“Darbi un dienas” ir episka poēma (828 rindiņu gara), kuru ap 8. vai 7. gs. p. m. ē. sarakstījis sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος). Poēma ir didaktiska, un tā vēsta par zemnieka ikdienu, taisnīguma principiem un sabiedrību. Poēmai piemīt episkajam žanram raksturīgās iezīmes, piemēram, daktilu heksametra pantmērs, homēriskā jeb episkā dialekta, proti, joniešu dialekta, izmantojums, mūzu (Μοῦσαι) uzrunāšana poēmas sākumā, pastāvīgie epiteti un citas iezīmes.

Hēsiods poēmā vairākkārt uzrunā savu brāli Persu (Πέρσης), ar kuru viņam bijis ilgstošs strīds mantojuma dēļ. Perss viņam atņēmis daļu mantojuma, taču vēlāk neprasmīgi rīkojies un nonācis trūkumā. Poēmu caurvij uzkrītoša Persa pamācīšana, kuru pavada ieteikumi un padomi, kas noderīgi ikvienam.

“Darbi un dienas” ir ievērojamāki īsāka poēma salīdzinājumā ar Homēra (Ὅμηρος) eposiem “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), tāpat arī saturs ir pilnīgi citāds. Lai gan Senajā Grieķijā varoņu apdziedāšana bijusi svarīga, Hēsioda poēma, kas veltīta šķietami necilai ikdienai, taisnīguma iztirzāšanai un sabiedrībai, nevis spožiem kara notikumiem, ātri ieguva atzinību. Radās leģenda, saukta par Homēra un Hēsioda sacīksti (Ἀγὼν Ὁμήρου καὶ Ἡσιόδου, Certāmen Homēri et Hēsiodi, 2. gs. m. ē.), kas vēsta, ka Hēsiods rapsodu sacīkstēs pārspējis sengrieķu dzejnieku Homēru, jo Hēsiods devis priekšroku lauku darbu un miera, nevis kara cildināšanai.

Poēma ir bagāta saturā un aptver plašu un daudzveidīgu tēmu loku, sākot no godīguma un taisnīguma, krietnuma un nekrietnuma iztirzāšanas, valdošo korumpētības, zemkopības, lopkopības un kuģošanas, uzvedības sabiedrībā, ģimenisku un draudzīgu attiecību veidošanas, beidzot ar tādām tēmām kā apģērbu šūšana, ēdienreizes un cilvēka fizioloģiskās vajadzības. Būtisku atkāpi poēmā veido divi mīti – mīts par Pandoru (Πανδώρα) un mīts par pieciem laikmetiem.

Poēmas saturu var iedalīt deviņās daļās, taču pastāv arī sīkāks dalījums.

Mūzu uzrunāšana, Zeva cildināšana.

Divu Erīdu raksturošana, to atšķirības, ietekme uz cilvēku raksturiem. Padoms Persam.

Mīts par Prometeja (Προμηθεὺς) viltību, dāvājot mirstīgajiem uguni. Zeva uzruna Prometejam. Zeva pavēles Hēfaistam (Ἥφαιστος), Atēnai (Ἀθηνᾶ), Afrodītei (Ἀφροδίτη) un Hermejam (Ἑρμῆς) izveidot daiļu jaunavas tēlu. Hermejs nosauc jaunavu par Pandoru. Pandora kā dāvana tiek nosūtīta Prometeja brālim Epimetejam (Ἐπιμηθεύς). Epimetejs to pieņem, lai gan Prometejs to bija brīdinājis, lai nepieņem dāvanas no Zeva. Pandoras nestais posts.

Dievu un cilvēku vienota cilme. Zelta laikmeta paaudze, kas pastāv Krona (Κρόνος) valdīšanas laikā, dzīvo laimīgi, pārpilnībā un bez rūpēm. Sudraba laikmeta paaudzei, kas pastāv Olimpa dievu laikā, ir simts gadu ilgs bērnības laiks, īss brieduma gadu periods, dzīves grūtības, kurās cilvēki paši vainojami, viņi ir  augstprātīgi, bez pietātes pret dieviem. Vara laikmeta paaudze, ko radījis Zevs un kas cēlusies no ošiem, ir  bīstama, spēcīga, kareivīga. Varoņu laikmeta paaudze, ko radījis Zevs, ir pusdievi, kas cīnījās daudz apdziedātos karos, vēlāk par viņu valdnieku kļūst Krons Elisija laukos (Ἠλύσιον πεδίον). Dzelzs laikmeta paaudzei lemts nerimstošs darbs bez atpūtas, bēdas un nelaimes. Kā vienīgo labumu, kurš šai paaudzei kādreiz pienāks, Hēsiods nosauc tās iznīdēšanu. Pesimistiska un drūma apcere par ainu, kurā dzelzs laikmeta paaudze nonāks. Par dzelzs laikmeta paaudzi Hēsiods 176. rindiņā izsakās kā par poēmas tapšanas laikā pastāvošu:

“Dzīvo šobrīd virs zemes dzelzs laikmeta ļaudis.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Alegoriska pamācība, kurā teikts, ka vājākajam nevajag uzsākt cīņu ar stiprāko.

