Mūsdienu leksikogrāfija ir dažādu vārdnīcu, enciklopēdiju un citu uzziņu avotu sastādīšanas prakses un teorijas nozare, kas izmanto lielu valodas korpusu, datubāzes un elektroniskus rīkus valodas materiāla ieguvei, kārtošanai un primārajai leksikas vienību semantikas noskaidrošanai. Tai ir virkne svarīgu funkciju, piemēram, sabiedrības garīgās un materiālās kultūras valodiskais atspoguļojums, dzimtās valodas un svešvalodu apguve, starptautiskas komunikācijas (toskait tulkošanas) un zinību pārneses nodrošināšana u. c. Leksikogrāfiju parasti iedala vispārīgajā un speciālajā. Leksikogrāfija ir cieši saistīta ar vairākām nozarēm, pirmkārt, ar leksikoloģiju, jo abām valodniecības nozarēm ir viens pētīšanas objekts – vārds, tā nozīme, lietošana un izcelsme, kā arī ar informācijas tehnoloģiju, izveidojot jaunu leksikogrāfijas nozari – elektronisko leksikogrāfiju (e-lexicography). Interneta laikmetā strauji pieaug elektronisko, ar tīmeklī rodamo resursu izmantošanu saistīto uzziņu līdzekļu izstrāde un lietojums.

Praktiskā leksikogrāfija jeb vārdnīcu un citu uzziņu līdzekļu sastādīšanas prakse nodarbojas ar konkrētu vārdnīcu plānojumu, sagatavošanas metodiku un praktisko darbu (leksikas materiāla ieguvi, kārtošanu, šķirkļu rakstīšanu un rediģēšanu). Vardnīca ir darba instruments, tāpēc viens no galvenajiem leksikogrāfu uzdevumiem ir izstrādāt vārdnīcu, kas apmierina mērķgrupas lietotājus ar savu funkcionalitāti: vajadzīgo saturu un racionālu uzbūvi – izkārtojumu, kas ļauj maksimāli ātri iegūt nepieciešamo informāciju. Praktiskajā leksikogrāfijā ietilpst virkne saistītu darbību, no kurām būtiskākās ir šādas:

1) vārdnīcas potenciālo lietotāju īpatnību (piemēram, lingvistiskās un nelingvistiskās lietpratības) un vajadzību noskaidrošana;

2) vārdnīcas potenciālo lietotāju īpatnību (piemēram, lingvistiskās un nelingvistiskās lietpratības) un vajadzību noskaidrošana;

3) vārdnīcas komunikatīvās un izziņas funkcijas apjoma noteikšana;

4) vārdnīcas komponentu izvēle un sakārtojums;

5) piemērota strukturējuma izvēle informācijas atspoguļojumam vārdnīcā (piemēram, kopu un iedalījuma struktūra, makrostruktūra, mikrostruktūra un mijnorāžu struktūra);

6) vārdu, vārdkopu un afiksu atlase iekļaušanai šķirkļu kopumā;

7) šķirkļa vārdu formas izvēle;

8) vārdu izrunas (arī variantu) noteikšana;

9) semantikas strukturējums;

10) definīciju rakstīšana, kārtošana un saskaņošana;

11) šķirkļa vārdu un izrunas stilistisko un dialektālo norāžu izveide;

12) ilustratīvo piemēru atlase;

13) ekvivalentu (atbilsmju) izvēle divvalodu un daudzvalodu vārdnīcās;

14) vārdkopu, vārdu savienojumu un piemēru tulkošana divvalodu un daudzvalodu vārdnīcās;

15) lietotājiem nepieciešamās informācijas iegūšana struktūras un optimālāko veidu izplānošanai iespiestajās un elektroniskajās vārdnīcās.

Līdz ar to leksikogrāfija iekļauj arī vārdnīcu raksturojumu pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, pēc apjoma, leksikas atlases vai izkārtojuma.

