas vēsturi “Paveiktais” (Res Gestae, ap 380. gadu), pieminot šo pašu ugunsgrēku, jau runā par 700 000 grāmatu iznīcību.

Auls Gellijs norāda, ka ugunsgrēks bija nejaušība, nevis ļaunprātība. Par krājuma apjomu un tā bojāeju viņš raksta, ka vēlāk Ptolemaju valdnieki Ēģiptē vai nu ieguva, vai sagatavoja milzīgu skaitu grāmatu – gandrīz 700 000 sējumu; bet tos visus pirmajā karā ar aleksandriešiem, kamēr pilsēta tika postīta, nodedzināja palīgkareivji – nedz patvaļīgi, nedz pēc kāda pavēles, bet nejauši (forte).

Kipras bīskapa Epifānija (Ἐπιφάνιος) darbā “Par mēriem un svariem” (De mensuris et ponderibus, 392. gads), atrodamas ziņas, ka Dēmetrijs savācis 54 800 grāmatu. Savukārt bizantiešu dzejnieks un gramatiķis Joannis Dzedzes (Ἰωάννης Τζέτζης) savu sholiju (paskaidrojumi, tekstoloģiskas piezīmes antīkajos tekstos) “Ievadā par Aristofana komēdijām” (Prolegomena de comoedia Aristophanis, 12. gs.) kopējo bibliotēkas krājuma apmēru mēra 490 000 grāmatās.

Jaunākie pētījumi norāda, ka Aleksandrijas bibliotēkā noteikti neglabāja miljoniem grāmatu, kā nereti tiek apgalvots, un pat ne 700 000 vai 500 000 manuskriptu ruļļu. Analizējot dažādus faktus, piemēram, ņemot vērā gan to, cik pavisam autoru varēja būt aktīvi hellēnisma periodā un iepriekš, cik liels būtu viņu aptuvenais sarakstīto darbu apjoms, kā arī, salīdzinot ar antīkās senatnes citu lielāko bibliotēku, piemēram, Pergamā vai Romā, krājuma apjomu, zinātnieki lēš, ka Aleksandrijas bibliotēkā glabājās aptuveni 30 000 līdz 40 000 manuskriptu ruļļu.

Gan Maķedonijas grieķu Ptolemaju (Πτολεμαῖοι) dinastijas valdīšanas laikā (4. gs.–1. gs. p. m. ē.), gan arī Romas impērijas laikā Aleksandrija bija nozīmīgs grieķu literatūras un kultūras centrs. Mūzām veltītais templis nebija tikai reliģiska celtne, tajā dzīvoja, mācīja un nodarbojās ar pētniecību sava laika izcilākie intelektuāļi. Daudzējādā ziņā Aleksandrijas Muzejs bija līdzīgs mūsdienu zinātniskajām institūcijām. Vispilnīgāko līdz mūsdienām saglabājušos aprakstu par Aleksandrijas Muzeju sniedz sengrieķu ģeogrāfs un vēsturnieks Strabons savā darbā “Ģeogrāfija” (Geographia, ēru mija), rakstot, ka valdnieku pils kompleksa daļa ir arī Muzejs, ka tajā ir pastaigu vieta un ar sēdvietām aprīkota zāle, kā arī liela telpa, kurā atrodas gramatiķu (φιλολόγων ἀνδρῶν, burtiski 'vārdu mīloši vīri', 'filologi'), kas ir Muzeja personāls, kopīga ēdamzāle. Šai kopienai (συνόδῳ) ir arī kopīga nauda. Un arī priesteris, kuru Muzejam kādreiz iecēla valdnieki, bet tagad – Cēzars. Strabons Aleksandrijā uzturējās no 24. līdz 19. gadam p. m. ē. Kā jau Strabons min, Muzejs sākotnēji atradās Ēģiptes valdnieku, bet vēlāk Romas imperatora pakļautībā, Muzejā strādājošajiem pētniekiem tika maksātas algas.

Bibliotēkas galvenā funkcija bija nodrošināt literārā mantojuma uzkrāšanu, kataloģizēšanu un saglabāšanu, kā arī mantojuma pieejamību Muzeja pētniekiem. Aleksandrijas Muzejā pētniecība notika dažādās mākslu un zinību jomās, piemēram, astronomijā, matemātikā, retorikā, plaši tika analizēta dzeja.

