Olimpa dievu valdnieks Zevs ir debesu, laikapstākļu, tostarp zibens un pērkona dārdoņas, likteņa, likuma un kārtības dievs sengrieķu mitoloģijā. Viņa aizbildniecībā ir valsts pārvaldīšana. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Senajā Grieķijā Zevs tika godāts vismaz kopš Mikēnu kultūras laikmeta (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.). Pētnieki ir vienisprātis, ka Zevs ir sena grieķu dievība. Zeva vārda etimoloģija un nozīme, kas pamatojas indoeiropiešu pirmvalodā, ir skaidra. Zevs tika plaši pielūgts visā Senajā Grieķijā, kā arī grieķu kolonijās Mazāzijā un Āfrikas ziemeļos. Viņam veltīti daudzi tempļi un svētvietas. Vairāki no Zevam veltītajiem tempļiem saglabājušies līdz mūsdienām. Viens no iespaidīgākajiem atrodas Atēnās netālu no Akropoles. Slavenākā Zeva svētvieta atrodas Peloponēsā – Olimpijā.

Zevs bija 12 olimpisko dievu valdnieks un ietekmīgākais dievs sengrieķu reliģijā. Antīkajā literatūrā viņš tiek dēvēts par dievu un cilvēku tēvu, pērkona dievu, mākoņu stūmēju vai krāvēju, kā arī neskaitāmos citos pavārdos, kas saistīti gan ar Zeva funkcijām, izcelšanos, atrašanos vai vietu, kur viņu pielūdza. Zevs pārvaldīja laikapstākļus un deva zīmes mirstīgajiem nākotnes pareģošanai. No savas sēdvietas augstu Olimpa kalnā viņš rūpējās arī par taisnīgumu un kārtību gan dievu, gan cilvēku vidū.

Zināmākajos mītos par Zevu viņa sieva ir laulības aizbildne un dievu valdniece Hēra (Ἥρα). Vienlaikus Zevs bija bēdīgi slavens arī ar saviem ārpus laulības erotiskajiem sakariem, kuru rezultātā radās daudz ietekmīgu dievību, varoņu un mirstīgo.

Antīkajā mākslā Zevs galvenokārt tiek attēlots kā bārdains vīrietis, kurš rokā tur vai nu zibens šautru vai valdnieka zizli. Zevam līdzās nereti atrodas ērglis. Romiešu mitoloģijā Zevs tika saukts par Jupiteru (Iuppiter).

Zevs ir sena grieķu dievība. Senākās zināmās Zeva vārda formas pierakstītas mikēniešu grieķu valodā tā dēvētajā lineārajā B rakstā. 

Saskaņā ar vairākiem antīkajiem avotiem Zevs bija titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) jaunākā atvase, savas sievas Hēras, jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν), mirušo valstības valdnieka Aīda (ᾍδης), uguns un pavarda dievietes Hestijas (Ἑστία), kā arī zemes auglības un zemkopības dievietes Dēmetras (Δημήτηρ) brālis.

Sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) norāda, ka Krons visus savus bērnus tūdaļ pēc to piedzimšanas aprija. Taču kad Reja bija tuvu tam, lai dzemdētu Zevu, viņa vērsās pēc padoma, kā izglābt savu jaundzimušo no aprīšanas, pie saviem vecākiem ­– debesu dieva Urāna (Οὐρανός) un zemes dievietes Gājas (Γαῖα). Pirms dzemdībām, Urāns un Gāja aizsūtīja Reju uz Liktas pilsētu Krētā, lai viņa tur laiž pasaulē un uzaudzina savu bērnu. Reja paslēpa savu jaundzimušo Aigeiona kalna alā un iedeva Kronam autiņos ietītu akmeni, kuru viņš norija, domādams, ka tas ir viņa dēls. Citos mazāk populāros mīta variantos par Zeva piedzimšanas un uzaugšanas vietu sauc, piemēram, Diktes vai Idas kalnu, kuri arī atrodas Krētā, dažādas vietas Peloponēsas pussalā, kā arī centrālajā Grieķijā, piemēram, Olenas pilsētu Aitolijas reģionā vai Tēbas Boiotijas reģionā. Tā kā Reja dažkārt tika identificēta ar savu māti Gāju, Zevu mēdz dēvēt arī par Gājas dēlu.