Leksikas materiāla ieguve ir viens no svarīgākajiem vārdnīcas sastādītāju uzdevumiem. Senāk (galvenokārt – pirms korpusā balstītu vārdnīcu izstrādes) leksikas materiālu veidoja ekscerpti no rakstu avotiem (kartītes), kurus kārtoja pēc vārdiem un to nozīmēm. Kopš 20. gs. 80. gadiem kartīšu sistēmu pakāpeniski nomaina elektroniskie korpusi, datubāzes un dažādi digitalizētu tekstu kopumi, kas pietiekami pārliecinoši pierāda leksisko vienību reālu lietojumu un palīdz konstatēt šā lietojuma īpatnības. Elektroniskie resursi un speciālā programmatūra atvieglo materiāla kārtošanu, ir pieejamas arī vārdnīcas šķirkļu rakstīšanas programmas.

Praktiskā leksikogrāfija netieši veic arī sabiedriski svarīgas funkcijas, piemēram, nodrošina valodu apguves (gan dzimtās, gan svešvalodu) leksiskā materiāla pieejamību, sniedz valodas vārdu krājuma aprakstu un normatīvo regulējumu (galvenokārt ar skaidrojošajām vārdnīcām), palīdz īstenot komunikāciju starp dažādu valodu runātājiem (galvenokārt ar tulkojošajām vārdnīcām), sekmē leksikas izpēti (ar etimoloģijas, izlokšņu u. tml. vārdnīcām).

Daudzus gadsimtus leksikogrāfijas attīstība balstījās uz vārdnīcu sastādīšanas prakses atziņām, piemēram, šķirkļu kārtošanu pēc tematiskā principa aizstāja kārtošana pēc alfabēta, pakāpeniski ieviesās dažādu gramatisku un stilistisku norāžu un labu literāro darbu piemēru izmantošana. Angļu rakstnieks un leksikogrāfs Semjuels Džonsons (Samuel Johnson) bija viens no pirmajiem, kas skaidrojošās vārdnīcas izstrādi sāka ar publicētu plānu (1747), kurā iztirzātas vārdnīcas ieceres un aprakstīta tālaika valodas situācija. Lai arī 18. gs. leksikogrāfijā valdīja normatīvas tendences un etimoloģijas zinātne bija attīstības sākumstadijā, S. Džonsona vārdnīcai bija liela ietekme. Valodniecības, īpaši leksikoloģijas un semasioloģijas, attīstība sekmēja objektīvāku un zinātniskāku valodas materiāla atspoguļojumu vārdnīcās. Savukārt vārdnīcas, īpaši sākot ar 19. gs., kļuva par svarīgu valodu pētniecības faktiskā materiāla avotu. Vārdnīcu sastādīšanā būtiska bija arī dominējošo filozofisko strāvojumu ietekme, piemēram, pozitīvisma uzskati 19. gs. Rietumeiropas leksikogrāfijā un strukturālisma vai kontekstuālisma skola 20. gs.

Teorētiskā leksikogrāfija (vārdnīcu pētniecība, metaleksikogrāfija), kas izveidojās 20. gs. otrajā trešdaļā, pievēršas jautājumiem, kas cieši saistīti ar leksikogrāfijas praksi un uzziņu literatūras izmantošanu: vārdnīcu vēsture; vārdnīcu tipoloģija; vārdnīcu kritika; vārdnīcu struktūra; vārdnīcu izmantošana.

