Apzīmējums aizgūts no Aleksandrijas nosaukuma. Vārdu "gramatiķis" (no grieķu γραμματικός) aleksandrieši lietoja, lai apzīmētu literatūras un visu ar to saistīto zinību pētnieku un vienlaikus arī skolotāju. Aleksandrijas gramatiķu darbība neaprobežojās tikai ar gramatiku mūsdienu izpratnē, sākotnēji tā pat to neietvēra, ņemot vērā, ka gramatika kā valodas izpētes virziens radās tikai 1. gs. p. m. ē.

Aleksandrijas gramatiķu darba vieta Aleksandrijas bibliotēka bija daļa no plašākas mākslu un zinību institūcijas – Aleksandrijas muzeja (Μουσεῖον τῆς Ἀλεξανδρείας). Aleksandrijas bibliotēka tika nodibināta Maķedonijas grieķu Ptolemaju (Πτολεμαῖοι) dinastijas valdīšanas laikā (4. gs.–1. gs. p. m. ē.) Aleksandrijā, kas tobrīd bija nozīmīgs hellēnisma laikmeta kultūras centrs. Rietumu pasaulē pirmo gramatiķu sākotnējais uzdevums bija pētīt bibliotēkas manuskriptus, lai veiktu to klasifikāciju. Tekstu izpēte, to atjaunošana, komentēšana, sakārtošana, tulkošana un izdošana lika pamatus filoloģijas zinātnei.

Aleksandrijas gramatiķi veica sengrieķu literatūras paraugu, jo īpaši Homēra (Ὅμηρος) eposu, izvērtēšanu. Viņu darba galvenais mērķis bija sagatavot un saglabāt sengrieķu pasaules nozīmīgākos literāros pieminekļus tādā formā, lai tie būtu lasāmi un saprotami kā pašiem, tā arī vēlāko gadsimtu paaudzēm. Tas nozīmēja gan šo literāro darbu kolekcionēšanu, gan sakārtošanu un izskaidrošanu, kur, viņuprāt, tas bija nepieciešams, gan arī komentāru sagatavošanu par autoriem un viņu darbiem, kā arī diskusijas par autorību. Lai veiktu šo darbu, Aleksandrijas gramatiķiem bija vajadzīgas plašas zināšanas. Šis nosacījums rosināja dažādu zinātnes nozaru rašanos, piemēram, gramatika, prosodija, leksikogrāfija, mitoloģija un arheoloģija.

Aleksandrijas gramatiķu intelektuālās darbības sākums tiek datēts ar 3. gs. p. m. ē. – laiku, kas saistās ar Grieķijas pilsētvalstu krišanu, izveidojoties un izplešoties Maķedonijas lielvalstij. Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) sabiedrotais un sekotājs Ptolemajs Sotīrs (Πτολεμαῖος Σωτήρ, burtiski ‘Ptolemajs Glābējs’) savā valdīšanas laikā (ap 323.–282. gadu p. m. ē.) ap sevi pulcināja izcilus intelektuāļus, nodrošinot visus priekšnosacījumus, lai viņi varētu pilnībā nodoties literatūras un filozofijas studijām. Sava drauga Atēnu oratora, valstsvīra un filozofa Dēmetrija no Faliro (Δημήτριος ὁ Φαληρεύς) iedvesmots Ptolemajs Sotīrs lika pamatus Aleksandrijas bibliotēkai un rosināja dedzīgu visu rakstīto literāro darbu uzmeklēšanu, rezultātā izveidojot ievērojamu manuskriptu kolekciju. Savu izglītoto vīru vajadzībām viņš uzbūvēja Aleksandrijas muzeju, kur viņi dzīvoja, studēja, pētīja un mācīja. Šis muzejs daudzējādā ziņā bija līdzīgs mūsdienu universitātei.

Ptolemaja Sotīra uzsākto darbu turpināja viņa pēcteči. 