Saistībā ar Zeva vārda izcelšanos un nozīmi sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) dialogā “Kratils” (Κρατύλος, ap 388. gadu p. m. ē.) sniedz ļoti vienkāršotu skaidrojumu: vārds ‘Zevs’ radies no diviem vārdiem – τὸ ζῆν, to zēn, ’dzīvošana’, ’dzīvība’ un δία, día, ’dēļ’, jo “protams, neviens mums un visiem pārējiem nav tik ļoti dzīvības cēlonisks kā visu valdnieks un vadonis. Sanāk, ka nudien pareizi tiek dēvēts šis dievs, kura dēļ visām dzīvajām būtnēm ir dzīvība” (Plat. Crat. 396a–b.). Identisku Zeva vārda skaidrojumu sniedz arī Sicīlijas Diodors (Διόδωρος) darbā “Vēsturiskā bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, ap 60.–30. gadu p. m. ē.). Savukārt latīņu agrās kristietības autors Laktantijs Firmiāns (Lactantius Firmianus) darbā “Dievišķie iedibinājumi” (Institutiones Divinae, ap 303.–311. gadu) norāda, ka Zevs tika dēvēts par Zevu (Zeus) vai Zēn (Zehn) “nevis no debesu uguns svelmes, kā viņi domā, vai tāpēc, ka viņš ir dzīvības devējs, vai tāpēc, ka viņš iedveš dzīvības elpu dzīvajām būtnēm, kas ir vienīgā Dieva spēja (jo kā gan viņš var iedvest dzīvības elpu, ja pats to ir saņēmis no kāda cita?), bet tāpēc, ka viņš bija pirmais no vīriešu dzimuma Saturna bērniem, kurš izdzīvoja” (Lact. Institutiones Divinae, 1,11, XI). Romiešu mitoloģijā Krons tiek saukts par Saturnu (Saturnus).

Mūsdienās Zeva vārda etimoloģiju skaidro ar indoeiropiešu pirmvalodas galvenā dieva, kas bija saistīts ar debesīm, vārdu – *di̯ē̆́u̯s, ‘dievs’. Arī romiešu galvenā dieva Jupitera vārds radies no šī vārda, proti, *di̯ē̆́u̯s vienskaitļa vokatīva formas – *di̯éu̯ ph₂ter, ‘dievs tēvs!’. Seno indiešu reliģisko himnu krājumā “Rigvēda” (sanskritā ऋग्वेद , ŗgveda, saliktenis no ŗc ‘slava’, ‘vārsma’ un veda ‘gudrība’; 2. gt.–1. gt. p. m. ē.) pieminētais debesu dievs tiek identificēts gan ar grieķu Zevu, gan romiešu Jupiteru.

Antīkās literatūras autori Zevam devuši teju neskaitāmus epitetus un pavārdus, no kuriem daļa saistīti ar vietu, kurā viņu godāja, daļa – ar Zeva varu un funkcijām. Piemēram, Zevu Likaiju (Λυκαῖος, Lykaíos) pielūdza Zeva svētvietā Likaija kalnā Arkādijas reģionā. Ņemot vērā, ka viena no Zeva funkcijām bija uzraudzīt zvēresta došanu, Zevu sauca par Zvēresta aizbildni (Ὅρκιος, Ηórkios). Tā kā Zevs bija Krona dēls, viņu dēvēja arī par Kronīdu vai Kronionu.