Pārdomas par taisnīgumu un netaisnīgumu, pretstati, pastāvot godīgumam vai patvaļai, valdnieku uzrunāšana. Izteikumi par tiesu un valdnieku korumpētību, brīdinājumi par Zeva taisnīgo sodu, Dikes (Δίκη) spēja redzēt visus cilvēku darbus, ziedojumi dieviem. Taisnīgums kā lielākais labums. Sods taisnīguma pārkāpējiem pāriet nākamajās paaudzēs.

Poēmas 311. rindiņā lasāms:

“Strādāt nevienam nav negods, bet slinkums ir negods ikvienam.”

(A.  Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Labu kaimiņattiecību uzturēšana, taupība, pieticība, dāsnums, aicinājums neuzticēties sievietēm un iegūt dēlu, kam nodot mantojumu.

Zemkopības darbu kalendāra noteikšana pēc debess ķermeņiem un dabas parādībām konkrētos gadalaikos. Lopkopība konkrētos gadalaikos. Zemkopības un lopkopības detalizēts apraksts. Ziemas apģērbu pašūšana. Pareizu komandu došana kalpotājiem, labu kalpotāju izvēlēšanās. Padomi kuģošanā. Padomi sievas izraudzīšanā. Draudzības veidošana, tās uzturēšana, uzvedība sabiedrībā.

Labvēlīgas un nelabvēlīgas mēneša dienas konkrētās mēness fāzēs konkrētiem darbiem.

Stāstījuma galvenā virzība norit pirmajā personā – autors paziņo, par ko vēlās vēstīt. Pārstāsti veidoti trešajā personā, dažkārt izmantota tiešā runa. Poēmu caurvij Persa uzrunāšana un pavēles izteiksmes izmantošana, sniedzot padomus un pamācības. Poēmā dominējošo didaktisko noskaņu pārtrauc mīts par Pandoru un mīts par pieciem laikmetiem. Lai gan fabulai par lakstīgalu un vanagu piemīt didaktisks raksturs un tā sasaucas ar pamattēmu, tā tomēr izceļas – diezgan tiešajā saturā ievietota alegorija. Šī fabula ir vecākā rakstiskā formā fiksētā grieķu fabula. Poēmā bagātīgi izmantoti tropi un stilistiskās figūras.

Poēmas manuskriptu pētniecība un Hēsioda darbu apkopošana noritējusi, sākot ar 15. gs., tā aktuāla arī mūsdienās. Senākais poēmas manuskripts datējams ar 12. gs., turklāt šīs poēmas manuskriptos atrodamas ilustrācijas, kas ataino, piemēram, rīkus, kas vajadzīgi zemkopībai. Saglabājušies aptuveni 260 daļēju vai pilnīgu manuskriptu.

Pirmais poēmas izdevums tika izdots 1493. gadā Milānā, Dēmetrija Halkondila (Demetrius Chalcondyles) izdevniecībā. Otrais poēmas izdevums tika izdots 1495. gadā Venēcijā, Alda Manūcija (Aldus Manutius) izdevniecībā, kopā ar otru Hēsioda poēmu “Teogonija” (Θεογονία, 8. vai 7. gs. p. m. ē.). Vēlāk tapa arī citi poēmas izdevumi.

Angļu valodā poēmu atdzejoja Hjū Džerārds Evelins-Vaits (Hugh Gerard Evelyn-White), tā izdota krājumā “Hēsiods, homēriskās himnas, episkais cikls, homērika” (Hesiod, Homeric Hymns, Epic Cycle, Homerica) 1914. gadā. Nozīmīgs ir arī Glena Vorena Mosta (Glenn Warren Most) atdzejojums, kas izdots 2006. gadā krājumā “Hēsiods: Teogonija, Darbi un dienas, liecības” (Hesiod: Theogony, Works and days, Testimonia), kur līdzās tulkojumam angļu valodā ir arī zinātniskais teksta variants sengrieķu valodā. Poēma tulkota arī citās modernajās valodās. Latviešu valodā poēmu atdzejoja A. Ģiezens, izdevums tapa Ā. Feldhūna redakcijā, izdots 1995. gadā un 1998. gadā. Abos izdevumos Ilmāra Blumberga ilustrācijas.

Poēmai bijusi nozīmīga ietekme jau neilgu laiku pēc Hēsioda nāves. Ir liecības par līdzīga stila darbiem, kuri piedēvēti Hēsiodam, un tādi autori kā Teognīds (Θέογνις) un Fokilīds (Φωκυλίδης) sekoja Hēsioda aizsāktajam didaktiskajam žanram. Mīts par Prometeju iedvesmojis, piemēram, Aishila traģēdiju “Saistītais Prometejs” (Προμηθεὺς Δεσμώτης, 458. gadā p. m. ē.), turklāt vēlāk tas pārtapa par vienu no zināmākajiem mītiem sengrieķu mitoloģijā. Mīts par pieciem laikmetiem iedvesmojis, piemēram, Ovidija (Publius Ovidius Naso) poēmu “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. gs. m. ē.). Poēma ietekmējusi arī grieķu reliģiskos un filozofiskos uzskatus.