Praktiskā leksikogrāfija veidojusies jau no pirmo primitīvo vārdnīcu sastādīšanas 1. gt. p. m. ē., piemēram, Ķīnā, Indijā, Ēģiptē, Grieķijā (vārdnīcu priekšteči bija dažādi vienvalodas vai divvalodu vārdu saraksti jau 3.–2. gt. p. m. ē., piemēram, šumeru vai šumeru-akadiešu, ķīniešu). 1. gt. vārdnīcās apkopota literāro valodu, piemēram, sanskrita, sengrieķu leksika, jo runātie dialekti ievērojami atšķīrās. Sākotnēji divvalodu vārdnīcas pamatā bija pasīvā tipa: avotvaloda – kāda no reģiona attīstītajām valodām, bet mērķvaloda – dzimtā valoda. Eiropā leksikogrāfijas attīstībā svarīga loma ir nacionālo literāro valodu veidošanās procesam un latīņu valodas izmantošanas pakāpeniskam samazinājumam pēcrenesanses laikā: sākotnēji tulkojošās vārdnīcas bija ar latīņu valodu kā avotvalodu, vēlāk (16. gs.) – arī ar jauno valodu un latīņu valodu kā mērķvalodu vai divu vai vairāku jauno valodu vārdnīcas. 16. gs. pilnveidojās tipogrāfijas tehnika un vārdnīcas varēja izdot lielākos metienos un ar atbilstošākiem burtiem – īpaši sasniegumi bija Parīzes izdevējam un leksikogrāfam Robēram Etjēnam (Robert Estienne). Pakāpeniski vārdnīcas kļuva par autoritatīvām leksikas kopuma atspoguļotājām, kas sekmēja valodas standartizāciju un kultūru. Liela nozīme bija zinātnisko biedrību (zinātņu akadēmiju) izstrādātajām skaidrojošajām vārdnīcām: itāliešu (Vocabolario degli Accademici della Crusca, 1612), franču (Dictionnaire de l’Académie française, 1694) spāņu (Diccionario de la lengua castellana / Diccionario de autoridades, 1726‒1739), krievu (Словарь Академии Российской, 1789‒1794). 19. gs. leksikogrāfijā veidojās jauni principi: vārdnīcām jāatspoguļo leksikas vēsturiskā attīstība, arī atsevišķu vārdu semantiskā un formālā attīstība, vārdnīcās jāiekļauj maksimāli plašāks vārdu krājums (šādu pieeju sekmēja salīdzināmi vēsturiskā valodniecība). Šos principus viens no pirmajiem izvirzīja vācu leksikogrāfs Francs Ludvigs Karls Frīdrihs Pasovs (Franz Ludwig Carl Friedrich Passow) 1812. gadā, plānojot darbu pie grieķu valodas vārdnīcas; līdzīgas nostādnes 1857. gadā formulēja garīdznieks un dzejnieks Ričards Čenevikss Trenčs (Richard Chenevix Trench) Londonas Filoloģijas biedrībā (London Philological Society), analizējot angļu vārdnīcu trūkumus un izsakot ieteikumus turpmākam darbam: galvenais ir reģistrēt pilnīgi visas rakstos sastopamās leksikas vienības. Uz šādiem metodoloģiskajiem pamatiem 19. gs. tika uzsākti lielākie leksikogrāfijas projekti: brāļu Jākoba un Vilhelma Grimmu (Jacob Ludwig Karl Grimm, Wilhelm Carl Grimm) “Vācu valodas vārdnīca” (Deutsches Wörterbuch), kuras izstrādi sāka 1838. un pabeidza 1961. gadā; Džeimsa Augusta Henrija Mareja (James Augustus Henry Murray) izplānotā “Lielā Oksfordas vārdnīca” (Oxford English Dictionary, 1857‒1928) un “Nīderlandiešu valodas vārdnīca” (Woordenboek der Nederlandsche Taal), kas ir vislielākā iespiestā vārdnīca – gandrīz 150 gadu ilgais darbs noslēdzās 1998. gadā. Šīs un vairākas citas, piemēram, Noas Vebstera (Noah Webster) “Amerikas angļu valodas vārdnīca” (American Dictionary of the English Language), Vladimira Dala (Владимир Иванович Даль) “Dzīvās lielkrievu valodas skaidrojošā vārdnīca” (Толковый словарь живого великорусского языка), “Zviedru akadēmiskā vārdnīca” (Svenska Akademiens Ordbok) un 28 sējumu “Dāņu valodas vārdnīca” (Ordbog over det danske Sprog), ir vēsturiskās vārdnīcas, kas kalpoja par pamatu arī citu, mazāka apjoma vārdnīcu sastādīšanai. Novatoriska bija Pītera Marka Rožē (Peter Mark Roget) izstrādātā tematiskā vārdnīca “Angļu valodas vārdu un vārdkopu tēzaurs” (Thesaurus of English Words and Phrases, Classified and Arranged So as to Facilitate the Expression od Ideas and Assist in Literary Composition, 1852), kas kalpoja arī kā sinonīmu vārdnīca.
19. gs. otrajā pusē Rietumeiropā un ASV vārdnīcas un enciklopēdijas pamazām kļuva populāras plašākās tautas masās, gadsimta beigās izstrādātas speciālās nozarvārdnīcas. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, strauji paplašinājās izglītības sistēma, ASV iebraukušajiem imigrantiem bija nepieciešams labi apgūt angļu valodu, salīdzināmās valodniecības atklājumi, zinātnes un tehnikas attīstība, kas radīja tūkstošiem jaunu terminu. Pieprasījums sekmēja jaunu specializētu izdevniecību rašanos un vārdnīcu tipu lielāku daudzveidību. 20. gs. 40. gados aktivizējās pedagoģiskā leksikogrāfija – Alberts Sidnijs Hornbijs (Albert Sydney Hornby) ar kolēģiem izstrādāja angļu valodas skaidrojošo vārdnīcu ārzemniekiem (Advanced Learner’s Dictionary, 1948). Liela nozīme bija pirmajai starptautiskajai leksikogrāfijas konferencei Blūmingtonā (ASV) 1960. gadā un pirmajai starptautiskajai leksikogrāfijas enciklopēdijai trīs sējumos (Wörterbucher. Ein internationales Handbuch zur Lexicographie/Dictionaries. An International Encyclopedia of Lexicography/Encyclopédie internationale de lexicograpie, 1989–1991).