Kad Zevs pieauga, viņš sacēlās pret Kronu. Zeva un viņa pirmās sievas gudrības dievietes Mētidas (Μῆτις, burtiski ’gudrība’) vai –saskaņā ar citu mīta variantu – dievietes Gājas viltība lika Kronam norītos bērnus atgrūst atpakaļ. Kā pirmo Krons atvēma akmeni, ko viņš bija norijis Zeva vietā. Zevs šo akmeni novietoja Delfu svētnīcā. Pēc tam Zevs atbrīvoja kiklopus, kurus Krons bija iekalis važās. Pateicībā par atbrīvošanu kiklopi Zevu nodrošināja ar pērkonu un zibeni. Paklausot Gājai, Zevs atbrīvoja arī citas Krona savažotās vai ieslodzītās dievišķās būtnes, piemēram, milžus, cerībā, ka tie viņam palīdzēs cīņā pret titāniem. Atbrīvotās dievības sāka cīņu pret Kronu un titāniem, lai iegūtu varu pār pasauli. Šo cīņu dēvē par Titanomahiju (Τιτανομαχία), un tā ilga 10 gadus. Cīņa bija sīva, un jaunā dievu paaudze uzvarēja tikai tad, kad Zevs izlaida no pazemes simtročus jeb hekatonheirus un tie nostājās Zeva pusē. Galu galā titāni tika pakļauti un ieslodzīti Tartarā (Τάρταρος) – vietā, kas atrodas vēl dziļāk par Aīda pazemes valstību, un pār zemi sāka valdīt tā dēvētie Olimpa dievi, jo viņi dzīvoja Olimpa kalnā. Saskaņā ar Homēra (Ὅμηρος) eposu “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kad Zevs un viņa brāļi savā starpā lozējot sadalīja pasaules pārvaldīšanu, Poseidona pārziņā nonāca jūras un citi ūdeņi, Aīda – pazemes valstība, bet Zeva – debesis un virszeme.

Zināmākajos mītos par Zevu viņa sieva ir dievu valdniece Hēra. Taču saskaņā ar Hēsioda “Teogoniju” Zeva pirmā sieva bija gudrības dieviete Mētida, ar kuru viņš radīja gudrības un apdomīga kara dievieti Atēnu (Ἀθηνᾶ). Kad Mētida gatavojās dzemdēt Atēnu, Zevs viņu apmānīja un ievietoja savā vēderā (vai aprija), kā to bija ieteikusi dieviete Gāja un Urāns, lai neviens cits nestātos Zeva vietā. Saskaņā ar Pseido-Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) izklāstīto mīta turpinājumu, kad pienāca Atēnas piedzimšanas laiks, Prometejs (Προμηθεύς) vai Hēfaists (Ἥφαιστος) pie Tritonas upes, kas atrodas Lībijā, Āfrikas ziemeļos, ar cirvi pāršķēla Zevam galvu, un no tās iznāca dieviete Atēna, tērpusies bruņās. Hēsiods norāda, ka pēc Metīdas Zevam bija vēl vairākas laulības, kas savukārt citos avotos drīzāk tiek uzskatītas par ārlaulības sakariem, Zeva dēkām. Pēdējā un zināmāka ir Zeva laulība ar Hēru, kurā piedzima dzemdību dieviete Eileitija (Εἰλείθυια), mūžīgās jaunības dieviete Hēbe (Ἥβη) un postoša kara dievs Arejs (Ἄρης). Homērs “Īliadā” min, ka Zevs un Hēra bija arī uguns dieva Hēfaista vecāki. Taču saskaņā ar “Teogoniju”, kā arī vēlāko antīko autoru darbiem Hēra viena pati bija radījusi Hēfaistu, atriebjoties Zevam par to, ka tas savukārt bija radījis gudrības dievieti Atēnu bez viņas iesaistes.