Zināms, ka Aleksandrijas bibliotēkā 3. un 2. gs. p. m. ē. strādāja vairāki slaveni izglītoti vīri, piemēram, pats pirmais Aleksandrijas bibliotēkas bibliotekārs Zēnodots (Ζηνόδοτος), kurš sakārtoja Homēra (Ὅμηρος) tekstus, dzejnieks Kallimahs, kurš ap 245. gadu p. m. ē. sistematizēja bibliotēkas krājumu pēc autoriem un tēmām, tādējādi kļūstot par pirmo bibliogrāfu, Rodas Apollonijs (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος), kurš sarakstīja mitoloģisko poēmu “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. pirmā puse p. m. ē.), Eratostens no Kirēnes (Ἐρατοσθένης ὁ Κυρηναῖος), kurš pirmais diezgan precīzi aprēķināja zemes apkārtmēru, kļūdoties tikai par dažiem simtiem kilometru, Bizantijas Aristofans (Ἀριστοφάνης ὁ Βυζάντιος) – autors teorijai par sengrieķu valodas diakritiskajām zīmēm, akcentu un pirmais, kurš dzejas tekstu sadalīja rindās, kā arī Aristarhs no Samotrāķijas (Ἀρίσταρχος ὁ Σαμόθραξ) – Homēra epu nozīmīgākā izdevuma sastādītājs un komentētājs, bibliotēkas galvenais bibliotekārs.

Ptolemaja VIII Euergeta (Πτολεμαίος Εὐεργέτης) valdīšanas laikā (145.–116. gads p. m. ē.) bija vērojams bibliotēkas noriets. Aleksandriju pameta Aristarhs, arī daudzi citi pētnieki, piemēram, Dionīsijs Trāķietis (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ), kurš tiek uzskatīts par zinātniskās gramatikas pamatlicēju Rietumu pasaulē. Par to, ka bibliotēka šajā laikā tomēr turpināja pastāvēt, liecina Cicerona (Marcus Tulius Cicero) laikabiedra Didima Halkendera (Δίδυμος Χαλκέντερος) darbi. Viņš rakstīja par daudziem sengrieķu dzejniekiem un prozas autoriem.

Spriežot pēc zinātniskajiem darbiem, kas tika izstrādāti Aleksandrijā, ir pamats domāt, ka bibliotēkas krājums aptvēra visu sengrieķu literatūru.

Romas impērijas laikā bibliotēkas nozīme būtiski mazinājās finansējuma un atbalsta trūkuma dēļ. Nav liecību par Muzeja darbību pēc 260. gada.

Mūsdienu zinātnieki ir vienisprātis, ka Aleksandrijas bibliotēkas krājums, kas glabājās Aleksandrijas muzejā, kā arī tā krājuma daļa, kas glabājās Serapeionā, gāja bojā dažādos laikos.

Aleksandrijas muzeja bibliotēkas bojāeja tiek saistīta ar 48. gadā p. m. ē. notikušo ugunsgrēku, par kuru vēsta vairāki Romas impērijas laika autori. Serapeiona bibliotēka turpināja pastāvēt līdz pat 4. gs. Kad kristietība kļuva par vienīgo Romas impērijā atzīto reliģiju, imperators Teodosijs I (Theodosius) izdeva dekrētu par Aleksandrijas tempļu nojaukšanu (391. gadā). Rezultātā pilnībā tika nopostīts un izlaupīts arī Serapisa templis. Vairāku 4. un 5. gs. baznīcas vēstures autoru (piemēram, Sokrata Sholastiķa (Σωκράτης ὁ Σχολαστικός) “Baznīcas vēsturē” (Ἐκκλησιαστική Ἱστορία), ap 439. gadu) liecībās minēts, ka Serapeiona iznīcināšana notika Aleksandrijas tā laika patriarha Teofila (Θεόφιλος) vadībā.

Nākamo divu gadsimtu gaitā Aleksandrijas intelektuālā vide pakāpeniski mainījās, tajā sāka valdīt kristīgās ticības mācība un zinības, bet par Aleksandrijas Muzeju un tā bibliotēkām nekas vairs netika dzirdēts. Ziņas par apjomīgā Aleksandrijas grāmatu krājuma turpmāko likteni ir pretrunīgas un mazticamas.

Arheoloģisku liecību par Aleksandrijas bibliotēkas atrašanās vietu nav.

Lai arī drošticamas informācijas par Aleksandrijas bibliotēku ir ārkārtīgi maz, renesanses laikā un vēlāko gadsimtu gaitā tā kļuvusi teju par arhetipisku zināšanu un kultūras krātuves simbolu. Mūsdienu populārajā kultūrā Aleksandrijas bibliotēka tiek attēlota vēsturiskos romānos, piedzīvojumu prozā un vismaz divās mākslas filmās: “Kleopatra” (Cleopatra, 1963) un “Agora” (Agora, 2009). Filma “Agora” veltīta Romas impērijas laika filozofei neoplatoniķei, matemātiķei un astronomei Aleksandrijas Hipatijai (Ὑπᾰτία ἡ Ἀλεξάνδρεῖα), kura, saskaņā ar filmas sižetu, bija pētniece un skolotāja Aleksandrijas Muzejā. Filma izpelnījusies asu kritiku par vēstures faktu sagrozīšanu. Zināms, ka gan Aleksandrijas Muzejs, gan arī bibliotēka bija beiguši pastāvēt ilgi laiku pirms Hipatijas un viņas tēva matemātiķa Teona (Θέων ὁ Ἀλεξανδρεύς) dzīves laika 4. gadsimtā.