Mūzu atbildībā ir iedvesma mākslā, literatūrā un zinātnē. Parasti uzskatītas par dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un titānes Mnēmosines (Μνημοσύνη) meitām.

Mūzas tiek raksturotas kā jaunas un skaistas, viņas ir Apollona (Ἀπόλλων) pavadones. Parasti tiek uzskatīts, ka mūzas ir deviņas. Tas minēts jau sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). 24. dziedājumā 60. rindiņā teikts:

“Deviņas mūzas jo koši tev dziedāja sērīgas dziesmas.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Taču par mūzu skaitu pastāv arī citas versijas. Vēlākā tradīcijā katrai mūzai piemērotas konkrētas atbildības, kas daļēji izriet no to vārdu nozīmēm. Dotā mūzu uzskaitījuma kārtība ir tāda, kāda tā atrodama sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) oriģināltekstā.

1. Klio (Κλειώ) ir vēstures mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu darbības vārdu κλέω, kleō ‘padarīt slavenu, svinēt’ un ar lietvārdu κλεῖα, kleia ‘slaveni darbi’.
2. Eiterpe (Εὐτέρπη) ir mūzikas un flautas spēles mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu priedēkli εὖ, eu ‘labs’ un darbības vārdu τέρπω, terpō ‘iepriecināt’.
3. Talija (Θάλεια) ir komēdijas mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu darbības vārdu θάλλω, thallō ‘zelt, plaukt’.
4. Melpomene (Μελπομένη) ir traģēdijas mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu darbības vārdu μέλπω, melpō ‘svinēt ar dziesmu un deju’.
5. Terpsihora (Τερψιχόρη) ir dejas un koru lirikas mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu darbības vārdu τέρπω, terpō ‘iepriecināt’ un lietvārdu χορός, choros ‘deja’.
6. Erato (Ἐρατώ) ir mīlas dziesmu mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu īpašības vārdu ἐρατός, eratos ‘skaists, apburošs’.
7. Polihimnija (Πολύμνια) ir dieviem veltīto himnu mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu priedēkli πολύ, poly ‘daudz’ un lietvārdu ὕμνος, hymnos ‘himna, oda’.
8. Urānija (Οὐρανία) ir astronomijas mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu lietvārdu οὐρανός, ūranos ‘debesis’.
9. Kalliope (Καλλιόπη) ir daiļrunības un episkās dzejas mūza, vārda izcelsme saistāma ar sengrieķu īpašības vārdu καλός, kalos ‘skaists, dižens’ un lietvārdu ὄψ, ops ‘balss’.

Paša vārda “mūza” izcelsme vēl joprojām ir neskaidra, lai gan izteiktas vairākas hipotēzes. Mūzu romiešu mitoloģijas ekvivalents tiek saglabāts tāds pats kā sengrieķu mitoloģijā, proti, latīņu musa ‘mūza’.

Pastāv divas versijas par mūzu izcelšanos. Zināmākā stāsta, ka mūzu tēvs ir Zevs un māte – Mnēmosine. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 51.–54. rindiņā:

“[..] ielīksmo Zevtēva prātu uz Olimpa kalna

Mūzas – Olimpa dieves un Aigīdas nesēja meitas.

Viņas Pīerijas kalnos reiz dzemdēja Kronīdam Zevam

Mnēmosine [..].”

(A. Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Savukārt sengrieķu dzejnieks Alkmans (Ἀλκμάν), dzīvojis ap 7. gs. p. m. ē., norādījis, ka mūzas pieder otrajai dievu paaudzei un cēlušās no Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός). Vēlāki autori mēģinājuši abas versijas apvienot, apgalvojot, ka pastāvējušas divas mūzu paaudzes – senākā no Gājas un Urāna, jaunākā no Mnēmosines un Zeva.

Senākie avoti, kuros piesauktas mūzas, ir Homēra eposi “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” un Hēsioda poēmas “Teogonija” un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 7. gs. p. m. ē.). Mūzām tiek lūgts, lai tās dzied, proti, sniedz iedvesmu dzejniekam, piemēram, eposs “Īliada” iesākts ar lūgumu mūzai, lai tā dzied par varoni Ahilleju (Ἀχιλλεύς):

“Dziedi man, dievišķā mūza, par varenā Pēleja dēla

Drausmīgām dusmām, kas postu un ciešanas ahaju dēliem

Nesa bez gala [..].”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

Antīkajā pasaulē mūzas uztvertas ne tikai kā iedvesmas devējas, bet arī kā zināšanu un atmiņu glabātājas. Mitoloģijas pētnieki to skaidro ar mūzu mātes titānes Mnēmosines vārdu, kas burtiski nozīmē ‘atmiņa’. Eposa “Īliada” 2. grāmatā 484.–486. rindiņā rakstīts:

“Sakiet man, dievišķās mūzas, kas Olimpa mitekļos esat,

Kādi šeit vadoņi grieķiem un kādi tiem valdnieki bija?