Sākotnēji galvenā uzmanība bija pievērsta vārdnīcu tipoloģijai, pēc tam – vārdnīcu struktūrai. Teorētiskās diskusijas ļāva leksikogrāfijas praktiķiem kritiski aplūkot vārdnīcu saturu un informācijas pasniegšanas veidus: gan tādus, kas sekmēja, gan tos, kas kavēja piekļuvi informācijai. Tas deva iespēju uzlabot vārdnīcas. Līdzšinējā pētniecībā var izdalīt vispārīga un speciāla rakstura apakšvirzienus:

1) vārdnīcu vispārīgā tipoloģija un mūsdienu pārmaiņas tajā;

2) vārdnīcas struktūras (piemēram, makrostruktūras un mikrostruktūras, arī ievaddaļas un pielikumu) izveidošanas principi dažādās vidēs;

3) vārdnīcā sniegtās informācijas optimāla sasaiste (piemēram, mijnorāžu sistēmas izstrāde);

4) lingvistiskās un nelingvistiskās informācijas samēra noteikšana vārdnīcā;

5) leksiskās sistēmas atspoguļojums un atsevišķu leksikas vienību un semantisko lauku sakari;

6) vārda nozīmes attīstība un semantisko pārmaiņu (nianšu) reģistrēšana;

7) leksikas un citu valodas līmeņu (piemēram, gramatikas) ciešais sakars un tā atspoguļojums vārdnīcā;

8) vārdnīcas lietotāju vajadzību optimāls risinājums un lietotāju prasmju pilnveidošana;

9) leksikogrāfu izglītība;

10) vārdnīcu kritika (vērtēšanas principi un kritēriji);

11) vārdnīcu attīstības vēsture;

12) elektroniskās leksikogrāfijas galvenās problēmas (korpusa veidošana un izmantošana leksikogrāfiskiem mērķiem, informācijas meklēšanas efektivitāte, valodas materiāla ieguves un apstrādes rīki).

Teorētiskā leksikogrāfija izstrādā vārdu krājuma sistematizēšanas, analīzes un aprakstīšanas principus. Viens no svarīgākajiem principiem leksikogrāfijas teorijā ir balstīšanās uz praksi un atziņu sniegšana prakses tālākai uzlabošanai.

Par mūsdienu teorētiskās leksikogrāfijas sākotni bieži uzskata Ladislava Zgustas (Ladislav Zgusta) 1971. gada leksikogrāfijas rokasgrāmatu angļu valodā “Leksikogrāfijas rokasgrāmata” (Manual of Lexicography), lai gan virkne teorētisko jautājumu aplūkoti vēl pirms 1971. gada. Citās valodās nopietni pētījumi publicēti jau 20. gs. 40. gados, piemēram, krievu leksikogrāfa Ļeva Ščerbas (Лев Владимирович Щерба) darbs krievu valodā par vārdnīcu tipoloģiju (Опыт общей теории лексикографии), bet 1950. gadā izdots Hulio Kasaresa (Julio Casares) “Ievads mūsdienu leksikogrāfijā” (Introducción a la lexicografía moderna) spāņu valodā. Nozīmīgi impulsi leksikogrāfijas teorijas attīstībā bija vārdnīcas struktūras lomas aktualizācija 20. gs. 70. gados un datorizētas korpuslingvistikas izveidošanās un korpusu izmantošana vārdnīcu leksiskā materiāla ieguvei 80. gados. Korpusi ļauj precīzāk noskaidrot vārdu tipiskās apkaimes, vārdu savienojumus, vārdu formālās pārmaiņas, kontekstuālo semantiku, lietojuma pirmsākumus, biežumu u. c. kvantitatīvās un kvalitatīvās īpatnības. Daļa leksikogrāfu absolutizē konteksta lomu un prototipa semantiku vārda nozīmes noteikšanā. Pēc citiem uzskatiem, konteksts nevar būt vienīgais vārda nozīmes noteicējs, savukārt prototipa semantikas izmantošana praktiskos nolūkos ir ļoti problemātiska. Orhūsas Uzņēmējdarbības augstskolas pētnieki Svena Olafa Poulsena (Sven Olaf Poulsen) un Henninga Bergenholca (Henning Bergenholtz) vadībā izstrādāja funkcionālās leksikogrāfijas teoriju, kuras pamatā ir atziņa, ka galvenais uzsvars ir uz vārdnīcas funkcijām: 1) komunikatīvo, kas balstās uz tekstiem, 2) zināšanu ieguvi (izziņu), kas balstās uz plašākas vai šaurākas nozares zināšanu kopumu. Vispārinot, vārdnīca ir līdzeklis, kas sniedz specifisku palīdzību specifiskam lietotājam specifiskā situācijā.