Attiecībā uz Aleksandrijas muzeja zinātnisko darbību un ietekmi tiek lietots arī termins "aleksandriešu skola". Šīs skolas pastāvēšanu iespējams iedalīt divos posmos. Pirmais posms aptver periodu no Ptolemaju dinastijas nostiprināšanās līdz Ēģiptes nonākšanai Romas pakļautībā (no aptuveni 306. gada p. m. ē. līdz 30. gadam). Otrs posms ietver laiku no 30. gada līdz 642. gadam, kad Aleksandriju iekaroja arābi. Aleksandrijas gramatiķi darbojās aleksandriešu skolas pastāvēšanas pirmajā posmā. Ptolemaju dinastijas laikā Aleksandrija bija teju vienīgais izteikti literāras darbības centrs Rietumu pasaulē. Aleksandriešu skolas galvenā misija bija saglabāt un turpināt attīstīt Senās Grieķijas kultūru jaunajos apstākļos. Īsi pirms kristietības ēras sākuma aleksandriešu skola sāka zaudēt savu individualitāti un nozīmi. Daļēji tas bija saistīts ar jaunu literārās darbības centru rašanos Rodas salā, Sīrijā un citviet. Otrajā tās pastāvēšanas posmā skola kļuva par neoplatonisma, kā arī gnostiķu un pirmo baznīcas tēvu reliģiskās filozofijas centru.

Aleksandrijas bibliotēkā gadsimtu gaitā darbojās daudzi gramatiķi. Par ievērojamākajiem tiek uzskatīti: pats pirmais Aleksandrijas bibliotēkas bibliotekārs Zēnodots (Ζηνόδοτος), dzejnieks Kallimahs, kurš ap 245. gadu p. m. ē. sakārtoja bibliotēkas krājumu pēc autoriem un tēmām, tādējādi kļūstot par pirmo bibliogrāfu, Bizantijas Aristofans (Ἀριστοφάνης ὁ Βυζάντιος) – autors teorijai par sengrieķu valodas akcentu, Homēra epu nozīmīgākā izdevuma sastādītājs Aristarhs no Samotrāķijas (Ἀρίσταρχος ὁ Σαμόθραξ). Pieminēšanas vērti ir arī Aristarha skolnieks Dionīsijs Trāķietis (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ), kas tiek uzskatīts par zinātniskās gramatikas pamatlicēju Rietumu pasaulē, un Cicerona (Marcus Tulius Cicero) laikabiedrs Didims Halkenders (Δίδυμος Χαλκέντερος), kas rakstījis par daudziem sengrieķu dzejniekiem un prozas autoriem.

Aleksandrijas gramatiķu ievērojamākie sasniegumi saistīti ar Homēra eposu pētniecību. Zēnodots, Bizantijas Aristofans, Aristarhs, Dionīsijs Trāķietis bija Homēra pētnieki. Viņu darba rezultāts ir "Īliada" (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un "Odiseja" (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) tādā formā, kādā tās lasāmas šodien. Viņi bija pirmie, kas, konstatējot atšķirības starp abiem eposiem, izteica pieņēmumu, ka tos nav sarakstījis viens un tas pats autors. Aleksandrijas gramatiķi pētīja arī Hēsioda (Ἡσίοδος) darbus, Pindara (Πίνδαρος) un citu arhaiskā perioda sengrieķu dzejnieku dzeju, kā arī klasiskajā periodā Atēnās sarakstīto drāmu. Viņi risināja ortogrāfijas un prosodijas jautājumus, sastādīja komentārus, recenzijas, sarakstus, katalogus un atsevišķu literāro žanru izcilāko autoru kanonus (no grieķu κανών, kanon, burtiski ‘taisns stienis’). Ideja par kanonu veidošanu tiek piedēvēta Aristarham un Bizantijas Aristofanam. Pateicoties Aleksandrijas gramatiķiem, sengrieķu literatūras izcilākie darbi ir nonākuši līdz mūsdienām, turklāt tie saglabājušies lasāmā un saprotamā formā.

Aleksandrijas gramatiķu darbs ievērojams arī tāpēc, ka tas rosināja pētījumus daudzās citās zinātnēs, jo īpaši dabas zinātnēs, ģeogrāfijā, vēsturē.

Aleksandrijas gramatiķu bibliogrāfiskie darbi nav saglabājušies. Līdz mūsdienām nonācis tikai viens Aleksandrijas gramatiķu darbs par gramatiku: Dionīsijam Trāķietim piedēvētā “Gramatika” (Τέχνη γραμματική, 2. gs. p. m. ē.). Nozīmīgākā liecība par viņu darbu ir sholijas (tekstoloģiskās piezīmes), kas lasāmas uz antīko tekstu manuskriptu malām, kas ir nonākušas arī līdz mūsdienām. Zināms, ka Kallimahs sarakstīja nozīmīgu bibliogrāfisku darbu “Tabulas” (Πίνακες, 3. gs. p. m. ē.): pārskatu ar komentāriem par autoriem un darbiem, kādi glabājās Aleksandrijas bibliotēkā. Aristarhs tiek uzskatīts par daudzu gramatikas jēdzienu autoru.