Visur jūs bijušas, dieves, un visu zināt it labi.”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

Attīstoties citiem literatūras žanriem, pārveidojās arī mūzu funkcijas – katra mūza atbild par kādu konkrētu literatūras žanru, mūziku, dejām un zinātni. Lai gan pastāv mēģinājumi mūzu funkcijas iedalīt pēc to vārdu nozīmēm, dažādos avotos tiek minētas dažādas funkcijas, tāpēc mitoloģijas pētnieki šo dalījumu uzskata vairāk par ilustratīvu, nevis definitīvu.

Mūzām piedēvētie notikumi, kas nav saistīti ar funkciju izpildi, stāsta par notikumiem, kad kāds mirstīgais uzdrošinājies izaicināt kādu no mūzām. Viens no šādiem mītiem ir par mītiskā dziesminieka Filammona (Φιλάμμων) dēlu Tamiridu (Θάμυρις). Filammons bija Apollona mazdēls, tāpēc gan pats Filammons, gan Tamirids bija apdāvināti mūzikā. Tamirids bija apguvis dziedāšanu un kitāras spēli tik labi, ka augstprātīgi lielījās – viņš dziedot un spēlējot labāk nekā mūzas. Homēra eposa “Īliada” 2. dziedājumā no 594. līdz 600. rindiņai rakstīts, ka mūzas bija tik saniknotas par šo bezkaunīgo pārdrošību, ka tās Tamiridam atņēma acu gaišumu un dievišķo balsi un lika aizmirst kitāras spēles prasmi. Vēlākā tradīcijā šim mītam attīstījusies cita versija. Tamirids izaicinājis mūzas uz dziedāšanas sacīkstēm. Ja Tamirids uzvar, viņš varēs nodoties mīlas sakariem ar visām deviņām mūzām, bet, ja mūzas uzvar, tad viņas varēs izrīkoties ar Tamiridu pēc sirds patikas. Neizbēgami Tamirids sacīkstēs zaudēja, un mūzas viņam atņēma redzi.

Vēl viens mīts ar līdzīgu raksturu ir par Ēmatijas valdnieka Pīera (Πίερος) deviņām meitām, sauktām par ēmatiadēm (Ἠμαθίδες) jeb pīeridēm (Πιερίδες). Mūzas kopā ar Apollonu bieži viesojušās Olimpa kalnā, un Apollons tur spēlējis kitāru, bet mūzas dziedājušas, un to dēvēja par mūzu kori. Valdnieka Pīera meitas arī nolēma dziedāt, lai izaicinātu mūzu kori. Dziedāšanas sacīkstes notika Helikona kalnā. Kad ēmatiades sāka dziedāt, debesis aptumšojās un neviens pat īsti nepamanīja viņas dziedam. Bet, kad dziedāja mūzu koris, debesis un zvaigznes, jūras un upes apstādināja savu ritējumu un Helikona kalns pacēlās augstāk debesīs. Ēmatiades tika sodītas par muļķīgo iedomu, ka ir labākas nekā mūzas, un tika pārvērstas par putniem. Cita mīta versija stāsta, ka sacīkstes tiesāja nimfas, un tās balsoja par labu mūzām. Ēmatiades par to sadusmojās un mēģināja mūzām uzbrukt, taču mūzas tās pārvērta par žagatām. Viena no mūzu kulta vietām atrodas Pīerijas kalnos, tāpēc viņas dažkārt arī tiek dēvētas par pīeridēm, tāpat kā valdnieka Pīera meitas.

Kāds cits mīts vēsta, ka Hēra (Ἥρα) reiz esot pierunājusi sirēnas (Σειρῆνες) izaicināt mūzas dziedāšanā. Mūzas uzvarēja, izplēsa sirēnu spalvas un izveidoja no tām sev vainagus. Šī mīta dēļ mūzas dažkārt attēlotas ar spalvām vai spalvu vainagiem.