Ļoti svarīga ir vārdnīcu vēstures deskriptīvā rakstura pētījumu papildināšana ar analītiskiem komponentiem. Vārdnīcu kritikas metodoloģijas pilnīgošana paredz ne vien kļūdu meklēšanu un labošanu, bet arī vispārinātas atziņas un lietpratīgus ieteikumus. Analītiska vārdnīcu kritika ļauj konstatēt būtiskākās problēmas. Vārdnīcu lietotāju vajadzību analīzē (līdz 20. gs. 70. gadiem lietotāji būtībā pielāgojās leksikogrāfu izstrādātajai sistēmai) nepietiek ar profesionālu leksikogrāfu recenzijām, ir nepieciešams arī lietotāju vērtējumu detalizēts apkopojums.

Praktiskā leksikogrāfija veidojusies jau no pirmo primitīvo vārdnīcu sastādīšanas 1. gt. p. m. ē., piemēram, Ķīnā, Indijā, Ēģiptē, Grieķijā (vārdnīcu priekšteči bija dažādi vienvalodas vai divvalodu vārdu saraksti jau 3.–2. gt. p. m. ē., piemēram, šumeru vai šumeru-akadiešu, ķīniešu). 1. gt. vārdnīcās apkopota literāro valodu, piemēram, sanskrita, sengrieķu leksika, jo runātie dialekti ievērojami atšķīrās. Sākotnēji divvalodu vārdnīcas pamatā bija pasīvā tipa: avotvaloda – kāda no reģiona attīstītajām valodām, bet mērķvaloda – dzimtā valoda. Eiropā leksikogrāfijas attīstībā svarīga loma ir nacionālo literāro valodu veidošanās procesam un latīņu valodas izmantošanas pakāpeniskam samazinājumam pēcrenesanses laikā: sākotnēji tulkojošās vārdnīcas bija ar latīņu valodu kā avotvalodu, vēlāk (16. gs.) – arī ar jauno valodu un latīņu valodu kā mērķvalodu vai divu vai vairāku jauno valodu vārdnīcas. 16. gs. pilnveidojās tipogrāfijas tehnika un vārdnīcas varēja izdot lielākos metienos un ar atbilstošākiem burtiem – īpaši sasniegumi bija Parīzes izdevējam un leksikogrāfam Robēram Etjēnam (Robert Estienne). Pakāpeniski vārdnīcas kļuva par autoritatīvām leksikas kopuma atspoguļotājām, kas sekmēja valodas standartizāciju un kultūru. Liela nozīme bija zinātnisko biedrību (zinātņu akadēmiju) izstrādātajām skaidrojošajām vārdnīcām: itāliešu (Vocabolario degli Accademici della Crusca, 1612), franču (Dictionnaire de l’Académie française, 1694) spāņu (Diccionario de la lengua castellana / Diccionario de autoridades, 1726‒1739), krievu (Словарь Академии Российской, 1789‒1794). 19. gs. leksikogrāfijā veidojās jauni principi: vārdnīcām jāatspoguļo leksikas vēsturiskā attīstība, arī atsevišķu vārdu semantiskā un formālā attīstība, vārdnīcās jāiekļauj maksimāli plašāks vārdu krājums (šādu pieeju sekmēja salīdzināmi vēsturiskā valodniecība). Šos principus viens no pirmajiem izvirzīja vācu leksikogrāfs Francs Ludvigs Karls Frīdrihs Pasovs (Franz Ludwig Carl Friedrich Passow) 1812. gadā, plānojot darbu pie grieķu valodas vārdnīcas; līdzīgas nostādnes 1857. gadā formulēja garīdznieks un dzejnieks Ričards Čenevikss Trenčs (Richard Chenevix Trench) Londonas Filoloģijas biedrībā (London Philological Society), analizējot angļu vārdnīcu trūkumus un izsakot ieteikumus turpmākam darbam: galvenais ir reģistrēt pilnīgi visas rakstos sastopamās leksikas vienības. Uz šādiem metodoloģiskajiem pamatiem 19. gs. tika uzsākti lielākie leksikogrāfijas projekti: brāļu Jākoba un Vilhelma Grimmu (Jacob Ludwig Karl Grimm, Wilhelm Carl Grimm) “Vācu valodas vārdnīca” (Deutsches Wörterbuch), kuras izstrādi sāka 1838. un pabeidza 1961. gadā; Džeimsa Augusta Henrija Mareja (James Augustus Henry Murray) izplānotā “Lielā Oksfordas vārdnīca” (Oxford English Dictionary, 1857‒1928) un “Nīderlandiešu valodas vārdnīca” (Woordenboek der Nederlandsche Taal), kas ir vislielākā iespiestā vārdnīca – gandrīz 150 gadu ilgais darbs noslēdzās 1998. gadā. Šīs un vairākas citas, piemēram, Noas Vebstera (Noah Webster) “Amerikas angļu valodas vārdnīca” (American Dictionary of the English Language), Vladimira Dala (Владимир Иванович Даль) “Dzīvās lielkrievu valodas skaidrojošā vārdnīca” (Толковый словарь живого великорусского языка), “Zviedru akadēmiskā vārdnīca” (Svenska Akademiens Ordbok) un 28 sējumu “Dāņu valodas vārdnīca” (Ordbog over det danske Sprog), ir vēsturiskās vārdnīcas, kas kalpoja par pamatu arī citu, mazāka apjoma vārdnīcu sastādīšanai. Novatoriska bija Pītera Marka Rožē (Peter Mark Roget) izstrādātā tematiskā vārdnīca “Angļu valodas vārdu un vārdkopu tēzaurs” (Thesaurus of English Words and Phrases, Classified and Arranged So as to Facilitate the Expression od Ideas and Assist in Literary Composition, 1852), kas kalpoja arī kā sinonīmu vārdnīca.