Zevs bija bēdīgi slavens ar saviem ārpus laulības erotiskajiem sakariem, kuru rezultātā radās daudz dievību, varoņu un citādi ietekmīgu mirstīgo, piemēram, saulesgaismas un pareģošanas dievs Apollons (Ἀπόλλων) un viņa dvīņu māsa medību dieviete Artemīda (Ἄρτεμις), ceļinieku aizbildnis un dievu ziņnesis Hermejs (Ἑρμῆς), pazemes valstības valdniece Persefone (Περσεφόνη), vīna un ekstāzes dievs Dionīss (Διόνυσος), varoņi Persejs (Περσεύς) un Hērakls (Ἡρακλῆς), daiļā Trojas Helēna (Ἑλένη), Krētas valdnieks Mīnojs (Μίνως), kā arī mākslu un zinību dievietes – deviņas mūzas (Μοῦσαι).

Saskaņā ar Homēra “Īliadu” Zevs tāpat kā citi Olimpa dievi dzīvoja Olimpa kalnā, kas atrodas Ziemeļgrieķijas reģionā Tesālijā. Ne tikai “Īliadā”, bet arī citos antīkajos avotos Zevs tiek dēvēts par dievu un cilvēku tēvu, kā arī par visaugstāko un varenāko starp nemirstīgajiem, kuram visi pārējie pakļaujas. Senajiem grieķiem Zevs bija visaugstākais valdnieks, kurš valdīja pār visu. Viņš bija valdnieku varas, likumu un kārtības iedibinātājs un aizbildnis. Zevs atbalstīja tautas sapulču, kā arī valsts padomes sanāksmju dalībniekus, viņš pārvaldīja valsti un ik vienu tās ģimeni. Zevs uzraudzīja zvēresta nodošanu un ievērošanu, laipnības pret svešiniekiem izpaušanu, aizsargāja lūdzējus.

Zeva senākās funkcijas bija saistītas ar laikapstākļiem – lietus, vētras, negaisi, arī gadalaiku maiņa tika uzskatīti par Zeva izraisītām parādībām. Lai arī Homēra eposos Zevs joprojām ir bruņots ar pērkonu un zibeni, un, kratot savu aigidu – ar kazas ādu pārklāto vairogu –, viņš spēj izraisīt vētru un negaisu, šīs Zeva funkcijas ir zaudējušas aktualitāti. Zevs galvenokārt parādās kā valdnieks un visu rakstīto un nerakstīto likumu, kā arī tā, kas no tiem izriet, iedibinātājs un aizbildnis. Zevs bija arī pareģošanas spējas avots, no viņa nāca pravietiskās zīmes un skaņas. Saskaņā ar Homēra “Odiseju” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), ikviena lieta – laba vai ļauna – nāk no Zeva: viņš var piešķirt mirstīgajiem labu vai ļaunu likteni pēc savas izvēles. Trojas kara laikā pēc jūras dievietes Tetītas (Θέτις) lūguma Zevs nostājās Trojiešu pusē līdz grieķu varonis Agamemnons (Ἀγαμέμνων) atlīdzināja Tetītas dēlam varonim Ahillejam (Ἀχιλλεύς) nodarīto pārestību.

Zevam bija savs orākuls. Tas atradās viņa svētvietā Dodonā (Ziemeļgrieķijā) un bija vecākais orākuls Senajā Grieķijā. Senie grieķi ticēja, ka orākulos mājo dievišķais. Uz Zeva orākulu Dodonā tāpat kā uz Apollona orākulu Delfos mirstīgie devās, lai pareģotu nākotni. Dodonas orākulā ar pareģošanu nodarbojās Zeva priesteri: kā dieva dotas zīmes viņi interpretēja skaņas, ko radīja svētvietas avota ūdens čalošana vai vējš ozolu zaros.