Romiešu dzejnieks Ovidijs (Ovidius) poēmas “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. g. m. ē.) 5. grāmatā rakstījis, ka Daulidas pilsētas valdnieks Pirenejs (Πυρηνεύς) vētras laikā devis mūzām pajumti. Pirenejs saprata, ka tās ir mūzas, un slepeni aizslēdza savas pils durvis, lai tās nevarētu izkļūt. Viņš vēlējās mūzas ar varu iesaistīt dzimumaktā. Neraugoties uz Pireneja pūliņiem, mūzas aizlidoja. Pirenejs metās tām pakaļ, lecot no pils mūriem, un nositās. Ovidija poēma “Pārvērtības” ir vienīgais avots, kurā šis mūzām piedēvētais notikums aprakstīts.

Kopumā nav daudz mītu, kuros mūzas būtu iesaistītas. Tiek uzskatīts, ka mūzas kopā ar Apollonu bieži uzturējušās Olimpa kalnā, izpildot muzikālus priekšnesumus Olimpa dieviem. Īpašos gadījumos tās viesojušās arī pie mirstīgajiem, pagodinot kādu notikumu ar savām dziesmām, piemēram, Ahilleja bēru dienā mūzas izpildījušas sēru dziesmas. Dažkārt mūzas reprezentētas kā jaunavas, taču dažādi avoti norāda, ka viņām bijuši bērni, kas parasti bija apdāvināti mūzikā, piemēram, Kalliopes dēli Orfejs (Ὀρφεύς) un Lins (Λῖνος).

Mūzu atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. Mūzas atveidotas uz vāžu gleznojumiem, mozaīkās, gleznās, gobelēnos, ciļņos un statujās. Mūzas attēlotas kā jaunas sievietes, rokās tām mēdz būt mūzikas instrumenti, mugurā gari hitoni, galvā parasti pieticīgi vainagi, kroņi vai matu lentas. Mūzas var būt atainotas gan stāvus, gan sēdus pozīcijā, gan dejā pa vienai, gan noteiktā grupā vai visas kopā, piemēram, 1. gs. p. m. ē. mozaīka ar visu deviņu mūzu portretiem mūsdienās atrodas Kosas Arheoloģiskajā muzejā (Αρχαιολογικό Μουσείο Κω).

Vēlākā tradīcijā, kad katrai no mūzām tika iedalītas konkrētas atbildības sfēras, arī to atribūti tika nošķirti. Klio atveidota ar grāmatām vai tīstokli, Eiterpe – ar flautu rokās, Talija – ar komēdijas masku un/vai ganu nūju rokās, dažkārt ar efeju vainagu galvā, Melpomene – ar traģēdijas masku, Hērakla (Ἡρακλῆς) milnu vai zobenu rokās, galvā var būt vīnogulāju vainags, kājās koturnas, Terpsihora – ar liru un plektru rokās, Erato – arī ar liru un/vai plektru vai tamburīnu rokās, Polihimnija – bez atribūtiem, ar domīgu izteiksmi, parasti viena no rokām pielikta pie sejas, Urānija – ar globusu un rādāmkoku rokās, ap galvu mēdz būt zvaigznes, Kalliope – ar rakstīšanai paredzētu plāksni un stilu vai ar tīstokli rokās.

Mūzām veltītās kulta vietas, piemēram, alas, grotas, akas, galvenokārt atradušās pie Olimpa kalna, Pīerijas kalnos Maķedonijā un Helikona kalnā Boiotijā, pavisam maz pārējā Grieķijas teritorijā. Pie Helikona kalna mūzām bijis templis, kurā atradušās arī statujas, tur norisinājušies mūzām veltīti svētki. Atkarībā no lokācijas kulta tradīcijas un pielūgto mūzu skaits atšķiras. Mūzu kults mēdz saplūst ar Apollona kultu.

Rīgā Riharda Vāgnera ielā 15 uz nama fasādes atrodas Urānijas un Klio skulptūras, Rūpniecības ielā 1 – Terpsihoras skulptūra, Elizebetes ielā 67 – Urānijas un Eiterpes skulptūras, Krišjāņa Valdemāra ielā 9 – Kalliopes un Polihimnijas skulptūras. Antonijas ielas 2 pagalmā atrodas divas mūzu skulptūras – viena no tām ir Erato, otra varētu būt vai nu Klio, vai Kalliope.