19. gs. otrajā pusē Rietumeiropā un ASV vārdnīcas un enciklopēdijas pamazām kļuva populāras plašākās tautas masās, gadsimta beigās izstrādātas speciālās nozarvārdnīcas. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, strauji paplašinājās izglītības sistēma, ASV iebraukušajiem imigrantiem bija nepieciešams labi apgūt angļu valodu, salīdzināmās valodniecības atklājumi, zinātnes un tehnikas attīstība, kas radīja tūkstošiem jaunu terminu. Pieprasījums sekmēja jaunu specializētu izdevniecību rašanos un vārdnīcu tipu lielāku daudzveidību. 20. gs. 40. gados aktivizējās pedagoģiskā leksikogrāfija – Alberts Sidnijs Hornbijs (Albert Sydney Hornby) ar kolēģiem izstrādāja angļu valodas skaidrojošo vārdnīcu ārzemniekiem (Advanced Learner’s Dictionary, 1948). Liela nozīme bija pirmajai starptautiskajai leksikogrāfijas konferencei Blūmingtonā (ASV) 1960. gadā un pirmajai starptautiskajai leksikogrāfijas enciklopēdijai trīs sējumos (Wörterbucher. Ein internationales Handbuch zur Lexicographie/Dictionaries. An International Encyclopedia of Lexicography/Encyclopédie internationale de lexicograpie, 1989–1991).

