Tartars ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso vietu, kas atrodas vēl dziļāk par Aīda (Ἅιδης) pazemes valstību.

Tartars ir bezgalīga, tumša bezdibens personifikācija. Tartars salīdzinājumā ar pārējām divām pirmatnējām dievībām, proti, Gāju (Γαῖα) un Erotu (Ἔρως), kuras radušās no Haosa (Χάος), ir vistālākā no pasaules notikumiem. Par Tartaru var saukt gan pašu pirmatnējo dievu, gan arī vietu, ko tas apzīmē. Tartars kā vieta var tikt izmantots kā cietoksnis, kurā ieslodzīt dievības, kurām nolemtas mokas un ciešanas, kas tiek sodīti, vai tos, kas uz zemes vairs nav vēlami. Parasti Tartaru mēdz nošķirt no Aīda valstības, kurā pēc nāves nonāk tieši mirstīgie, taču ar laiku šis nošķīrums kļuvis nenoteikts, piemēram, sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) darbā “Gorgijs” (Γοργίας, ap 380. g. p. m. ē.) Tartaru nodēvējis par vietu, kurā tiek vērtētas mirstīgo dvēseles.

Tartara vārda izcelsme ir neskaidra. Sengrieķu valodā personvārds Τάρταρος, Tartaros var būt gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, tā pirmā nozīme ir ‘Tartars’, un tikai vēlāk parādās nozīme ‘apakšzeme’. No šī personvārda izveidojušās citas vārdšķiras, piemēram, darbības vārds Ταρταρόω, Tartaroō ‘iemest Tartarā’, īpašības vārds Ταρτάρειος, Tartareios ‘briesmīgs’ un citi.

Lai gan sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) ir viens no svarīgākajiem avotiem par Tartaru, tas aprakstīts arī romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.), orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem, romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) darbos un citos. Romiešu mitoloģijā Tartara vārds netiek mainīts, kā tas bieži darīts ar citiem, īpaši antropomorfajiem dieviem. Kristīgajā pasaulē Tartara kā vietas ekvivalents ir elle.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss un tā pēcteči, otro – Gājas un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Tartars piederētu pirmajai dievu paaudzei.

Tartars ir radies no Haosa, nevis ir Haosa dzemdēts. To var secināt no Hēsioda poēmas “Teogonija”. Mazāk zināma ir Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājuma “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) versija, kurā minēts, ka Tartars cēlies no Gājas un Urāna.

Tartars ir pirmatnēja dievība, un pretēji Haosam un Gājai Tartaram nepiemīt bezgalīgas radīšanas funkcijas, turklāt lielākā daļa ar Tartaru saistītie notikumi ir ar pasīvu, nevis aktīvu iesaisti. Lielākoties Tartaram piedēvētie notikumi saistīti ar kādu dievību ieslodzīšanu tumšajā bezdibenī, piemēram, Hēsioda poēmā “Teogonija” pēc Olimpa dievu un milžu mītiskās kaujas Titanomahijas (Τιτανομαχία) simtroči jeb hekatonheiri (Ἑκατόγχειρες, Hekatoncheires ‘simtroči’) Briarejs (Βριάρεως), Gijs (Γύης) un Kots (Κόττος) tika ieslēgti Tartarā. Tur arī Hēsiods no 720. līdz 725. rindiņai aprakstījis, cik Tartars bijis dziļš:

“Tikpat dziļi zem zemes, cik debess augstu no zemes;

Līdzīgā tālumā arī ir zeme no Tartara tumsas.

Vara lakta ja lidotu deviņas dienas un naktis,

Tā no debesīm lejup uz zemi tad desmitā nāktu.

Vara lakta ja lidotu deviņas dienas un naktis,

Tā uz tartaru lejup no zemes tad desmitā nāktu.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums, Ābrama Feldhūna redakcija)

Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. p. m. ē.) 8. grāmatas sākumā no 13. līdz 16. rindiņai arī raksturots Tartara dziļums, kad Zevs (Ζεύς) brīdina dievus par nepaklausības sekām. Zevs piesauc Tartaru kā soda izciešanas vietu:

“Jeb vai to tveršu aiz rokas un metīšu Tartarā tumšā,

Tālu, kur bezdibens vaļā, visdziļākā vietā zem zemes;

Dzelzskalti vārti tur veras un slēdzas ar varkaltu slieksni,

Tik daudz par Aīdu zemāk, cik tālu no debesīm zeme.”

(A. Ģiezena atdzejojums)

Tartarā varēja nonākt arī cilvēki, piemēram, mītiskais valdnieks Tantals (Τάνταλος), kas izcieta sodu savas augstprātības dēļ, Tesālijas valdnieks Iksions (Ἰξίων), kuru sodīja Zevs par Hēras (Ἥρα) pavedināšanu, un citi.

Tartars un Gāja pēc Hēsioda poēmas “Teogonija” ir briesmoņa Tifona (Τυφῶν) vecāki. Tifons bija ugunsspļāvējs ar simts galvām, kurš spēja no dziļās pazemes valstības radīt postošas vētras. Tifonu uzvarēja Zevs, uzveldams tam virsū lielu kalnu – Etnu. Citos antīkajos avotos minēts, ka Tartars ir arī Ehidnas (Ἔχιδνα) tēvs. Ehidna bija briesmone, kurai augšējā ķermeņa daļa bijua kā jaunai sievietei, bet apakšējā – kā čūskai. Tartars bija arī mītisko jūras dievību telhinu (Τελχῖνες) tēvs.

Tā kā Tartars ir bezgalīga, tumša bezdibens personifikācija, tad mākslā tā portretējumi tikpat kā nav sastopami, arī atsevišķi tempļi Tartaram nav veltīti. Tartars salīdzinājumā ar kādu no antropomorfajiem dieviem ir pārāk abstrakta dievība. Mākslā – gleznās, vāžu gleznojumos, ciļņos – tiek atspoguļoti dievi un cilvēki, kas nonākuši Tartarā un tur izcieš sodu, piemēram, 19. gs. angļu gleznotāja Džona Viljama Voterhausa (John William Waterhouse) gleznā “Danaīdas” (The Danaides, 1903). Var tikt attēloti arī citi ar Tartaru saistīti notikumi, piemēram, uz kādas 6. gs. p. m. ē. hidrijas, t. i., ūdens nešanai paredzēta liela māla trauka, atveidots Zevs, nogalinot briesmoni Tifonu.