Vienlīdz slavena Zeva svētvieta atradās Peloponēsas rietumos pie Alfeja upes – Olimpija. Šeit tika organizēti Zevam veltīti svētki. Šo svētku centrālais notikums bija tā dēvētās Olimpiskās spēles – sengrieķu pasaulē nozīmīgākās vieglatlētikas sacensības, kas notika ik pēc četriem gadiem. Olimpisko spēļu laikā visā Senās Grieķijas teritorijā tika izsludināts pamiers, lai sacensībās varētu piedalīties arī karojošo pilsētvalstu pārstāvji. Svētki sākās ar reliģisku gājienu, kuru vadīja spēļu tiesneši. Ierodoties Olimpijā, spēļu dalībnieki un tiesneši deva zvērestu, ievērot sacensību noteikumus. Pēc tam, kad spēles bija noslēgušās, pie Zeva altāra tika upurēti 100 vērši. Pēc upurēšanas sekoja dzīres, kurās godināja spēļu uzvarētājus. Bagātākos un slavenākos iemūžināja liriskie dzejnieki, piemēram, Pindars (Πίνδαρος) un Simonīds no Kejas salas (Σιμωνίδης ὁ Κεῖος). Spēļu laikā tika veikti reliģiski rituāli, piemēram, pie Zeva altāra, kā arī pie mitoloģiska Peloponēsas valdnieka un vietējā varoņa Pelopa (Πέλοψ) kapa, bet pie dievietes Hestijas altāra notika nākotnes pareģošana. Olimpijā atradās iespaidīgs 5. gs. p. m. ē. celts Zeva templis, kurā bija novietota milzīga dievu valdnieka no zelta un ziloņkaula veidota statuja, kas bija viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Tās autors bija tēlnieks Feidijs (Φειδίας) – izcils sengrieķu mākslinieks, kurš uzraudzījis arī galvenā Atēnu tempļa Partenona (Παρθενών) būvniecību.

Peloponēsā atradās arī vairākas citas svarīgas Zeva svētvietas, piemēram, Likaija kalnā Arkādijas reģionā, Nemejā vēsturiskajā Argolidas reģionā, kur, līdzīgi kā Olimpijā, arī rīkoja vieglatlētikas sacensības par godu Zevam, kā arī Stratā vēsturiskajā Akarnijas reģionā. Zevu godāja arī Atēnās, kur 6. gs. p. m. ē. tika uzcelts Zevam Olimpietim (Ὀλύμπιος, Olýmpios) veltīts templis. Iespaidīgs Zevam veltīts altāris, tā dēvētais Pergamas Altāris (Βωμός τῆς Περγάμου, Bōmós tēs Pergάmoy), atradās Mazāzijas rietumu piekrastes pilsētas Pergamas akropolē. Tas tika uzbūvēts 2. gs. p. m. ē. pirmajā pusē. Altāra rekonstrukcija, kurā iekļautas oriģinālas Pergamas Altāra daļas, apskatāma Berlīnē Pergamas muzejā (Pergamonmuseum). Milzīgs Zeva templis (izmēru ziņā lielāks nekā Atēnu Partenons) atradās grieķu kolonijā Kirēnes polē – mūsdienu Lībijas teritorijā.

Zeva svētvieta Olimpijā, tempļu drupas Atēnās un Nemejā, kā arī Zevam veltītais Pergamas Altāris Pergamas muzejā ir nozīmīgākie arheoloģiskie pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Antīkajos mākslas darbos Zevs gandrīz vienmēr tiek attēlots kā bārdains vīrietis, kurš rokā tur vai nu zibens šautru, vai valdnieka zizli, dažkārt arī pārpilnības ragu. Zevu simbolizēja ērglis, vērsis un ozols. Zeva Olimpieša galvu rotāja olīvu vainags, savukārt Dodonas Zeva (Δωδωναῖος, Dōdōnaíos) – ozola lapu vainags. Zevs ir centrālā figūra Partenona austrumu frontonā. Taču visiespaidīgākā un slavenākā Zeva skulptūra, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir ap 460. gadu p. m. ē. darināta bronzas statuja, kur dievs attēlots stāvus, gatavodamies raidīt zibens šautru. Šī statuja 1928. gadā tika atrasta sengrieķu kuģa vrakā jūras dzelmē pie Evijas salas Artemīsija zemes raga. Daži vēsturnieki uzskata, ka statujā atveidots Poseidons.