Līdz 20. gs. 80. gadiem attīstītajās valstīs leksikogrāfija bija svarīga tautsaimniecības nozare, taču informātikas straujais progress izraisīja tehnisku un sociālu apvērsumu. Milzīgi valodas korpusi un moderni tekstu ieguves un apstrādes elektroniskie rīki ļauj īstenot leksikogrāfiskos projektus daudz īsākā laikā ar mazāku darbinieku skaitu, atvieglina formālo izkārtojumu un sasniedz lielāku informatīvo precizitāti. Līdz ar to vārdnīcu izdevēji pieņem darbiniekus galvenokārt tikai uz noteiktiem projektiem. Mūsdienās vērojamas divas leksikogrāfiskās plūsmas: 1) zinātniskā, piemēram, izlokšņu (apvidvārdu) vai kāda vēsturiska perioda vārdnīcas ar valsts vai fondu finansiālu atbalstu; 2) plašākai sabiedrībai domātā, komerciālā, piemēram, skaidrojošās, tulkojošās vai krustvārdu mīklu vārdnīcas. Leksikogrāfijas attīstību galvenokārt ietekmē jaunas tendences sabiedrības komunikācijas un izziņas procesos, īpaši digitalizācija, internetizācija un sociālie tīkli. Daudzās jomās notiek pakāpeniska pāreja no iespiestiem tekstiem uz tekstiem elektroniskā vidē, kas tieši vai netieši iespaido cilvēku lingvistisko darbību un paradumus, piemēram: 1) mazinās plašākas sabiedrības interese par tradicionālajām vārdnīcām (viens no iemesliem – tiešsaistes vārdnīcu, speciālu lietotņu un tulkošanas programmatūru pieejamība); 2) sabiedrībā vērojama vēlme iegūt lingvistisko informāciju maksimāli ātri un atvieglotā formā, arī viedtālruņos.

21. gs. izveidotas t. s. brīvās tīmekļa enciklopēdijas un vārdnīcas, piemēram, “Vikipēdija” (Wikipedia) un “Vikivārdnīca” (Wiktionary), kur pēc virtuālās koprades (crowdsourcing) principa gandrīz visus šķirkļus raksta un rediģē brīvprātīgie autori (neleksikogrāfi), līdz ar to arī rakstu kvalitāte jāvērtē pašiem lasītājiem.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā leksikogrāfijā arvien lielāku ietekmi gūst angliski runājošo valstu sabiedrībās izveidojušās pretrunīgās tendences: pieaug liberālisms un mazinās normatīvā aspekta nozīme valodā, bet pastiprinās sociāli politiskais valodas “korektums”, kas rod tiešu atspoguļojumu arī leksikogrāfiskajos izdevumos. Visi šie faktori iespaido arī daudzu citu valodu runātājus un leksikogrāfus.

Leksikogrāfijā vārdnīcu sastādīšana un pētniecība nereti ir apvienota, jo daudzi leksikogrāfi (vārdnīcu sastādītāji un vārdnīcu sastādīšanas teorijas speciālisti) nodarbojas arī ar metaleksikogrāfiju. Konkrētāku leksikogrāfijas jautājumu izpētei vai uzdevumu veikšanai tiek dibināti centri, galvenokārt kā augstskolu vai zinātnisku biedrību struktūrvienības. Dažkārt leksikogrāfijas pētniecība ir apvienota ar kādu citu zinātni, piemēram, leksikoloģiju, datorlingvistiku, informātiku. 20. gs. 90. gadu vidū Eiropas leksikogrāfijas praksē un teorijā vadošā loma bija Apvienotajai Karalistei, Vācijai un Francijai, Amerikā – ASV. 21. gs. izveidojies plašs leksikogrāfijas pētniecības asociāciju un centru loks, kas aptver visus kontinentus. Lielākā daļa no tiem nodarbojas galvenokārt ar savas valsts valodu (valodām), piemēram, Vācu valodas digitālās leksikogrāfijas centrs Berlīnē (Zentrum für digitale Lexikographie der deutschen Sprache, 2019), Spānijas Karaliskās akadēmijas (Real Academia Española) Leksikogrāfijas institūts (Instituto de Lexicografía, 1993), Miroslava Krležas Leksikogrāfijas institūts (Leksikografski zavod Miroslav Krleža, 1950) Zagrebā vai Florences zinātniskā biedrība Accademia della Crusca (1583). Oksfordas Universitātes (University of Oxford) izdevniecība sekmējusi leksikogrāfijas pētniecības centru izveidi Austrālijā (kopā ar Austrālijas Nacionālo universitāti, Australian National University) un Jaunzēlandē (kopā ar Viktorijas Universitāti, Victoria University of Wellington). Starptautiski ievērojams ir Orhūsas Universitātes (Aarhus Universitet) Leksikogrāfijas centrs (Center for Leksikografi, 1996) Dānijā. Mūsdienās liela nozīme ir starptautiskiem dibinājumiem, kas sekmē informācijas izplatību un partnerattiecību veidošanu. ELEXIS (European lexicographic infrastructure) nodarbojas ar leksikogrāfijas darba koordinēšanu, partnerības sekmēšanu, leksikogrāfisko rīku un pakalpojumu piedāvāšanu, atbalstu leksikogrāfu izglītībai un pieredzes apmaiņai, ar leksikogrāfiju saistītu projektu un aptauju īstenošanu.

Katrā kontinentā ir nodibinātas leksikogrāfu asociācijas: EURALEX (European Association for Lexicography), DSNA (Dictionary Society of North America), ASIALEX (Asian Association for Lexicography), AFRILEX (African Association for Lexicography), AUSTRALEX (Australasian Association for Lexicography). Virknē valstu ir nacionālās asociācijas.

Speciālo žurnālu The International Journal of Lexicography (1988) izdod Eiropā, bet tam ir pasaules mērogs. Ziemeļamerikas leksikogrāfi izdod žurnālu Dictionaries: Journal of the Dictionary Society of North America (1979), Āzijā – Lexicography /Journal of ASIALEX/ (1997), bet Āfrikā – Lexikos (1991). Izdevniecība De Gruyter izdod ikgadēju rakstu krājumu Lexicographica / International Annual for Lexicography (1985). Turklāt tiek publicēti arī reģionālie vai atsevišķu valstu periodiskie izdevumi, piemēram, Ziemeļvalstu leksikogrāfijas asociācija (Nordisk förening för lexikografi) izdod LexicoNordica (1994), Tomskas Valsts universitāte (Национaльный исслeдовательский Тoмский госудaрственный университeт) Krievijā – Journal of Lexicography / Вопросы лексикографии (2012), Accademia della Crusca Florencē izdod Studi di Lessicografia Italiana (1979), bet Ķīnā iznāk divi žurnāli: Lexicographic Studies (1979) un Journal of Lexicography in China (2015).

Lielākā daļa leksikogrāfijas pētnieku strādā vai ir strādājuši augstskolās un zinātniskās institūcijās. Viņus var dalīt divās grupās. Pirmkārt, ievērojami pētnieki, kas paši piedalījušies vārdnīcu izstrādē: Berila Sjū Atkinsa (Beryl Sue Atkins), Džons Sinklers (John Sinclair), Toms Makarturs (Tom McArthur) un Patriks Henkss (Patrick Hanks) no Apvienotās Karalistes, H. Bergenholcs no Dānijas, Bernārs Kvemada (Bernard Quemada) un Alēns Rejs (Alain Rey) no Francijas, Lorenss Urdangs (Laurence Urdang) un L. Zgusta no ASV, Karla Marello (Carla Marello) no Itālijas u. c. Otrkārt, pētnieki, kas nav izstrādājuši vārdnīcas, piemēram, Anrī Bežuēns (Henri Béjoint) no Francijas, Reinhards Rūdolfs Karls Hartmanis (Reinhard Rudolf Karl Hartmann) no Austrijas, Francs Jozefs Hausmanis (Franz Josef Hausmann) un Herberts Ernsts Vīgands (Herbert Ernst Wiegand) no Vācijas.